1991.gada 12.marta sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos– JāņaDūma tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt, godātie deputāti! Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 142 deputāti ir zālē.

Par plenārsēžu darba kārtību 12. un 13.martā vārds deputātam Grūbem.

G.Grūbe: Man būtu lūgums tomēr no 13.marta darba kārtības izņemt likumprojekta par Latvijas Republikas likuma “Par zemes nodokli” trešo lasījumu, jo plenārsēdē tika paziņots, ka arī šonedēļ mēs gaidām priekšlikumus. Sakarā ar to, ka notika ļoti asa diskusija attiecībā uz šiem labojumiem, mēs tikai nākamajā nedēļā to varēsim izskatīt Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā un arī Budžeta komisijā. Tāpēc tikai pēc divām nedēļām mēs šo jautājumu varēsim iekļaut darba kārtībā, un mums ir lūgums minēto jautājumu patlaban izņemt no darba kārtības. Lūgums arī visiem pārējiem, kuri patiešām ieinteresēti labojumu izskatīšanā, aktīvi piedalīties minētā jautājuma izstrādāšanā līdz tam, kamēr tas tiks iesniegts sesijā izskatīšanai.

Priekšsēdētājs: Jūs runājat komisijas vārdā?

G.Grūbe: Jā.

Priekšsēdētājs: Trešais punkts ir svītrots vai izņemts no darba kārtības. Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Bojārs: Cienījamie tautas deputāti! Mēs zinām, ka pašlaik tiek organizēta Jeļcina gāšana un tiek gatavots milzīgs trieciens demokrātiskajai Krievijai. Mēs zinām, ka Jeļcins bija pirmais, kas nāca mums palīgā un varbūt lielā mērā, ka mēs šeit vēl sēžam, mums jāpateicas tam, ka Jeļcins un demokrātiskā Krievija nāca mums palīgā. Šo jautājumu vakar mēs pat neesam izskatījuši frakcijā, kaut gan frakcijas vadību es centos pārliecināt. Es uzskatu, ka mēs neesam džentlmeņi un vispār neesam kārtīgi un godīgi cilvēki, ja mēs tūlīt neizveidojam mazu komandu, kas steidzīgi izstrādās jautājumu, kādā veidā mēs palīdzēsim Jeļcinam un demokrātiskajai Krievijai. Un lai neviens nerunā, ka tā ir iejaukšanās Krievijas iekšējās lietās. Es uzskatu, ka tas šodien ir jautājums par vai pret demokrātiju teritorijā, kur mēs esam un kurai apkārt ir padomju robežapsardzības karaspēks. Es lieku priekšā šajā komandā tūlīt ietvert Plotnieka kungu, Movela kungu, Dozorceva kungu, un lieciet klāt vēl kādu, ko jūs gribat. Es domāju, ka no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības arī kāds jāpieliek. Mans priekšlikums ir jau šodien izstrādāt lēmuma projektu par to, ko mēs darīsim, jo šīs nedēļas laikā mums ir jāveic kāds ārkārtīgi spēcīgs pasākums Krievijas demokrātijas atbalstīšanai.

Priekšsēdētājs: Godātais kolēģi, par darba kārtību jūs varbūt iesniegsiet rakstiski. Es jums to atgādinu katru pirmdienu jeb katru pirmo sesijas dienu, kad mēs izskatām darba kārtību.

J.Bojārs: Es iesniegšu rakstiski, un es pieprasu likt jautājumu uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Noteikti to mēs izdarīsim, tikai iesniedziet. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Likumdošanas jautājumu komisija vakar izskatīja jautājumu par Vidzemes priekšpilsētas Tautas deputātu padomes 20.sasaukuma 5.sesijas lēmumu par tautas deputāta statusu. Jautājums ir ieplānots darba kārtībā, un komisija ar balsu vairākumu, klātesot arī rajona padomes priekšsēdētājam Punovska kungam, nolēma, ka šo jautājumu vēlreiz skatīs Vidzemes priekšpilsētas sesijā. Sesijā piedalīsies Likumdošanas jautājumu komisijas pārstāvji. Tikai pēc tam pie šā jautājuma jāatgriežas Augstākās padomes sesijā. Tāpēc es lūdzu minēto jautājumu noņemt.

Priekšsēdētājs: Jūs runājat komisijas vārdā?

A.Endziņš: Jā, komisijas vārdā. Otrs lūgums būtu šā jautājuma vietā no 13.marta pārcelt 1.punktu, tas ir, lēmuma projektu par Alūksnes rajona tautas tiesneša Grīnvalda atbrīvošanu pirms termiņa un par dažu republikas rajonu tautas tiesu priekšsēdētāju, tiesnešu ievēlēšanu. Jautājuma izskatīšana ir saistīta ar šo tautas tiesnešu ierašanos Rīgā. Vakar viņi bija Likumdošanas jautājumu komisijā un arī Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Lai nebūtu lieka braukšana, viņi ir palikuši šeit. Tādēļ būtu labi, ja viņu jautājumu varētu izskatīt pirmo. Dokumenti visiem ir rokās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Es vēlreiz lūdzu atgriezties pie deklarācijas par starpnacionālo attiecību principiem projekta, kurš jau pietiekami sen tika iesniegts. Iekams mēs izskatīsim jautājumu par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību. Vai arī izskatīt tos kopā, jo izskatīt izolēti šos divus dokumentus nedrīkst.

Nākamais. Es lūdzu iekļaut dienas kārtībā janvāra sākumā manis iesniegto lēmumu par masu informācijas līdzekļiem. Un domāju, ka tādam lēmumam trīs mēnešu laiks ir pilnīgi pietiekams.

Un pēdējais. Es zināmā mērā pievienojos deputātam Bojāra kungam un uzskatu, ja mēs gribam sniegt palīdzību Jeļcina kungam, tad mums nekavējoties jāpieņem frakcijas “Līdztiesība” ierosinātais lēmuma projekts par nulles pilsonību, jo Jeļcina kungs parakstīja un Augstākā padome ratificēja līgumu, kurā teikts, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības būt pilsoņiem. Tāpēc, ja mēs šodien viņiem tādas tiesības nedodam, ja mēs atsakāmies no tādām līgumā formulētām tiesībām, ar to pašu mēs Jeļcinu padarām par nenopietnu cilvēku un nodarām viņam nopietnu politisku kaitējumu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Einars Repše.

Es atvainojos, kolēģi, tikai nedomājiet, ka es desmit reižu jums visu atkārtošu pēc tam, kad jūs būsiet izpļāpājušies, lai jūs saprastu, par ko šeit tiek runāts. Jo tad, kad kolēģi uzstājas, jums steidzīgi ir jāapspriež savas lietas, acīmredzot arī par darba kārtību, taču šis process tomēr kaut kādā veidā jāsavieno.

E.Repše: Ekonomikas komisijas vārdā ierosinu rītdienas darba kārtībā iekļaut lēmuma projektu par Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanu. Vakar LTF frakcijas sēdē šis lēmuma projekts tika atbalstīts.

Priekšsēdētājs: */Lūdzu./

I.Ivanovs: */Es lūdzu ierosināt jautājumu par frakcijas “Līdztiesība” atbrīvošanu no rītdienas plenārsēdes, lai piedalītos referendumā. Vairākuma frakcija no tā atteicās, lai tā strādā. Mēs netraucējām aptaujā – lūdzu, netraucējiet mūs referendumā. Paldies./

Priekšsēdētājs: Balsojam par Augstākās padomes Prezidija piedāvāto darba kārtību ar tām izmaiņām, kuras piedāvāja komisijas. Rezultāts: par – 109.

Tie jautājumi, kuri tika svītroti komisiju vārdā, netiek balsoti. Pirmajam priekšlikums bija deputātam Bojāram. Nāciet šurp, dodiet man!

J.Bojārs: Jā, es iedošu, bet, lai jums nebūtu jāmokās ar manu slikto rokrakstu, es nolasīšu. Es tūlīt iedošu jums. Tātad es lieku priekšā ietvert darba kārtībā jautājumu par steidzīgu pasākumu organizēšanu Krievijas demokrātisko spēku atbalstīšanai. Šīs dienas laikā jāizstrādā pasākumu plāns, un Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums par to jāpieņem rīt. Darba grupā iesaku ietvert deputātus Škaparu, Plotnieku, Dozorcevu, Movelu un Cilinski. Ja vēl ir kādi priekšlikumi par darba grupas papildināšanu, lūdzu.

Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi Bojār. Bet tagad es tikai nesaprotu procedūru. Vai balsot par visu jūsu tekstu vai par darba kārtības jautājumu? Jūs ātrāk izstrādājiet kārtības rulli, šajā gadījumā es nezinu, par ko balsot. Taču priekšlikums katrā ziņā ir nolasīts, un man atliek to likt uz balsošanu. Es tā saprotu – balsojums par šo priekšlikumu. Nē, mēs balsosim par deputāta Bojāra priekšlikumu. Vai kāds vēlas izteikties par deputāta Bojāra priekšlikumu? Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lucāns: Es gribētu ierosināt tajā komandā vēl ietilpināt Bojāra kungu.

