"Dolāra otra puse"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.09.08.

Problēma ir nevis eiro vājums, bet globālās ekonomikas nestabilitāte.

Scenārijā atkārtojas stereotips: kamēr eiro kurss krītas, politiķi un ekonomikas eksperti mierina ar vieniem un tiem pašiem vārdiem. Viņi saka, ka nav nekāda iemesla panikai un jau drīz vien Savienības naudai sola labākus laikus. Šāda pasaules finansu žonglieru reakcija publikai jau ir sen pazīstama. Jo vairāk valdību vadītāji, finansu ministri un emisijas banku vadītāji sūdzas, ka eiro vērtības krišanās salīdzinājumā ar dolāru ir nepamatota, jo spekulanti arvien zemāk nospiež Eiropas vienotās valūtas vērtību. To vairs nevar nepamanīt. Daudzviet pasaulē pastiprinās neuzticēšanās gadsimta projektam Vecajā kontinentā. Vai pamatoti?

Nē. Ilgstošā eiro vērtības krišanās ekonomiski vairs nav izskaidrojama: Eiropa atrodas spēcīgas ekonomiskās augšupejas priekšā. Lai arī pārāk lēni, tomēr reformas Eiropas nozīmīgākajās valstīs Vācijā un Francijā virzās uz priekšu. Taču pareizi ir tas, ka ASV ekonomika aug ātrāk un arī izredzes tur nopelnīt naudu noteikti ir labākas nekā Eiropā. Tiktāl ar dolāra stiprumu viss ir kārtībā. Taču tā ir tikai viena patiesības puse. Tajā pašā laikā deficīts ASV tirdzniecības un pakalpojumu bilancē ir sasniedzis galvu reibinošus augstumus. Un, tā kā ASV pilsoņi netaupa gandrīz nevienu centu, Savienotajām Valstīm ir nepieciešams liels kapitāla daudzums no ārzemēm. Ik gadu uz ASV aizplūst daudzi simti miljardu dolāru, un tas ļauj uzplaukt ekonomikai telpā starp Austrumkrastu un Rietumkrastu.

Tomēr pieredze māca, ka tā nevar palikt mūžīgi un tā arī nepaliks. Ilgākā laikā šī veiksme nenosegs visas ēnas puses. Agrāk vai vēlāk eiro līkne atkal virzīsies uz augšu. Protams, ka līdz tam laikam var paiet daudzi mēneši vai pat ilgāk. Pašreizējā brīžiem histēriskajā uzmanības pievēršanā dolāra kursam tiek atstāts nepamanīts tas, ka nebūt ne sliktajos astoņdesmitajos gados DM attiecībā pret dolāru bija pat vēl mazāka vērtība nekā eiro ēras otrajā gadā. Šādus faktus uztrauktie laikabiedri labprāt aizmirst.

Tā vietā, lai sūdzētos par pārāk vājo eiro — valsts iekšienē, tātad attiecībā uz visu izšķirošo cenu stabilitāti, jaunā nauda ir tikpat spēcīga kā DM, — ir jādebatē pavisam par kaut ko citu: par pasaules valūtu sistēmas nākotni. Arvien vairāk kļūst redzams, ka te kaut kas nav kārtībā. Protams, ka tirgi vienmēr pārspīlē. Taču tad, ja Japānas jēnas, otras lielākās ekonomiskās varas valūtas, vērtība valūtu tirgū te strauji paceļas, te atkal tikpat strauji krīt, tad te kaut kas nav kārtībā. Lafontēna misionāriskais un nožēlojami neveiksmīgais mēģinājums vienoties par maiņas kursu zonu starp eiro, dolāru un jēnu pagaidām nav guvis panākumus. Tomēr tas nav iemesls nedomāt par alternatīvu globālizētās ekonomikas pasaules stabilizēšanai.

Olivers Šūmahers