Vezums, kam vajag vilcēju

Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) jaunā priekšsēde Ieva Kolmane pirms intervijas “LV” izteicās, ka drusku jābrīnās un varbūt der padomāt, kāpēc sabiedrība tik stipri ieinteresējusies par amatpersonu nomaiņu šajā radošajā organizācijā. Turklāt viņa brīnās arī par to, ka Latvijā līdz šim nav nodibinājusies neviena cita rakstnieku savienība, jo Krievijā un Itālijā tādas esot reģistrētas veselas četras piecas.

Foto: Gints Mālderis

– Daudziem jūsu ievēlēšana LRS priekšsēža amatā noteikti bija pārsteigums, citiem, pilnīgi iespējams, likumsakarība. Kā pati vērtējat notikušo? Kāpēc tieši jūs?

– Pirms tam, cik vien spēdama, darīju kolēģiem zināmu, ka šo amatu negribu. Dramaturgs Jānis Jurkāns vairs nevēlējās ilgāk būt par priekšsēdi, un steigšus bija jāpiemeklē jauna kandidatūra. Tas nācās ļoti grūti. Manā izpratnē LRS biedru vidū ir nezin cik labāku kandidatūru par mani, daudzi no viņiem tika aptaujāti. Acīmredzot tieši tāpēc, ka šis amats nav nekāda medusmaize un problēmu, atbildības te ir vairāk nekā prieka, goda vai cieņas, atsacījās. Cits uzreiz, cits pēc pārdomu brīža. Es arī trāpījos starp tiem, kas tika uzbildināti, un arī ilgi stīvējos. Pat ieteicu citas kandidatūras – Guntaru Godiņu, Annu Žīguri, Liānu Langu, kuri prot organizēt, māk dibināt un uzturēt sakarus ar ārvalstu kolēģiem un kaut ko daudzmaz saprot no menedžmenta sistēmas. Galu galā piekusu cīnīties un ļāvos negantajam liktenim.
Domāju, ka priekšsēža vēlēšanās viss notika caurcaurēm demokrātiski. Plašas LRS biedru un literātu aprindas zināja, kurš ir ar mieru kandidēt, un domas dalījās. Brīdi pirms pilnsapulces norisinājās valdes sēde, kur mums, trim... Tātad bez mani vēl arī Evai Martužai un Dainim Grīnvaldam, kas arī kandidēja, vajadzēja izklāstīt savas programmas. Tad notika valdes balsojums, taču es, jāpiebilst, līdz pašam pēdējam mirklim cerēju, ka pilnsapulcē vēl kāds kandidāts piepeši parādīsies kā runga iz maisa.

Viens, kas iznāk priekšā un sāk runāt

– Kā jūs pēc visām šīm pārmaiņām raksturotu rakstnieku stāvokli Latvijā?

– Manuprāt, nav nekas briesmīgs, ja dzeju regulāri lasa tikai 500 cilvēku vai mazliet vairāk. Vidējais literatūras cienītāju skaits Eiropā ir vēl daudz mazāks nekā šobrīd Latvijā, vismaz lielajās valstīs vidusmēra grāmatu tirāžas ir tieši tādas pašas kā pie mums, tāpēc mēs vēl esam samērā labā situācijā, piemēram, literatūras mēnešraksts tādā apjomā un tirāžā, kāds patlaban ir “Karogs”, daudziem Eiropas Savienības vecvalstu interesentiem skaudībā liek sarkt un bālēt. Nosacītā popularitātes krituma iemesls ir tas, ka par literatūru interesējas literatūras cienītāji, nevis plašās aprindas, kam liegta elementāra vārda brīvība un kas tāpēc kāri tver ik literāru tekstu kā paši savu ilgu atspulgu. Tagad, kad politiskās diskusijas lauks atbrīvojies, literatūra ir tā, kas cilvēkam pasaka, kā iespējams izturēties pret pasauli, ko tajā iespējams ieraudzīt, kā var izteikt būtiskas nianses. Turklāt rakstnieks jau nav nekāds pārcilvēks – tikai cilvēks ar visnotaļ specifisku nodarbošanos. Rakstnieki kā apsēsti iztausta valodas iespējas, piemeklē vārdus tam, kas vēl nav īsti nosaukts, un nosaukto padara saredzamu un saprotamu arī citiem. Nav tā, ka visu izteikt var kurš katrs. Te man vienmēr ataust prātā reizes, kad ļaudis sapulcējušies kādās svinībās – visi taču zina, kālab te nākuši, tomēr cieš klusu un gaida, lai kāds, priekšā izgājis, to skaisti pasaka viens – par visiem. Tāds nu ir arī rakstnieks – iet pa priekšu sabiedrībai ar jauniem, eksperimentāliem domāšanas modeļiem, grauj iesīkstējušus stereotipus, kas cilvēkus dara pārlieku prognozējamus, citu citam neinteresantus un tāpēc arī nelaimīgus. Literatūra ir tā joma, kas ļoti cieši iespaido domāšanas veidu. Tāpēc teju vai kurš katrs būs pamēģinājis dzejot agrā jaunībā – personības veidošanās gados.

– Tātad iznāk, ka ar dzejas grāmatu varam testēt, kurš vēl spēj iejusties dzejnieka ādā un kurš vairs ne?

– Droši vien varam, bet nezinu, kālab to vajadzētu darīt. Drīzāk svarīgi, lai cilvēks spētu iejusties cita cilvēka ādā – un tur gan dzeja, gan proza ir labs treniņš. Svarīgākais, ka literatūra ir neatsverams attiecību veidošanas līdzeklis – otra cilvēka ādā ielīst mēs nevaram, jo netiekam ārā paši no sevis, tā ka attiecībās cilvēks jūtas ļoti, ļoti nedrošs, un literatūra mums sniedz ilūziju, ka te tomēr iespējams tikt pie kaut kādas skaidrības.

Statistiski vidējais rakstnieks nemaz nav rakstnieks

– Bet rakstnieki ir tik dažādi. Gan savās radošajās izpausmēs, gan kā personības. Kā jūs cerat viņus vienot ne tikai kopējā organizācijā, bet arī kopēju mērķu sasniegšanai?

– Ja novērtējam statistiski vidējo LRS biedru, tas nebūs reāls cilvēks, jo mūsu īstenie rakstnieki, kam miesa un asinis, ir ārkārtīgi atšķirīgi, turklāt ikviens ir izteikti spilgta personība. Daži tālab vispār nespēj ne par ko vienoties. Turklāt runa nebūt nav par vecumgrupām. Viena daļa vecās paaudzes pārstāvju ir tik gaiši, darbīgi un rosīgi! Daļai vecāko rakstnieku kā mākonis ar zelta maliņu velkas līdzi nopelni un slava no padomju gadiem, kad viņu grāmatas izdeva milzīgās tirāžās. Jaunie to nesaprot vispār. Pēdējo publicitāti vēl paguva nosmelt rakstnieku paaudze, kas dzimuši 60.–70.gados un pieteica sevi padomju ēras norieta laikā, – Repše, Neiburga, Ikstena, Berelis, kad ar literatūras publikācijām vēl lepojās lielie dienas laikraksti. Tagad neviens jaunparādījies spožs rakstnieks nevar iemantot tādu atpazīstamību plašās sabiedrības masās – plašās masas vienkārši it nekādi nevar dabūt zināt par tādu spīdekli.
Un ir tā, ka lielākā pulkā raksnieki tiekas tikai savienības pilnsapulcēs, kur viņus, pats par sevi saprotams, grūti disciplinēt, jo vecie paziņas, sen neredzējušies, priecīgi čalo, un daudzi praktiski nepiedalās sapulces nopietnajā darbā. Savukārt kopumā uz LRS kā struktūru attiecas vispārzināmais likums, ka, gana liela un sarežģīta tapusi, struktūra sadrumstalojas sīkākās. Tā ka domubiedru grupējumu netrūkst, un visiem jau klāt neizstāvēsi – un arī nevajag.

– Un tomēr – kāpēc jauni cilvēki sāk nodarboties un nodarbojas ar rakstniecību, ja finansiāli tas ir tik neizdevīgi, toties prasa milzīgu garīgo enerģiju un pat fizisko spēku?

– Ar smagajiem finanšu apstākļiem un minimālo atpazīstamību ir uzlikts papildu objektīvais siets, kam nākas izspiesties cauri, tāpēc aktīvajā apritē paliek tikai tie autori, kas ir zināmā mērā ideālisti – nespēj nerakstīt un rakstniecībai ir gatavi upurēt visai daudz laika un spēka. Skaidrs, ka no rakstīšanas vien, maigi sakot, paēdis nebūsi, un patlaban arī pie mums, kā rādās, izzūd rakstniecība kā profesija, nišā paliek tikai labi ja nedaudzi autori...

–Vai atjaunosit Jaunatnes nodaļas vai sekcijas darbību?

– Šobrīd grūti pateikt, ar ko LRS varētu pievilināt gados jaunus biedrus, bet šī motivācija būtu jāmeklē. Starp jaunajiem rakstniekiem norit pilnīgi dabiska grupēšanās pāros, triumvirātos, četriniekos. LRS valdē jau vairākus sasaukumus darbojas dzejnieks Māris Salējs, kurš ir atbildīgs par uzņemšanas komisiju. Uzņemšanas komisijas mehānisms ir diezgan pamatīgs un smagnējs, taču diez vai to ir vērts vienkāršot. LRS biedra statuss līdz ar to ir visai augsts – to nodrošina ap 20 vecbiedru atzinums, ka cilvēks atzīstams par gana kvalificētu kolēģi. Nupat vienubrīd attapāmies, ka statūtos nav paredzēti nekādi “goda biedri”, taču galu galā nospļāvāmies un nospriedām, ka viss ir tā, kā tam jābūt: goda biedri mums ir visi.

– Vai ir apzināti jāstimulē, jāvairo rakstnieku skaits ar prozas un dzejas meistardarbnīcām, ja visiem tik un tā nebūs iespēju izdot grāmatas?

– Meistardarbnīcas ir pagaidu risinājums, kas nepieciešams situācijā, kad Latvijā nav nevienas rakstniecībai paredzētas studiju programmas. Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē par rakstnieku izmācīties nevar, labākajā gadījumā – tikai par kritiķi vai literatūrpētnieku. Ja kāds teiks, ka par rakstnieku var tikai piedzimt, nevis izmācīties, jāatceras, ka rakstniecībā, gluži kā jebkurā mākslā, liela nozīme ir stilam, paņēmieniem, tehnikai, un to apgūt gan var! Protams, der sākt ar dzimtās valodas studijām, un diez vai kas tāds cilvēkam var nākt par ļaunu un būtu aizliedzams tikai tāpēc, ka viņam nebūs, kur publicēties. Otrām kārtām publicēšanās iespēju patlaban nudien netrūkst – tas izrunāts. Drīzāk trūkst jēdzīgu rakstītāju.

Rakstnieku savienībai nav reālu parādu

– Un tomēr, ja runājam pavisam konkrēti, kāds tad īsti ir LRS uzdevums, tās mērķi?

– Sludināt, ka LRS uzdevums ir saliedēt Latvijas literātus, nozīmētu tukši runāt un lidināties mākoņos. Ja turamies tuvāk pie zemes, uzdevums ir mēģināt saglabāt labāko, kas organizācijai palicis mantojumā. Tostarp – apsaimniekot LRS atlikušo mantu. Tajā pašā laikā tiek runāts par vairāk nekā 9000 latu parādu, ko mums atstājuši iepriekšējie LRS vadītāji. Patiesībā šis parāds ir visai nosacīts. Tie ir mīnusi uz projektu naudas rēķina, kas jau ienākusi un nosedz parādu, lai gan paši projekti vēl nav pabeigti. Bet kreditoru, par laimi, mums nav. Kaut kā dvešam – būtu laime, ja izdotos savilkt galus kopā daudz skaistākā mezglā. Bet Kuršu ielā vēl ir palikusi bijušās godības smaka, piemēram, Andreja Upīša mēbeles.

– Vai Kuršu ielas nams kā LRS štābs jūs apmierina?

– Es noteikti negribētu mest akmeņus bijušā priekšsēža Viktora Avotiņa dārziņā, kura laikā LRS šo namu iegādājās. Jo es nezinu, vai tobrīd bija iespējams izgrozīties kā labāk. Tomēr jau labu laiku gaisā vējo ideja īrēt LRS biroju tuvāk centram, bet Kuršu ielas apartamentus iznomāt kādai komercstruktūrai. Rakstnieki ir diezgan izlepuši, pa nomali dzīvoties negrib – LRS sēdekli grib teju pasaules krustcelēs. Teika nav gana smalks rajons. Arguments ir tāds, ka rakstnieki vairs nenākot bariem dzīvoties pa LRS, kā tas bijis sendienās – Benjamiņa mājā, kuras sienas pieredzējušas gan nemitīgus augstas raudzes literāros disputus, gan performances. Ej nu sazini, vai šodien vēl būtu tieši tāpat. Nav pārbaudīts.

