Jēkabpils vecticībnieki caur laiku lokiem

Jēkabpils Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

No mazas apmetnes

17.gadsimta vidū Krievijā no augšas tika uzsāktas baznīcas reformas, nežēlīgi vajājot to pretiniekus. Daugavas kreisajā krastā pirms krācēm tolaik jau pastāvēja maza slāvu apmetne Sloboda, kur ieradās arvien jauni bēgļi. Viņi šeit apmetās, cītīgi strādāja un maksāja nodokļus. Iedzīvotāju skaits auga. Tālredzīgais hercogs Jēkabs dāvāja pilsētai savu vārdu un plašas pašnoteikšanās tiesības. Pamatdokumentā īpaši uzsvērtas krievu tiesības lūgties savā ticībā un uzturēt savus dievnamus.
Pilsēta kopš paša sākuma bijusi daudznacionāla un daudzkonfesionāla. Tas radīja īpašus apstākļus, lai, mūsdienu valodā runājot, ieaudzinātu cilvēkos toleranci pret citas ticības un tautības ļaudīm. Vecticībnieku stāvoklis 18.gadsimtā, neraugoties uz kariem un epidēmijām, saglabājās diezgan labvēlīgs, jo reliģiskās pārliecības dēļ vajāšana nenotika. Viņi bija pilntiesīgi pilsoņi, kam piederēja zemes gabali pilsētas robežās. Līdzās zemkopībai vecticībnieku tradicionālā nodarbošanās bija meža darbi, kokapstrāde un celtniecība. No paaudzes paaudzē tika nodotas būvamatnieku prasmes, pārcēlāju zināšanas par Daugavu un tās krācēm, kā arī kokapstrādes un koka ēku celtniecības pieredze.
1795.gadā Jēkabpils nonāca Krievijas impērijas sastāvā. Pēc tās likumiem vecticībnieki izrādījās nepilntiesīgi, tāpēc tika pazemoti un pastāvīgi viņus uzraudzīja valdošā baznīca un policija. Varbūt tieši šā iemesla dēļ drīz pēc 1812.gada vairāk nekā simt vecticībnieku ģimeņu izceļoja no pilsētas. Palikušajiem vairākus gadu desmitus vajadzēja paciest pazemojumus un aizliegumus, bet viņi nepiekāpās.
1849.gadā lūgšanu namu aizzīmogoja, un vēlāk zaldāti to pavisam izārdīja. Vairāk nekā 30 gadus pilsētas vecticībniekiem bija liegts atklāti pulcēties kopīgai lūgšanai. Lūgšanas, kurās piedalījās daži desmiti cilvēku, notika pilsētnieku dzīvojamās mājās pie Kitoviem, Devjatņikoviem, Perevozčikoviem. Jau no bēgļu gaitām katras ģimenes galvas pienākums bija saglabāt un nodot tālāk savu seno ticību – zināt baznīcas rakstību, dziedāšanas pamatus un galvenās kalpošanas kārtību. Arī daudzas sievietes labi pārzināja šīs lietas. Lai saglabātu savu ticību citticībnieku vidū, mūsu senčiem vajadzēja būt ļoti prasīgiem zināšanu nodošanā un tradīciju saglabāšanā. Jēkabpilī daudzās ģimenēs ilgi tika glabātas veselas vecticībnieku bibliotēkas, kurās bija smagās vecajā drukā iespiestās 17., 18.gs. grāmatas.
1878.gadā viens no pašiem turīgākajiem un ietekmīgākajiem vecticībniekiem Georgijs Kitovs atdeva vienu no saviem namiem sabiedriskai lietošanai – dievkalpojumiem. 1883.gadā šai ēkai tika piebūvēta lielāka telpa, kura līdz šai baltai dienai kalpo kā lūgšanu nams.
Dzīvei ejot uz priekšu, arvien asāk bija jūtams laicīgās izglītības trūkums. Pilsētā darbojās vairākas skolas ar krievu un vācu mācībvalodu. Atdot vecticībnieku bērnu krievu skolā nozīmētu pakļaut viņu sinodālās baznīcas garīdznieka ietekmei. Un tāpēc, lai cik tas būtu dīvaini, vietējiem vecticībniekiem vācu skolas bija pieņemamākas.
Šo ceļu ir gājis arī pirmais jurists no pilsētas vecticībniekiem Dementijs Belovs. Pirmajos 20.gs. gados viņš kalpoja par juristu pie barona N.Korfa, bet dzīves nogalē 1924.gadā vadīja advokātu biroju Rīgā. Vācu skolā savu izglītošanos bija spiests sākt arī ievērojamākais vecticībnieku uzņēmējs 20.gs. mijā Afanasijs Kitovs, advokāts D.Perevozčikovs u.c.

Īsā zelta desmitgade

Šogad vecticībnieku sabiedrība reizē ar Piektā gada 100 gadu atceri atzīmē 100 gadus kopš cara Nikolaja II likumiem par iecietību ticības jautājumā. Beidzot vecticībniekus pārstāja represēt savā zemē, un viņi saņēma tādas pašas tiesības, kādas jau sen bija ne tikai valsts baznīcas apmeklētājiem, bet arī katoļiem un luterāņiem. Tagad arī viņi varēja oficiāli reģistrēt savas kopienas un rakstīt metriskās grāmatas, celt dievnamus, zvanu torņus, draudzēm varēja piederēt īpašumi, drīkstēja atvērt skolas ar saviem ticības mācības skolotājiem utt. Laiku no 1905. līdz 1915.gadam mēs saucam par vecticībnieku “zelta” desmitgadi. Pirmoreiz divarpus gadsimtu laikā vecticība visā valstī piedzīvoja strauju sabiedrisko, ekonomisko un garīgo uzplaukumu.
Tajā visā iekļāvās arī Jēkabpils vecticībnieki. Kopiena tika oficiāli reģistrēta, tai atdeva zemi, uz kuras vēl pirms 60 gadiem stāvēja lūgšanu nams. Afanasijs Kitovs brauca uz Pēterburgu (iespējams, ne reizi vien) un dabūja atļauju organizēt Jēkabpilī vecticībnieku skolu – vienu no pirmajām, ja ne pašu pirmo visā Baltijā. Skolu atvēra 1906.gada rudenī. A.Kitovs uzdāvināja tai iekārtojumu 100 skolēnu vietām. Sākotnēji skola darbojās privātā mājā. Pie Viestura un A.Pormaļa ielas krustojuma pēc nepilniem diviem gadiem draudze uzcēla divstāvu sarkanu ķieģeļu ēku ar skārda jumtu, kura uzņēma ap 100 bērnu no pilsētas, Brodu ciema un apkārtnes.
Pirms Pirmā pasaules kara no jēkabpiliešu vecticībnieku vidus nāca pirmie virsnieki, inženieri un juristi.
Vecticībnieki tolaik bija diezgan noslēgta sabiedrība, kurā dzīves kārtību reglamentēja reliģisko svētku un gavēņu cikls un daudzi aizliegumi. Viņi nevarēja precēties ar citticībniekiem, nedrīkstēja smēķēt utt. Laulību saites tradicionāli saistīja vecticībniekus no Jēkabpils ar ticības brāļiem Jelgavā, Daugavpilī, Ilūkstē, Subatē un retāk arī no Latgales lauku rajoniem. Jāatzīmē, ka šajā vidē konfesijas jautājums stāvēja pāri tautības jautājumam. Retas laulības ar cittautiešiem notika ar noteikumu, ka laulātais – biežāk tā bija meitene – pāriet vecticībā. Kamēr bija spēkā vecais kalendārs, bija daudz kopēju svētku un tradīciju, kaut vai Jāņu ugunskuri. No sadzīviskajām tradīcijām jāmin arī senā paraža apdāvināt trūcīgos pirms lieliem svētkiem, piemēram, pilsētas cietumam nodeva speciālu baltmaizes cepienu. Žēlastības dāvanas tika dotas arī kapos pirms Trīsvienības svētkiem un bēru dienā. Vēl jāpiemetina, ka dzimšanas dienas toreiz gandrīz neatzīmēja: vecticībnieki svinēja katrs sava Eņģeļa vārda dienu.
Pēc Pirmā pasaules kara pilsētā mainījās iedzīvotāju nacionāli konfesionālais sastāvs. Strauji samazinājās pareizticības loma (aizbrauca ierēdņi, policisti, žandarmērija, valsts skolu skolotāji), samazinājās vāciešu un poļu skaits. Toties pieauga un sāka iegūt pārsvaru latvieši. Vecticībnieki te palika, juzdamies piesaistīti saviem zemesgabaliem un kapos guļošajām senču paaudzēm.

Starp diviem kariem

Latvijas brīvvalstī vecticībniecība tika atzīta par vienu no tradicionālajām konfesijām. Pilsētas domes vēlēšanās parasti ievēlēja arī divus trīs cilvēkus no vecticībnieku vidus. Vecticībnieku draudze ik gadus saņēma no Saeimas nelielu naudas pabalstu remontdarbiem. Pilsēta no draudzes īrēja krievu pamatskolas telpas un maksāja par to 1200 latu gadā. Daži vecticībnieki, atbrīvošanās cīņu dalībnieki, saņēma no pilsētas fonda zemesgabalus, piemēram, kapteinis Nikolajs Ļebedevs (miris 1946.gadā nometnē). Latvijas brīvības cīņās kritušo vecticībnieku piemiņai 1936.gadā vietējā kapsētā draudze uzstādīja milzīgu trīs metrus augstu ozolkoka krustu.

Pēc referāta 4. Sēlijai kongresā Jēkabpilī 2005.gada 26.maijā

Nobeigums sekos

Zinovija Zimova, novadpētniece