Valsts prezidente:

— tiekoties ar Somijas parlamenta spīkeri

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga 29. septembrī Rīgas pilī tikās ar Somijas parlamenta spīkeri Rītu Osukainenu (attēlā).

Sarunā V.Vīķe–Freiberga un R.Osukainena pārrunāja Latvijas un Somijas divpusējo sadarbību, kā arī jautājumus, kas saistīti ar ES paplašināšanās procesu.

Pārrunājot abu valstu divpusējo sadarbību, Latvijas prezidente pateicās Somijai par atbalstu eirointegrācijā, tieslietu un drošības jomā. V.Vīķe–Freiberga pauda gandarījumu par arvien pieaugošo kontaktu intensitāti starp Latvijas un Somijas parlamentāriešiem.

Tikšanās laikā pārrunātas ES aktualitātes, kā arī jautājumi par sabiedrības informētības nozīmi saistībā ar ES paplašināšanos. V.Vīķe–Freiberga un R.Osukainena apspriedās, kā apvienot valstu centienus cīņā ar noziedzību, starptautisko terorismu, kontrabandu un narkotiku tirgu.

— Ministru prezidentam

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, 2. oktobrī, nosūtīja vēstuli Ministru prezidentam Andrim Bērziņam.

Vēstulē Valsts prezidente atzinīgi novērtē Ministru prezidenta vakar parakstītos rīkojumus Nr.363, 364 par darba grupu izveidošanu korupcijas novēršanas koncepcijas īstenošanai un nepieciešamo normatīvo aktu izstrādei. V.Vīķe–Freiberga novēl darba grupām sekmīgu darbu un auglīgus rezultātus, uzsverot korupcijas apkarošanas būtisko nozīmi valsts sekmīgā attīstībā un integrācijā Eiropas un pasaules struktūrās.

— Latvijas olimpietim

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga piektdien, 29.septembrī, nosūtīja apsveikumu Sidnejas 2000. gada Olimpisko spēļu sudraba godalgas ieguvējam 50 kilometru soļojumā Aigaram Fadejevam. Apsveikumā rakstīts:

"No sirds sveicu Jūs, saņemot sudraba godalgu 50 kilometru soļojumā Sidnejas 2000. gada Olimpiskajās spēlēs!

Ja iekārotas visaugstākās virsotnes, tad priekšā ceļš, kas pa spēkam vien izturīgākajiem, jo tikai tiem, kas pārvarējuši kāpuma smagāko posmu, paveras uzvaras skaistais apvārsnis. Kopā ar pārējiem līdzjutējiem Latvijā esmu lepna par Jūsu augsto sasniegumu, drosmi un apbrīnojamo neatlaidību.

Lai ar Jums vienmēr kopā sportisks dzīvesprieks, veiksme un uzvaras!"

— par sadarbību ar Lielbritāniju

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar tikās ar Lielbritānijas parlamenta deputātu Lordu Dženeru.

Tikšanās gaitā pārrunāti Latvijas un Lielbritānijas divpusējo attiecību jautājumi, ciešāku kontaktu veidošanas iespējas tuvākajā laikā, Latvijas virzība uz ES, NATO.

Abas puses apsprieda Eiropas drošības un stabilitātes jautājumus. Prezidente apliecināja Latvijas atbalstu ātrās reaģēšanas vienībām miera un stabilitātes uzturēšanai Eiropā, kā arī pateicās Lielbritānijai par atbalstu Latvijas bruņotajiem spēkiem valsts virzībā uz NATO, īstenojot dažādas militārās apmācības programmas.

Valsts prezidenta preses dienests

— intervijā Latvijas radio

Intervija Latvijas radio 2.oktobra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Programma "Pusdiena" turpina savu darbu, un, kā jau solīts, studijā šobrīd ir Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Labdien!

Vaira Vīķe–Freiberga: — Labdien!

— Droši vien jūs jāapsveic ar veiksmīgo Olimpisko spēļu noslēgumu un laikam arī veiksmīgo startu mūsu sportistiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Ne jau mani, bet, es domāju, Latvijas valsti gan var apsveikt! Mums tagad ir pilns komplekts olimpisko medaļu. Mūsu lieluma valstij, man šķiet, tas ir ļoti skaists sasniegums, un mēs visi varam būt lepni.

— Jāsaka arī, laikam pirmo reizi tomēr zelts mums ir olimpiādes vēsturē.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, un, ka vienās un tajās pašās spēlēs tomēr viss komplekts, es domāju, tas ir tiešām skaisti.

— Mums vajadzētu mēģināt tagad varbūt vairāk atbalstīt sportistus, teikt: redziet, jūs esat saņēmušies!

V.Vīķe–Freiberga: — Es katrā ziņā vēlētos ielūgt šos medaļniekus, varbūt kopā ar savām ģimenēm, uz pili un it īpaši viņus apsveikt — gan viņus, gan viņu trenerus un viņu ģimenes, kas viņus ir atbalstījušas, jo viņi ne tikai nesuši Latvijas vārdu pasaulē, viņi ir apliecinājuši, man šķiet, tādas personīgās rakstura īpašības, kādas mēs visi varam tikai apbrīnot un sekot viņu paraugam.

— Protams, ir patīkamas un nepatīkamas lietas. Un tā nepatīkamā lieta ir tāda, ka pēdējā laikā Latvijas vārds parādās kaut kādos pētījumos saistībā ar korupciju un koruptīvām lietām, ja tā varētu sacīt. Vispirms, ja jūs varētu komentēt: kā jūs vērtējat, kāda šobrīd, jūsuprāt, ir situācija Latvijā šajā jomā?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, vispirms mēs tiekam vērtēti no ārpuses, tā varētu teikt, un mēs pie tam tiekam vērtēti kontekstā ar citiem. Tātad tas nav tikai izrauts kaut kur no gaisa — tādi tukši apgalvojumi. Šie pētījumi, kur Latvija ierindojas vai nu 57., vai 58., vai 56. vietā — kaut kur ap to līmeni nu jau vairākus gadus no vietas — tas nozīmē, ka 56 valstis mums ir priekšā, kas par mums ir labākas. Nav tur par ko lepoties. Tas, ka mēs tiekam izvērtēti salīdzinājumā ar citiem un situēti tik zemu — tas ir Latvijai, teiksim godīgi, apkaunojuši, ar vienu vārdu sakot.

— Nupat teicāt — tas ir vairākus gadus. Ko mēs varam — tikai teikt: slikti, slikti — neko vairāk? Vai varam ko darīt lietas labā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, tas ir nopietns signāls, ka nevaram tikai to tā vienkārši konstatēt un aizmirst. Tas ir signāls, ka Latvijai jāturpina tās savas iniciatīvas, kas jau ir aizsāktas. Mums ir antikorupcijas likums, mums ir dažādi pasākumi, mums ir pat atsevišķas vienības, kas nodibinātas pie tiesībsargājošām instancēm, lai cīnītos ar korupciju.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka mums vēl ir, tā teikt, likumos nepilnības, tās būtu ar steigu jāaizpilda, un dažādās instancēs, ja tie mehānismi, lai apkarotu korupciju, vēl nedarbojas tā, kā vajadzētu, tad mums ir noteikti jāķeras ļoti aktīvi un intensīvi pie šī darba. Ir starptautiskā praksē dažādi paņēmieni korupcijas apkarošanai. Viens piemērs ir Honkongas pilsēta, kas bija tālu pazīstama ar ļoti sliktu slavu savā korupcijas līmenī, un tur zināmā stadijā — tas gan pirms pievienošanās Ķīnai — tika īstenotas ļoti intensīvas programmas, kas situāciju ļoti strauji uzlaboja. Tā ka ir iespējams cīnīties ar korupciju, es teiktu tā — priekšnoteikums ir vispirms izpratne sabiedrībā, ka korupcija ir problēma, ka tā nav laba lieta, ka mēs to nosodām, no tās norobežojamies un esam gatavi ar to cīnīties. Un tad ir vajadzīga politiskā griba arī, un tas, protams, prasa arī no politiķiem izpratni, ka korupcija nav laba lieta, ka tai nav nākotnes, tai nav perspektīvas un ka mums tomēr ir ar to jācīnās — arī politiskā griba ir vajadzīga.

— Protams, politiķi neviens nesaka, ka korupcija ir laba lieta, un politiķi arī saka: jā, mums vajadzētu cīnīties! Bet, tā kā tā situācija gadu no gada nemainās, mums šķiet, ka tajā vietā kā esam, tā esam. Jums arī ir galu galā likumdošanas iniciatīva — varbūt jūs kā Valsts prezidente varētu nākt šajā situācijā kā iniciatore?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, man viens konkrēts jautājums bija tieši par legālo prezumpciju. Mani satrauc tas, ka Latvijā, ja kādam cilvēkam, kas, teiksim, pelna 500 latus mēnesī, uzreiz no gaisa nokrīt kontā ceturtdaļmiljons jeb vairāk, jeb pusmiljons, jeb divus vai trīs miljonus vērta māja. Ja kāds viņu tajā brīdi videolentē ir nofilmējis, ka viņš kādam saka: es tagad no tevis izspiedīšu kukuli, un tu man tagad maksāsi, lūdzu, un es ļaunprātīgi izmantošu savu darba vietu, lai no tevis izspiestu kukuli — ja tas nav piefiksēts videolentē un ar pieciem lieciniekiem apstiprināts, tad viņam neko nevar izdarīt. Es domāju, ka te būtu tā situācija jāapgriež citādi un jāievieš tāda sistēma, ka vismaz amatpersonām un augsti stāvošām amatpersonām — ja viņiem uzrodas tiešām apbrīnojami lieli līdzekļi — būtu jāparāda, kur viņi likumīgā kārtā tādus ieguvuši. Tas, starp citu, arī attiektos uz dažādām finansu institūcijām, protams, mums arī starptautiskā mērogā jāpierāda, ka, piemēram, nav netīrās naudas atmazgāšanas metropole Rīga jeb kaut kas tamlīdzīgs. Līdzīgā veidā ir jāspēj radīt tādu situāciju, kur cilvēkiem ir tomēr zināma atbildība pierādīt, no kurienes viņi savus līdzekļus ir ņēmuši. Man gan šķiet, ka Latvijā tādu likumu ieviest būtu riskanti, jo, lūk, ņemot vērā mūsu dažādo instanču politizāciju, tādi likumi varētu tikt izmantoti, teiksim, vienai politiskai frakcijai, lai terorizētu citu. Es esmu lūgusi dokumentāciju, lai iedziļinātos šajā situācijā. Ir tādas atrunas, es neesmu par tām pārliecināta, un es katrā ziņā esmu nolēmusi šajā lietā iedziļināties un tai vēl turpināt sekot līdzi.

— Jā, jo jautājums jau ir — kas tad tās par frakcijām, ja mūs visi tādā veidā var šantažēt. Un otrām kārtām — ja patiešām tā lieta ir tā virzāma, jūs varētu lūgt juristus, lai izstrādā šo projektu, un būt par iniciatori, un tad, gribi vai negribi, Saeimai ir jāapspriež tālāk šis jautājums.

V.Vīķe–Freiberga: — Jo, cik es noprotu, jautājums ir ticis apspriests vairākkārt Saeimā un nekur nav ticis, arī patlaban nav tāda veida likumprojekta Saeimas priekšā. Un, atklāti sakot, es personīgi būtu gatava šāda tipa likumu lūgt sagatavot un arī iesniegt, ja tas nenotiek citādi.

— Runājot vēl par tautas nostāju vai attieksmi: vismaz mums tāda nostāja šobrīd ir sabiedrībā — ka tie paši politiskie spēki jau ir šobrīd korumpēti, kaut kādā veidā saistīti ar vienu vai otru grupu. Kādā veidā tas notiek, un jūs ļoti labi zināt arī šīs lietas. Vai arī tur ko var vai nevar darīt, lai vismaz pateiktu, vai tas tiešām mums tā ir vai arī vismaz likvidētu šīs šaubas, vai arī mēs pateiktu, ka tā nav šobrīd, ka mēs esam tur atkarīgi no viena vai otra grupējuma, politiskā spēka?

V.Vīķe–Freiberga: — Domājot par šo situāciju — tas ir tāds Gordija mezgls, ka viss ir sasaukts kopā. Bet ir vēl viena tāda šaušalīgāka glezna, un ir tāds rakstnieks, kas sarakstījis grāmatu "Rat King". Un viņš runā par to, kas ir žurku karalis. Žurku karalis ir precīzi tāds, kā viņš nupat "Riekstkoža" pirmizrādē tika attēlots uz skatuves. Un tās ir tādas žurkas, kas ir sanākušas milzīgā murskulī ar sapītām astēm kopā, un, tā kā viņas viena no otras netiek vaļā, viņas tur dzīvo tādā savstarpēji sapītā murskulī. Man liekas, ka šī žurku karaļa situācija mazliet valda gan mūsu ekonomikā, gan mūsu politikā. Bet kā to atrisināt? Atcerieties, ka Aleksandram, kad viņam prasīja, lai viņš to Gordija mezglu atsien, ko neviens nekad nebija varējis, viņš vienkārši paņēma zobenu un to pārcirta. Un ir tādas situācijas, kur šāda veida mezglu kaut kur ir jāsāk cirst, jo citādi viņu nevar atšķetināt.

— Bet tā ciršana — no kuras puses nāks? No jūsu puses vai no kā? Pašas taču žurkas netiks vaļā!

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, tad tur ir tā — vai jūs tur nocirtīsit vienu asti vai divas, vai vairākas, vai kā citādi notiks — par to ir nopietni jāpārdomā.

— Ir citas lietas vēl arī sāpīgas. Un otra lieta ir tīri ekonomiska rakstura — proti, Saeimas Ārlietu komisija ir virzījusi tālāk uz parlamentu jautājumu par Latvijas un Lietuvas jūras robežlīguma ratificēšanu, zvejnieki ir solījuši bloķēt ostas, sakot, ka tas rada lielas problēmas. Kā jūs vērtējat? Premjers, piemēram, ir aicinājis nesteigties ar šo ratifikāciju. Kāds būtu jūsu ieteikums šajā situācijā, kā rīkoties politiķiem?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka robežlīgums ar Lietuvu mums principā ir vajadzīgs. Nebūtu labi mums vilcināties ar šāda robežlīguma noslēgšanu, jo, ja mēs to nedarām, tas liecina par mūsu nespēju noregulēt savu teritoriālo integritāti un savu starptautisko situāciju. Tā ka no tīri formāla juridiskā viedokļa mums būtu par labu un pat nepieciešams, lai mums būtu robežlīgumi ar visām mūsu kaimiņvalstīm, it īpaši jau tādām draudzīgām valstīm kā Lietuva. Šādu robežlīgumu slēdzot, ir jāņem vērā dažādi apsvērumi, un te, protams, mums nav nekādu strīdu par zemes robežu, te ir jautājums par jūras robežu. Jūras robeža tik tālu, kā tā patlaban tiek iezīmēta — senāk tas netika darīts, tāpēc pirmā neatkarības posmā mums nav precedenta, lai to situētu. Ir vispār starptautiskā likumdošanā atzīti principi, pēc kuriem tiek šādas robežas nospraustas. Pēc man pieejamās informācijas tā jūras robeža, kas ir nosprausta starp Latviju un Lietuvu, šķiet loģiska un saprātīga, ņemot vērā gan krasta konfigurāciju, gan citus aspektus — tos galvenos principus, pēc kuriem tā tiek veidota, un arī ņemot vērā ekonomiskās intereses, kas ir saistītas ar dabas bagātību, tas ir, ar naftas nogulšņu, kas ir jūras dibenā, izmantošanu. Un te es, starp citu, vēlētos uzsvērt to, ka ne Latvija, ne Lietuva šos naftas iespējamos avotus nekad nespēs izmantot līdz tam brīdim, kamēr mums nebūs abpusēji ratificēts jūras robežas līgums, jo mums ir jābūt pilnīgā juridiskā skaidrībā par to, kas kuram pieder vai kas abiem varētu būt kopējs un kā to ekspluatēt, pirms vispār varam cerēt piesaistīt jebkādu ārzemju firmu un interesentu, kas sāktu šos potenciālos bagātības avotus un resursus izmantot. Pie ekonomiskām interesēm, protams, jūras robežas gadījumā jāpieskaita arī gan līdzšinējā zvejniecības prakse, gan arī visi pārējie principi. Un te nu ir situācija, ka mūsu zvejnieki de facto ir līdz šim zvejojuši tādā teritorijā, kas tagad, pēc šī līguma ratifikācijas, nokļūst, lūk, Lietuvas pusē. Parasti, šādus līgumus slēdzot, tiek ņemtas vērā šīs jau praksē iedibinātās tiesības. Tas, ka cilvēks gadiem ilgi kaut ko ir darījis, tas viņam juridiski jau dod zināmas priekšrocības un tiesības, ka viņš drīkstētu to turpināt. Pirms viņam tās zaudēt, būtu jānotiek nopietnām pārrunām, un te būtu bijis, manuprāt, vajadzīgs arī tūliņ paralēli šim līgumam izstrādāt līdz galam mūsu nolīgumu tieši zivsaimniecības jomā, teiksim, kā vispār mūsu zivsaimniecības intereses figurē arī plašākā Eiropas Savienības kontekstā, ņemot vērā, ka pēc dažiem gadiem tas īstenībā būs tas spēles laukums, uz kura viņiem būs jādarbojas, un nevis bilaterālās attiecības ar Lietuvu. Jāsaprot, ka tajā brīdi, kad iestāsimies Eiropas Savienībā, šis jautājums tajā aspektā kļūs neaktuāls.

