Tradīcijas kā kultūras vērtību nesējas

Mūsdienu Latvija ir cita un citādāka nekā tā bija pagājušā gadsimta 20. un 30.gados, tāpat tā vairs nav tāda, kāda bija padomju laikā. 20./21.gadsimta mijai raksturīgā kultūras loģika, sociālo konfliktu risinājumu veidi, ekonomikas un tehnoloģiju attīstība ir pārveidojusi dzīves formas, kurās mītam un kuras mūs patlaban veido. Bieži nepamanām, ka aiz sabiedrībā pieņemtajiem likumiem, noteikumiem un regulām slēpjas kultūras noteiktas formas – vēsturiskās tradīcijas, rituāli, pieradumi.

Foto: Arnis Blumbergs

Parasti ar tradīcijām saprot mantotu ieražu kopumu, kas pāriet no paaudzes uz paaudzi. Vārds “tradīcija” ir cēlies no latīņu “tradere” un nozīmē “nodot tālāk”. Taču pašas tradīcijas, lai cik tās šķistu stabilas, mūsdienās kļūst arvien īslaicīgākas, mainīgākas un nenoturīgākas. Tomēr tām izzust nav lemts, jo tieši vērtību pārmantošana, kas veido kultūras laikmetus, balstās uz tradīcijām.

Apgarotas dzīves pamats

Romantisms Eiropā radīja maksimālu uzticību tradīcijām. Tās tika uzskatītas par vēstures mugurkaulu, cilvēka dzīves un kultūras stabilitātes garantu. Romantiķi – Šleijermahers, Novaliss, brāļi Šlēgeļi – tradīciju uzskatīja par dzīvo garu vai, citiem vārdiem, par apgarotas dzīves pamatu. Viņi bija pārliecināti – tradīcija dzīvo tādēļ, ka esam spējīgi atgriezties pie tās pieredzes, kas bijusi senčiem, un spējam to atkārtot. Lai uzturētu tradīciju, ir nepieciešama atkārtošanas – reprodukcijas un empātijas, proti, iejušanās spēja. Klasiskajā izpratnē tradīcija saistās ar noturīgo un vērtīgo, kas ir bijis pagātnē un kas jārestaurē tagadnē, lai to varētu saglabāt nākotnei. Romantisms tradīciju izprot kā pretstatu saprātīgai brīvībai. Tradīcija “cilvēku noliek pie vietas”, sakārto viņa (viņas) dzīvi. Neatkarīgi no tā, vai tradīciju grib apkarot ar revolūcijām vai iekonservēt, lai tā netraucē pārmaiņām, tā figurē kā abstrakts pretstats brīvam pašnoteikšanās procesam.
Mūsdienās tradīcija vairs nav modes vārds. Modē ienāk jauni termini, piemēram, ilgtspējīgs. Latvijas presē savulaik tika kritizēts šis modes vārds, uzsverot tā ideoloģizēto saturu un tukšumu. Modē ir indivīda brīva pašnoteikšanās līdz pat tiesībām noliegt visu esošo. Taču jāatzīst, ka par laimi tik dziļu nihilisma strāvojumu, kādi bija Rietumeiropā pagājušā gadsimta 60.gadu beigās, Latvijā nav, un domāju, ka arī nebūs. Taču ir vērojama opozīcija tradicionālajam, klasiskajam, vēlme ar skubu iesaistīties Rietumu sabiedrības postmodernajos strāvojumos.
Liekas, no valstiskajām struktūrām tikai Kultūras ministrija savā leksikā lieto vārdu “tradīcija” pozitīvā nozīmē, taču grūti to iedomāties, ja tiek runāts par Latvijas ekonomiku, finansēm, veselības aizsardzību, armiju. Ja teiktu “tradicionālās attiecības armijā” lielais vairākums uzreiz iedomātos padomju laika “ģedovščinu”. Vārds “tradīcija” norobežo parasto no neparastā. Ja saka “netradicionālā medicīna”, tiek izprasta tāda ārstēšanas pieeja, kurā nav eiropeiski zinātnisku metožu. Ja saka “netradicionālas metodes pedagoģijā”, piemēram, Montesori mācība, tas skan pat interesanti, cerīgāk nekā “tradicionālā pedagoģija”, kaut arī praksē izrādījies citādi.
Var runāt gan par pozitīvām, gan negatīvām – cilvēkus graujošām tradīcijām. Viena no negatīvākajām tradīcijām Latvijā ir iedzeršana un piedzeršanās, kas pavada svētkus un daudziem arī ikdienu. Latvijas mūsdienu kultūra šajā ziņā atšķiras, piemēram, no tā, ko vēroju mūsdienu Ķīnā. Apmeklējot Pekinas klasisko operu, redzēju, ka zālē sēdošie jaunie ķīnieši apsmej uz skatuves uznākušo dzērāju, jo šajā kultūrā tāds tēls nes kauna zīmi. Ir liels negods sabiedrībā parādīties grīļīgā izskatā. Vidzemē vasaras festivālā uz skatuves notiek tieši pretējais: ir liels gods būt iedzērušam, jo vakara vadītājs tieši tādus tipāžus atrod zālē un sumina. Bīstami, ka tieši tradīcijas ar pozitīvu saturu pazūd un mainās ātrāk nekā negatīvās, ka tieši negatīvajās izpausmēs tradīcija parāda savu sīkstumu un noturību.
Tradīcijas jēdziens saistībā ar apzīmētāju “tradicionāls” ir divdomīgs. Asociācijas ap šiem vārdiem ir dziļi gremdētas Eiropas kultūrā: tas ir laikmetu strīds, kas atainojas sadursmē starp apgaismības un romantisma nostādnēm. Apgaismība pavēra ceļu nostādnei – visu no jauna, tikai no jauna! Tas mūsdienu Eiropā patlaban ir viens no visvairāk kultivētajiem principiem. Tāpēc tur, kur meklē jauno, uzmanās no pārliekas tradīciju piesaukšanas. Ja latvisko identitāti cenšas meklēt galvenokārt pagātnē, piesaucot kultūras tradīcijas, tad var nonākt situācijā, ka šie meklējumi vairs neatbilst modernitātes laikmeta garam. Pati nostādne, ka aiz jauna jānāk vēl jaunākam, ir Eiropas jaunlaiku filosofijas iedibināta dzīves forma, kas iefiltrējusies Eiropas kultūrā ārkārtīgi dziļi. Vārds “jauns” ir “svēts” profānā nozīmē. Tas ir aizstājis nemainīgā Absolūta vietu, jo sevī koncentrē izmaiņas, noliegumu, attīstību, t.i., visu to izjūtu un vērtību kopumu, ko jaunlaiki vērsa pret viduslaikiem, lai panāktu pilnības, miera, stabilitātes un mūžīguma atcelšanu. Varētu teikt, ka vārds “attīstība” ir vārda “jauns” sociāls un pedagoģisks dublikāts. Tas palīdz padarīt par profānu kristīgo vērtību “cerība”. Tradīcijas nākotne ir cerība, taču mūsdienu izjūtās nākotnes forma ir vairāk saistīta ar vārdu “attīstība”.

Mūsdienu kultūras atslēgas

Attīstība ir uzvara pār laika tagadnes formu, tāpat kā cerība ir uzvara pār tagadni un nākotnes projekts. Taču, ja cerība ir emocionāli piesātināta izjūta, tad attīstība ir vairāk vērsta uz notiekošo ārpus cilvēka eksistenciālajām izjūtām: attīstās ražošana, sabiedrība, likumdošana, programmas utt. Izņēmums ir stāsti par personības attīstību (personībai no jaunas nav jākļūst vēl jaunākai), taču tai ir jāpilnveidojas, uzsūcot sevī sabiedrības attīstībā notiekošo.
Šie “burvju” vārdi ir mūsdienu kultūras atslēgas un reizē arī bieds. Zinātnei allaž ir jāatrod jauni risinājumi, ekonomikā ir jāienāk jaunām investīcijām, darbā ir jāpieņem jauni cilvēki, universitātēs ir vajadzīgi jauni pasniedzēji, fabrikām ir jārada jauni lampu dizaini un jaunas konfekšu šķirnes. Kurš mūsdienās var iziet publikas priekšā un aizstāvēt apzīmējumu “vecs” – vecs piens, veca lampa, vecs cilvēks, vecs projekts, veca garšviela? Tas ir neiespējami, kaut arī nāktos apzināties, ka attiecības “jauns – vecs” ir dzīves formu iedibinātas attiecības, kurās nav objektīva, neitrāla skatījuma. Taču sociālajā dzīvē ir izstrādāti pietiekami efektīgi regulējošie mehānismi, lai tos nepaklausīgos, kas runā ne tā, neitralizētu un nosodītu.
Mūsdienās “tradīcijas” figurē ne tik daudz pašas par sevi, bet kā fenomens, kas līdzsvaro mainīgumu, nestabilitāti, nenoturību. Tradīcijas sargā noteiktu izpratni par kārtību un vēršas pret radikāliem izaicinājumiem, revolūcijām, nihilismu un kritiku. Sociālajās zinātnēs ir parādījušies termini “detradicionalizācija”, posttradicionālais laikmets, postklasiskā paradigma utt. Tradīcija šajā nostādnē tiek izprasta kā pagātnes palieka, kas traucē sabiedrības attīstību. Raksturīgi, ka idejas par detradicionalizāciju pieņemas spēkā arī mūsdienu Latvijā, un tās nereti šurp atnes intelektuāļi, kas studējuši Rietumeiropas universitātēs. Piemēram, sociālantropologs Roberts Ķīlis, kuru bieži aicina veidot kultūras stratēģiskas nostādnes, savās intervijās uzsver tradicionālās ģimenes vecmodīgumu un neatbilstību modernitātes garam. Postmodernā garā kritizētas tiek arī nostādnes par klasiskajām ētikas normām, spēju redzēt atšķirību starp labu un ļaunu, atzīstot, ka morāle ir situatīva un mainīga, nevis stabilu normu kopums.

Pagātni rada tagadne

Par mūsdienu Eiropu – dzīves tempu un pamatvērtību zudumu – 20.gadsimta lielie domātāji ir izteikuši savas šaubas un raizes. Vērtības, kas ilgi atradušās uzmanības centrā, tikušas uzskatītas par mūžīgām, tagad ātri vien pazūd nebūtībā, dodot vietu citām, daudz nenoturīgākām. Vai Eiropas kultūras un garīgās dzīves pārvērtības ir tikpat iepriecinošas kā tās prognozes, kas tiek izteiktas par Eiropas ekonomisko attīstību un varenību pasaules mērogā?
Nobela prēmijas laureāts, rakstnieks Oktavio Pass uz modernitātes attīstību raugās ar bažām: “Mēs esam nākotnes norieta liecinieki. Modernisma idejas noriets un tāda apšaubāma priekšstata kā postmodernisma popularitāte ir fenomeni, kas attiecas ne tikai uz literatūru un mākslu vien: mēs šobrīd pārdzīvojam būtisku ideju un ticējumu krīzi, kuras orientējušas cilvēkus vairāk nekā divus gadu tūkstošus.”
Ja ir noticis pamatvērtību zudums, tad tas atspoguļojas arī attieksmē pret tradīcijām – daudzi tās cenšas nevis noliegt, apstrīdēt, bet gan drīzāk ignorēt, neievērot vai ironizēt par tām.
Attieksme pret tradīcijām ir simptoms, uz ko virzās kultūra, kādas tajā ir noteicošās vērtības, kāda ir attieksme pret laika formām, kāda ir pagātnes, tagadnes un nākotnes loma. Parasti ar pagātni saista tradīcijas, ar tagadni – norises un ar nākotni – utopijas. Tiek uzskatīts, ka pagātne ir pamats tagadnei, tātad tradīcijas ir pamats notikumiem tagadnē.
Taču mūsdienu izpratnē visu šo fenomenu izpratne ir mainījusies. Pagātni rada tagadne. Tas nozīmē, ka tradīcijas nepastāv kā spēks, kas attīstās pats no sevis, bet gan kā interpretācijas, kuru saturu veido tagadnes skatījums.
Mūsdienās uzsver komunikācijas nozīmi kultūras noturībā. Līdz ar to attieksmē pret tradīcijām pirmajā plānā iznāk tieši tas, kā tās darbojas cilvēku savstarpējo attiecību veidošanā. Te jānorāda uz latviešu biedrībām, kuru loma tradīciju saglabāšanā ir bijusi cieši saistīta ar saskarsmi, attiecību veidošanu, biedrošanos. Tradīcijas var interpretēt kā cilvēku attiecības, kas rodas no komunikatīvu notikumu atkārtošanās. Ne jau jebkura komunikācijas forma satur sevī tradīcijas: galvenais – lai tās būtu, komunikācijai ir jādibinās uz ilgstošu uzticību kādām vērtībām. Latviešu biedrības gadsimtu gaitā par savām pamatvērtībām ir izvirzījušas tautas kultūru, latviešu valodu, mākslu, bet daudz mazākā mērā, kā man šķiet, – intelektuālo, zinātnisko un filosofisko tradīciju kopšanu.

Pēc referāta Pasaules latviešu biedrību 5. konferencē Rīgā 2005.gada 20. jūnijā.

Maija Kūle,

Latvijas ZA akadēmiķe

Nobeigums sekos