Par un pret grafiti Rīgā

Tallinas mēra vietnieks šomēnes aicinājis Igaunijas galvaspilsētu padarīt par pilsētu bez grafiti. Ko par šo vizuāli sociālo parādību domā Rīgā?

Rīgas centrā bieži sastopams trafarets ar grupas “The Rolling Stones” līdera Mika Džegera attēlu. Pretlikumīga aktivitāte bez mākslinieciskas vērtības, kas tiek uzskatīta par īpašuma bojāšanu Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

“Daži teic, ka grafiti ir māksla un mēs ierobežojot personas tiesības uz izpausmes un vārda brīvību, tātad tas (grafiti aizliegums) būtu pat nekonstitucionāls. Bet es gribētu vaicāt: cik grafiti ir uz šo mākslinieku pašu īpašuma,” Tallinas mēra vietnieku Juri Ratasu citē “Postimees Online”. Amatpersona uzskata, ka grafiti autori pārkāpj citu personu konstitucionālās tiesības uz īpašuma svētumu, radot nekustamā īpašuma likumīgajiem īpašniekiem papildu izmaksas. Tallinā jūlija sākumā pat rīkots īpašs seminārs par iespējām izskaust grafiti no pilsētas.

Rīgā – tikai oficiāli saskaņojot

Rīgā līdz šim tik krasa paš-valdības vēršanās pret grafiti izpausmēm nav novērota. Gluži pretēji – atsevišķos gadījumos municipalitāte tās pat akceptējusi, neiebilstot pret atsevišķiem šāda veida zīmējumiem publiskajā telpā. Tā, piemēram, pērn novembrī Ķīpsalas gājēju tunelī tapa grafiti gleznojumi, ko, pieaicinot autorus no Baltijas valstīm, kā dāvanu Rīgai pasniedza a/s “Hansabanka” saistībā ar jaunās ēkas atklāšanu līdzās tunelim pie Preses nama.
Toreiz, rīkojot īpašu konkursu (tuneļa grafiti zīmējumu vadmotīvs bija Baltijas valstu pāreja uz eiru), pilsētas galvenais mākslinieks Leonards Laganovskis teica: “Pilsēta nedrīkst lepoties ar huligānu apkrāsotām sienām. Bet, ja grafiti mākslas darbi tiek radīti organizēti, ņemot vērā īpašumu saimnieku un pilsētas intereses, tad jūtama pozitīva sabiedrības attieksme un darbu kvalitāte. Prieks, ka ir attaisnojies “Hansabankas” ieguldījums, sajūtot laika elpu un atbalstot jauniešu kultūru starptautiskā līmenī. Rīga tagad var lepoties ar jaunu, kvalitatīvu un sociāli nozīmīgu vides mākslas objektu.” Vienlaikus, kā norāda L.Laganovskis, pašdarbība, apzīmējot un aprakstot ēkas, ir “vērtējama pilnīgi negatīvi un uzskatāma par zināma veida huligānismu, pret kuru jācīnās”. Tomēr pilsētas galvenais mākslinieks atzīst: grafiti ir jauniešu kultūras izpausme, kura pilnā mērā ienāk arī Rīgā, un ar to ir jārēķinās. Nākamais oficiāli saskaņotais grafiti darbs pilsētas vaibstos ienāks jau augustā, kad kāda iestāde, kuru līdz visu priekšdarbu sagatavošanai L.Laganovskis gan atturējās nosaukt, šim nolūkam atvēlēs ēkas sienu. Arī tās apgleznošanā piedalīsies autori no citām valstīm.

Vai ir māksla?

Aptaujājot mākslu pasaules lietpratējus, skaidru atbildi par kritērijiem, kad grafiti darbi būtu uzskatāmi par mākslu, bet kad – par vienkārši ķēpājumu, rast neizdodas. Sevišķi ja ņem vērā postmodernisma izpratni, kas par mākslu ļauj atzīt gandrīz jebko.
“Nedomāju, ka jebkura aktivitāte ir māksla. Jautājums ir: kas ņemas to definēt,” saka mākslas zinātniece laikraksta “Kultūras Forums” galvenā redaktore Inga Šteimane, piebilstot, ka postmodernisms piedzīvo norietu. “Katrs ķēpājumus uz ielas stūra, pat, ja tas stilistiski atbilst, nebūt nenozīmē, ka tas ir grafiti. Par mākslu var runāt tad, ja darbam ir ne tikai vizuāla forma, bet arī konkrēts vēstījums, motivācija, kas pārsniedz līmeni “visi tā dara”. Mākslai ir intelektuāla, jēgpilna motivācija. Domāju, ka māksla nav arī agresīva un noziedzīga,” skaidro I.Šteimane, atzīstot, ka gadījumos, kad grafiti tiešām ir māksla un tiek veiksmīgi īstenota, kā, piemēram, Ķīpsalas tunelī, to atbalstot.
“Grafiti ir tik vecs, cik cilvēce. Sienu apzīmēšanas tieksme ir tik pamatīgi cilvēka zemapziņā, ka piemīt visām tautām visos laikos, visās zemēs. Arī uz Romas Kolizeja ir uzraksti “Klaudijs ir pakaļa” ar attiecīgiem zīmējumiem,” stāsta gleznotājs Edmunds Lūcis. Ar laiku senie sienu uzraksti gūst vismaz vēsturisku vērtību. Taču robeža, kad zīmējums vai uzraksts uz sienas kļūst par mākslas darbu, ir gandrīz netverama, atzīst E.Lūcis, kurš savulaik vēlējies rakstīt diplomdarbu par tēmu “Grafiti publiskajās tualetēs dzelzceļa posmā Rīga – Tukums”, tomēr to nav īstenojis.
E.Lūcis arī norāda: grafiti ir tipisks andergraunds, kas savos pamatos, rodoties 20.gadsimta otrajā pusē Ņujorkā kā melnādaino iedzīvotāju pašizpausmes veids, ir saistīts ar slepenību un nelegalitāti. Tādēļ aktuāls ir jautājums: vai varas iestāžu oficiāli sankcionēts grafiti vispār ir īsts grafiti?
Komentējot Tallinas mēra vietnieka centienus pilsētā izskaust grafiti, E.Lūcis atzīst: “Tas gan neko nedos. Gluži pretēji – zīmēs vēl vairāk.”

Lietuviešu grafiti mākslinieks Erks zīmē Ķīpsalas tunelī. Oficiāli akceptēts grafiti darbs, kas tiek uzskatīts par vides mākslas objektu Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Kādi ir risinājumi?

Neraugoties uz atsevišķu publisku grafiti darbu akceptēšanu, drīzāk gan uzskatāms, ka Rīgas varas iestādes šo jauniešu publisko izpausmes veidu uztver kā problēmu, kuras efektīvākais risinājums ir nekustamā īpašuma aizsardzība.
“Pret sienu un ēku apķēpāšanu jācīnās, attīstot kompleksu sistēmu,” skaidro Rīgas Paš-valdības policijas Profilakses koordinācijas un statistikas nodaļas vecākais inspektors Guntis Skride. Oficiāli saskaņotie grafiti mākslas pasākumi jārīko, paralēli izvēršot arī izglītojošo darbu. Savukārt nekustamā īpašuma apsaimniekotāji un īpašnieki jāinformē par viņu tiesībām un rīcību postījumu seku mazināšanai. “Arī līdz šim pašvaldības policijas darbinieki informējuši māju īpašniekus par iespējām vērsties tiesā ar civilprasībām,” stāsta G.Skride. Tiesa, nav ziņu, ka kāds tā arī būtu rīkojies. Vērā ņemams šķērslis ēku apzīmētāju saukšanai pie atbildības ir fakts, ka lielākoties tie darbojas paslepus un ne vienmēr ir notverami, atzīst policijas pārstāvis. Šogad par pašvaldības saistošo noteikumu Nr. 54, kas aizliedz ar uzrakstiem un zīmējumiem bojāt dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, kā arī citas būves, pārkāpšanu sastādīti 10 administratīvā pārkāpuma protokoli; pērn – 21. Sods par šādu nodarījumu ir līdz 50 latu. “To, ka šādas darbības ir likumpārkāpums, nenoliedz arī paši grafiti autori,” norāda G.Skride. “Tas atzīts pat viņu interneta mājas lapā www.graffiti.org .”

Uzziņai:

* Pirmie grafiti zīmējumi radās pirms apmēram 15 000 gadu alās Vidusjūras piekrastē. Arheologi tiem deva itāļu vārdu “grafīti”, kas nozīmē iegrebts vai iekasīts.
* Izdodot grāmatu “Uzraksti tualetē”, amerikānis Roberts Reisners jēdzienu un vārdu ieviesa angļu valodā. Terminu “grafīti” sāk lietot, ja ir runa par patvarīgu sienu apzīmēšanu.
* 20.gs. 70.gadu sākumā Ņujorkas geto rajonu jaunieši savas dzīvesvietas sāk iezīmēt ar dažādu iesauku uzrakstiem. 80.gadu sākumā šī parādība sasniedz Eiropu.
* Pašlaik ar grafiti saprot ar aerosola baloniņu veiktu patvarīgu sienu un citu objektu apzīmēšanu. Grafiti kļuvusi par specifisku jaunatnes komunikācijas formu.
* Grafiti veidotāju mērķis ir slava un atzinība.
* Policijas pretdarbība vairo grafiti veidotāju autoritāti vienaudžu vidū. Vienlaikus zīmējumi ir apliecinājums autoru varēšanai tehniskā, sportiskā, mākslinieciskā un sociālā ziņā.
* Grafiti subkultūrai piemīt sava hierarhija, iesaukas, specifiski jēdzieni.
* Pieredzējuša grafiti autora darbs pie 1m augsta un 10m plata zīmējuma, izmantojot aerosola baloniņu, ilgst apmēram 25 līdz 30 minūtes.

Avots – Mācību grāmata “Noziegumu izmeklēšanas metodika”.
Autoru grupa profesora A. Kavaliera vadībā. Rīga, 2000.gads.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv