Eiropu pārbauda masveida augstākā izglītība

Baiba Rivža, Augstākās izglītības padomes (AIP) priekšsēdētāja, – intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Baiba Rivža Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Pēdējā laikā saistībā ar augstāko izglītību, šķiet, aktuālākais jautājums ir par augstskolu absolventiem bezdarbniekiem. Kā uz to raugās AIP?

– Katru gadu oktobrī kā bezdarbnieki reģistrējas absolventi, kuri pēc studiju beigšanas nav varējuši atrast darbu. 2004.gadā šādi bezdarbnieki bija 287, no tiem augstskolu beidzēji bija 255 (pārējie nāca no koledžām). Un no šiem 255 augstskolu absolventiem 90 bija studējuši par valsts budžeta līdzekļiem. Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, jau pēc pāris mēnešiem bezdarbnieku skaits bija sarucis līdz 106. Tas nozīmē, ka skaitļi par absolventiem bezdarbniekiem ir ļoti mainīgi.

– Analizējot statistiku, vai jūs uzskatāt, ka šis bezdarbs ir nopietna problēma?

– Kā uz to raugās. Ja salīdzinām Latvijas skaitļus (no visiem absolventiem bezdarbnieki ir 1,2 procenti) ar Eiropu, tad esam krietni labākā situācijā. Citās Eiropas valstīs bezdarbnieku īpatsvars starp augstskolu beidzējiem ir līdz pat pieci procenti. Tā ir Eiropas tendence, kurai neizbēgami pietuvosies arī Latvija. Tas ir saistīts ar milzīgo studējošo skaitu. Studijas vairs nav elitāra lieta, es pat teiktu, Eiropa tiek pārbaudīta ar masveida augstāko izglītību. Jo vairāk augstskolu beigušo, jo lielāks būs bezdarbnieku procents viņu vidū. Ja salīdzinām Latvijas skaitļus par 2001.gadu ar pagājušā gada datiem, tad redzam, ka arī pie mums pieaug bezdarbs augstskolu beidzēju vidū.

– Vai, jūsuprāt, tas izskaidrojams tikai ar studējošo skaita palielināšanos?

– Ne tikai. Tas ir nepārprotams signāls, ka vidusskolās jāmaina kārtība ar tā sauktajiem izvēles priekšmetiem. Jo ir jūtama sociālo zinību speciālistu pārprodukcija. Tādēļ, vidusskolu beidzot, obligātam centralizētajam eksāmenam jābūt matemātikā un vienā no dabas zinību priekšmetiem.

Tukšas budžeta vietas labumu nenesīs

– Tautsaimniecībai kopumā būtisks ir budžeta vietu sadalījums augstskolām pa attiecīgajām programmām. Visu laiku ar to nodarbojusies AIP. Taču darba grupas, kas pētīja augstskolu absolventu bezdarba iemeslus, vadītāja, Ministru prezidenta padomniece sociālajos jautājumos Ilze Stobova nule atzina, ka tā ir nenormāla situācija, kad valsts budžeta līdzekļus sadala kāds cits, nevis valsts institūcija, proti: ministrija.

– Te ir mazliet jāprecizē. Vispirms jau AIP locekļus apstiprina Saeima, un padomē ir pārstāvēti gan augstskolu rektori, gan studenti, gan darba devēji, gan zinātnieki. Augstskolu likuma (publicēts “LV” 17.11.1995.) 70.pants noteic, ka AIP “prognozē valsts attīstībai nepieciešamo studentu skaitu valstī kopumā un izstrādā priekšlikumus par valsts budžeta finansēto studentu skaitu katrā nozarē”. Kā redzat, likums paredz, ka mēs iesniedzam savus priekšlikumus, taču neviens mums nedeleģē lēmuma pieņemšanas funkcijas. To dara ministrija, valdība un beidzot Saeima, apstiprinot vai neapstiprinot budžetu.

– Cik lielā mērā Izglītības un zinātnes ministrija ir ņēmusi vērā jūsu priekšlikumus?

– Jāsaka, tie ir ņemti vērā. Taču valstī ir tendence samazināt par budžeta līdzekļiem studējošo skaitu. Ja 1996.gadā tie bija 58 procenti no visiem studentiem, tad 2004./2005.mācību gadā – 23 procenti. Šajā bēdīgajā situācijā mēs esam ieteikuši, kas arī ņemts vērā, samazināt budžeta vietu skaitu sociālajās un pedagoģijas programmās un palielināt inženierzinātnēs un dabaszinātnēs. Lai gan, protams, pareizāk būtu, ja prioritārajiem virzieniem piešķirtu papildu finansējumu, nevis kā tagad – uz citu programmu rēķina. Tāpat ir respektēts mūsu viedoklis, ka nekādā ziņā nedrīkst samazināt vietu skaitu doktorantūrā. Cita lieta, ka saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu (publicēts “LV” 21.06.2002.) jāprecizē AIP juridiskais statuss. Atbilstoši mūsu funkcijām mēs uzskatām, ka atbilstam likumā noteiktajam atvasinātās publiskās personas statusam.

– Ja AIP ir izstrādājusi priekšlikumus budžeta vietu sadalei, kas arī tikuši ņemti vērā, vai jums nav jāuzņemas līdzatbildība par pārprodukciju sociālajās zinātnēs un darba roku trūkumu inženiertehniskajās un dabaszinātnēs?

– Es domāju, te nav vainīgo. Šāda situācija izveidojusies tāpēc, ka mums ir liels skaits privāto augstskolu, kuras orientējušās uz sociālajām zinībām.

– Ja būtu tikai valsts augstskolas, šāda situācija nebūtu izveidojusies?

– Ja mēs runātu tikai par valsts budžeta vietām, kuras tiek plānotas, tad noteikti ne. Budžeta vietu struktūra Latvijā pilnībā atbilst Eiropas tendencēm. Taču šī struktūra ir tikai problēmas viena puse, otra – vidusskolas beidzēju brīvā izvēle, ko studēt. Šīs vasaras pieteikumu skaits liecina, ka visvairāk jauniešu vēlas studēt komunikāciju zinātnes – 50 pretendenti uz vienu budžeta vietu. Tajā pašā laikā uz enerģētikas un elektrotehnikas programmas 20 budžeta vietām pieteikušies 13 cilvēki.

Darba devējiem aktīvāk jālobē nozares

– Kas, jūsuprāt, ietekmē skolēnu izvēli?

– Vispirms to ietekmē pati nozare, tās attīstība. Šogad, piemēram, ļoti liels studētgribētāju skaits ir celtniecības programmās, tāpat informāciju tehnoloģijās.

– Tajā pašā laikā Mašīnbūves un metālapstrādes asociācijas prezidents Vilnis Rantiņš sūrojas, ka šajā perspektīvajā un labi apmaksātajā nozarē trūkst darbaroku (pēc jaunākajiem datiem studiju programmā “Inženiertehnika, mehānika un mašīnbūve” 2005./2006.gadam uz 9 budžeta vietām ir pieteikušies divi studētgribētāji).

– Pašiem nozares pārstāvjiem ir jābūt aktīvākiem un jārunā skaļāk. Darba devējiem par savas nozares attīstību un perspektīvām vajadzētu stāstīt vidusskolās, motivējot skolēnus izvēlēties šo profesiju. Šai informācijai ir jāsasniedz ģimene, īpaši par nozarēm, kuru attīstība atšķirībā no celtniecības nav redzama kā uz delnas. Lai izvēlētos kādu šobrīd nepopulāru nozari, ir jābūt spēcīgiem saimnieciskiem argumentiem, pašiem darba devējiem jāprot pārliecināt par perspektīvām. Tas ir cieši saistīts ar notiekošo darba tirgū. Ja darba devējs, aizgājis uz skolu, stāstīs, cik labi strādāt viņa pārstāvētajā nozarē, bet kaimiņš teiks, ka viņš, tur strādājot, saņem minimālo algu, jaunieši šo profesiju neizvēlēsies. Svarīgākais – apgāzt sabiedrībā valdošos mītus par prestižajām un neprestižajām profesijām. Jāsaka, tie gan radās ne bez pamata. Rūpniecības sabrukums skolēnu vecākiem ir vēl svaigā atmiņā. Gribu uzteikt Izglītības un zinātnes ministriju, jo pašreiz gandrīz viss no Eiropas nākošais finansējums tiek sadalīts par labu inženiertehniskajām un dabaszinātnēm. Taču problēma ir tā, ka skolēni savu studiju virzienu izraugās jau desmitajā klasē, izvēloties, kādos priekšmetos kārtos eksāmenu. Manuprāt, tas ir par agru. Daudzi vidusskolēni desmitajā klasē vēl nav spējīgi izdarīt tik fundamentālu izvēli.

– Vai šim sadalījumam par labu eksaktajām zinātnēm nevajadzēja būt jau deviņdesmito gadu vidū?

– Bet nebūtu taču studējošo. Ar budžeta vietu skaitu vien neko atrisināt nevar, ir jābūt tiem, kas tās vietas aizpilda.

– Vai, jūsuprāt, ar demokrātiskiem līdzekļiem ir iespējams mainīt situāciju, ka privātās augstskolas orientējas tikai uz sociālajām zinībām?

– To var mainīt tikai tirgus, proti – studentu pieprasījums.

Teorijai jāiet roku rokā ar praksi

– Augstākajai izglītībai pārmet pārlieku teorētiskumu, kā arī beidzēju neprasmi iegūtās zināšanās pielietot praksē. AIP savos konceptuālajos dokumentos raksta, ka jāveicina akadēmiskās un profesionālās izglītības tuvināšana. Kā to izdarīt?

– Akadēmiskajā bakalaura programmā prakse nav obligāta atšķirībā no profesionālās izglītības. Ar tuvināšanu mēs saprotam jau Boloņas deklarācijā ierakstīto – katram augstskolu beigušajam neatkarīgi no programmas jābūt spējīgam iekļauties darba tirgū, vienkāršiem vārdiem runājot: jāprot strādāt. Viena no lietām, ko pēdējā laikā īpaši prasa darba devēji, ir prasme strādāt komandā. Tādēļ mēs to mācām arī akadēmiskajās programmās, taču prakses laiks tajās nav paredzēts.

– Bet vai nevajadzētu?

– Jā, varbūt, tikai tad obligāts priekšnosacījums būtu četru gadu akadēmiskā programma. Ja ir trīs gadi, tad vajadzētu būt vēl diviem gadiem maģistrantūrā. Taču šie pārmetumi no darba devējiem ir likumsakarīgi, jo vairāk augstākā izglītība kļūst par masveida parādību darba tirgū, jo lielākas ir darba devēju prasības. Tāpat kā ar profesionālo orientāciju arī pie mācību satura izmaiņām jāpiestrādā, un, kas būtiski, tās jāiniciē pašiem darba devējiem. Piemēram, celtniecībā ļoti strauji ienāk jaunas krāsas, materiāli, tehnoloģijas. Augstskolas gluži fiziski tam nevar izsekot līdzi, te būtu jāpiedalās pašiem darba devējiem. Augstskolas ar savu niecīgo finansējumu nav spējīgas iegādāties dārgos krāsu paraugus, to var tikai bagātie uzņēmumi, kuri, starp citu, varētu arī studentiem nodrošināt prakses vietas. Taču, aizstāvot augstākās izglītības sistēmu, jāsaka: cilvēks, kurš labi zinās teoriju, praktiskās lietas un iemaņas apgūs pāris nedēļās.

– Šajā kontekstā likumsakarīgs ir jautājums: kam tad būtu jāpasniedz augstskolās – teorētiķiem zinātniekiem vai tomēr praktiķiem, kas ir autoritātes savā specialitātē?

– Piemēram, profesoriem, manuprāt, būtu izvirzāms viens kritērijs – sagatavoto doktoru skaits. Tas ir īpaši aktuāli, jo Latvija ir pirmajā vietā Eiropā studentu skaita ziņā, taču pēdējā – doktorantūrā studējošo ziņā. Šis gads gan ir cerīgs, jo pirmajā pusgadā esam saņēmuši vairāk darbu pieteikumu nekā pērn visā gadā. Nenoliedzami, ļoti svarīgi, lai mācībspēkiem būtu saistība ar savu nozari, ar prakses pārzināšanu. Līdz ar to tā būtu arī dzīva nepastarpināta saikne arī ar darba devējiem.

– Jau minētā I.Stobovas vadītā darba grupa runāja par nepieciešamību izvērtēt pasniedzēju darbu. Kā to būtu iespējams izdarīt?

– Šāda izvērtēšana jau notiek, jo docents un profesors ir vēlēti amati uz sešiem gadiem, Latvijā profesorus neievēlē uz mūžu atšķirībā no Igaunijas. Un pārvēlēšana jau zināmā mērā arī ir šāda izvērtēšana. Taču novērtēšanā vēl būtu jāņem vērā arī studentu viedoklis. Manuprāt, šāds studentu viedoklis būtu nepieciešams pēc katra kursa.

– Vai izglītības kvalitāti nevarētu vērtēt arī darba devēji?

– Noteikti, īpaši profesionālās programmas. Taču jāuzsver, ka šīs programmas tiek akreditētas tikai tad, ja ir izstrādāti profesiju standarti, šajā izstrādē noteikti piedalās arī darba devēji. Lai gan diemžēl ir nozarēs, kurās darba devēju interese par šo procesu ir niecīga.

– Vai ir cerības, ka augstskolās uzlabosies zinātnes un pētniecības infrastruktūra?

– Ir Ministru kabineta noteikumi, ka ik gadu par noteiktu procentu skaitu jāpalielina studiju programmu budžeta koeficienti, lai līdz 2010.gadam sasniegtu optimālo bāzes koeficientu. Diemžēl pēdējos gados koeficienti nav palielināti, tas, protams, jūtami atsaucas uz zinātnei atvēlētās infrastruktūras attīstību. Lai gan ļoti daudz kas ir atkarīgs no pašas augstskolas.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv