Tradīcijas kā kultūras vērtību nesējas

Nobeigums. Sākums – “LV”, 26.07.2005.

Maija Kūle Foto: Arnis Blumbergs

Mūsdienās vērtības un tradīcijas izpratne saistās ar pozitīvisma nostādņu kritiku. Kultūra vienmēr tiek veidota simboliski, tā nav dota “no dabas”, nepastāv kā objektīvu faktu kopums, bet tiek veidota, interpretēta. Šādā skatījumā tradīcijas nav gatavas struktūras, kuras tikai nāktos atkārtot, bet gan tās top interpretācijās, izmaiņās, kad sociālā realitāte tiek veidota kā nozīmju sistēma. Nozīmes ir jākonstruē arvien no jauna. Ja tas netiek darīts, nozīme zūd. Identitāte (kultūras, personīgā u.c.) nav gatavs dotums, bet process, kas lielā mērā balstās uz tradīciju interpretācijām. Kā saka vācu filosofs H.G.Gadamers: “Tradīcija ir (..) nevis vienkārša konservēšana, bet gan pārnešana. Un pārnesums ietver sevī to, ka nekas nepaliek nemainīts un vienkārši iekonservēts, ka mācās seno aptvert un izteikt no jauna.”
Mūsdienu izpratnē par tradīcijām mainās nostādne: agrāk par centrālo uzskatīja reprodukciju, bet tagad – produktīvo elementu. Kā raksta folkloras pētniece Dace Bula: “Par pamatnostādni tradīcijas pašreizējā izpratnē uzskatāma sliecība apšaubīt tradīcijas vienādošanu ar noteiktu kultūras formu nemainīgo kodolu, tāpat arī tradīcijas šķietami nesaraujamo un (..) sasaisti ar pagātni un kanonu cilvēku darbībā pretstatā mūsdienu dzīves nemitīgajam plūdumam.” Tiek noārdīta robeža starp tradīciju un laikmetīgumu, tradīcijai noņemot pagātnes formu. Tāpēc tradīcija tiek izprasta kā simboliska pagātnes interpretācija mūsdienu kontekstā, nevis gatavā veidā pārņemts pagātnes elements.

Norobežošanās tieksmes

Tradīciju “neielaišanu” tagadnē var izprast kā centienus tagadni norobežot no pagātnes, uzsvaru liekot tikai uz jauno, mainīgo. Ir parādījusies tendence atmaskot jeb atšifrēt tradīcijas, šo ievirzi sauc par tradīciju dekonstruēšanu. Tradīcija tiek dekonstruēta, parādot to veidojošās struktūras elementus kā noteiktas sistēmas sastāvdaļas. Žaks Derida 20.gadsimta 70.gadu beigās rakstīja par divu veidu izpratnēm: nostalģiju un apstiprinājumu. Nostalģija ir dekonstrukcija bez piesaistes vietas izmaiņām, atkārtojot to, kas ir izteikts pamatkonceptos. Apstiprinājums mainās līdz ar dekonstrukcijas formu, maina piesaistes vietu, ir bez turpinājuma, apliecinot absolūtu lūzumu un diferenci. Abi šie veidi, pēc Deridas domām, ir absolūti nesavienojami. Kalvins Šrāgs, ASV filosofs, raksta, ka, viņaprāt, nevajag tik radikāli atdalīt šos veidus, jo katrā atkārtojumā ir zināma daļa melanholijas un daļa jaunievedumu.
Mūsdienu filosofijā tradīciju lomu kultūrā aizstāv hermeneitikas virziens. Tā spilgtākais pārstāvis H.G.Gadamers raksta, ka tradīcija – tas ir: būt nozīmīgam bez pamatojuma. Par šo nostādni mēs esam pateicību parādā 19.gadsimta romantiķiem. Protams, mūsdienās ir citādi, noteiktu kultūras tradīciju – piemēram, Dziesmusvētku – saglabāšanai tiek prasīti finansiāli, stratēģiski, ideoloģiski pamatojumi.
Gadamers domā, ka starp tradīciju un brīvību nepastāv absolūts pretstats. Tradīcijā vienmēr ir brīvības un vēstures moments. Pat visīstākā, pamatotākā tradīcija neīstenojas dabiski, pateicoties spējai saglabāt. Tai vajadzīga piekrišana, pieņemšana un kopšana. Tradīcija ir saglabāšana, kas darbojas visās vēsturiskajās pārmaiņās. Saglabāšana ir prāta akts, taču tas notiek nemanāmi. Pat tad, kad dzīve radikāli mainās, no vecā saglabājas daudz vairāk, nekā parasti domā. Saglabātais saplūst ar jauno jaunā nozīmībā. Domāju, ka šo hermeneitikas principu var attiecināt uz latviskās identitātes izpratni, izvērtējot padomju laika iespaidu uz mūsdienām. Būtu pārspīlēti apgalvot, ka viss padomiskais ir zudis, ka var atgriezties pie 20.–30.gadu vērtībām vai pie Rietumeiropas mūsdienu vērtībām. Saglabāšana ir ne mazāk brīva kā atjaunošana.

Valoda nes tradīcijas

Attieksmē pret pagātni galvenais nav distancēšanās un brīvība no tradīcijas. Gluži pretēji, kā saka mūsdienu filosofi: mēs nemitīgi stāvam tradējumā, t.i., tradīciju kopējā norisē. Tradīcijas dzīvotspējai ir svarīgi, ka cilvēki, esot tradējumā, jūtas tās uzrunāti. Tas, kas mūs uzrunā, ir valoda. Līdz ar to jāatzīst, ka latviešu biedrības, par vienu no galvenajiem uzdevumiem uzskatot latviešu valodas saglabāšanu un attīstīšanu, ir trāpījušas pašā kultūras degpunktā. Valoda nes tradīcijas, jo tā ir sfēra, kurā notiek mūsu uzrunāšana. Mēs sevi atrodam tradīcijā, tāpēc ka sevi atrodam valodā. Dzimtā valoda veido pasaules ainu, jēgpilno skatījumu uz pasauli. Valoda ir daudz nozīmīgāka jebkuras tautas kultūrā nekā tikai saziņas līdzeklis. Valoda ir pašas kultūras “sirds”, cilvēciskās pasaules robeža un vēstures nozīmju nesēja.
Kultūrantropologi uzskata, ka mūsdienās zinātnē ir svarīga “nacionālās kultūras konstruētības atklāšana”. Tāpēc tradīcijām vairs nav neapšaubāma autoritāte. Mainās tradīciju pārnešanas mehānisms: no pakļaušanās, sekošanas, atdarināšanas uz iekļaušanos tagadnes situācijā un dialogu ar bijušo.

Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

“Izgudrotās” tradīcijas

Globalizācijas un plašsaziņas līdzekļu triumfa laikmetā kultūras tradīciju apliecināšana ir kļuvusi ļoti atkarīga no TV, radio un preses līdzdalības. Daudzas tradīcijas, kas agrāk prasījušas aktīvu cilvēka līdzdalību, piemēram, dziedāšanu korī, tiek pārvērstas uz virtuālu līdzdalību, t.i, pasākumu noskatīšanos televīzijā. Mūsdienās ģeogrāfiskās koordinātes zaudē savu kultūrvēsturisko lomu, to vietā nāk, mūsdienu filosofa Viriljo vārdiem runājot, transhorizontāla optika. Televizori ir kļuvuši par mājas teleskopiem, caur kuriem skatās uz notiekošo. Televīzijas loma ir tik milzīga, ka tā pati būvē pasaules ainu, kas tiek pieņemta kā realitāte, balstoties uz tele-ticību. Centieni tradīcijas saglabāt rakstiski, filmās, audio ierakstos utt. liecina par kultūras tradīciju apdraudētību. Jāmin Mutvārdu vēstures centra aktivitātes, vācot un ierakstot personu stāstījumus par dzīvi. Mutvārdu vēsture atšķiras no sociālās un politiskās vēstures, jo tā veidojas kā daudz personiskāks skatījums, kurā ir maz universalizācijas, bet daudz konkrētības. Tradīciju atspulgu veidošana caur stāstījumu parāda tās kā pieredzi, komunikāciju, notikumu, piepūli, valodu.
Jāmin vēl kāds īpatnējs tradīcijas veids. Tradīciju pētnieks E.Hobsbaums apraksta izgudrotās tradīcijas. Tradīcijas, kas publikai šķiet senas, var izrādīties pirms neilga laika speciāli radītas. Saikne ar pagātni tajās ir mākslota vai atdarināta. Tradīcija pieņem vēsturisku izskatu, lai radītu šķietamību, ka tā nāk no sirmas senatnes. Šāda falsifikācija var tikt izskaidrota kā modernās sabiedrības pārstāvju mēģinājums pretoties nemitīgām izmaiņām un kompensēt tās kultūras sfēras, kurās tautai nav kultūras vērtību apliecinājuma.
Latvijā šādas izgudrotās tradīcijas ir analizējusi Dr. Aija Priedīte grāmatā “Filosofs starp tradīciju un pieredzi”. Viņa raksta, ka “jēdziens “izgudrotā tradīcija” būtu visatbilstošākais apzīmējums, vērtējot gan G.Merķeļa vēsturisko beletristiku, gan latviešu pirmās tautiskās atmodas vēsturisko publicistiku, bet jo īpaši A.Pumpura “Lāčplēsi”. Pie izgudrotajām tradīcijām pieder arī, piemēram, latviešu kapu svētku tradīcija, kurai ir salīdzinoši nesena izcelsme. Tās iniciators 20.gadsimta sākumā bija Andrievs Niedra. Vai izgudrotās tradīcijas, arī Pumpura autordarba uzdošana par tautas eposu, būtu jāuzskata par kaitīgu un nepareizu? Te vērojama tautas nacionālā simbola izveide, kas vēlāk pat ir institucionalizējusies – tiek dibināts un pasniegts Lāčplēša ordenis, 11.novembrī Latvijā tiek svinēta Lācplēša diena. Izgudrotajai tradīcijai, kas saistās ar Lāčplēsi, nacionālās pašapziņas izveidē ir bijusi pozitīva jēga. No padomju laikiem nāk tāda izgudrotā tradīcija kā zaļās, dzeltenās un brūnās krāsas, kuras lielākoties lietoja suvenīru ražošanas apvienība “Daiļrade”, kā tīri latviskas interpretēšana. Joprojām daudzi latvieši uzskata, ka brūns un zaļš ir īsti latviskas krāsas, bet sarkans un zils nav. Pirms dažām dienam Hanza Rotari klubam Iļģuciema sieviešu cietuma ieslodzītā uzdāvināja pašas rokām darinātu tepiķi brūni zaļā krāsā, sakot, ka tie tepiķi, kas ir zili un sarkani, tiks sūtīti uz Indiju, jo tie jau nav latviski.
Kas ir būtiski mūsdienu Latvijas kultūrā, runājot par tradīcijām? Pats svarīgākais ir noņemt no šā vārda tā klasisko smagumu, saistību ar nemainīgo, pagātni, neizbēgamību. Tradīcijām, kas apliecina pozitīvas vērtības, vajag piešķirt laikmetīgas aktualitātes statusu, saistot tradīcijas spēku ar to, kāds spēks piemīt valodai. Latviešu kultūras tradīciju spēks dibinās latviešu valodā, tāpēc ir jāatzīst, ka ticis un tiek iets pareizais ceļš – latviešu valodas saudzēšana, stiprināšana un pilnveidošana.

Pēc referāta Pasaules latviešu biedrību 5.konferencē Rīgā 2005.gada 20.jūnijā.

Maija Kūle,

Latvijas ZA akadēmiķe