"Latvietis no "Darba Krievijas""

"Subbota"

— 2000.09.22.

Bijušo Latvijas PSR prokurora pirmo vietnieku Andri Reinieku pēc 1991. gada augusta puča meklē Latvijas Republikas prokuratūra.

Bet viņš dzīvo Krievijā, kļuvis par Viktora Anpilova līdzgaitnieku, vada kustību "Darba Krievija". Visas viņa dzīves sapnis ir atjaunot padomju varu, arī Latvijā.

Jau pagājuši deviņi gadi, kopš prokurors Reinieks aizbraucis no Rīgas. Tagad viņš ir profesionāls revolucionārs. Savu dzīves jēgu redz cīņā par padomju varu.

Savās domās par to, kā tad viņš tuvina gaišo nākotni un ilgi gaidīto uzvaru, Andris Reinieks labprāt piekrita dalīties ar "Subbotu", — lai neaizmirst viņu dzimtajā Latvijā.

Boļševistiskā ikdiena

— "Darba Krieviju" jau sen dēvē par "ielas" partiju. Citas ir cienīgākas: patīk pasēdēt, pieņemt rezolūcijas, organizēt kongresus, simpozijus. "Darba Krievija" cīnās ielās. Tās ceļš vedis caur asinīm.

Boļševiks vai komunists — manuprāt, tur starpības nav. Taisnība, par komunistiem tagad sevi mēdz dēvēt arī sociāldemokrāti, dažkārt pat nacionālistiskie elementi. Bet es esmu Ļeņina–Staļina tipa komunists.

Mēs "Darba Krievijā" esam tik lielā mērā saliedēti, ka ir cilvēki, kuri ir gatavi uz visu mūsu lietas labā: lai slēdz ārā no institūta, lai atbrīvo no darba. Daudzi tādēļ ir cietuši. Mums nav ne materiālo līdzekļu, ne iespēju kaut kā vēl pateikties cilvēkiem. Gluži otrādi — atklādams savu piederību "Darba Krievijai", viņš uzreiz kļūst par vajājamo.

Es sevi uzskatu par profesionālu revolucionāru un nekad nesamierināšos ar pastāvošo iekārtu. Latvijā jau nācās cīnīties, tādēļ man nav pie riska jāpierod. Manas dzīves augstākais mērķis ir padomju varas atjaunošana. Lai gan es šobrīd esmu Krievijas pilsonis, taču tas ir tikai formāli — vienkārši tādēļ, lai būtu kaut kāda minimāla aizsardzība. Bet trīs gadus es tas nebiju un arī iztiku. Sirdī esmu palicis Padomju savienības pilsonis.

Politemigranta vārds

— Jau vairākkārt esam devušies gājienos uz Maskavu. 1998. gada vasarā biju dienvidrietumu virziena komandieris. Prātā palicis mītiņš atomzinātnieku pilsētā Obņinskā. Agrāk tā skaitījās "demokrātiska". Pēdējos septiņos gados tur nebija noticis neviens mītiņš vai demonstrācija. Un pēkšņi ielās parādās kolonna ar sarkanajiem karogiem! Pēc tam mēs astoņus kilometrus gājām pa pilsētu kopā ar iedzīvotājiem. Kaut arī bija darba laiks, cilvēku pūļi bija piepildījuši visas galvenās ielas. Tās bija neaizmirstamas dienas!

Taču, jo tuvāk Maskavai, jo mazāk izpratnes sajutām. Te tautu mākslīgi piebaro, rada apstākļus, lai cilvēki mānītu paši sevi.

Bet 7. novembrī man bija jāatklāj pilsētas mītiņš Kalugā. Es lūdzu vārdu nevis kā "Darba Krievijas" pārstāvis, bet gan vienkārši kā latviešu politemigrants. Un kā tādam viesim man pirmajam deva vārdu. Tad es sacīju atklāti: "Kādēļ censties pēc kārtējās pensijas vai algas? Mums vajag tikai viena: jāatjauno padomju vara. Bet viss pārējais tad nokārtosies." Laukums eksplodēja! Un mītiņa organizētājiem vajadzēja koriģēt savas iepriekš uzrakstītās runas, lai tauta viņus neapsvilptu.

Un kad pēc tam atkal biju aizbraucis uz Kalugu, tad vienā pašā dienā man organizēja tik daudz tikšanos: internatskolā, pedagoģiskajā licejā, strādnieku padomē, vēlētāju klubā! Ierakstīja pat vietējā televīzijā un radio. Bet izmeklēšanas izolatorā gribēja, lai es ieslodzīto priekšā uzstātos, taču vienkārši nebija vairs laika.

Man bieži uzdod jautājumu: kāpēc uzreiz "Darba Krievija" un kāpēc visu to vada latvietis? Tad es stāstu, ka pat tajos apstākļos, Rīgā, spējām sākt cīņu par padomju varu kopīgi ar LKP CK, ar OMON. Rīgas omoniešu tēmu es pieminu, lai kur arī atrastos. Tas gūst vētrainu atbalstu.

Latvijas nozīmes kaujas

— Man par dziļu nožēlu, Maskavā par īpašu opozīcijas akciju mērķi kalpo Latvijas vēstniecība, tās Latvijas, kas kļuvusi "neatkarīga" vai, pareizāk, NATO draudzīgi noskaņota valsts, un kļuvusi pasaulē bēdīgi slavena ar citādi domājošo vajāšanu, cilvēktiesību masu pārkāpumiem. Mēs organizējām neskaitāmus piketus Latvijas politieslodzīto atbalstam: Alfrēda Rubika, Sergeja Parfjonova...

Un pēkšņi — negaidīta situācija. Pagājušā gada 22. janvārī mēs kopā ar KFKP kreiso spārnu nolēmām rīkot mītiņu Vasilija Kononova aizstāvībai. Tas bija man personīgi pazīstams cilvēks, bijušais kolēģis. Taču mums par lielu izbrīnu mītiņu aizliedza. Mums atļāva vienīgi klusējošu piketu.

Tajā dienā pie vēstniecības ēkas bija daudz miliču un radās nelielas sadursmes: pret mītiņotājiem centās lietot spēku, izrāva megafonu.

Daudzi no tiem, kas bija ieradušies, bet ieradušies bija cilvēku 100–150, ne visi zināja, kas tas tāds Kononovs. Man bija jāuzņemas iniciatīva. Sāku izskaidrot, ka Kononovs ir Lielā Tēvijas kara veterāns, Latvijas pilsonis un ka tas nepavisam nav "krievu jautājums". Bet šis gadījums ir vienkārši kliedzošs, jo pirmo reizi pusgadsimts laikā, kas pagājis kopš kara, kā kara noziedznieku soda cilvēku, kurš cīnījies pret fašistiem.

Un tomēr man neļāva uzstāties. Kā paziņoja apgabala amdinistrācijas pārstāvis, it kā apkārtējo namu iedzīvotāju sūdzību dēļ. Viņš minēja skaitli: pēdējos divos trīs gados pie vēstniecības tikušas rīkotas 37 dažādas manifestācijas.

Tas parāda jaunizceptā "opozicionāra" Lužkova patieso seju. Viņš vārdos iestājas par krievu aizstāvību Sevastopolē, Baltijā, par kara veterāniem, bet faktiski viņa padotie aizliedza mītiņu par tik brēcošu gadījumu. Nav jābrīnās, ka par šo akciju nebija ne vārda ne avīzēs, ne pa televīziju, kaut gan žurnālisti tur bija.

Bet, līdzko sākās priekšvēlēšanu kampaņa, tad visu bija brīv darīt. Kononova arests un soda piespriešana bija daudzu politisku akciju tēma. Lužkovs un pēc tam Putins savos paziņojumos līdz galam izmantoja Kononova trumpi.

Pierakstīja

Tatjana Kolguškina