Rietumeiropa darba tirgus reformas gaidās

Vakar, 26.jūlijā, Grieķijas privātajā un sabiedriskajā sektorā strādājošie sāka valsts mēroga streiku, protestējot pret valdības plāniem reformēt nodarbinātības politiku. Reformu mērķis – veicināt jaunu darbavietu rašanos un konkurētspējas paaugstināšanos. Lai to panāktu, Grieķijas valdība plāno ieviest elastīgāku darba laika sistēmu un samazināt apmaksu par virsstundu darbu.

Vairāki tūkstoši poļu ogļraču Varšavā aizstāv savas tiesības priekšlaicīgi pensionēties Foto: EPA/A.F.I.

Šis notikums nav tikai “lieta par sevi”, bet gan likumsakarīga parādība lielā daļā Rietumeiropas valstu. Lai saprastu mūsdienu situāciju, jāatkāpjas nesenā vēsturē. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropā dzīve atjaunojās, dzimstības rādītāji pieauga, ekonomika strauji attīstījās. Savu varu nostiprināja arī arodbiedrības, kas izcīnīja strādājošajiem daudzas privilēģijas, kuras, ņemot vērā straujo tautsaimniecības izaugsmi, valsts un uzņēmēji bija spējīgi garantēt (te jāmin arī dāsnie pabalsti, uz kuriem vēl šobrīd veģetē tik daudzi rietumeiropieši).
Šodienas situācija ir principiāli atšķirīga, ne tikai tāpēc, ka vienotajā Eiropas telpā atgriezusies Austrumeiropa, bet galvenokārt demogrāfiskās krīzes dēļ. Tādās valstīs kā Francija un Vācija sarūk nodokļu maksātāju skaits un palielinās nodokļu tērētāju skaits. Līdz ar to valstis vairs nespēj nodrošināt visu iepriekš garantēto. Te vēl jāņem vērā augstais bezdarbs tādās Rietumeiropas valstīs kā Vācija (10%), Francija (9,8%), Grieķija (10,2), Spānija (10%).
Kāpēc rodas bezdarbs? Daudzi eksperti apgalvo: tādēļ, ka miris uzņēmējdarbības gars. Jo darba devējiem pašreizējā darba likumdošana ir ļoti cieši sasaistījusi rokas. Daudzi Vācijas uzņēmēji atzinuši, ka, pastāvot pašreizējai likumdošanai, uzņēmumu, kurš nonācis grūtībās, vieglāk novest līdz bankrotam nekā to restrukturizēt. Jo tad neizbēgami jāatlaiž daļa darbinieku, kas ir neiespējami lielo atlaišanas kompensāciju dēļ. Uzņēmums, kurš ir finansiālās grūtībās, tādas nav spējīgs maksāt, tādēļ izvēlas bankrotēt, un darbu zaudē visi strādājošie.
Savukārt Lielbritānijā un Īrijā, kur valda anglosakšu liberālais modelis, bezdarbs, salīdzinot ar 2000.gada apmēram 5%, ir krities līdz 4,2% šā gada aprīlī. Tajā pašā laikā Francijas politizētās arodbiedrības biedē sabiedrību ar šo anglosakšu liberālo modeli, kas praksē nozīmē minimālu valsts regulējumu darba tiesiskajās attiecībās, to risināšana atstāta darba devēja un darba ņēmēja ziņā.
Vienā no Francijas iknedēļas žurnāla “Le Point” jaunākajiem numuriem ļoti kritizēts Francijas modelis, saucot to par “pseidosociālu”. Žurnāls raksta: “Šaubām nav vietas: pilna nodarbinātība un sociālais progress patlaban ir anglosakšiem, bezdarbs un sociālais regress – frančiem.” Vēl vairāk, žurnāls ironizē: “Laipni lūgti Francijā ar tās labajiem vīniem, romāņu baznīcām, trīszvaigžņu restorāniem ... un 2,468 miljoniem bezdarbnieku. (..) Francija nosoda savus jauniešus (24% bezdarbnieku ir vecumā līdz 25 gadiem), ignorē savus imigrantus (40% bezdarbnieku) un upurē pirmspensijas vecuma ļaudis (37% bezdarbnieku). (...)Francija rada aizvien vairāk nabago un ļauj aizplūst uz ārzemēm saviem talantiem.” “Le Point” rakstu autori uzskata, ka jāreformē sociālā sistēma un darba tiesiskās attiecības, piemēram, ļaujot uzņēmējiem vieglāk atlaist strādājošos: “Francija nav reformēta, jo tā nav pārvaldīta. Un tā nav pārvaldīta, tādēļ ka valdība turpina no iedzīvotājiem slēpt patiesību, ka bezdarbs nesamazināsies, neatsakoties no pseidosociālā modeļa un nepievēršoties liberālai ekonomikai”. Žurnāls min divus sociālos modeļus Eiropā, kuru īstenošana valstīm ļāvusi būtiski samazināt bezdarbu.
Pirmais – anglosakšu liberālisms, kas, kā jau teikts, balstās uz darba tirgus elastīgumu un starptautisko atvērtību. Otro modeli pārstāv Zviedrija un Dānija, šajās valstīs bezdarbs ir attiecīgi 6% un 4,9%. Šīs valstis apvieno konkurētspēju un mobilitāti darba tirgū ar augstu sociālās aizsargātības līmeni. Uzņēmēji var viegli pieņemt darbā un atlaist strādājošos. 30% dāņu darbu maina katru gadu. Tajā pašā laikā šajās valstīs ir dāsni bezdarbnieku pabalsti – kā “griesti” ir noteikti 20 000 eiru gadā, un tos var saņemt ļoti ilgu laiku. Dānijā tie ir četri gadi. Žurnāls gan secina, ka britu modeļa pievilcība slēpjas tajā, ka pabalstu sistēma ir veidota tā, lai mudinātu sociālās palīdzības saņēmēju atgriezties darba tirgū.
Nav šaubu, ka Rietumeiropas darba tirgu gaida reformas, jautājums tikai, cik daudz laika tās prasīs.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv