Jēkabpils vecticībnieki caur laiku lokiem

Nobeigums. Sākums – “LV”, 21.07.2005.

1988.gads. Rīgas vecticībnieku Grebenščikova draudze svin Krievijas kristīšanas tūkstošgadi ar Svētā krusta gājienu Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Kopumā pilsētas ekonomiskais stāvoklis pamazām uzlabojās. Cēlās arī pilsoņu labklājība. Jāatzīmē, ka lielākā daļa no pilsētas aramzemes tolaik piederējusi vecticībniekiem. J.Gerasimova un J.Koļesņikova celtniecības arteļi nesūdzējās par darba trūkumu. Jēkabpilī joprojām stāv viņu celtie nami, ko rotā kokgriezumi. A.Kitova un viņa dēla vadībā desmitiem vietējo amatnieku strādāja pilsētas slimnīcas korpusu celtniecībā. Daudzi būvgaldnieki un akmeņkaļi piedalījās skaistā Daugavas tilta būvdarbos un cukurfabrikas celtniecībā.
Vecticībnieku bērni vasarā gāja ganos tuvākajās viensētās, tā sapelnot sev apģērbu un apavu naudu. Reizē viņi iepazina latviešu tradīcijas un apguva latviešu valodu.
Jēkabmiesta krievu pamatskolā 90% skolēnu bija vecticībnieki. Skolu vadīja M.Djakovska, kura tur nostrādāja gandrīz 40 gadus. Dabas zinātnes, matemātiku un ticības mācību mācīja Tarasijs Makarovs, Tartu universitātes skolotāju semināra beidzējs un arī ievērojams sabiedriskais darbinieks. Viņš Latvijā bija pazīstams kā īpašās senās dziedāšanas metodes pratējs. Viņš vadīja lūgšanu nama kori un tur sagatavoja arī jauno dziedātāju kolektīvu, kuru augsti vērtēja senās dziedāšanas pratēji. Viņa skolēnu augstākais sasniegums varētu būt kora piedalīšanās Vislatvijas vecticībnieku koru salidojumā 1937.gada 16.maijā Melngalvju namā Rīgā... Makarovam bija liela autoritāte ne tikai krievu vidū vien. Viņš pats dziedāja Izglītības biedrības vietējās nodaļas korī.
Pamatskola deva arī pamatīgas zināšanas latviešu valodā, tāpēc tie audzēkņi, kuri varēja un gribēja mācīties tālāk, iestājās latviešu ģimnāzijā, bet pēc tās beigšanas – kara skolā, universitātē vai citur. Tā 30.gados veidojās profesionālās inteliģences slānis no vecticībnieku vidus. Virsnieki Latvijas armijā bija M.Kitovs, M.Perevozčikovs, A.Kitovs, skolotāji M.Pavlovs, F.Kitovs, A.Solovjovs, M.Makarovs. Daži jaunieši pirms kara mācījās arī par inženieriem un mediķiem. Konstantīns Pavlovs kļuva par Latvijā ievērojamu ikonu glezniecības restauratoru Grebenščikova draudzē.
Vairums vecticībnieku ik dienas bija aizņemti smagā fiziskā darbā. Tomēr viņi atrada vēlēšanos un laiku nodarboties ar pašdarbību skolā un Krievu klubā, kur uzveda krievu klasikas izrādes.
Nevar neminēt vēl vienu vecticībnieku “vaļasprieku”, kaut šis apzīmējums ne būt neatspoguļo lietas būtību. Pilsēta tajā laikā neuzturēja savu ugunsdzēsēju komandu. Tā veidojās no brīvprātīgajiem, no kuriem lielākā daļa, tajā skaitā komandējošais sastāvs, bija vecticībnieki. Gandrīz katrs pieaugušais vīrietis vecticībnieks uzskatīja par savu pienākumu būt arī ugunsdzēsējs, kaut arī šis pienākums nedeva nekādus ienākumus, tieši otrādi – bija tikai izdevumi formas tērpa iegādei un traumu ārstēšanai pēc ugunsgrēkiem.
30.gadu beigās vecticībnieki jau bija mazāk noslēgti. Tomēr sadzīvē lielākajā daļā vecticībnieku ģimeņu vēl saglabājās daudz patriarhālu un tradicionālu ieradumu: tēva un vīra vara, ģimenes svētuma godināšana visās svarīgās lietās, asi negatīva attieksme pret ārpuslaulības attiecībām. Svēti tika ievērota novecojušu vecāku uzturēšana, neviens neatsacījās no saviem bērniem. Lielajā gavēnī nekādu ballīšu, ciemošanos, vēlāk kino! Nospiedošā vairākumā slēgtas laulības savējo starpā. Dažādu konfesiju cilvēku savienība bija smags pārbaudījums jaunajiem un viņu vecākiem. Jaukto laulību skaits tomēr pieauga, īpaši starp tiem, kas bija izglītoti un iegājuši citas tautības vidū. Jaunie virsnieki, kalpotāji, mediķi sastapa savas otrās pusītes starp latviešiem un kādreizējiem vāciešiem. Daži no šiem vecticībnieku jauniešiem nesaņēma vecāku svētību un pārdzīvoja to kā dziļi personīgu drāmu.
Tajos laikos vietējiem krieviem dziedāšanas kultūra bija diezgan augsta, kaut arī viņi nebija apvienoti kādā korī. Dziedāja darbā, uz lauka, pa ceļam, pie viesību galda. Repertuārs sniedzās no simtgadīgām tautasdziesmām līdz dziesmām ar Ņekrasova, Ļermontova, Koļcova, Jeseņina tekstiem. Dažu ģimeņu repertuārā varēja saskaitīt vairāk nekā 100 dziesmu – gan jautras, gan skumjas, tikai ne častuškas. Kad tās pirmo reizi 1940.gadā izdzirdēja vietējie krievi, viņiem tas bija šoks.
Un vēl – kaut arī daži puiši slepeni un tālu prom no mājām arī uzpīpēja, vecticībnieku mājās nekad nebija tabakas dūmu. Tāpat vecticībnieku vidū nebija arī alkoholiķu. Daudzi sirmgalvji tā arī savā mūžā nebija pazinuši spirtota dzēriena garšu.
Sēlijas teritorijā vecticībnieki no seniem laikiem dzīvoja arī Subatē un Neretas apkārtnē. Pēc Pirmā pasaules kara dažas ģimenes no Latgales pārcēlās uz Sunāksti.

Padomju un vācu laika virpuļos

Pret 1940.gada notikumiem vecticībnieki, tāpat kā desmitiem tūkstošu dažādu ļaužu Latvijā, izturējās atšķirīgi. Daži pārstāvji no trūcīgākā slāņa, kuri bija maz informēti par dzīvi Savienībā, noticējuši demagoģijai, sāka kaut kā atbalstīt jauno varu, iestājoties sarkanajā palīdzībā komjaunatnē, diezin vai apzinoties sevī, ko tas nozīmē. Visi ticīgie tika uzlūkoti ar aizdomām, baznīcai atņēma visus īpašumus, pat visu arhīvu.
Karam sākoties, daži vecticībnieki arī pret savu gribu tika iekļauti sarkanarmijā. Seši no viņiem krituši pie Starajas Rusas, dienējot latviešu divīzijā.
Septiņi cilvēki no Brodiem 1941.gada 11.septembrī kopā ar latviešiem un vienu vācieti tika nošauti un apglabāti brāļu kapos. Sākoties vācu laikam, Krievu skolu vācieši neslēdza. Tikai pārcēla uz daudz šaurākām telpām bijušajā ebreju skolā. Otrajā gadā skolu pat apgādāja ar speciālām mācību grāmatām krievu valodā visos priekšmetos.
Draudzei formāli atdeva tās īpašumus.
Dievnams karā tika pasaudzēts.
Pirmie 20 gadi, kas sekoja pēc Otrā pasaules kara, 20.gadsimtā bija visgrūtākie arī vietējiem vecticībniekiem. Dzīve mainījās pašos pamatos, plusus nomainot ar mīnusiem. Ļaudis pat pret pazīstamiem jau no bērnības, pret saviem radiniekiem it kā aizvērās, kļuva drūmi. Daži uzreiz noslēpa dziļāk vectēvu ikonas, bet daudzi tās spītīgi nenoņēma no goda stūrīša priekšistabā. Kad sākās draudzes pārreģistrācija, tikai 39 cilvēki no visām ģimenēm nenobijās parakstīties zem iesnieguma varas iestādēm. Ja nebūtu šo cilvēku, Jēkabpils draudzi piemeklētu tāds pats liktenis kā vairākus desmitus arī citu konfesiju baznīcu, kuras valsts vara slēdza. Šajos grūtajos gados par draudzes mācītāju kalpoja Ivans Volkovs, kluss un pacietīgs cilvēks, īsts kristietis. Viņš nostrādāja 20 gadus, dzīvodams gandrīz nabadzībā. Šis cilvēks ir atstājis par sevi apbrīnojami gaišas atmiņas.
Viņa laikā piespiedu kārtā tika likvidēta jaunatnes apmācība baznīcas lasīšanā un dziedāšanā.
Ņikitas Hruščova valdības laikā 60.gados tika veikts vēl viens mēģinājums slēgt baznīcu.
Jaunie vecticībnieki, ieguvuši vidējo, bet daudzi arī augstāko izglītību, izklīda ne tikai pa visu Latviju, bet arī pa visu Savienību, tā atraujoties no savām saknēm. Dzimtajā pilsētā palikušie nedrīkstēja atklāti apmeklēt baznīcu, kristīt bērnus. Vecāku vietā to bieži, pat viņiem nezinot, darīja vecmāmiņas. Vislielāko zaudējumu Latgales vecticībniekiem atnesa kolektivizācija un tā sauktā saimniecību palielināšana, kas izraisīja daudzu viensētu un neperspektīvo ciemu likvidāciju. Pārceļoties uz daudzdzīvokļu mājām kolhoza ciematā, vecticībnieki ne tikai atstāja savas dzimtās mājas un tradīciju priekšmetus, viņi nokļuva rūpīgā kaimiņu uzraudzībā un nespēja piekopt daudzas savas ticības tradīcijas... Pārcēlušies uz pilsētu, Latgales vecticībnieki papildināja pilsētas lūgšanas namu apmeklētāju skaitu. Tagad draudzes lielākā daļa ir tieši šie cilvēki.

18.gadsimtā rokrakstā rakstīts Evaņģēlijs Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Atdzimšana ar Atmodu

Labvēlīgas pārmaiņas atnesa Atmodas laiks. Tas ļāva atgriezties pie senču ticības daudziem simtiem Jēkabpils un Latgales vecticībnieku pēctečiem. Vecmāmiņas atveda uz svētdienas skolu savus mazbērnus, lai viņi uzzinātu kaut ko par dzimtas ticību.
Pašreiz vecticībnieku lūgšanu namu apmeklē ap 500 cilvēku – pilsētas, Kūku, Vīpes un daļas Mežāres pagasta iedzīvotāji. Lai arī pēc izcelsmes vecticībnieku ir daudz vairāk. Daudzās jauktās laulības ar ateistiem un citu konfesiju cilvēkiem tuvina vecticībniekus visumā raibi saplūdušajai eiropeiskai sabiedrībai. Tomēr šī kādreiz visai noslēgtā un noturīgā vide Latvijā vēl pastāv un jau ceturto gadsimtu saglabā savu valodu un identitāti. Arī mūsu pilsētas daudzi vecticībnieki nav attālinājusies no savas ticības un tradīcijām. Pirms desmit gadiem gan sākušās skumjas tendences Rīgas Grebenščikova draudzē – ne tikai Latvijas mērogā atzītā vecticībnieku centrā, kā arī semināru vairs nav, kuros tika gatavoti mācītāji, tas negatīvi atsaucas uz draudžu darbu un garīgā līmeņa kritumu tajās.
Tomēr pozitīvais ir tas, ka pēdējo piecu gadu laikā sākušas darboties dažas vecticībnieku kultūras un izglītības biedrības, notiek plašas starptautiskas zinātniskas konferences, tā ka pats vecticībniecības fenomens sācis piesaistīt pat Eiropas zinātnieku uzmanību. Jēkabpilī darbojas Dienvidlatgales vecticībnieku kultūrizglītības biedrības “Belovodije” nodaļa. Šā gada aprīļa beigās valsts institūcijas biedrībai piešķīra sabiedrības labuma organizācijas statusu. Kopā ar muzeja darbiniekiem pa šiem pieciem gadiem esam izveidojuši četras izstādes par vecticībnieku tematiku. Biedrības darbības galvenā nozare ir vecticībnieku kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšana un saglabāšana.
2003.gadā vecticībnieku saime plaši atzīmēja dievnama 125.gadadienu. Šeit pilī notikuši zinātniskie lasījumi un draudzes izdotas grāmatas prezentācija. Par mana referāta tematu grāmatā ir daudz vairāk pastāstīts.

Pēc referāta 4.Sēlijas kongresā Jēkabpilī 2005.gada 26.maijā

Zinovija Zimova,
novadpētniece