— Vienīgi no pašreizējā aspekta un no šīs pašreizējās aktualitātes iznāk tā, ka Lietuva vairs nav gatava šobrīd izstrādāt šo paralēlo līgumu. Viņi saka: vispirms robežu, tad tikai par zvejniecību!

V.Vīķe–Freiberga: — Saprotiet, katra valsts aizstāv savas intereses, arī Latvijai jāmāk savas intereses aizstāvēt!

— Un ko šajā situācijā jūs domājat?! Acīmredzot tas līgums ir jāratificē un tad paralēli jāstrādā uzreiz pie otrā līguma.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir politiskās negociācijas jautājums.

— Varbūt vieglākus jautājumus mēs varētu parisināt! Starp citu, mēs te esam šad tad runājuši par to, ka vakari par gariem palikuši. Kā jūs vērtējat Gorbunova kunga ideju — varbūt mēs varētu pavasarī nedaudz pagriezt pulksteņus atkal uz priekšu un tad vairs neaiztikt, proti, nedzīvot tajā laikā kā līdz šim, bet nedaudz citādākā?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu tā. Te ir vairāki apsvērumi. Viens ir starptautiskā situācija un starptautiskās laika zonas. Fakts ir tāds, ka mums uz planētas saule nespīd vienmēr tajā pašā vietā visiem, un tādēļ šīs arbitrārās laika zonas ir iedibinātas. Mums principā vajadzētu kaut kur situēties — kaut kādā laika zonā, kas saskanētu ar tiem ļaudīm, kas ir tajā pašā paralēlē, teiksim, tajos grādos. Ja ir prakse visā kontinentā ieviest vasaras laiku, tad ir diezgan pagrūti saskaņot, piemēram, avioreisus un tamlīdzīgi, ja viena zeme izkrīt no ierindas un nav saskaņota ar citām. Un ir arī vēl citi aspekti — tīri psiholoģiski tas, ka ļaudīm vasarā garāki vakari ir patīkamāki. Tur arī varbūt bioloģiskais aspekts — mēs zinām, ka tieši no saules gaismas, kas iedarbojas uz hipofīzi un saistās, piemēram, ar melatonīna ražošanu smadzenēs, un tā tālāk. Tās ir dabiskās zāles pret depresiju, un mēs zinām, piemēram, ka depresija ir viens no cēloņiem, kas ved uz alkoholismu un tālāk — tur ir vesela tāda, tīri no tautas veselības viedokļa, ķēde, uz kuras pamata varētu argumentēt, ka, jo garāks iespējams gaismas periods — vismaz vasaras mēnešos — mūsu platuma grādos, jo tautas veselībai tas būtu labāk.

— Un kā tad jums pašai personiski šķiet — vakari ir pietiekami īsi vai gari?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, man pietrūka! Man personīgi patika labāk pagājušajā vasarā, kad mums bija garāka vasara, kad bija garāki vakari; un šovasar man šīs stundas pietrūka. Jo, redziet, neviens piecos no rīta neceļas, kad saulīte jau skaisti spīd.

— Tur jau tā nelaime! Gorbunova kungs aicināja iedzīvotājus izteikt savus viedokļus — droši vien tad arī viens no viedokļiem būtu jūsu.

V.Vīķe–Freiberga: — Tā varētu būt!

— Un visbeidzot — es saprotu, ka jums arī ir šajā nedēļas nogalē paredzēta došanās ārpus Rīgas. Reizēm mēs sakām — Latvijas lauku situācija ir pietiekami smaga. Vai jūs paredzat grūtu braucienu ārpus Rīgas?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, nu kāpēc grūtu! Mēs braucam augstienē pie Madonas, tiksimies arī ar Ērgļu pagasta ļaudīm. Tas ir, protams, vēsturiski interesants reģions, kultūrvēsturiski bagāts reģions. Šai brīdī mūs interesē redzēt, kā šis reģions attīstās, kā viņi saskata savas nākotnes perspektīvas, tieši kādas ir viņu nākotnes ieceres, kā uzlabot savu ekonomisko situāciju; kur viņi saskata tieši savas smagākās problēmas un grūtības. Kā jau parasts šādos braucienos, galvenais nolūks ir tieši iepazīties ar situāciju un arī ar ļaudīm, kas tur dzīvo, ar viņu redzējumu un skatījumu.

— Iepazīšanās ir viens. Vai jūs varat dot arī savu kaut kādu morālo atbalstu kaut kādai lietai tur uz vietas?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas nav izslēgts, ja nāk, piemēram, ar kādu konkrētu priekšlikumu un lūgumu, tad, protams, būtu izdevība to katrā ziņā uzklausīt it īpaši rūpīgi un uzmanīgi.

— Kāda šī vizīte būs, Latvijas radio arī sekos līdzi. Es saku paldies, ka jūs atnācāt uz studiju! Lai jums šī nākamā darba nedēļa būtu pietiekami veiksmīga un vakari nebūtu pārāk gari vai īsi jeb kā tur tagad jāsaka!

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, nu tagad tas jautājums pavisam atkrīt, jo saule riet jau sešos un vakari ir tumši.

— Studijā bija Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pamatdokumenta parakstīšanas gadadienā

Uzruna, atzīmējot Helsinku nobeiguma akta 25.gadadienu, grāmatas "Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā" prezentācijā 2000. gada 29. septembrī

Jūsu ekselences, godājamie deputāti un ministri, dāmas un kungi!

Ir trīs būtiski iemesli, kādēļ es labprāt atsaucos uz uzaicinājumu piedalīties šajā EDSO misijas Latvijā rīkotajā pasākumā.

Nesen apritēja 25 gadi kopš Helsinku nobeiguma akta parakstīšanas 1975.gada 1. augustā. Mums tas bija nozīmīgs notikums, jo pavēra ceļu uz diskusiju par cilvēktiesību jautājumiem PSRS. Tā sauktā trešā groza saturs patiesībā slēpa sevī atslēgu uz mūsu brīvības atgūšanu. Šī atslēga pavēra spraugu dzelzs priekškarā. Tādējādi informācija par notiekošo Padomju Savienības slēgtajā telpā sāka izplatīties plašāk, tāpat kā informācijas vakuumā turētās Baltijas tautas sāka saņemt tiešu informāciju par notiekošo ārpus PSRS robežām, bez propagandas mediju starpniecības. Dibinājās Helsinku komitejas, kuru dalībnieki, par spīti personiskajam riskam, izplatīja patieso informāciju par notiekošo brīvajā pasaulē. Ārzemēs dzīvojošo radu apmeklējumi kļuva iespējami. Aktivizējās trimdas organizācijas, kas pieprasīja mītnes zemju valdībām pacelt jautājumu par cilvēktiesību ievērošanu EDSA forumos. Tam visam bija milzu spēks.

Brīvības raugs bija iekļuvis Latvijā, un bija sācies neatgriezenisks brīvības atgūšanas process 16 gadu garumā. Tagad mēs esam brīvi un paši nosakām savu likteni. Taču tas mums uzliek arī lielu atbildības nastu — pašiem par sevi, kā arī par tiem cilvēkiem, kas padomju sistēmas sabrukuma rezultātā izvēlējās palikt Latvijā.

Šajā sakarībā es vēlētos pievērsties otrajam svarīgajam iemeslam — cilvēktiesībām. Esmu patiesi gandarīta un izsaku savu pateicību EDSO misijai Latvijā un birojam Varšavā, kā arī Sorosa fondam un jo īpaši Latvijas cilvēktiesību ekspertiem, kas apvienoja pūles, lai izdotu šo vajadzīgo grāmatu "Cilvēktiesības Latvijā un pasaulē". Esmu pārliecināta, ka šī grāmata palīdzēs Latvijas augstskolu studentiem, cilvēktiesību speciālistiem un citiem interesentiem labāk saprast cilvēktiesību jautājuma patieso dziļumu, kā arī tā attīstības dinamiku.

Vēsturisku iemeslu dēļ cilvēktiesības Latvijā ir jauna tiesību nozare, kas ir atvasināta no starptautiskajām tiesībām. Tas ir fundamentāls publisko tiesību elements, kas arvien biežāk atrod pielietojumu privāto tiesību ietvaros. Tāda tendence ir visā pasaulē, un Latvija nav izņēmums.

Tajā pašā laikā katram ir savs priekšstats par to, kas ir cilvēka tiesības. Pasaules un mūsu reģiona prakse rāda, ka šādas interpretācijas un cilvēktiesību retorika mēdz tikt izmantota politiskajās cīņās. Tādēļ ir svarīgi zināt cilvēktiesību juridiskās nianses, lai labāk un motivētāk spētu atšķirt, kur beidzas juridiskais skaidrojums cilvēktiesībām un sākas citas zinātnes, kā, piemēram, politiskās. Es ceru, ka šī mācību grāmata būs svarīgs ieguldījums un uzziņu avots visiem interesentiem.

Mēs Latvijā cilvēktiesībām pievēršam lielu uzmanību. Ne citu dēļ, bet gan mūsu pašu dēļ, jo cilvēktiesību ievērošana ir viena no modernas demokrātijas pamatvērtībām. Tas mums ir nepieciešams, jo mēs gribam dzīvot brīvā sabiedrībā, kurā valda iecietība un cieņa arī pret tām izpausmēm, kas ir atšķirīgas, bet nav apzināti ļaundabīgas. Mēs vēlamies, lai mūsu sabiedrība aizsargā tos, kas ir vājāki un kas nespēj panākt savu tiesību ievērošanu paši saviem spēkiem, piemēram, bērni, invalīdi un citas mazaizsargātās grupas. Mēs vēlamies, lai Latvijas sabiedrība ir paraugs citām valstīm, kas nespēj tikt galā ar etniskiem konfliktiem pašas savā teritorijā un kas vēlētos pārņemt mūsu pozitīvo pieredzi gan etniskās saskaņas veidošanā, gan arī brīvas, demokrātiskas, uz likuma varu balstītas un cilvēku tiesības aizstāvošas sabiedrības veidošanā. Un mums Latvijā arī ir jāatceras, ka demokrātiska sabiedrība nepārtraukti attīstās, tāpēc mēs nekad nevarēsim teikt: tas darbs ir padarīts, tagad varam darīt kaut ko citu.

Visbeidzot, vēstnieka kungs, es vēlētos pievērsties jautājumam par mūsu pozitīvo sadarbību ar EDSO misiju Rīgā un jums personiski. Ir pagājuši septiņi ražīgi sadarbības gadi, kopš EDSO misija tika atvērta Rīgā. Daudz kas ir padarīts šajā laikā. Kā galvenie panākumi ir jāatceras Krievijas armijas izvešana un Skrundas lokatora darbības pārtraukšana, kā arī ar Krievijas militārajiem pensionāriem saistīto sarežģīto jautājumu veiksmīga atrisināšana. Šī sadarbība vienmēr ir bijusi balstīta uz izpratni un partnerību ar Latvijas valdību, Saeimu, nevalstiskajām organizācijām. Šī sadarbība neapšaubāmi bija balstīta uz labās gribas principiem un pakļauta situācijas loģikai Latvijā.

Šīs auglīgās sadarbības rezultātā misijas darbs tuvojas beigām. Neapšaubāmi, mēs aktīvi turpināsim sadarboties ar EDSO, sniedzot savu ieguldījumu, lai padarītu Eiropu demokrātiskāku un drošāku.

Es vēlētos izmantot šo iespēju, vēstnieka kungs, lai pateiktos jums par jūsu vadītās pārstāvniecības ieguldījumu Latvijas sabiedrības labā. Jūsu misijas vadītāja termiņš beidzas šovakar. Ar jūsu aizbraukšanu Rīga zaudēs ne tikai spožu diplomātu, bet arī draugu. Ceru jūs redzēt Rīgā atkal, jūs būsit gaidīts viesis Rīgas astoņsimtgades svinībās!

Paldies jums!