Mīnas parādās atkal

Aleksandrs Pavlovičs, Latvijas Jūras spēku komandieris komandkapteinis, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Aleksandrs Pavlovičs: “Piešķirt divus procentus no valsts budžeta aizsardzībai mums iesaka tādēļ, ka ilgstoša starptautiska prakse rāda – ar mazākiem līdzekļiem tā ir nepilnvērtīga.” Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

– Nupat pieņemtie Ministru kabineta noteikumi par Latvijas ūdeņu izmantošanas kārtību paredz Eiropas Savienības tiesību aktu prasību ieviešanu attiecībā uz jūras negadījumiem un regulē Latvijas Jūras administrācijas un Jūras spēku sadarbību. Kā tas izpaudīsies praksē?

– Radikālas pārmaiņas tie neievieš. Dokuments ir pieņemts, lai konkrētāk sadalītu atbildību starp Latvijas jūras resoriem. Mums ir tiesības ar savu personālsastāvu piedalīties bīstamu kravu un naftas produktu pārkraušanā no kuģa uz kuģi, esam atbildīgi par naftas produktu savākšanu jūrā. Jūras spēki novēro pārkraušanas operācijas un var tās pārtraukt, sevišķi drošības apsvērumu dēļ. Cik tas ir svarīgi, var saprast, atceroties gadījumu ar tankkuģi “Prestige”, kas pirms diviem gadiem tika uzpildīts Ventspilī un avarēja pie Spānijas krastiem, stipri piesārņojot jūru. Jūras spēki kā administratori un menedžeri veic Globālās glābšanas meklēšanas sistēmas kontroli, esam atbildīgi arī par Automātiskās identifikācijas sistēmu, kurai no šā gada 1.jūlija Latvija oficiāli pievienojās, ievērojot Starptautiskās jūrniecības organizācijas prasības. Atbildam par Starptautisko kuģu un ostu iekārtu aizsardzības kodeksu.
Izmaiņas ir arī tajā ziņā, ka tagad uz laiku varam apturēt kuģu kustību jebkurā Latvijas akvatorijā saistībā ar militāriem manevriem vai militārām mācībām. Manevru vieta mums jāsaskaņo ar Jūras administrāciju un jāizziņo masu informācijas līdzekļos. Tagad MK noteikumos tas ir precīzāk formulēts.
Mūsu funkcija ir arī ziņošana par jūras negadījumiem. Jūras spēki ir atbildīgi par meklēšanas un glābšanas darbiem mūsu teritoriālos ūdeņos, visā Latvijas atbildības zonā; tagad ar likumu ir noteikts, ko un kādā veidā kuģi ziņo par avārijām. Signālus šādos gadījumos saņemsim mēs un koordinēsim sadarbību ar Katastrofu medicīnas centru, Gaisa spēkiem. Noskaidrosim, cik bīstamas ir kuģu kravas, vai ir nepieciešama krasta dienestu palīdzība. Viss šo pasākumu bloks ir minēts MK noteikumos.

– Jūnijā jūs piedalījāties Baltijas reģiona militāro pārstāvju konferencē Polijā. Vai tika pieņemti jauni lēmumi, kas skar drošību Baltijas jūrā?

– Konference bija veltīta stratēģiskiem jūras pārvadājumiem, kas skar mūs kā NATO dalībvalsti, karaspēka pārvadājumiem no punkta jebkurā pasaules reģionā. Lai ātri, efektīvi un pilnā apjomā veiktu kādas vienības pārvešanu, ir vajadzīgi attiecīgi kuģi. NATO valstis to var veikt tikai apvienojot spēkus. Konferences nolūks bija noskaidrot katras valsts potenciālās spējas, tās kuģu tonnāžas, kuģu fraktēšanas likumdošanu, nacionālo prasību atšķirības, standarta procedūras kuģu ielādēšanā un izlādēšanā. Tas nav tik vienkārši, kā varbūt izklausās. Galvenais jautājums bija – ko kura valsts var piedāvāt. It kā jau nebūtu problēmu karaspēku pārvadāt dažādos kuģos, bet būtu vēlams, piemēram, lai tajos varētu izvietot arī hospitāli. Vai arī – lai būtu iespējams no kuģa klāja veikt helikoptera operācijas. Prasībās ir daudz tādu lietu, kuras netiek praktizētas uz civiliem kuģiem.
Polijā bija ieradušies arī pārstāvji no Francijas, ASV un Itālijas, kurus minētie jautājumi arī ļoti interesē. NATO galvenais koncepts ir ātrās reaģēšanas spēki, bet tie nav iedomājami bez transportēšanas iespējām.

– Jūs jūnijā apmeklējāt arī Trafalgāras kaujas divsimtgades svinības. Vai tas bija tikai svinīgs pasākumus?

– Galvenokārt. Taču apmeklēju arī angļu Jūras spēku mācību iestādes un noslīpējām arī mūsu mācību programmas, jo viņi jau vairākus gadus sniedz Latvijai atbalstu personālsastāva izglītošanā. Svinīgajos pasākumos piedalījās kuģi no 35 valstīm un jūras spēku komandieri no 55 valstīm. Piedalīšanās tāda mēroga pasākumos ir vitāli svarīga, jo pastāv tāds jēdziens kā karoga demonstrēšana. Ja valsts demonstrē savu militāro karogu pasākumā ārvalstīs, tas tiek ievērots; pastāv arī militāra diplomātija.

– Latvijā no 11. līdz 15.jūlijam uzturējās NATO Zemūdens pētījumu centra Pretmīnu operāciju un ostu aizsardzības departamenta direktors Marks Pinto. Kāda ir šīs vizītes būtība?

– Visas NATO valstis pievērš lielu uzmanību zemūdens drošībai. Pastāv potenciāla mīnu bīstamība. Strādāt zem ūdens ir sarežģīti, tā ir cilvēkam un tehnikai agresīva vide, tāpēc jāizstrādā daudzi ar tehniku un zinātni saistīti aspekti. Šīs vizītes mērķis bija iepazīties ar mūsu zemūdens darbu infrastruktūru.

– Kāda ir Jūras spēku atbilstība NATO prasībām?

– Viens mūsu pretmīnu kuģis, kas patlaban atrodas Beļģijā, NATO Sertifikācijas centrā, tūlīt izies sertifikāciju. Līdz ar to kuģis būs gatavs dalībai pretmīnu operācijās zemūdens darbiem. Izmantojam modernu tehnoloģiju, atbilstošu šodienas prasībām. Gatavojam kuģus un vienības NATO ātrās reaģēšanas spēkiem. Plāni tiek izpildīti, un domāju, ka divos gados mēs būsim gatavi šīm operācijām pilnā mērā.

– Aizsardzības ministrija informējusi, ka Latvijai ir vajadzīgi vēl vairāki mīnu meklēšanas kuģi, katrs ap 15 miljonu latu vērtībā.

– Šie dati ir pārspīlēti, minēto kuģu vērtība ir mazāka. Turklāt ir vajadzīgi nevis papildu mīnu kuģi, bet jauni veco aizvietošanai. Kā platformas izmantojam vecus Austrumvācijā būvētus mīnu kuģus, kas jānomaina. To izdarot, mēs neplānojam palielināt personālsastāvu, un jauno kuģu iegādes nauda būs mazāka, nekā mēs tērētu veco uzturēšanai un remontiem.

– Patlaban tiek lemts par Jūras spēku Liepājas bāzes attīstīšanu, kas arī prasīs ievērojamus līdzekļus. Ko Latvija iegūs, ja projekts tiks īstenots?

– Tajā tiks ieguldīti NATO struktūrfondu līdzekļi. No Latvijas nauda netiek prasīta. Pirmais posms būs Liepājas ostas piestātņu modernizācija, kas tiks izmantotas arī civilām vajadzībām.

– Šobrīd norit Jūras novērošanas sistēmas ieviešana – projekts, kas arī izmaksāšot ap 15 miljoniem latu un ilgs vairākus gadus. Ko tas dos praktiski?

– Pašreizējā novērošanas sistēma ir morāli un tehniski novecojusi, tās apkalpošanai nepieciešams daudz cilvēku. Jaunas sistēmas ieviešana neatkarīgi no tā, cik tā izmaksās, dos iespēju visu, kas notiek mūsu ūdeņos, novērot automātiski, bez personālsastāva piedalīšanās. Sensori savus novērojumus par kuģu kustību mūsu atbildības zonā nodos vienam operatoram. Ar šādu novērošanu nodarbojas visas valstis, pie mums tas ietilpst Aizsardzības ministrijas kompetencē. Projekts ir dārgs, bet izdevīgāks nekā vecās sistēmas uzturēšana. Sistēma domāta militāriem mērķiem, bet to iespējams pielietot arī civiliem – kontrabandistu aizturēšanai, meklēšanas un glābšanas operācijām utt.

– Kā vērtējat priekšlikumu Jūras spēku Krasta apsardzes dienesta funkcijas nodot robežsardzei?

– Ja būs Ministru kabineta rīkojums, mēs mainīsim savas funkcijas, bet patlaban pildām Krasta apsardzes dienesta darbu. Taču jebkurā gadījumā ir jāizvairās no funkciju dublēšanas, un resursi jāizmanto optimāli. Domāju, šobrīd nav nepieciešamības atdot krasta apsardzes funkcijas citiem. Arī robežsardze patlaban uzlabo savas tehniskās spējas. Mums vienkārši būtu jāapvieno spēki.

– Jūsu dienests arī šogad iesaistījies cilvēku meklēšanā un glābšanā uz jūras, meklējot pazudušus atpūtniekus. Cik lielas ir jūsu iespējas šajā jomā?

– Mums tūlītējai darbībai ir gatavi kuģi, kas pēc komandas saņemšanas iziet jūrā un no pamatostām var sasniegt jebkuru rajonu ilgākais pusotras līdz divu stundu laikā. Ātrāk to iespējams izdarīt ar helikopteru. Tomēr slīkstošam peldētājam izšķirošas ir dažas minūtes. Vairāk varam palīdzēt tiem, kas ar matračiem vai laivām iepūsti jūrā. Pagājušajā vasarā izglābām 45 cilvēkus. Nelaimē lielākoties iekļūst iereibuši cilvēki: dzer gan makšķernieki, gan jahtu apkalpe, reizēm brīnos, cik pavirši cilvēks var izturēties pret savu dzīvību. Gribētos jau pielikt pie katras lielākas peldvietas kuģi tiešas redzamības attālumā, bet nav tādu iespēju; te ir darbs pašvaldībām.

– Salacgrīvā uz vietējā makšķernieku kluba bāzes izveidota brīvprātīgo glābēju vienība. Šādu praksi iesaka pārņemt arī citās piekrastes pašvaldībās. Vai jums ir iespējas atbalstīt brīvprātīgos glābējus?

– Salacgrīvai atradām iespēju piegādāt Holandes dāvinātu glābšanas laivu. Taču vairāk varam palīdzēt, tieši veicot meklēšanas operācijas, ja nav skaidri zināma nelaimes vieta. Ja saņemam pieprasījumu, palīdzam jebkurā laikā. Esam gatavi dalīties ar pieredzi.

– Cilvēku meklēšanu jūrā pēc noteikta laika pārtrauc. Pēc kādiem kritērijiem to izlemj?

– Konkrētas receptes te nav. Ja cilvēks iekļuvis ūdeni, viņa likteni lielākoties izšķir minūtes, un tas ir tieši atkarīgs no ūdens temperatūras. Jo tā zemāka, jo mazāk laika mums ir dots. Tomēr vienmēr veicam visu iespējamo, nelaimes rajons tiek pārmeklēts desmitiem reižu. Mēs izsaucam arī helikopteru ar īpašām iekārtām, ņemam vērā iespējamās glābjamā cilvēka traumas, jūras straumes, vēju, laika apstākļus. Ja ir priekšmets, pie kura cilvēks var pieķerties, izdzīvošanas iespējas palielinās, tomēr mūsu apstākļos tās nav lielas. Ūdenī iekritis cilvēks var nenoslīkt, bet viņa sirds apstājas no aukstuma. Prakse rāda, ka ilgākais reālais atrašanas un izglābšanas laiks ir trīs dienas. Ja šķiet, ka ir vēl minimāla iespēja cilvēku izglābt, mēs nepārtraucam meklēšanu. Jāatzīmē, ka cilvēkiem, kas dodas jūrā, obligāti jāuzvelk glābšanas vestes. Diemžēl mazo laivu un jahtu braucēji to ievēro reti.

– Cik daudz Baltijas jūrā varētu būt nesprāgušu mīnu, cik ilgi tās vēl apdraudēs kuģus un cilvēkus?

– Pēc Pirmā un Otrā pasaules kara Baltijas jūrā ir atrasts 80 000 mīnu. Par Latvijas teritoriāliem ūdeņiem statistikas nav. Visvairāk apdraudēti ir zvejnieki. Paldies Dievam, mūsu zvejnieki nav cietuši, bet 1990.gadā sprādzienā cieta ukraiņu zvejnieki Melnajā jūrā. Tomēr mīnas savos traļos un tīklos atrod arī mūsu zvejnieki vidēji 100 – 150 reizes gadā. Sprāgtspēju tās saglabā ļoti ilgi. Dūņas ir labs konservants. Bija gadījums, kad no tām izvilka 1908.gadā ražotu mīnu bez rūsas pazīmēm un ar saglabājušos smērvielu. Nelabvēlīgs apstāklis ir arī jūras grunts pārvietošanās. Rīgas līcī pārmeklētā un drošā rajonā pēc kāda laika mīnas parādās atkal. Arī to izcelšana un neitralizēšana prasa laiku – vidēji 24 stundas pat tādos gadījumos, kad ir zināms, kur mīna atrodas. No 1995.gada mēs veicam mīnu meklēšanas operācijas, kad kādā rajonā sanāk kuģi no vairākām valstīm un rajonu slēdz civiliem kuģotājiem. Tādā veidā 10 gadu laikā ir atrasti četrarpus simti mīnu. Mūsu atbildības ūdeņos veiksmīgās operācijās izdodas atrast ap 80 mīnu, mazāk veiksmīgās – ap 25. Skaits atkarīgs no rajona, hidroloģiskiem apstākļiem, no gadalaika. Taču vēl gadiem mūsu kuģi un zvejnieki būs mīnu apdraudēti, un ir nepieciešams zinātnisks darbs, lai izpētītu apdraudējumu. Jāpēta straumes, temperatūra, pat aļģu klātbūtne, lai prognozētu briesmu pakāpi un vajadzīgo mīnu meklēšanas biežumu. Šajā sakarā mēs meklējam starptautiskus kontaktus.
Gribu vēl piebilst, ka cilvēki bieži spriež, vai divi procenti no valsts budžeta aizsardzībai nav par daudz. No publikācijām, sevišķi no opozīcijas preses, rodas iespaids, ka šie divi procenti tiek tērēti mūsu dalībai NATO. Tas nav tiesa, šie līdzekļi ir aizsardzībai kopumā, arī armijas ģērbšanai, ēdināšanai, tehnikai, ieročiem un munīcijai. Minētos divus procentus piešķirt aizsardzībai mums rekomendē tāpēc, ka ilgstoša starptautiska prakse rāda – ar mazākiem līdzekļiem tā ir nepilnvērtīga. Man ir sāpīgi dzirdēt, ka divi lati no katriem 100 drošībai esot pārāk daudz.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv