Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Hugo Legzdiņš

Šā raksta galvenais varonis nācis pasaulē 1903.gada 7.decembrī Rīgas apriņķa Vidrižu pagasta Igates muižā, kur viņa tēvs Roberts strādāja par galdnieku un kādu laiku arī par melderi. Zinībkārajam Hugo nepietika ar Igates pamatskolu, mācībām Limbažos un Lēdurgas draudzes skolu, tāpēc viņš 1919.gadā devās uz Rīgu, lai pēc četriem gadiem absolvētu populārā Rīgas valsts tehnikuma mehāniski tehnisko nodaļu. Tikko tas bija izdarīts, vajadzēja iet obligātajā kara dienestā. Ievērojot iegūto specialitāti, elektrotehniskajā divizionā, lai jau pēc pusgada kļūtu par dižkareivi un vēl pēc pusgada – par kaprāli. 1926.gadā H.Legzdiņš pabeidza Liepājas kara flotes instruktora skolu. Vēl mācoties viņam tika parādīts liels gods – Valsts prezidenta Jāņa Čakstes oficiālās vizītes laikā Somijā 1926.gada maijā strādāt par radiotelegrāfistu uz ledlauža “Krišjānis Valdemārs”, ar kuru Latvijas pirmā persona devās uz Helsinkiem. Pēc diviem gadiem H.Legzdiņš pildīja tādus pašus pienākumus, valsts galvai Gustavam Zemgalam apmeklējot Zviedriju. Pēc mācībām Liepājā viņš palika virsdienestā, pamazām kļūstot par īstu jūras lietu speciālistu.
Lai izveidotu Latvijas kara floti, aizsardzības resors 1924.gada oktobrī parakstīja līgumu ar franču firmām par divu zemūdeņu (“Ronis” un “Spīdola”) un divu mīnu traleru (“Viesturs” un “Imanta”) būvi. 1926.gada vasarā uz Franciju nosūtīja šo karakuģu komandas – ap 100 jūrnieku, kuru vidū bija arī H.Legzdiņš. Viņam bija paredzēts dienests seržanta pakāpē uz “Roņa” Nantes ostas kuģu būvētavā, kur bija tapis šis kuģis, latviešu jūrniekiem vispirms, tā teikt, iemācīja apieties ar to. Šīs sarežģītās kara tehnikas apgūšanai vajadzēja veltīt astoņus mēnešus, vispirms Nantē, pēc tam Brestā.
No 1930.gada H.Legzdiņš bija virsnieka vietnieks mīnu divizionā. Šajā pašā gadā viņš beidza K.Valdemāra jūrskolu, saņemot leitnanta uzplečus. Topošais jūras virsnieks bija mācījies uzcītīgi. Kā rāda eskadras komandiera admirāļa A.Keizerlinga un vecākā flagvirsnieka kapteiņa R.Zariņa 1930.gada 30.oktobrī parakstītais pārskats par H.Legzdiņa sekmēm pārbaudījumos, viņš pēc piecu atzīmju sistēmas tikai vienā priekšmetā – angļu valodā – bija saņēmis labu vērtējumu. Vidējā atzīme sasniedza skaitli 4,94. Sekoja dienests īsu laiku uz karakuģa “Virsaitis” un pēc tam ilgus gadus uz pierastā “Roņa”, 1933.gadā saņemot virsleitnanta zīmotnes.
Taču, lai vēl labāk kalpotu savai valstij un tās aizsardzībai, mācīties vajadzēja vēl un vēl. Arī H.Legzdiņu 1935.gada oktobrī nosūtīja apgūt militārās zinības torpēdu virsnieku skolā Vidusjūras lielākajā kara ostā Tulonā Francijā. Atgriezies Latvijā pēc gada, viņš iesniedza atskaiti Latvijas kara flotes komandierim jūras kapteinim T.Spādem. Šajā dokumentā (glabājas Kara muzejā) cita starpā bija sacīts:
“Kopējais torpēdvirsnieku skolas kursa mācību ilgums ir 9 mēneši. To dala divos posmos. Pirmais – skola uz sauszemes (6 mēneši). Otrais – skola jūrā (3 mēneši). Jau izbraucot no Latvijas, man bija zināms, ka varēšu piedalīties tikai pirmajā apmācības posmā, jo otrajā ārzemniekiem dalība ir liegta.
Skolā uzņem virsniekus līdz virsleitnanta dienesta pakāpei (trešā dienesta pakāpe franču flotē). Tomēr no manas grupas 19 frančiem tikai viens bija virsleitnants, pārējie – leitnanti.
Priekšmetu pasniedzēju ziņā skola bija nostādīta vidēji. Tajā bez torpēdām mācīja vēl elektrotehniku (..). Vienmēr mūsu rīcībā atradās vecākie instruktori, kas 12, 15, pat 25 gadus bija strādājuši šajā jomā un arī piedalījušies kaujās. Tie varēja dot izsmeļošas atbildes ne tikai uz praktiskiem, bet dažkārt arī teorētiskiem jautājumiem (..). Mācību gaitā skaitījās normāla lieta, ja pieredzējis seržants vai virsniekvietnieks vairākas stundas pēc kārtas ņēma kādu torpēdas mehānismu, rādīja tā izjaukšanu un salikšanu, kā arī skaidroja atsevišķu detaļu nozīmi.
Skolas torpēdu darbnīcā tika apskatīti 12 franču torpēdu modeļi (sākot ar 1904.gada izlaidumu), kā arī divi vācu modeļi. Dažu sīkāku detaļu modifikācijas tika rādītas līdz 1931.gadam. Jaunāku tehniku uzskatīja par slepenu – ārzemniekiem neatklājamu. Eksāmens bija jāiztur par 9 modeļiem, kas konstruēti laikā no 1918. līdz 1924.gadam (..). Kā apmācības trūkumu varētu minēt faktu, ka no skolas priekšniecības neviens virsnieks netika nozīmēts, lai pildītu sakaru virsnieka pienākumus attiecībā uz ārzemniekiem.”

Virsleitnants Tālivaldis Bērziņš un zemūdenes “Ronis” komandkapteinis Hugo Legzdiņš 1997.gada 4.decembrī Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Tā kā Tulonas skolā ārzemniekiem neatļāva piedalīties praktiskajās nodarbībās jūrā, H.Legzdiņu 1937.gada aprīlī un maijā komandēja uz Zviedriju, lai piedalītos tās kara flotes manevros, kuru programmā bija iekļauta arī torpēdu šaušana no zemūdenēm. “Tā es varēju būt lepns,” savos memuāros raksta H.Legzdiņš, “ka man atkal jādodas ārzemju komandējumā, turklāt tepat – uz Zviedriju (..). Zviedru mācībās redzēto apvienojot ar teorētiskajām zināšanām, ko biju guvis Tulonas apakšvirsnieku skolā, es sarakstīju Latvijas apstākļiem piemērotu Torpedēšanas reglamentu. Mūsu Kara ministrija to bez kavēšanās apstiprināja, izdeva grāmatā un mēs sākām uz šī dokumenta balstīties, organizējot mācības ar “Spīdolu” un “Roni”.” Latviešu virsnieks saņēma arī Zviedrijas Šķēpa ordeni.
Kā mēdz sacīt, mūžu dzīvo, mūžu mācies. H.Legzdiņam ar šo mērķi 1938.gada rudenī bija jādodas atkal uz franču zemi, Latvijas Kara ministrija, armijas štābs un flotes vadība no vairākiem kandidātiem bija izvēlējusies tieši viņu – 1937.gadā paaugstinātu par kapteini – mācībām Francijas Jūras kara akadēmijā. 1939.gada jūlijā un augustā latviešu virsnieku nosūtīja praksē Vidusjūrā uz zemūdenes “Redoutable” franču kara flotes manevros. Vēl pirms izbraukšanas uz Tulonu viņš izvēlējās diplomdarba tēmu – vācu desanta izcelšana Igaunijas salās Pirmā pasaules kara laikā. H.Legzdiņš atceras: “[1939.gada] septembra sākumā man vajadzēja nokārtot gala eksāmenu un aizstāvēt diplomdarbu. To pieņēma komisija, kuru veidoja akadēmijas vadība un Jūras kara ministrijas pārstāvji. Galvenokārt eksaminētāju uzmanība bija pievērsta jūras stratēģijai, kauju taktiskiem risinājumiem, zemūdeņu krasta operācijām, kā arī jautājumiem par kuģu satiksmi kara apstākļos (..). Manam pētījumam par vācu desantu Igaunijas salās tika pievērsta ne mazāka uzmanība. Kaut gan likās, ka biju uzrakstījis pietiekami daudz un mutiskus papildinājumus te nevajadzētu, komisija tomēr jautāja un jautāja.” H.Legzdiņš un pulkvežleitnants Rūdolfs Jēkabsons bija pēdējie latviešu virsnieki, kas mācījās citvalstīs (pēdējais 1939.gadā absolvēja Polijas Augstāko intendantūras karaskolu).
Tā kā bija sācies Otrais pasaules karš, H.Legzdiņam vajadzēja vairāk nekā divas nedēļas, lai caur Norvēģiju, Zviedriju, Somiju un Igauniju 1939.gada septembrī atgrieztos Rīgā. Viņš kā komandiera palīgs atkal devās uz savu “Roni”, komandēja jaunmatrožu rotu un strādāja par zemūdeņu diviziona vispārējo un speciālo apmācību vadītāju.
Vairākkārtēja skološanās gallu zemē un praktizēšanās zviedru ķēniņvalstī nevarēja palikt bez rezultātiem. Zemūdeņu diviziona komandiera jūras kapteiņa Ā.Kalna 1940.gada 17.maijā parakstītajā H.Legzdiņa paaugstināšanas listē bija teikts: “Stādu priekšā paaugstināšanai par izdienu komandkapteiņa (Latvijas armijā tai atbilda pulkvežleitnanta pakāpe) dienesta pakāpē uz brīvo z/u “Ronis” komandiera amatu, ar izdienu no paaugstināšanas dienas.” Nākamajā dienā uz šā dokumenta parādījās lakoniska flotes komandiera admirāļa T.Spādes rezolūcija: “Atbalstu” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 3637.l, 18.lp.). 24.maijā H.Legzdiņu iecēla par “Roņa” komandieri. Taču līdz Latvijas okupācijai bija atlicis vairs tikai nepilns mēnesis… Jau 25.jūlijā Liepājā, kur tolaik atradās visa Latvijas kara flote, tās karogus vajadzēja nomainīt ar “sarkankarogotās” Baltijas flotes flagām. Tā paša gada septembrī arī “Roni” ieskaitīja padomju 18.zemūdeņu brigādē. H.Legzdiņu jau ar poļitruku pie sāniem, nosaucot par otrā ranga kapteini, paturēja par “Roņa” komandieri līdz 1941.gada martam, kad demobilizēja, “paaugstinot” par matrozi–stūresvīru. Sākoties karam, 1941.gada jūnija beigās “Roni” un “Spīdolu” saspridzināja. Līdz ar to tās nekalpoja nevienam Latvijas okupantam.
H.Legzdiņam nekas cits neatlika kā iet strādāt uz dzelzceļa un par grāmatvedi Rīgas 2.pilsētas slimnīcā. Ienākot Sarkanajai armijai Rīgā 1944.gada oktobrī otro reizi, viņam izdevās iekārtoties darbā par pasniedzēju Jūras kuģniecības kursu kombinātā Rīgā, vēlāk – jūrskolā Mangaļos. H.Legzdiņš nostrādāja par navigācijas, jūras astronomijas un starptautiskās kuģošanas noteikumu skolotāju 25 gadus. Līdztekus pedagoģiskajam darbam viņš uzrakstīja navigācijas mācību grāmatu, kura divās daļās iznāca 1971.gadā.
Jūras virsniekam un jauno jūrnieku audzinātājam nebija ne mirkli miera arī cienījamā vecumā. Bija jāpiedalās karoga pacelšanā uz atjaunotās Latvijas kara flotes pirmā kuģa un jūrnieku kongresā, T.Spādes pārbedīšanā un viņa pieminekļa atklāšanā, K.Valdemāra jūrskolas absolventu salidojumā. Un vēl, un vēl... 1995.gada 3.maijā H.Legzdiņam vajadzēja doties uz Rīgas pili, lai no Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa rokām saņemtu otro Triju Zvaigžņu ordeni (pirmo 1937.gada jūlijā pasniedza Latvijas pirmā persona Kārlis Ulmanis). Francijas prezidents Žaks Širaks savas valsts vēstniecībā Rīgā 2001.gada 27.jūlijā pasniedza Latvijas kara flotes veterānam Francijas Goda leģiona ordeni.
H.Legzdiņš diendienā cītīgi sēdēja arīdzan pie rakstāmgalda, pagājušā gadsimta 60.–90.gados uzrakstot ap 800 lappušu biezus memuārus. Žurnālists Gaitis Grūtups (starp citu, šo rindiņu autora bijušais students) sakārtoja tos grāmatā “Ronis – mana būdiņa un pils”, kura iznāca 2002.gadā.
Pa vidu 2001.gada 5.aprīlī vajadzēja nosvinēt kāzu 60.gadadienu un paša gaviļnieka 100 gadu jubileju 2003.gada 7.decembrī. Abas svinības ar savu klātbūtni pagodināja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Arī “Latvijas Vēstnesis” ir bieži atcerējies 1940.gada janvārī par komandkapteini (resp., pulkvedi) paaugstināto Hugo Legzdiņu un viņa ģimeni – kundzi Elvīru, meitas Laimu un Māru un dēlu Kārli, publicējot gan sirmā jūrnieka atceres, gan žurnālistu rakstus. “Latvijas Vēstnesis”, tāpat kā visi mūsu valsts plašsaziņas līdzekļi, 2004.gada 2.jūlijā ievietoja sēru ziņu par H.Legzdiņa aiziešanu viņsaulē, īsu viņa mūža apskatu un A.Kļaviņa rakstu “Atvadoties no zemūdenes “Ronis” komandkapteiņa Hugo Legzdiņa”. Dižā Latvijas patriota atcerei veltīts arī šis portretējums, kura autors ir

prof. Dr.habil.hist.

Rihards Treijs