"Heidars Alijevs — Kaukāza maestro"

"The Economist"

— 2000.09.02/08.

Kas notiek, kad jūs mirstat? Tas ir jautājums, ko katrs gribētu uzdot Heidaram Alijevam, kas pēdējos 30 gados ir parādījies un pazudis Azerbaidžānas politiskajā skatuvē.

Viņs to darījis prasmīgi. Kad bijušais Komunistiskās partijas līderis 1993.gadā atgriezās pie varas, viņa tikko neatkarību atguvušajā valstī, bijušajā Padomju savienības republikā, valdīja haoss. Tagad, lietojot viņa iemīļotāko teicienu, tā ir stabila. Ārvalstnieki, pēc viņa teiktā, ir investējuši Azerbaidžānā vairāk nekā divās citās Kaukāza valstīs Gruzijā un Armēnijā kopā. Tomēr viņš uzsver, ka Azerbaidžāna nav atkarīga no ārvalstu palīdzības. Lēni, bet nepārprotami valsts virzās uz tirgus ekonomiku un uz demokrātiju. Viņa valstsvīru diplomātija un Rietumu draugu palīdzība liecina, ka pat 12 gadu ilgusī konkurence ar Azerbaidžānu būs beigusies.

Realitāte ir cita. Stabilitāte iestājusies, pateicoties Alijeva takta izjūtai un "smagās rokas" politikai. Opozīcijas līderi, kas ir reiz kaut ko iebilduši, tagad atrodas cietumā, ir izsūtīti trimdā vai arī ir iebiedēti. Vēlēšanas ir fiktīvas, un saziņas līdzekļu pārstāvji — apklusināti. Pat valsts kosmopolitiskajā galvaspilsētā Baku cilvēktiesības un likuma gars daudz nenozīmē. Laukos bravūrīgi vīri formastērpos un viņu palīgi ir klāt visur, kur kaut kas notiek. Pāri visam brāzmo spēcīgs personības kults. Ziņojumu dēļi visās galvenajās ielās pauž Alijeva gudros vārdus. Viņa attēls rotā daudzu māju sienas. Viņa darbi tiek televīzijā atrādīti katru nakti.

Tas tomēr nav nekas vairāk kā Vidusāzijā pieņemti standarti. Azerbaidžānā apgalvo, ka tādi esot arī Eiropā. Un viņu valsts slavināšana ir skumja. Valdošā šķira ir kļuvusi bagātāka galvenokārt ar naftu, kas ir Azerbaidžānas galvenā vērtība. Tomēr kopš Padomju savienības sabrukuma iedzīvotāju lielākās daļas dzīves līmenis ir pazeminājies — Azerbaidžānā dzīvo 8 miljoni cilvēku. Lielākā daļa pelna mazāk nekā 100 ASV dolāru mēnesī. Apmēram 1 miljons ir emigrējis uz Krieviju, Turciju vai valstīm, kas netiek augstu vērtētas, bet tomēr dod iespēju nopelnīt vairāk, nekā to varētu izdarīt mājās. Tāda ekonomiskā veiksme kā šajā valstī šķiet trausla. Kāds Alijeva padomnieks teicis, ka Azerbaidžāna vēlas līdzināties Norvēģijai. Šobrīd tā vairāk līdzinās Nigērijai. Izņemot naftas industriju un ar to saistīto viesnīcu un pakalpojumu servisu, nekādas citas lielas investīcijas — ne vietējās, ne pašmāju — nav pamanāmas. Valsts lauksaimniecība ir nesakārtota, kaut Padomju savienības laikos bija viena no attīstītākajām. "Pat mūsu cilvēki vairs nevēlas pirkt Azerbaidžānas augļus no kravas automašīnas aizmugures, jo šodien mēs vēlamies tos iesaiņotus un vēsumā stāvējušus," saka Baku dzīvojošie krievi.

Investori sūdzas par korupciju. Daži saka, ka ir vēl sliktāk, nekā bija Kaukāzā, kas kaut ko arī nozīmē. Valsts tuvākie sabiedrotie Amerika un Turcija kļūst neiecietīgas pret slikto valdību. Turcijas jaunais prezidents Ahmeds Nesdets Sezars apliecinājis savu pieķeršanos turciski mazrunājošajai valstij, izvēloties Baku kā pirmo savas ārvalstu vizītes galamērķi, bet tad viņš sāka sūdzēties par "kukuļošanas zemes" apstākļiem, ar kuriem sastopas turki, kārtojot darījumus ar Azerbaidžānu. Vēstnieki no Eiropas valstīm domā, ka gaidāmo vēlēšanu likumos nav ievēroti valsts solījumi Eiropas Komisijai, kura ir demokrātijas uzraugs un kurā darbojas vai visas Eiropas valstis.

Azerbaidžāņiem ir mazas cerības kaut ko uzlabot iebilstot. Pagājušajā nedēļā opozīcijas laikraksta "Monitor Weekly" redaktors norādīja, ka oficiālā informācija par cigarešu importa aizliegumu ir klajā pretrunā ar azerbaidžāņu smēķēšanas paradumiem,bet jautājums netika vairs diskutēts. Žurnāls norādīja uz dīvaino draudzību starp muitas galveno pārvaldnieku un prezidenta dēlu, kuri abi principā noliedz jebkādas nelikumīgas darbības. Tajā pašā rakstā apgalvots, ka Alijevs vecākais, kas pats saka, ka ir 77 gadus vecs, patiesībā ir 80 gadu vecs un ir dzimis – ak, šausmas! — Armēnijā.

Lai arī neskaidra, tomēr ļoti interesanta ir Alijeva biogrāfija. Viņš karjeru aizsāka VDK, aizbrauca no Azerbaidžānas 1970.gadā un sāka strādāt Maskavā. Viņs noteikti būtu kļuvis par Padomju savienības vadoni, bet atgriezās mājās, jo uzradās jauns un iedomīgs zēns vārdā Mihails Gorbačovs, kas viņu atstūma otrajā plānā. Alijevs ir vienīgais valsts galva, kas var runāt par zināšanām, kuras iegūtas no Leonīda Brežņeva: toreiz esot bijuši ļoti korekti un ētiski darba principi Kremlī, viņš ir dziļdomīgi teicis.

Alijevs ir grūti uzveicams: laikiem mainoties, viņš paliek nelokāms, atjautīgs, iznīcinošs. Viņa acu ciešais skatiens atklāj arī nekaunību. Personības kults Azerbaidžānā? Šajā gadījumā — ne! Valsts bez spēcīgas personības ir nabaga. Vai opozīcija ir izpostīta? Nē, par to nav runas. Tās pārstāvji vienkārši baidās parādīties televīzijā, jo tā varētu atklāties viņu vājās puses. Vienīgi vārgāks satvēriens un rokas trīcēšana norāda uz problēmām, kuras nevar atļauties pat visspēcīgs vadonis. Šķiet, viņš ir pārcietis sirds operāciju un cik ilgi vēl paliks prezidenta krēslā? Viņš vēsi atbild, kad līdz 2008.gadam, kad viņam būs 85 (vismaz). Reiz viņš teicis, ka valdīšot līdz 100 gadiem.

Ar Azerbaidžānu var notikt jebkas, ja viņš aizies. Irāna ar 20 miljoniem nemiernieku ir nedraudzīgs un liels kaimiņš, kas varētu vēlēties lielāku ietekmi. Otrs — ir Krievija, kas šodien uz Alijeva valsti raugās kā uz nevēlamu lauku Turcijas vai Rietumu draudzīgo tieksmju īstenošanai savā aimugurē. Viens no līdzekļiem, ko varētu piemērot Krievija, būtu vīzu ieviešana, kas būtu jāiegādājas azerbaidžāņiem, ja tie gribēs ierasties Krievijā (tas jau ir noticis — "LV"). Tā savukārt būtu atmaksa par valsts rietumniecisko nostāju.

Lai izvairītos no sarežģījumiem, pirms lielais vīrs aiziet, nepieciešams stabilizēt politisko sistēmu, kaut arī pagaidām nav ne mazāko pazīmju, ka kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt. Līdzīgi Edvardam Ševardnadzem vēl viens vecs padomju birokrāts netālu no Gruzijas — Alijevs — izvairās veidot modernizētu politisko eliti. Viņš vairāk atbalsta alkatīgos nekā gudros. Nav par ko uztraukties— līdz 2008.gadam vēl var dzīvot mierīgi.