Kad izvēlētā profesija liek kļūt par bezdarbnieku

Jau trešo dienu rit uzņemšana Latvijas augstskolās, studētgribētāju skaits ir liels. Aktuālākais jautājums: ko studēt? Un topošā studenta izvēle ir svarīga ne tikai viņam personīgi, bet visai tautsaimniecībai.

Foto: Māris Kaparkalējs , “LV”

No tās būs atkarīga ne tikai jaunieša spēja iekļauties darba tirgū, bet arī tas, vai tukšas nebūs darba vietas tautsaimniecībai svarīgās nozarēs. No 2003./2004.gada 24 000 augstskolu absolventiem pašlaik bez darba ir 287, no kuriem 90 augstāko izglītību ieguva par valsts budžeta līdzekļiem. Visbiežāk šie par valsts naudu izskolotie bezdarbnieki dodas uz Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA), lai pārkvalificētos un atkal: par valsts budžeta līdzekļiem!
Kāda tad ir saikne starp augstāko izglītību un darba tirgu, piedāvāto un pieprasīto, kuras ir vājās vietas un baltie plankumi vairāku mēnešu garumā analizēja Ministru prezidenta Aigara Kalvīša izveidotā darba grupa, kuru vadīja viņa padomniece sociālajos jautājumos Ilze Stobova.
18.jūlijā, darba grupa valdības vadītājam iesniedza informatīvo ziņojumu par cēloņiem, kas rada bezdarbu augstskolu absolventu vidū.
Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta I.Stobova, augstskolu absolventu bezdarbam ir divi galvenie iemesli: tādu profesiju izvēle, kurās jau šobrīd ir pārprodukcija, un iegūtās izglītības pārlieku lielais “teorētisms”, proti, nav zināšanu, kā teoriju piemērot praksē konkrētā nozarē, konkrētā uzņēmumā.

Valsts institūcijas nesadarbojas

Ķēdītei būtu jābūt gauži vienkāršai: Ekonomikas ministrija, kas ir atbildīga par tautsaimniecības attīstību un līdz ar to nodarbinātības politiku, sadarbojoties ar darba devējiem, sniedz savus datus par speciālistu pieprasījumu darba tirgū Izglītības un zinātnes ministrijai, kas tālāk sadala budžeta līdzekļus augstskolām. Jā, protams, vēl ir tikko vidusskolu beigušais jaunietis, kas “jāaizdabū” uz to fakultāti un mācību programmu, kas ir darba tirgū pieprasīta. Tas ir jautājums par profesionālo orientāciju, ar kuru mūsu valstī nodarbojas divas ministrijas – Labklājības un Izglītības un zinātnes.
Taču dzīvē minētā ķēdīte nefunkcionē. Iemesls – koordinācijas trūkums valsts institūciju starpā. I.Stobova atzīst, ka nodarbinātības politikas veidošanā, tās sasaistīšanā ar augstāko izglītību līdz šim sadarbība vispār nav bijusi, nav izstrādāti rīcības modeļi. Jautāta, kādas sekas rada koordinācijas trūkums, I.Stobova min, ka par nodarbinātības politiku mūsu valstī nav viena atbildīgā, ir vairākas institūcijas, kas “piedalās, lemj, izstrādā”, bet nav neviena, kas uzņemtos atbildību par gala produktu. Līdz ar to, piemēram, Valsts nodarbinātības plāns šim gadam tiks apstiprināts tikai decembrī! Ar profesionālo orientāciju, kā jau minēts, nodarbojas divas ministrijas, valsts tajā iegulda divus miljonus latus, taču neviens nav izvērtējis, kāda no tā ir atdeve. Tas, ka x skolnieki ir izgājuši profesionālo orientāciju, vēl neko neliecina par kvalitāti un lietderību.

Jāreaģē uz darba tirgus izmaiņām

Iesaistītās institūcijas, kurām pilnīgi noteikti jāsadarbojas, ir: Ekonomikas, Labklājības, Izglītības un zinātnes un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas. I.Stobova uzsver, ka viens no galvenajiem uzdevumiem ir novērst atbildīgo funkciju dublēšanos, piemēram, par profesionālo orientāciju turpmāk atbildīga būs tikai viena ministrija. Darba grupa ir ierosinājusi izstrādāt Ministru kabineta noteikumus, kuros tad skaidri noteikt, kādas funkcijas ir piekritīgas katrai no minētajām institūcijām, un noteikt to īstenošanas mehānismus. I.Stobova arī uzskata, ka nenormāla ir situācija, kad valsts budžeta līdzekļu sadali valsts institūcija deleģē nevalstiskajai organizācijai (NVO). Runa ir par Augstākās izglītības padomi, kas veido valsts pasūtījumu augstākajā izglītībā. I.Stobova uzsver: budžeta līdzekļu sadalījums tomēr ir valsts monopols, NVO var būt tikai konsultantu funkcijas. Viens no svarīgākajiem Izglītības un zinātnes ministrijas uzdevumiem ir sadarbība ar darba devējiem, lai studentiem izveidotu prakses vietas, tādējādi nodrošinot to, ka teorētiskās zināšanas tiek sais-tītas ar praksi. Savukārt Ekonomikas ministrijas uzdevums ir reaģēt uz darba tirgus pieprasījuma izmaiņām un informēt par to Izglītības un zinātnes ministriju, kas tālāk šo ziņu aiznes līdz augstskolām. Eiropas prakse ir tāda, ka augstskolas seko līdzi sava bijušā studenta gaitām vēl piecus gadus pēc mācību iestādes beigšanas. Tādējādi tās iegūst priekšstatu par pieprasījumu darba tirgū un nepieciešamības gadījumā var veikt kādas izmaiņas mācību programmā, no kaut kā atsakoties un iekļaujot to, kas šķiet svarīgi potenciālajiem darba devējiem.
I.Stobova uzsver, ka bezdarba risku augstskolu absolventu vidū izdosies samazināt tikai tad, ja skolā būs noticis sekmīgs profesionālās orientācijas darbs, informējot jauniešus par situāciju darba tirgū, ja augstskolām būs skaidrs valsts pasūtījums un ja mācību laikā izdosies teorētiskās zināšanas apvienot ar praksi.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv