Ambiciozie plāni nepildās

Kaļiņingradas tirdzniecības osta Foto: EPA/A.F.I.

2004.gada martā Krievijas prezidents Vladimirs Putins populistiskā aizrautībā izvirzīja savas valsts tautsaimniecībai trīs savstarpēji saistītus uzdevumus: pirmkārt, līdz 2010.gadam divkāršot iekšzemes kopproduktu, nodrošinot IKP ikgadēju pieauguma tempu ne zemāku par 7–8 procentiem; otrkārt, jau tuvākajos gados pazemināt inflāciju no 15–10 procentiem līdz 6–4 procentiem, treškārt, apmēram trīs četru gadu laikā vismaz pusi trūkumcietēju valstī atbrīvot no nabadzības valgiem.
Daudzi eksperti (kā ārzemēs, tā iekšzemē) steidzās norādīt, ka šīm ambiciozajām iecerēm nav praktiska ekonomiska seguma. Kritiķiem un skeptiķiem drīz vien it kā nācās iekost mēlē: likteņa smaids – naftas eksports par rekordaugstām cenām – izrādījās Krievijai īsta zelta ādere, kas nodrošināja šai varenajai un reizē novājinātajai valstij bezdeficīta budžetu, principā līdzekļus plašām investīcijām, sociālām reformām; augtin auga Krievijas valūtas krājumi, krietni palielinājās stabilizācijas fonds. Formāli uz papīra viss likās brīnumjauki, bet cēlās ieceres izrādījās atrautas no reālās dzīves likstām.

Attīstības tempi palēninās

Lai kā arī pūlējās Krievijas kroņa statistiķi izskaistināt sūro realitāti, skaitļi nepārprotami liecina: attīstības tempi sarūk.
Krievijas ekonomikas attīstības un tirdzniecības ministrs Germans Grefs prognozē, ka 2005.gads beigsies ar IKP izaugsmes tempu 5,2–5,3%, 2006.gads – 5,0 – 5,2%. Tas nozīmē, ka prezidenta V.Putina saistošie norādījumi par IKP dubultošanu 2010.gadā paliks tukšs sapnis. Krievijas ekonomikas straujās attīstības potenciāls ir izsmelts – tāds ir vienprātīgs situācijas vērtējums. Prezidenta vēlmei negrib pakļauties tāda vadoša nozare kā rūpniecība: tās attīstības temps ne tikai palēninās, maijā statistiķi fiksēja pat apjoma absolūtu samazināšanos par 6,4%. Bet kur paliek naftas zelta āderes pozitīvais iespaids? Izrādās, naftas eksporta varen brašie ieņēmumi draud ar inflācijas kāpinājumu; līdzekļu sociālajām programmām, kas celtu iedzīvotāju pirktspēju plašā mērogā, kā trūka, tā arī pašlaik trūkst.
“IKP pieaugums bez jaunām liela mēroga investīcijām nav iespējams,” vienā stabulē pūš kā eksperti, tā atbildīgie valstsvīri. Kas traucē? Izrādās, investīciju bremze ir valsts politiskais klimats. Liberālisms vārdos, bet stingra centralizēta vadība darbos, resursu koncentrācijas mēģinājumi valsts rokās, Mihaila Hodarkovska notiesāšana ar brīdinājumu, ka tas nebūt nav pēdējais process pret “privātās ekonomikas varenajiem”, nemitīga biznesa spēles noteikumu maiņa, tai skaitā arī nodokļu sfērā, attur daudzus investorus no savu līdzekļu ieguldīšanas Krievijas ekonomikā.
Vēl viens apsvērums: rīt vai parīt naftas cenas var pazemināties. Kā tad Krievija spēs izdzīvot? Krievijas atkarību no naftas adatas sāk pielīdzināt cilvēka atkarībai no narkotikām. Ar ko narkotiku iedarbība beidzas, labi zināms. Ja budžets būs jānoslēdz ar augošu deficītu, ja būs jāķeras pie rubļa emisijas glābšanas riņķa, Krievijas ekonomiku gaidīs grūti laiki. Naftas motora salūšana ir reāla perspektīva.

Inflācija nerimstas

Ekonomiskās dzīves aksioma skan: krītas tautsaimniecības attīstības temps, ceļas cenas, un inflācijas velniņš sāk dīdīt ekonomiku. 2005.gada pirmajā pusgadā inflācija jau sasniedza 7,5% līmeni; maz cerību, ka gads beigsies ar patēriņa cenu pieaugumu “tikai” 8,5% apmērā. Krievijas finanšu ministrs A.Kudrins bija spiests atzīties: ja valsts nav izpildījusi savas saistības inflācijas apkarošanā 2004.gadā, tās neizpildīs arī 2005.gadā, tas ienes neuzticības elementus inflācijas gaidās.
Tas nozīmē, ka inflāciju un tās postošās sekas iegrožot nekādi neizdodas. Pašlaik tiek lolots optimisms, ka rudenī stāvokli uzlabos deflācijas parādības, pazemināsies sakņu un dārzeņu cenas. Teic, ka cerība mirstot pēdējā. Domājams, ka minētās cerības ir nepamatotas. Iepriekšējo gadu pieredze liecina, ka rudenī inflācija nebūt nerimstas. Reālāka ir prognoze, ka inflācija Krievijā nenoslīdēs zem 10% līmeņa.

Nabadzība turas stabili

Labklājības celšanas statistiskie rādītāji Krievijā uzticību nevieš: augsta inflācija ar visai nevienmērīgu raksturu plašās valsts teritorijā, augošais atvars starp bagātajiem un trūcīgajiem, visu kādreizējo uzkrājumu zaudēšana ekonomikas un finanšu krīžu laikā nedod iespēju ar vidēji svērtiem skaitļiem kaut cik ticami raksturot dzīves līmeņa izmaiņas. Zināmu (kaut arī visai nepilnīgu) ieskatu problēmā dod dažu naturālo rādītāju izaugsme.

1.tabula

Krievijas IKP pieauguma tempi, %

2.tabula

Iedzīvotāju patēriņa salīdzinošie rādītāji 1990 – 2005

2.tabula sniedz pretrunīgu ainu. Maizes patēriņa samazinājums ir visnotaļ pozitīva parādība, kas liecina par pārtikas produktu patēriņa kvalitatīvu uzlabojumu. Izzudis bēdīgi slavenais padomju laika deficīts. Pozitīvu vērtējumu par maizes patēriņa mazināšanos vājina kartupeļu patēriņa ievērojams pieaugums. Dzīvokļu apstākļu uzlabošanās skar galvenokārt lielo pilsētu iedzīvotājus. Privāto automašīnu īpašnieki ir uzņēmēji, labi apmaksāti pārvaldnieki, ierēdņi, zemnieki, kuriem braucamais ir kravu pārvadāšanai nepieciešams līdzeklis. Iedzīvotāju lielākā daļa nav spējusi uzlabot savus dzīvokļa apstākļus, bet automobilis tiem ir abstrakts sapnis.
Socioloģisko pētījumu organizācija “Levada centrs” veikusi nozīmīgu apsekojumu: “Nabadzība Krievijā: ekonomiska analīze”. Šā apsekojuma rezultāti ir šokējoši: 61 miljons jeb 42 procenti Krievijas iedzīvotāju uzskata sevi par nabadzīgiem; ceturtā daļa šo nabadzīgo ir jauni cilvēki no 16 līdz 30 gadiem. Zīmīgi ir tas, ka nabadzīgo īpatsvars šinī vecuma grupā no 1992.gada nemitīgi aug.
Oficiālā propaganda, oficiālās institūcijas nemitīgi uzsver, ka valsts sociālās izmaksas arvien pieaug. Novārtā paliek tas apstāklis, ka iedzīvotāju reālie ienākumi joprojām atpaliek no 1992.gada līmeņa, kad sākās pārejas periods no padomju plānsaimniecības uz tirgus ekonomiku. Deklarētā vēlme piecgadē uzveikt trūkumu, samazinot nabadzīgo skaitu uz pusi, ir varas institūciju kārtējā utopija.

Kad rublis būs brīvi konvertējama valūta?

Krievijas prezidents V.Putins izvirzījis arī uzdevumu panākt, lai Krievijas rublis 2007.gadā kļūtu par brīvi konvertējamu valūtu blakus ASV dolāram, eirai, angļu mārciņai, jenai, Šveices frankam un dažām citām valūtām. Lai nodrošinātu šo nozīmīgo pārvērtību rubļa starptautiskajā apgrozībā, esot jānovāc pēdējais šķērslis šai jomā – jāatļauj kapitālam netraucēti apgrozīties, brīvi ieplūst un atstāt Krieviju. To Finanšu ministrija un Centrālā banka svēti apsolījušas īstenot pēc pusotra gada.
Krievijas vara kārtējo reizi demonstrējusi savu ekonomisko aklumu, neredzēdama principiālo atšķirību starp abstrakto vēlmi un praktisko realitāti. Brīvi konvertējamā valūta nozīmē, ka visur pasaulē bankas, maiņas kantori brīvi pieņems un mainīs rubļus pret citām konvertējamām valūtām. Tam nepieciešama virkne priekšnosacījumu. No tiem galvenie ir šādi: pirmkārt, pēc rubļiem starptautiski jābūt pieprasījumam, nepieciešamībai rubļus pietiekami plaši mainīt; to nosaka ārējās tirdzniecības apjoms, sakaru plašums, daudzveidība; otrkārt, rublim jāuzticas, tam jābūt stabilam, drošam ar iegrožotu nelielu inflāciju, prognozējamam. Jāatzīmē, ka mūsdienās valstis, kam ir brīvi konvertējamās valūtas, ir rietumu tipa demokrātijas. Šo valūtu kursi veidojas brīvi bez Centrālās bankas spaidu līdzekļiem patiesi liberālas ekonomikas gaisotnē. Kad Krievija savā attīstībā sasniegs nepieciešamo brieduma pakāpi, atbildīs visiem brīvi konvertējamo valūtu kritērijiem, šodien prognozēt nav iespējams. Mūsdienās pat Krievijas iedzīvotāji lāgā netic rublim; nopelnītos, sakrātos rubļus parasti iekšēji konvertē ASV dolāros, eirās un bieži vien izved, glabā ārzemju bankās, demonstrējot savu neuzticību Krievijas banku sistēmai, rublim.

Kas vainīgs?

Krievija ir valsts, kas bagāta ar dabas materiāliem un cilvēku resursiem. Vienlaikus šai valstī tiek saimniekots visai neefektīvi. Kāpēc? Vieni atbild: vainīgs pagātnes mantojums. Jā, tas ir slogs, kuru nomest nākas visai grūti. Bet tas nav vienīgais zemā attīstības līmeņa cēlonis. Ekonomisko terminu vārdnīcā parādījies jauns tautsaimniecību raksturojošs jēdziens – putinomika. Atrodam īsu raksturojumu: putinomika esot tirgus bez demokrātijas. Tam nevar piekrist. Vēsturē zināmi piemēri, kā Pinočeta Čīle, Franko Spānija, kur tirgus attīstījās diktatūras apstākļos. Arī mūsdienu Ķīnas tirgus ekonomika pēc demokrātijas neož. V.Putina Krievijai ir daudz specifisku iezīmju, īpašas važas, kas neļauj šai valstij efektīvi augt. Avīzes raksts nav piemērots, lai dziļi un vispusīgi raksturotu mūsdienu Krievijas ekonomisko attiecību īpatnības. Pievēršam lasītāju uzmanību dokumentam “Krievija: tirgus nosacījumu veidošana”, ko nupat prezentējusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija. Plašajā apskatā konstatēts: “Visu valsts apakšvienību vājums, neefektivitāte un korumpētība ir progresa un reformu īstenošanas galvenais šķērslis Krievijā.” Organizācijas eksperti iesaka “Krievijas varai radīt administrāciju, kas vēlas un spēj darīt to, ko prasa tirgus ekonomika”. Pagaidām tā notiek: “Specdienesti, prokuratūra, milicija ir pārāk politizēti un bieži tiek izmantoti pret uzņēmējiem, kas nonāk konfliktā ar federāliem un vietējiem varas orgāniem.”
Šādi raksturojumi un radikālās rekomendācijas Kremlī neatradīs dzirdīgas ausis.

Georgs Lībermanis

Pēc Krievijas preses materiāliem