– Kādu atspaidu biedri saņem no LRS?

– LRS ietvaros lemjam par mūža stipendiju piešķiršanu, sadalām Literatūras gada balvas. Bieži sadarbojamies ar vietējām pašvaldībām, kad rakstniekiem ir problēmas ar komunālo pakalpojumu samaksu vai streiko veselība. Cik nu iespējams, pildām gan sociālā dienesta, gan rakstnieku arodbiedrības funkcijas, respektējot rakstnieka primārās intereses un esot par starpniekiem sarunās ar likumdevējiem, arī ar Kultūras ministriju.

– Vai jums ir savas likumdošanas iniciatīvas, un vai grasāties tās kādreiz arī likt lietā?

– Jā, gan autortiesību jomā, gan pievēršoties publiskā patapinājuma aspektam (autordarba publiskai izmantošanai bibliotēkās). Mūsuprāt, tie autori, kuru darbus lasa bibliotēkās, ir pelnījuši saņemt zināmus atskaitījumus no valsts budžeta – reizi gadā. Tas daudziem rakstniekiem būtu prāvs atbalsts. Arī pavairošanas jeb reprogrāfiskās reproducēšanas tiesības ir mūsu dienaskārtībā, taču šis jautājums ir slidenāks.

– Vai LRS cīnīsies par savu biedru iespēju nopelnīt pietiekamu iztiku?

– Nupat kultūras darbinieki publiski pauda sašutumu par savām zemajām algām. Uz rakstnieku tas attiecas tikai pastarpināti. Rakstniekiem vissvarīgākais būtu sakārtota autortiesību un honorāru politika, kas, protams, neattiecas vienīgi uz prozaiķiem un dzejniekiem, bet arī uz žurnālistiem. Šobrīd honorāri ir smieklīgi zemi, jo Kultūrkapitāla fonds savos piešķīrumos vadās pēc vidējā cenrāža. Mums “Karogā” bieži tiešām ir kauns par lielisku, labi nostrādātu stāstu autoram izmaksāt to lieso summiņu, ko varam atlicināt no ikmēneša honorāru fonda. Tā nu lielākā daļa rakstnieku tiek pie dilemmas – vai nu jāmirst badā, vai jāpamet profesionāla nodarbošanās ar rakstniecību. Negribam, lai iznīktu profesionālā rakstniecība, tāpēc varētu mēģināt panākt īpašus ienākuma nodokļa atvieglojumus profesionāliem rakstniekiem.
Turklāt, kaut arī viens otrs rakstnieks ar dzīvi tiek galā itin labi, daudzi ir psiholoģiski ļoti neaizsargāti. Iespējams, LRS būtu jāpieņem darbā štata psihologs. Rakstnieks jau, taisnību sakot, visu mūžu staigā pa plānu ledu. Valodu iztaustīdams pats pirmais, viņš nekad nav īsti drošs, vai nenodarbojas ar ko pilnīgi bezjēdzīgu, nekam un nevienam nevajadzīgu, tāpēc tik alkaini gaida atzinību un novērtējumu. Kā lieli bērni – ar visu, kas tādiem nāk līdzi.

– Vai Noras Ikstenas un Martas Grēviņas–Dziļumas Literatūras centrs jums “negriež laukā pogas” – gan ar starptautiskas rakstnieku un tulkotāju mājas dibināšanu Ventspilī, gan ar semināru un grāmatniecības izstāžu rīkošanu?

– Pogas te mums visiem vienas un tās pašas – pastāv daudzi sadarbības un saskares punkti. Literatūras centrs izveidojās to-brīd, kad LRS izrādījās nespējīga jēdzīgi rūpēties par ārlietām un vietējo rakstnieku interešu pārstāvniecību ārvalstīs. Domāju, ka mums jāizmanto viņu profesi-onālie sasniegumi kā sadarbības partneriem. Otrs tāds partneris ir AKKA/LAA. Tagad varētu šķendēties, kāpēc administrē autoratlīdzību viņi, ja to tikpat labi varēja uzņemties LRS? Bet neuzņēmās taču.

Arvīds Deģis