Priekšsēdētājs: Jūs arī gribējāt? Balsosim. Rezultāts: par – 91. Tātad jautājums ir iekļauts darba kārtībā. Es nododu sekretariātam, un kopā ar Bojāru tiks formulēts jautājums.

Lūdzu, par kuru jautājumu jūs? Nākamais jautājums mums ir deklarācija par starpnacionālām attiecībām, pēc tam lēmums par masu informācijas līdzekļiem, pēc tam par pilsonību, pēc tam par republikas naudas sistēmas izmaiņām un visbeidzot frakcijas “Līdztiesība” lūgums viņus rīt atbrīvot no darba. Mēs balsosim tādā secībā. Tāpēc, ja kāds gribēs runāt par šiem jautājumiem, katrā gadījumā viņam tiks dota tāda iespēja.

Deputāta Aleksejeva priekšlikums deklarāciju par starpnacionālām attiecībām izskatīt kopā ar jautājumu par nacionālo, etnisko grupu brīvu attīstību. Lūdzu, balsojam. Vai kāds vēlas izteikt savu viedokli? Lūdzu.

R.Marjaša: Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisija, pēdējo reizi apspriežot šo otro variantu, gatavojot likumprojektu otrajam lasījumam, apsprieda arī deputāta Aleksejeva iesniegto deklarāciju. Mēs secinājām, ka tur ir ļoti daudz kopīgu jautājumu un būtībā nekādu pretrunu nav. Tad, kad likumprojekts tiks referēts otrajā lasījumā, tad arī mēs skarsim šīs deklarācijas galvenos punktus. Tādēļ es domāju, ka būtībā tas ir viens un tas pats jautājums un nav vajadzības šo deklarāciju ietvert kā atsevišķu punktu. Mēs ņemam vērā šo deklarāciju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Es saprotu, ka šajos divos jautājumos ir daudz kopēja. Bet par to, ka deklarācijai ir pilnīgi patstāvīga nozīme, runā arī mūsu pieredze. Jo mēs vienreiz analoģisku deklarāciju jau pieņēmām. Bet toreiz mēs tā steidzāmies, ka nepaplašinājām šo deklarāciju, lai tā attiektos uz visām tautām, kādas šodien dzīvo Latvijā. Tāpēc es uzskatu, ka mums sava kļūda jāizlabo un jāatzīst, ka tiem, kuri šeit dzīvo, ir vienādas tiesības, un jāpieņem deklarācija. Lūk, tas ir deklarācijas paraugs. Starp citu, domas, kuras ieviestas tajā deklarācijā, liktas pamatā arī šajā deklarācijā, tās ir manis ierosinātā projekta pamatā. Tāpēc es uzskatu, ka deklarācija ir jāpieņem./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim. Rezultāts: vairākuma nav. Šis jautājums tādā formulējumā darba kārtībā netiek iekļauts.

Nākamais jautājums par masu informācijas līdzekļiem. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Gavars: Attiecībā uz masu informācijas līdzekļiem es domāju, ka vispirms Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijai būtu jāizskata šis Aleksejeva kunga priekšlikums. Un, otrkārt, neaizmirsīsim, ka mūsu komisija gatavo likumu par radio un televīziju. Treškārt, ļoti būtiski ir tas, ka šajā Aleksejeva kunga priekšlikumā joprojām nav ne rindas attiecībā uz to situāciju, kāda izveidojusies sakarā ar Preses namu. Es domāju, ka, neizskatot šo jautājumu komisijā, dot to izskatīšanai plenārsēdē šobrīd ir pārsteidzīgi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Es uzskatu tā: ja šodien informācijas līdzekļi atspoguļo Tautas frontes viedokli, ar to pašu tie ievieš zināmu spriedzi republikā. Un, kā mēs uzzinājām no Škapara kunga runas 15.datumā šajā sesijā, kurā viņš noliedza, ka informācija tiktu nodota, viņam nezinot, tad es domāju, ka būtu labi mums visiem zināt, pirmkārt, kas gan šodien diriģē informācijas sniegšanu masu informācijas līdzekļiem un vai tādas pilnvaras Škapara kungam ir tagad, vai viņš izmanto agrākās, kuras viņam bija no PSKP CK, kad bija cenzors?/

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Freimanis: Kolēģi, es domāju, izlasot šo dokumentu, mums ir pilnīgi skaidrs, ka tomēr, iekams Komunistiskā partija nav atrisinājusi jautājumu par Preses namu tādā veidā, kā to prasa civilizētās valstīs, mēs vispār šo jautājumu nevaram izskatīt, jo tādā gadījumā mēs dodam priekšrocības vieniem un kaut kā iznāk, ka paši nerunājam par demokrātisko presi. Es domāju, ka šis jautājums viennozīmīgi nav cilājams tikmēr, kamēr Preses nams nav atbrīvots.

Priekšsēdētājs: Balsojam, lūdzu. Rezultāts: par – 27. Tātad netiek iekļauts darba kārtībā.

Nākamais – deputāta Aleksejeva priekšlikums. Es lasu tā, kā tas ir formulēts: */“Lūdzu iekļaut darba kārtībā lēmuma projekta par pilsonības nulles variantu apspriešanu, jo tas izriet no līguma ar KPFSR.”/

Lūdzu, balsojam. Rezultātu: 29 – netiek iekļauts.

Nākamais jautājums – par republikas naudas sistēmas izveidošanu vai grozīšanu, – kā jums bija precīzi? Es atvainojos, par Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanu. Lūdzu, jūs gribējāt teikt kaut ko, pirms balsojam?

E.Repše: Faktiski nē, paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies jums. Lūdzu rezultātu. Ir iekļauts darba kārtībā, jo 61 balss – tas ir vairākums no balsojošo skaita.

Pēdējais ir deputāta Ivanova priekšlikums – sakarā ar PSRS referenduma sagatavošanu atbrīvot rīt frakciju “Līdztiesība” no piedalīšanās plenārsēdē. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Bērzs: Es domāju, ka sakarā ar to, ka Augstākā padome ir pieņēmusi lēmumu par attieksmi pret referendumu, mēs par šo jautājumu vispār nevaram balsot.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kādi priekšlikumi? Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Es gribētu atgādināt cienījamajiem deputātiem, ka par prasību sarīkot referendumu parakstījušies 400 tūkstoši mūsu republikas iedzīvotāju. Un ignorēt šodien viņu gribu – tas nozīmē, ka mēs ar jums neatspoguļojam iedzīvotāju gribu un neuzskatām, ka mums ir jākalpo šai gribai. No otras puses, es gribētu pievērst jūsu uzmanību tam, ka aptaujas rezultāti šodien izraisa vairāk nekā šaubas, un sevišķi rajona komisijas protokols, kuru parakstījušas tikai trīs personas. Tas, tā sakot, ir visrupjākais likuma pārkāpums un paver iespējas interesentiem falsificēt aptaujas rezultātus./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Dobelis: Es domāju, ka mēs esam skaidri un gaiši pateikuši, ka PSRS pilsoņi, kuri vēlas piedalīties referendumā, to var darīt. Taču, ja šeit ir tādi cilvēki, kuri reizē grib būt PSRS pilsoņi un, būdami šeit deputāti, reizē spriest par Latvijas Republikas likteņiem, es domāju, ka viņi var iet un piedalīties referendumā, kad viņi grib. Taču, ja viņi neattaisnotu iemeslu dēļ atkal neieradīsies uz plenārsēdi, tad viņiem divdesmitā daļa no algas tiks atvilkta, un viss.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Plotnieks.

A.Plotnieks: Godājamie kolēģi! Man šķiet, ka jāņem vērā divi apstākļi. Pirmais: tad, kad notika aptauja, tās sagatavošanā piedalījās visi deputāti, tikai vieni aģitēja par, otri – pret. Kāpēc tad šobrīd vieniem jādod iespēja aģitēt par un citiem jāklusē, kā ūdeni mutē ieņēmušiem? Tas, manuprāt, ir pilnīgi nekorekti.

Otrs jautājums – ja šeit runā par aptaujas rezultātiem, es gribētu atgādināt, ka saskaņā ar 26.februāra lēmumu jebkurš cilvēku kopums var organizēt referendumu, tajā skaitā arī Latvijas teritorijā. Acīmredzami tā tas arī notiks. Tas vispār ir pretrunā ar likumu par referendumu PSRS. Augstākā padome ir pieņēmusi lēmumu, kas ir pretrunā ar PSRS kongresa likumu. Tā ka, ja mēs gribam izteikt savu pozīciju, tad mums tā ir jāizskata vispirms šajā sakarībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi, mēs nevaram balsot un nevaram nevienu deputātu atbrīvot no piedalīšanās referendumā, jo mēs esam pieņēmuši lēmumu, ka Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijas nepiedalās PSRS referenduma sagatavošanā un īstenošanā. Ja mēs tagad pieņemtu tādu lēmumu, ka kāds no deputātiem sakarā ar šo referendumu tiek atbrīvots, un Augstākā padome pieņem lēmumu, tad līdz ar to mēs pārkāpjam savu iepriekš pieņemto lēmumu. Tā ka mēs nemaz neesam tiesīgi lemt par šādu jautājumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

M.Budovskis: Es pilnīgi piekrītu Krastiņa kungam, un faktiski tas bija arī tas, ko es gribēju teikt, tikai ar vienu piebildi, ka neatkarīgi no tā, par ko mēs aģitējam – pret vai par, – mēs visi šeit esam Augstākās padomes deputāti un visi esam Latvijas Republikas valsts varas nesēji. Līdz ar to es domāju, ka šis jautājums, kas likts uz balsošanu, vispār šobrīd ir nekorekts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Ivanovs: */Biedri, mēs šeit jaucam dažādas lietas. Tātad es ierosināju atbrīvot frakciju “Līdztiesība” no plenārsēdēm. Nevajag šeit spriedelēt, kā mēs aģitēsim iedzīvotājus. Ļoti vienkāršs jautājums./

Priekšsēdētājs: Kolēģi, jūs esat uzmanīgi sekojuši līdzi visiem argumentiem un, lūdzu, izsakiet savu attieksmi balsojot. Turklāt tā ir jūsu brīva griba izteikt savu attieksmi un dalību minētajā jautājumā. Rezultāts: par – 26, pret – 74. Līdz ar to nav pozitīva lēmuma.

Tātad visi jautājumi ir izskatīti. Paldies. Es lūdzu sēdi tālāk vadīt priekšsēdētāja pirmajam vietniekam Dainim Īvānam.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Tātad mēs vienojāmies, ka darba kārtības pirmais jautājums ir par Alūksnes rajona tautas tiesas tautas tiesneša Z.Grīnvalda atbrīvošanu no amata pirms termiņa un tālāk lēmums par tiesnešu ievēlēšanu. Lūdzu, ziņo Krūmiņa kungs.

A.Krūmiņš, Latvijas Republikas tieslietu ministra vietnieks: Godātais priekšsēdētāj, cienītie Latvijas Republikas tautas deputāti! Jums izskatīšanai ir iesniegts lēmuma projekts par Alūksnes rajona tautas tiesas tautas tiesneša Grīnvalda atbrīvošanu no amata pirms termiņa. Republikas Tieslietu ministrija lūdz pieņemt lēmumu šajā jautājumā. Republikas Tieslietu ministrija lūdz atbrīvot pirms termiņa no ieņemamā amata Alūksnes rajona tautas tiesas tautas tiesnesi Zigurdu Grīnvaldu.

Priekšsēdētājs: Ja nav jautājumu, varbūt izlemsim un tad pāriesim pie tiesnešu ievēlēšanas. Vai deputātiem nav nekādu iebildumu vai repliku? Tātad balsojam par lēmumu atbrīvot no amata pirms termiņa Alūksnes rajona tautas tiesas tiesnesi Grīnvaldu. Daži deputāti protestē, viņi atvainojas. Tātad pārreģistrēsimies un pēc tam balsosim. Rezultāts: 138. Lūdzu, balsojam par Alūksnes rajona tautas tiesas tautas tiesneša Grīnvalda atbrīvošanu no amata pirms termiņa. Rezultāts: par – 105, pret – 2 un atturas – 7. Tātad lēmums ir pieņemts.

Lūdzu, turpinām.

A.Krūmiņš: Cienījamie tautas deputāti! Jums izskatīšanai ir iesniegts arī dokumenta projekts Nr.543, Augstākās padomes lēmuma projekts, un pievienotas izziņas par četru Latvijas Republikas tautas tiesnešu ievēlēšanu. Republikas Tieslietu ministrija rekomendē ievēlēt par Dobeles rajona tautas tiesas tautas tiesnesi Vladimiru Derjaginu.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi? Deputāti vēlētos redzēt kandidātu Derjaginu. Lūdzu, ejiet tribīnē, ja būs kādi jautājumi. Vai deputātiem ir kādi jautājumi? Jautājumu nav, paldies. Lūdzu, jūs varat būt brīvs, acīmredzot mēs varam balsot.

(No zāles izsaka kādu papildinājumu lēmumam.)

Ņemsim vērā, krievu tekstā acīmredzot ir iespiedkļūda. Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Likumdošanas jautājumu komisija, vakar izskatot visas četras kandidatūras, Augstākajai padomei vienbalsīgi rekomendē ievēlēt šīs personas par tautas tiesnešiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

T.Jundzis: Es arī varu piebilst, ka Aizsardzības un iekšlietu komisija visas četras kandidatūras rekomendēja ievēlēt par tautas tiesnešiem.

Priekšsēdētājs: Tātad vispirms balsojam par Vladimira Derjagina ievēlēšanu par Dobeles rajona tautas tiesas tautas tiesnesi. Rezultāts: par – 100, pret – 6 un atturas – 10. Attiecībā uz Derjagina kungu lēmums ir pieņemts. Lūdzu, turpinām.

A.Krūmiņš: Latvijas Republikas Tieslietu ministrija rekomendē Astru Klaiši ievēlēšanai par Liepājas pilsētas tautas tiesas tautas tiesnesi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Klaišes kundze! Vai deputātiem ir kādi jautājumi? Jautājumu nav. Lūdzu, balsojam par Astras Klaišes ievēlēšanu par Liepājas pilsētas tautas tiesas tautas tiesnesi. Kā jau jūs dzirdējāt, abas komisijas ir devušas “jā” vārdu. Rezultāts: par – 100, pret – 5 un atturas – 9. Tātad lēmums ir pieņemts. Lūdzu, turpinām.

A.Krūmiņš: Latvijas Republikas Tieslietu ministrija rekomendē Intu Korotajevu ievēlēšanai par Alūksnes rajona tautas tiesas tautas tiesnesi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Korotajevas kundze! Vai deputātiem ir jautājumi? Nav. Balsojam par Intas Korotajevas ievēlēšanu par Alūksnes rajona tautas tiesas tautas tiesnesi. Rezultāts: par – 104, pret – 5 un atturas – 7. Lēmums ir pieņemts.

A.Krūmiņš: Latvijas Republikas Tieslietu ministrija rekomendē Lidiju Pliču ievēlēšanai par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tautas tiesas tautas tiesnesi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lidija Pličas kundze! Vai deputātiem ir jautājumi? Nav. Balsojam par Lidijas Pličas ievēlēšanu par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tautas tiesas tautas tiesnesi. Rezultāts: par – 96, pret – 7 un atturas – 6. Tātad lēmums ir pieņemts. Apsveicam jaunievēlētos tautas tiesnešus. (Aplausi.)

Lūdzu, pārejam pie nākamā darba kārtības jautājuma. Tas ir jautājums par izmaiņām pastāvīgo komisiju sastāvā. Nodrukātajās darba kārtības lapiņās tas ir otrais punkts. Vai Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisija un Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisija ziņos?

K.Liepiņš: Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisija lūdz apstiprināt deputātu Seikstu par mūsu komisijas locekli. Viņš nāk no daudznacionāla reģiona un būs mums ļoti noderīgs.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot jautājums ir skaidrs. Ir vienošanās starp komisijām, ka Seiksta piemērotākais darbošanās lauks būtu šajā jaunajā komisijā. Tā viņš pats ir izlēmis un arī komisija. Mēs varētu balsot par šo lēmumu, ja nebūs nekādu iebildumu. Vai kāds vēlas izteikties? Neviens negrib izteikties. Balsojam par lēmumu par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas un Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas sastāvā. Rezultāts: par – 92, pret – 7 un atturas – 7. Lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums ir ceturtais darba kārtības punkts, jo budžeta jautājumā vēl nav sagatavots papildu materiāls, kas vajadzīgs budžeta apspriešanā. Tāpēc nākamais jautājums ir likumprojekta par Latvijas Republikas tautas tiesu tiesnešu un tiesas piesēdētāju zvērestu pirmais lasījums. Ziņo deputāts Jundzis.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Likumprojektu par tiesnešu un tautas tiesas piesēdētāju zvērestu izstrādājusi un Augstākajai padomei iesniegusi Latvijas Republikas Augstākā tiesa. Likumprojekts, varētu teikt, ir izgājis ekspertīzi Latvijas Republikas Augstākās padomes Juridiskajā pārvaldē un ir izskatīts Likumdošanas jautājumu komisijā un Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Visās šajās institūcijās likumprojekts ir akceptēts. Kas tajā ir jauns? Būtībā šis likumprojekts ir radies atbilstoši Latvijas Konstitūcijas 152.pantam, kurā skaidri un gaiši ir teikts, ka pirmo reizi ievēlētie Latvijas Republikas tiesu tiesneši un tautas piesēdētāji dod zvērestu likumā noteiktajā kārtībā, tas ir, šajā likumā noteiktajā kārtībā un ar likumā noteikto tekstu. Minētā kārtība un teksts tad arī ir paredzēti. Tagad daži komentāri attiecībā uz tekstu, kurš jums visiem ir izdalīts.

Pirmkārt, paredzēta kārtība, ka Augstākās tiesas un tautas tiesas tiesneši zvērestu nodos Prezidija sēdē. Otrkārt, paredzēta kārtība, ka Augstākās tiesas piesēdētāji zvērestu nodos Augstākās tiesas priekšsēdētājam vai viņa vietniekam. Kāpēc šāda kārtība? Tas ir divu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, tīri praktiski, otrkārt, zināmā mērā teorētiski. Zināms, ka šo piesēdētāju ir ļoti daudz. Atcerieties, pagājušajā gadā mēs apstiprinājām 280 Augstākās tiesas piesēdētājus. Tāpēc mēs uzskatām par iespējamu zvēresta pieņemšanas procedūru uzticēt Augstākās tiesas priekšsēdētājam. Šāda kārtība, ka zemāko tiesu tiesneši nodod zvērestu Augstākās tiesas tiesnesim, ir arī citās valstīs. Te pasaules standarti nav pārkāpti. Turklāt Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir persona, kurai uzticību devusi Augstākā padome, kurai Augstākās tiesas priekšsēdētājs pilnībā arī atskaitās.

Nākamais – attiecībā uz tautas tiesu priekšsēdētājiem paredzēta kārtība, ka zvērestu rajonu, pilsētu tautas tiesu piesēdētāji nodos tiesas priekšsēdētājam. Šāda kārtība noteikta tāpēc, ka katrā tiesā ir, sākot ar dažiem desmitiem un beidzot ar dažiem simtiem tautas piesēdētāju. Visus viņus aicināt uz Rīgu praktiski nav iespējams. Zvēresta tekstu paredzēts nodot svinīgos apstākļos. Pēc zvēresta pieņemšanas Augstākās padomes priekšsēdētājs republikas tiesu tiesnešiem pasniegs arī amata ķēdi. Diemžēl man nav iespējas šo ķēdi nodemonstrēt, bet minētās amata zīmes – ķēdes – ir izstrādātas. Tās ir pietiekami simpātiskas. Ja mēs tādu likumu pieņemsim, tad pēc zvēresta nodošanas tās tiks arī pasniegtas. Es vēl gribu pateikt, ka Aizsardzības un iekšlietu komisija ierosināja tekstu tādā variantā, kāds jums ir izsniegts. Taču Likumdošanas jautājumu komisijai bija divi tādi apsvērumi. Pirmais – vai likumprojektā vajag paredzēt, ka zvēresta tekstu tiesnesis paraksta un šis teksts glabājas personiskajā lietā. Tas varētu būt arī tāds instrukciju variants un likumā nevajadzētu rakstīt. To mēs varam apsvērt. Otrs priekšlikums – komisija uzskata, ka zvēresta tekstā, kur ir teikts – “vienmēr noskaidrot patiesību” varētu izlaist vārdiņu “vienmēr” un vienkārši rakstīt: “noskaidrot patiesību”. Tie ir divi labojumi, kuriem, protams, nav principiāla rakstura. Es aicinātu atbalstīt šā likumprojekta pirmo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, jūs gribat uzdot jautājumu vai arī uzstāties ar koreferātu?

A.Endziņš: Es diemžēl komisijas sēdē, kad šo zvērestu un likumprojektu skatīja, pats nebiju klāt. Attiecībā uz 2.punktu – vai nebūtu loģiski, ja dotu zvērestu ne tikai Augstākās padomes priekšsēdētājam, bet arī Augstākās tiesas priekšsēdētājam vai viņa vietniekam?

T.Jundzis: Varbūt tiešām varētu tā rakstīt. Mēs šo jautājumu speciāli komisijā apspriedām un vadījāmies pēc tāda apsvēruma, ka priekšsēdētājs pilda pilnvaras, bet, ja nav priekšsēdētāja, tad viņa pilnvaras atbilstoši Konstitūcijai pilda vietas izpildītājs, un viņa statuss ir tāds pats kā priekšsēdētājam. Tāpēc, no vienas puses, mums liekas, ka tas būtu lieks ieraksts. Tādos gadījumos, ja viņa nav, šo pienākumu veic vietas izpildītājs. Kaut gan, protams, ir arī tāda situācija, ka Augstākās padomes priekšsēdētājs principā ir uz vietas, bet viņš ir aizņemts ar ārvalstu delegācijām vai ar kādu citu svarīgu pienākumu pildīšanu. Prezidija sēdi vada vietnieks. No tāda viedokļa varbūt tiešām Endziņa kungam varētu piekrist, ka papildināt ar vārdu “vietnieki”.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi? Jautājumu nav. Vai kāds deputāts vēlas uzstāties debatēs un izteikt savus priekšlikumus līdz otrajam lasījumam? Deputāt Eglāj, jūs gribat uzstāties debatēs un izteikt priekšlikumu? Nāciet tribīnē!

V.Eglājs: Es gribēju pievērst jūsu uzmanību 5.punktam, kurā teikts: “zvērests tiek parakstīts un glabājas personiskajā lietā”. Man liekas, tas būtu jāsvītro. Tā tomēr ir instrukcijas kompetence. Es liktu priekšā šodien nobalsot, vai nemest to ārā. Mans priekšlikums ir šo rindiņu izmest ārā un nobalsot, jo tas būtu konceptuāli.

Priekšsēdētājs: Mēs gan konceptuāli apspriežam, un es domāju, ka šo priekšlikumu komisija varētu arī ņemt vērā, un mēs nobalsosim par grozīto tekstu. Vai ir vēl kāds deputāts, kurš vēlētos kaut ko teikt par likumu? Acīmredzot, ņemot vērā jau izteiktos priekšlikumus, komisijai jāstrādā līdz nākamajam lasījumam. Mēs varam balsot par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu, vēlreiz reģistrēsimies, jo deputātu ir kļuvis mazāk. Rezultāts: 109 deputāti. Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Eglājs: Es tomēr lūgtu nobalsot par šo punktu, jo komisijai jāzina, vai iestrādāt vai neiestrādāt. Man liekas, ka tas laiku neaizņems, bet citādi komisijā atkal nezinās.

Priekšsēdētājs: Cienījamo deputāt Eglāj! Lūdzu, savu priekšlikumu iesniedziet komisijā rakstiskā veidā. Nākamajā lasījumā, kā parasti, mēs balsosim par atsevišķiem punktiem. Tas būtību nemaina.

Lūdzu, balsojam par likumu par Latvijas Republikas tautas tiesu tiesnešu un tautas tiesu piesēdētāju zvērestu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par – 66, pret – 4 un atturas – 7. Likums pieņemts pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Jundža kungs – par otro lasījumu!

T.Jundzis: Attiecībā uz otro lasījumu ļoti lūgtu šajā nedēļā mūsu komisijai iesniegt rakstiskus priekšlikumus, ja tādi rastos.

Priekšsēdētājs: Otro lasījumu izskatīsim parastā kārtībā.

T.Jundzis: Jaunnedēļ mēs būtu gatavi to iesniegt izskatīšanai.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot mēs varam pāriet pie likumprojekta par izmaiņām Latvijas Republikas šā gada valsts budžetā pirmajā lasījumā. Tiek izdalīti papildu materiāli. Var būt pauze dažas minūtes, lai deputāti iepazīstas. Budžeta komisija ir gatava ziņot?

V.Zeile: Es ļoti atvainojos, pēc piecām, desmit minūtēm ieradīsies ministra vietnieks; ir lūgums pagaidīt.

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs! Varam izskatīt piekto darba kārtības punktu – likumprojekta “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksā” trešo lasījumu.

A.Endziņš: Cienījamie deputāti! Cienījamo priekšsēdētāj! Jūsu uzmanībai tiek nodots likumprojekta “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālkodeksā un Kriminālprocesa kodeksā” trešais lasījums. Salīdzinājumā ar otro lasījumu ir notikušas šādas izmaiņas. (Dokuments Nr.547.)

Kā jūs visi atceraties, otrā lasījuma gaitā ar balsu vairākumu tika izslēgta norma, kas paredzēja gan atbildību, gan neatbildību par valsts pasūtījuma neizpildīšanu. Komisijā, atgriežoties pie šā jautājuma, nolēma, ka arī citādā redakcijā mēs šo normu pašreiz nevirzīsim, jo acīmredzot ir nepieciešams speciāls likumdošanas akts, kas precīzāk reglamentētu noteikto kārtību par valsts pasūtījumu, kā arī par valsts sagādi. Kā jūs atceraties, gan attiecībā uz Administratīvo pārkāpumu kodeksu, gan Kriminālkodeksu, tika izteikta kritika jautājumā par komercnoslēpuma formulējumu. Arī, diskutējot par šo jautājumu, komisija secināja, ka par komercnoslēpumu tomēr vispār nav likuma, kas reglamentētu tieši jautājumu par valsts noslēpumu. Jo tas formulējums, ko mēs bijām ielikuši, izrietēja no likuma par uzņēmējdarbību un saistīts tikai ar likumā noteikto, paredzēto valsts noslēpumu. Taču komercnoslēpums uzņēmuma darbībā tomēr būtu saistāms ne tikai ar likumā noteikto, bet arī ar noslēpumu, kuru par tādu atzīst pats uzņēmējs. Tā kā būtībā formulējumu bez likumdošanas aktiem, kuri regulētu šos jautājumus, praktiski mēs nevarējām izstrādāt, tad arī šīs normas mēs izņemam ārā gan no Administratīvo pārkāpumu kodeksa, gan no Kriminālkodeksa. Pārējās izmaiņas attiecībā uz citām normām komisija neieviesa, un nebija arī neviena konkrēta priekšlikuma, kas komisiju rosinātu to darīt. Tas man īsumā būtu viss.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi sakarā ar trešo lasījumu? Kaut gan mums liela apspriešana nevar būt, tikai jābalso. Lūdzu, pirmais mikrofons.

P.Šapovālovs: */Likumā par uzņēmējdarbību mēs atļāvām privāto juridisko praksi. Saskaņā ar šo likumu licence privātai juridiskai praksei jāizsniedz Tieslietu ministrijai. Taču 1990.gada janvārī, ja nekļūdos, pagājušajā gadā, iepriekšējā sastāva Augstākā padome pieņēma papildinājumus Kriminālprocesa kodeksā, saskaņā ar kuru kriminālprocesā privātie juridiskie advokāti netiek pielaisti. Bija izmaiņas Kriminālprocesa kodeksā, saskaņā ar kurām privātā juridiskā prakse kriminālprocesā netika pieļauta. Pēc likuma par uzņēmējdarbību mums ir jāievieš izmaiņas arī Kriminālprocesa kodeksā. Diemžēl par izmaiņām un atļauju pieaicināt privātos advokātus vai privāto juridisko praksi kriminālprocesā es neredzēju. Kad tas būs izdarīts?

A.Endziņš: */Acīmredzot tas jāizlemj nākotnē. Diemžēl tas jautājums, kuru jūs aizskārāt, patiešām praksē netiek risināts. Man zvanīja cilvēki, kuri griezušies jau Ministru padomē, – pēc likuma vajadzēja griezties Ministru padomē. Tas jautājums it kā nodots Tieslietu ministrijas kompetencē, bet neviens cilvēks līdz šim laikam tādu licenci nav saņēmis. Tātad pati procedūra prasa precizējumus. Cilvēki, kuri zvanīja, apsolīja vērsties arī rakstiski, lai saņemtu izskaidrojumus. Citādi pašlaik te notiek futbols./

P.Šapovālovs: */Jā, bet mēs arī neizmainām šo likumu. Kāpēc? Mēs neizmantojam šo svarīgo sfēru./

A.Endziņš: */Laikam tas, acīmredzot, jādara nākotnē./

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu nav? Endziņa kungs, kādi ir jūsu priekšlikumi par balsošanu? Mums it kā jābalso pa pantiem, bet acīmredzot par tiem, kuri redakcionāli ir grozīti.

A.Endziņš: Būtībā tika izslēgtas tikai normas, kas attiecas uz komercnoslēpumu. Attiecībā uz citiem pantiem neviena konkrēta priekšlikuma un grozījuma nebija.

Priekšsēdētājs: Tātad par šā likumprojekta trešo lasījumu var balsot kopumā, balsot par tā pieņemšanu. Acīmredzot reģistrēties nevajag. Balsojam par Latvijas Republikas likuma “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Latvijas PSR Kriminālkodeksā un Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksā” pieņemšanu. Rezultāts: par – 80, pret – 2 un atturas – 4. Likums ir pieņemts.

Budžeta komisija vēl nav gatava. Ja ziņotāji ir gatavi, varbūt mēs varētu pāriet pie likumprojekta “Par darba koplīgumiem” otrā lasījuma. Jautājums par budžetu vēl nav gatavs, vai ne? Arī ministra šeit nav, taču ministrs ir vajadzīgs. Nē, tas par budžetu. Par koplīgumiem, lūdzu!

K.Špoģis: Tagad mēs varētu izskatīt no rītdienas uz šodienu pārnesto jautājumu. Mēs esam gatavi, ziņos Jānis Biezais.

Priekšsēdētājs: Tas ir par īpašuma konversiju?

K.Špoģis: Jā, par konversijas darba grupas izveidošanu.

Priekšsēdētājs: Es gan redzu, ka jau ir atnācis ministra vietnieks. Zeiles kundze, vai mēs tagad skatīsim budžeta jautājumu vai strādāsim, vadoties pēc deputāta Špoģa ierosinājuma? Skatīsim budžeta jautājumu. Lūdzu. Ministra vietniekam vajag atvilkt elpu, jo viņš tikko ir ienācis.

Tātad likumprojekta par izmaiņām Latvijas Republikas 1991.gada valsts budžetā pirmais lasījums.

J.Pupčenoks, finansu ministra vietnieks: Godājamie deputāti! Šodien valdība liek priekšā jūsu izskatīšanai kārtējās izmaiņas 1991.gada valsts budžetā. Kādas tad tās ir? Vispirms ir paredzēts palielināt izdevumus Rūpniecības ministrijai par 29 miljoniem 260 tūkstošiem sakarā ar nepieciešamību kompensēt uzņēmumiem starpību starp bērnu sortimenta preču vairumcenām un mazumcenām. Kāpēc radās tādi papildu izdevumi? Toreiz, kad tika sastādīts un apstiprināts valsts budžets, valdība strikti pastāvēja, ka vajag pilnīgi atteikties no jebkurām dotācijām, kā arī no jebkādas uzņēmumu dotēšanas. Principā, apstiprinot budžetu, tas arī bija panākts, jo budžetā tādas dotācijas netika paredzētas. Taču ir jāpasaka arī tas, ka, izstrādājot budžetu, mēs paredzējām, ka, sākot no 1991.gada janvāra, tiks īstenota plaša mazumtirdzniecības cenu un tarifu reforma. Kā jūs zināt, gada sākumā vispirms tika paaugstinātas pārtikas produktu cenas. Tas sabiedrībā radīja neviennozīmīgu nostāju. Sakarā ar to valdība, ja var tā teikt, neiedrošinājās turpināt cenu reformu. Cenas tika paaugstinātas zivīm, cukuram, netika paaugstināti tarifi īrei, īres maksai par dzīvokļiem, par siltumenerģijas apgādi, dzīvokļu apgādi. Nebija atrisināts jautājums par bērnu preču sortimenta mazumtirdzniecības cenu paaugstinājumu. Toreiz valdība ļoti grūtos apstākļos bija spiesta steidzīgi pieņemt lēmumu par bērnu preču ražošanas dotēšanu. Kāpēc? Ražotājiem radās lieli zaudējumi sakarā ar to, ka šīm precēm vairumcenas krietni pārsniedza noteiktās valsts mazumtirdzniecības cenas. Janvārī un februārī ir saražotas un realizētas bērnu preces, kas prasa dotācijas. Šīs summas apmērs – 29 miljoni 260 tūkstoši rubļu.

Ko šodien dara valdība? Valdībā tikko ir izstrādāts lēmuma projekts, kurā ir paredzēts, sākot ar 1.aprīli, paaugstināt cenas bērnu sortimentam un attiecīgi vecākiem izmaksāt kompensāciju par katru bērnu. Ko es vēl te varu teikt? To, ka šī summa ražotājiem tiks izmaksāta tikai tajā gadījumā, kad būs notikusi Finansu ministrijas pārbaude, un tajā gadījumā, ja mēs konstatēsim, ka tā prece, konkrētā prece, realizēta patiešām par valsts mazumtirdzniecības cenu. Tikai tādā gadījumā tiks izmaksāts katrs rublis. Tāpēc es lūdzu deputātus atbalstīt šo valdības priekšlikumu.

Izmaiņas vēl skars Tirdzniecības ministriju, kurai ir paredzēts palielināt izdevumus par 47 tūkstošiem rubļu. Tas saistīts ar cenu kontroles dienesta izveidošanu. Runa ir par piecām štata vienībām. Kāpēc nepieciešams veidot tādu kontroles orgānu? Tāpēc, ka ir Ministru padomes lēmums, kas uzdod Tirdzniecības ministrijai kopīgi ar Ekonomikas ministriju kontrolēt brīvo cenu lietošanu tautsaimniecībā. Ir dotas tiesības gadījumā, ja uzņēmums nosaka brīvo cenu un tajā pašā laikā samazina ražošanu, tad Tirdzniecības ministrijai ir tiesības vai nu atcelt šīs brīvās cenas, vai attiecīgi tās samazināt. Es domāju – dzīve parāda, ka mums tāda kontrole ir ļoti nepieciešama. Patiešām – šodien notiek tā, ka dzīvē tomēr tās brīvās cenas parādās nenormāli lielas, bet tajā pašā laikā naturālā izteiksmē ražošana visiem strauji krītas. Tāpēc šis jautājums ir ļoti aktuāls.

Paredzēts palielināt izdevumus Ārlietu ministrijai, kurai krasi palielinās izpildāmo funkciju skaits. Tā, ļoti pieaug izdevumi, kas saistīti ar mūsu pārstāvniecību izveidi Viļņā, Tallinā, kā arī Maskavā. Pieaug arī papildu reprezentācijas izdevumi sakarā ar dažādu ārvalstu delegāciju uzņemšanu.

Kas attiecas uz Valsts arbitrāžas izdevumiem, tad varu teikt, ka tie pārsteidzīgi nokļuva zem samazināšanas cirvja. Kā jūs zināt, tad, kad Budžeta komisija izskatīja budžeta projektu, bija nolemts, ka viss pārvaldes aparāts tiek samazināts par 10 procentiem, izņemot tiesībaizsargāšanas orgānus. Toreiz arbitrāža bija aizmirsta, un tās izdevumi tika samazināti par 10 procentiem. Tagad mēs liekam priekšā tomēr atjaunot šos 26 tūkstošus, kas arbitrāžai tika atņemti.

Augstākajai padomei ir paredzēts palielināt izdevumus par 2 miljoniem 350 tūkstošiem rubļu. Sīkāk par šiem izdevumiem skatījās Apvienotā budžeta komisija.

Tiek palielināti izdevumi iekārtu iegādei mūsu jaunradītās Prokuratūras vajadzībām. Tajā pilnīgi no jauna jāizveido struktūras. Skaidrs, ka te nepieciešami diezgan lieli papildu izdevumi, kaut vai tiem pašiem galdiem. Turklāt sakarā ar jaunā Sabiedriskās drošības departamenta izveidošanu un ar to, ka tā pakļautībā tiek nodots Brīvprātīgo vienību štābs un Civilās aizsardzības štābs, tiek likts priekšā arī šo divu štābu izdevumus pārcelt uz drošības departamenta tāmi. Tas ir formāls akts, te būtība nemainās, un papildu izdevumus tas neprasa.

Visbeidzot, sakarā ar Dabas muzeja saimnieka maiņu ir paredzēts palielināt izdevumus Tautas izglītības ministrijai.

Priekšsēdētājs: Vai Budžeta komisija arī nāks atbildēt uz jautājumiem, vai uz jautājumiem atbildēs tikai ministra vietnieks? Pašlaik deputāti varētu uzdot jautājumus un pierakstīties arī debatēs. Lūdzu, otrais mikrofons.

G.Grūbe: Pārskatot šo sarakstu par bērnu precēm, man katrā gadījumā interesē tas, kurā vietā 1991.gadā tās Latvijā vispār varēja nopirkt? Otrs jautājums – vai, Tirdzniecības ministrijai palielinot kontroles dienestu, šīs preces varbūt tomēr būs tirdzniecībā vai arī to nebūs? Kā tas saprotams?

J.Pupčenoks: Mums tirdzniecībā nav ne tikai bērnu preču, bet nav arī preču pieaugušajiem. Taču tas ir saistīts ne jau ar cenām. Tas ir saistīts ar to, ka mēs par maz ražojam. Patiešām, šī produkcija bija saražota un realizēta par mazo cenu. Viena lieta, vai produkcija bija realizēta, kā saka, zem letes. Šajā gadījumā patiešām vajadzētu, lai Tirdzniecības ministrija tam varētu, kā saka, vairāk sekot līdzi. Taču es gribu vēl uzsvērt, ka patiešām šīs dotācijas uzņēmumiem mēs maksāsim tikai tajā gadījumā, kad patiešām dokumentāli varēsim pārliecināties par preces saražošanu un realizēšanu par veco valsts mazumtirdzniecības cenu.

G.Grūbe: Taču jautājumu es uzdevu arī tādā veidā – vai šīs preces būs redzamas Latvijā? Jo pretējā gadījumā no Latvijas budžeta tiks samaksāti 29 miljoni, bet praktiski šo preci neredzēs. Es domāju, ka tas ir absurds.

J.Pupčenoks: Šīs preces jau ir realizētas. Kur realizētas – tas patiešām ir jautājums. Tās var būt realizētas gan Igaunijā, gan Lietuvā. Ko es varu teikt? To, ka šodien igauņi un lietuvieši arī dotē uzņēmējus. Šodien mēs no viņiem arī dabūjam gan ne visu, bet diezgan daudz bērnu preču par lētām cenām, kaut arī to tirdzniecībā nepietiek un mēs tās neredzam.

G.Grūbe: Tātad jūs nevarat atbildēt, ka Latvijā tās preces būtu ienākušas?

J.Pupčenoks: Kā ienākušas? Tās jau ir saražotas Latvijā, tā ka Latvijas teritorijā šīs preces bija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Bresis.

V.Bresis: Tomēr es nevaru balsot par šiem 133 miljoniem rubļu, jo tāpat uzskatu, ka mums nav absolūti nekādas garantijas, ka šīs preces tiks realizētas Latvijas Republikā. Turklāt jūs savā ziņojumā nemaz nekomentējāt to, cik Rūpniecības ministrija jau ir ieguvusi līdzekļu, bērnu produkcijai daļēji paceļot cenas. Mēs zinām, ka mēbelēm un daudzām citām precēm, teiksim, apaviem, bērnu izstrādājumiem, cena cēlusies jau vairākkārt, lai gan šīs preces arī pašreiz veikalos vēl nevar dabūt. Un vēl jautājums – vai jums ir garantijas, ka šajās bērnu produkcijas cenās Vieglās rūpniecības ministrija nav ietvērusi absolūti nesaimnieciskus izdevumus – dažādu skaitļošanas centru, konstruktoru biroju un citu veidojumu izdevumus. Šie veidojumi faktiski ir liekēži uz šīs ministrijas rēķina. Tāpēc es nevaru balsot par šiem 133 miljoniem.

J.Pupčenoks: Vispirms jāsaka, ka 133 miljoni nav paredzēti, Breša kungs, jums nav tas īstais variants. Nē, patiešām...

Priekšsēdētājs: Dokuments Nr.554.

J.Pupčenoks: Kas attiecas uz neražīgiem izdevumiem, tad te mēs kompensējam starpību starp mazumcenu un vairumcenu, konkrētām divām cenām, kuras nosaka valsts. Ja ir kādi papildu, kā saka, neražīgie izdevumi, tad tas uzņēmumam attiecīgi samazina peļņu, bet valsts to nekādā gadījumā nekompensēs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Smoļuks: */Man ir daži jautājumi par tautas izglītību. Te jau notiek dažas izmaiņas budžetā. Bet kā jūs izskaidrojat to, ka līdz šim laikam skolas netiek materiāli finansētas? No 1.janvāra līdz šai dienai skola nevar samaksāt nevienu rēķinu. Pirmais jautājums./

J.Pupčenoks: */Šis jautājums ir Rīgas pilsētas pašvaldībai. Skolas tiek finansētas no vietējiem budžetiem./

A.Smoļuks: */Tā. Tad es saprotu, ka jūs nevadāt šo procesu. Vietējie budžeti var piešķirt un var vispār nepiešķirt?/

J.Pupčenoks: */Nē. Protams, vietējai pašvaldībai ir savs patstāvīgais budžets, un tai ir tiesības izlemt, ko finansēt un kādos apmēros./

A.Smoļuks: */Viss skaidrs. Tātad tā var vispār atstāt bada maizē tautas izglītību? Jūsuprāt…/

J.Pupčenoks: */Principā, jā. Ja tā uzskata, ka veselības aizsardzībai vajag vairāk nekā izglītībai, tādas ir tās tiesības./

A.Smoļuks: */Skaidrs. Kāpēc tautas izglītības nodaļās līdz šim laikam nav instrukcijas par darba algas aprēķinu. Tas arī jādara vietējās varas orgāniem?/

J.Pupčenoks: */Darba algas instrukciju izstrādā Tautas izglītības ministrija./

A.Smoļuks: */Bet kāpēc to nav līdz šim laikam?/

J.Pupčenoks: */Es neesmu tautas izglītības ministrs./

A.Smoļuks: */Nu, tad skaidrs./

Priekšsēdētājs: Jā, šodien būs valdības informācija, tad valdībai arī varēs nodot jautājumus. Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Ivanovs: */Es drusku nesapratu jautājumu. Kompensācija par bērniem nestrādājošajām mātēm tiek izmaksāta šajā gadā vai netiek?/

J.Pupčenoks: */Tiek izmaksāta./

I.Ivanovs: */Tiek izmaksāta. Bet man ir piemēri, ka netiek izmaksāta. Vai tas vienkārši ir kaut kāds pārpratums?/

J.Pupčenoks: */Jādomā, pārpratums./

I.Ivanovs: */Skaidrs. Un otrais jautājums. Vai kompensāciju kara dalībniekiem par pagājušo gadu pašlaik sāk izmaksāt vai ne? Vai jūs esat lietas kursā?/

J.Pupčenoks: */Zina sociālās nodrošināšanas ministrija./

I.Ivanovs: */Lūk, saka “jā, jā”, bet dalībnieki vēl nesaņem…/

J.Pupčenoks: */Šī izmaksa nav no valsts budžeta, bet no sociālā budžeta, kuru jūs paši vēl neesat izskatījuši un apstiprinājuši 1991.gadam./

I.Ivanovs: */Nē. Sociālās nodrošināšanas ministrijā teica, ka nauda nākšot no Maskavas./

J.Pupčenoks: */Maskava mums nedod nevienu kapeiku šiem mērķiem./

I.Ivanovs: */Bet man personīgi teica, ka Maskava…/

J.Pupčenoks: */Es nezinu, kas jums teica, bet es varu skaidri pateikt, ka no Maskavas mums neviens rublis nav ienācis šiem mērķiem./

I.Ivanovs: */Nav ienācis?/

J.Pupčenoks: */Nē./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Briņķe: Pie mums izsniegtajiem dokumentiem ir pievienots Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas slēdziens. Tas daļēji ir negatīvs, vai ne? Sakiet, lūdzu, kāds ir Apvienotās budžeta komisijas slēdziens šajā jautājumā? Es domāju, ka arī budžeta komisija ir izskatījusi.

J.Pupčenoks: Es saprotu, ka Zeiles kundze tūlīt uzstāsies un izstāstīs Apvienotās budžeta komisijas viedokli.

I.Briņķe: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kādi jautājumi? Ja nav, tad varbūt dosim vārdu Apvienotās budžeta komisijas priekšsēdētājai Zeiles kundzei.

V.Zeile: Cienītie kolēģi deputāti! Mūsu šodienas budžeta izmaiņas ir ļoti sarežģītas un diskutējamas. Es nerunāšu par tiem vieglākajiem punktiem, par kuriem tātad, manuprāt, nebūtu sevišķu domstarpību, tas ir, palielināt izdevumus Ārlietu ministrijai, Valsts arbitrāžai, Augstākajai padomei, republikas Prokuratūrai sakarā ar to, ka 1991.gada budžetā bija ieplānotas mazākas summas, nekā faktiski ir vajadzīgs tādēļ, ka ļoti strauji cēlās cenas. Taču ir divi ļoti principiāli jautājumi, par kuriem mums visiem vajag koleģiāli izlemt un domāt. Šos jautājumus Budžeta komisija izskatīja savā sēdē un neuzskatīja, ka tā ir pilntiesīga noraidīt abus variantus. Komisija nolēma, ka tas ir jālemj plenārsēdē. Tātad pirmo gadījumu es gribu mazliet komentēt.

Ir runa par bērnu preču dotēšanu. Lūdzu, paskatieties uzmanīgāk Ministru padomes iesniegto variantu, kurā bija paredzēta šāda ekonomiskās situācijas izveidošanās. Respektīvi, valdība paredzēja, ka nepieciešams apgrozībā izlaist iekšējo piecu procentu 1990.gada valsts aizņēmumu par 133 miljoniem rubļu, uzskatot, ka tas mums varētu būt pluss budžeta ienākumiem. Un par tādu pašu summu – 133 miljoniem rubļu – paredzēts dotēt bērnu preču ražošanu 1991.gadā. Lūk, šo variantu kā nepamatotu Budžeta komisija nepieņēma divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, iekšējā aizņēmuma realizācija vēl nav notikusi un maz ticams, ka pašreizējā situācijā tā sekmīgi notiks. Tātad ieņēmumi, kas būtu paredzēti budžetā, lielā mērā varētu būt fiktīvi. No otras puses, arvien vairāk mēs pārliecināmies, ka ražotāju nevajag dotēt. Ražotājiem ir jāiet uz tādām tirgus komerccenām, kādas ir nepieciešamas. Taču, ja mēs kaut ko dotējam, tad nepieciešams dotēt patērētājus, šajā gadījumā konkrēti – Latvijas bērnus. Taču janvāris un februāris jau ir pagājis. Tie bija sarežģīti mēneši. Arī produkcija ir saražota un realizēta par šīm lētajām cenām. Valdība uzskata, ka šajā situācijā par janvārī un februārī realizētajām precēm 29 miljonu rubļu apmērā rūpniecību un izziņā papildus pievienotos uzņēmumus varētu dotēt. Taču Budžeta komisija viennozīmīgi pateica, ka tas ir pēdējais gadījums, kad tiks dotēts. Sākot ar 1.aprīli, ir jāpaceļ cenas bērnu sortimenta precēm un jādomā par kompensācijas mehānismu tieši Latvijas bērniem – šīs produkcijas patērētājiem. Kā izlemt galīgi jautājumu par 29 miljoniem? To mēs dodam apspriest plenārsēdē.

Otrs svarīgākais punkts, kam, lūdzu, pievērsiet uzmanību, ir šāds. Valdības iesniegtajā projektā ir viens punkts, kurā paredzēts, ka 1991.gada pirmajā pusgadā 2,4 miljoni rubļu nepieciešams iedalīt Latvijas hidrometeoroloģiskajam dienestam. Budžeta komisija noskaidroja visus apstākļus un konstatēja, ka Latvijas Hidrometeoroloģisko pārvaldi, kura līdz šim ir PSRS Valsts hidrometeoroloģijas komitejas pārziņā, finansēja no PSRS budžeta. Pēkšņi šī PSRS komiteja paziņojusi, ka 1991.gadā Latvijas Hidrometeoroloģiskā pārvalde no PSRS budžeta vairs netiek finansēta. Tiek lūgts, lai Latvijas Hidrometeoroloģisko pārvaldi finansē no republikas budžeta. Budžeta komisija uzskata, ka tik viennozīmīgi uzreiz pārņemt šo pārvaldi republikas finansēšanā mēs nevaram. Jautājums jāskatās dziļāk, proti, kā īpašumā pāries Hid­rometeoroloģiskā pārvalde ar visiem tās rīcībā esošajiem pamatfondiem. Tā kā šis jautājums ir priekšlaicīgs, mēs to izslēdzam no budžeta izmaiņām un līdz jautājuma papildu noskaidrošanai par attiecībām starp PSRS Hidrometeoroloģisko komiteju un mūsu republikas Ministru padomi pašreiz neko no republikas budžeta nedodam. Ja mēs pārņemsim īpašumā šos pamatfondus, tad arī varēsim izdarīt strukturālas izmaiņas un pēc tam pamatoti paskatīties, kāda ir vajadzīga tāme. Varbūt nākotnē šo pārvaldi varētu pārņemt savā finansēšanā. Tie būtu divi svarīgākie momenti, par kuriem Budžeta komisija uzņemas šobrīd atbildību attiecībā uz finansēšanu no republikas budžeta.

Pēdējais, kam es gribētu pievērst jūsu uzmanību, ir Tirdzniecības ministrijai papildus paredzētās piecas štata vienības, kurām piešķirti līdzekļi 47 tūkstoši rubļu, lai izveidotu cenu kontroles dienestu. Šeit domas dalījās. Viens variants varētu būt tāds, ka aktīvāk funkcijas jāpilda valsts finansu inspekcijai. Taču, no otras puses, kā Tirdzniecības ministrija paskaidro savā rakstā, tās tomēr ir tādas specifiskas lietas, un Tirdzniecības ministrijas sastāvā tīri labi noderētu arī šis cenu dienests, kurā darbotos pieci cilvēki. Tās ir galvenās problēmas, par kurām es gribēju jūs informēt, pirms mēs pieņemam galīgo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Jūs gribat Zeiles kundzei vēl uzdot jautājumu? Lūdzu, vārds deputātam Ziediņam.

Z.Ziediņš: Sakiet, lūdzu, attiecībā uz budžeta papildinājumu daļu, vai Budžeta komisija ir noskaidrojusi, kādu līdzekļu summu varētu iegūt no valsts rīcībā esošiem uzņēmumiem, ja tie izpildītu mūsu likumdošanas aktu par atskaitījumu no peļņas? Vai arī Ministru padome joprojām uzskata, ka budžets veidojas tikai no nodokļiem?

V.Zeile: Attiecībā uz 1.martu es jums precīzi nevarēšu pateikt, bet, noslēdzot 1990.gadu, manuprāt, tika runāts par apmēram 130 miljoniem rubļu. Kolēģi, lūdzu, nāciet man palīgā ar precīzu skaitli.

Z.Ziediņš: Ziniet, šodien ir dots valdības uzdevums Finansu ministrijai līdz 15.martam pilnīgi pārskatīt budžetu, izejot no tā, ka, sākot ar 1.aprīli, tiks palaistas brīvībā mazumtirdzniecības cenas. To mēs tagad arī darām.

J.Pupčenoks: Es atvainojos, kolēģi. Ir runa par atskaitījumiem no valsts uzņēmumu peļņas. Tas ir iestrādāts mūsu likumdošanā. Ministru padome man nesaprotamu iemeslu dēļ valsts uzņēmumiem vispār šādus atskaitījumus neuzliek, tādējādi budžetu veido tikai no nodokļiem, kas, manuprāt, ir principiāli nepareizi. Es uzdodu jums jautājumu: kāpēc trīs mēnešus rūpniecības uzņēmumi nemaksā šo atskaitījumu?

Z.Ziediņš: Redziet, vispirms arī jūsu pašu likumā laikam bija ierakstīts, ka jebkurš uzņēmējs maksā tikai nodokļus. Tas ir pretrunā…

J.Pupčenoks: Es atvainojos, mūsu likumā tā nebija rakstīts. Es tāpēc aicinu Ministru padomi izlasīt likumu par valsts uzņēmumu un tur apskatīties šo attiecīgo punktu, un ar Augstākās padomes likumiem attiecīgi rīkoties.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Laķis. Nu, tas bija debašu jautājums.

P.Laķis: Man ir jautājums Zeiles kundzei. Kas izšķirs jautājumu par šo Hidrometeoroloģisko pārvaldi, – vai Augstākā padome vai valdība? Respektīvi, vai tā būs Emša vadītā Vides aizsardzības komiteja vai valdība? Jautājums ir izvirzīts tādēļ, ka, manuprāt, tas ir pietiekami komplicēts, jo tur ir miljonu jautājums, turklāt mēs zinām, ka valdība jau ir apņēmusies viņus vienu mēnesi finansēt, redzot šīs pārvaldes attieksmi pret Latvijas valdību. Mani interesē, kas konkrēti izšķirs jautājumu – valdība vai Augstākā padome, vai Emša vadītā komiteja?

V.Zeile: Tātad situācija pašreiz ir tāda, ka deputāts Indulis Emsis mūsu uzdevumā ved sarunas ar valdību un ar Hidrometeoroloģisko pārvaldi. Galīgais slēdziens tiks iesniegts Budžeta komisijā, un šīs pārvaldes finansēšanai no republikas budžeta netiks dots neviens rublis bez deputātu ziņas. Ja valdība šajā laikā kaut ko kompensē vai maksā no sava rezerves fonda, tā jau ir viņas kompetence.

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir jautājumi? Mēs varētu pāriet pie debatēm. Debatēs ir pierakstījušies deputāti Karlsons un Grūbe. Lūdzu, vārds deputātam Karlsonam.

J.Karlsons: Godājamo sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi, klātesošie! Kā jūs jau esat ievērojuši, pie materiāliem ir pievienots Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas slēdziens, kas domāts Budžeta komisijai. Es, pārstāvot gan Tirdzniecības un pakalpojumu komisiju, gan arī Budžeta komisiju, gribētu pie šā dokumenta mazliet apstāties un to paanalizēt.

Kā jūs redzat, Tirdzniecības un pakalpojumu komisija praktiski pilnībā noraidīja iespējamību Rūpniecības ministriju dotēt par bērnu sortimenta precēm, apmaksāt cenu palielināšanu. Tāda pati nostāja bija arī Budžeta komisijai, bet, izanalizējot pašreiz radušos situāciju, mēs Budžeta komisijā, kā jau Zeiles kundze minēja, bijām spiesti šos 29 miljonus izdalīt pirmajā ceturksnī. Es gribētu ierosināt šajā likumprojektā 2.1.punktu noteikti papildināt un precizēt, ka šis ir izmaksājams pirmajā ceturksnī. Lai visiem būtu saprotams, ka, sākot ar 1.aprīli, dotācijas vairs netiks izdalītas, bet tiks piešķirtas tieši patērētājiem par bērnu preču iegādi. Visā visumā no Rūpniecības ministrijas visam gadam bija pieprasīti 332 miljoni. Tas ir pilnīgi nepiedodami, un to situāciju Zeiles kundze jau noskaidroja. Tātad, ja pirmajā ceturksnī būtu apmierināts pilnībā, būtu apmēram 80 miljoni. Taču pašreiz mēs esam izdalījuši 29, tas ir, tikai 30 miljonus. Tā ka domājams, ka situācijā, kad šīs preces jau ir saražotas un realizētas, gan nebūtu vainojama Rūpniecības ministrija, jo tai netika ļauts pacelt cenas. Domāju, ka dotācija pirmajā ceturksnī tomēr būtu nepieciešama.

Otrs punkts, ko apskatīja arī Tirdzniecības un pakalpojumu komisija un kas tieši skāra Tirdzniecības ministriju, bija punkts par piecu štata vietu radīšanu, tas ir, par cenu kontroles dienesta izveidošanu Tirdzniecības ministrijā, un par papildus piešķirtajiem 47 tūkstošiem rubļu. Pilnīgi pareizi Zeiles kundze izteicās, ka gan Tirdzniecības un pakalpojumu komisijā, gan arī Budžeta komisijā domas dalījās. Lielākā daļa faktiski domāja, ka ir jāveido stingra finansu inspekcija, tas ir, finansu policija, kas ar visiem šiem jautājumiem nodarbotos. Taču, kamēr cenu regulācijas jautājumi ir nepieciešami un finansu inspekcija vai finansu policija nav izveidota, tika ierosināti divi priekšlikumi – vai nu dot Tirdzniecības ministrijai šīs štata vietas, vai arī mēģināt realizēt tās no pašreiz neizveidotajiem štatiem Ekonomikas ministrijā. Tā kā domas dalījās, kā saka, ar vienas balss pārsvaru, Tirdzniecības un pakalpojumu komisija piešķīra šīs štata vietas. Tad bija jāpieņem lēmums par 47 tūkstošu rubļu piešķiršanu. Acīmredzot Tirdzniecības ministrijā jāizveido grupa, kura vēlāk varbūt varētu pāriet finansu inspekcijā. Par pārējiem jautājumiem šeit jau izteicās. Arī kolēģi jautājumus tik daudz neuzdeva. Es acīmredzot ar to varētu beigt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pārtraukums līdz pulksten 12.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Turpināsim mūsu plenārsēdi. Nākamais runās deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Izskatot jautājumu par budžeta grozījumiem, es izlasīju arī valdības iesniegto materiālu. Man ļoti dūrās acīs tas, ka 1.punktā ir tieši pateikts, ka budžetā papildus Rūpniecības ministrijas vajadzībām jāparedz 133 miljoni rubļu. Tajā pašā laikā nav minēts neviens miljons, neviens rublis par tām precēm, kuras praktiski saņem republikas iedzīvotāji, tas ir, par lauksaimniecības produkciju. Es šeit negribu runāt par to, kas vajadzīgs gan zemnieku saimniecībām, gan lielsaimniecībām. Es domāju, ka tas kopumā vajadzīgs visiem – lauksaimniecības produkcija. Taču šī produkcija, kā piedāvā valdība, tiek dotēta un praktiski 80 procentu apmērā to izved. Un laukos kopumā mēs neesam pat procentu redzējuši. Tad jājautā, vai patiešām valdība uzskata, ka mums Augstākajā padomē ir jādotē tās preces, kuras vai nu pilnīgi tiek izvestas, vai arī, kā cienījamais ministra vietnieks teica, kuras atrodas zem letes. Es domāju, ka tas ir nepieņemami.

Tāpēc man būtu tāds konkrēts priekšlikums: iesniegtajā dokumentā Nr.554 2.1.punkts šobrīd jānoraida, jāsagaida, ka nākamajā – otrajā vai trešajā, vai ceturtajā ceturksnī valdība atkal nenāks ar šādu pašu ierosinājumu par 29 vai 30 miljoniem, jo mums ir jābūt garantijai. Ne jau par to ir jāsoda rūpnīca, ka tā šādu preci ir saražojusi, bet es domāju, ka šajā gadījumā ir jāsoda valdība, ka tā nav atradusi iespēju, lai šī prece nonāktu līdz Latvijas Republikas iedzīvotājiem. Es domāju, ka jāsoda valdība par to, ka nav nekādu garantiju, ka arī turpmāk šī prece varētu nonākt Latvijas Republikas iedzīvotāju rīcībā. Tāpēc mans priekšlikums būtu šo 2.1.punktu noraidīt un 29 miljonus, ja cienījamiem kolēģiem un arī Budžeta komisijai ir šāda nauda, novirzīt labāk Latgales programmas īstenošanai nekā vienkārši atdot pasākumam, kad mēs nezinām, kur tā nauda paliks. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Blumbergs.

O.Blumbergs: Turpinot deputāta Grūbes iesākto domu, es gribētu tikai pateikt, ka šeit ir runa par bērnu patēriņa precēm, no kurām ne vairāk kā ceturtā daļa paliek Latvijas tirdzniecības tīklā. Tāpēc, ja valdība uzskata par nepieciešamu sniegt kaut kādas dotācijas šīs produkcijas ražotājiem, tad visa šī dotācijas sistēma jāveido tirdzniecības tīklā. Proti, šī dotācija pieļaujama tikai attiecībā uz to produkciju – bērnu preču produkciju –, kuru realizētu Latvijas veikali. Ja tas būs izdevīgi, tad šī summa būs ievērojami mazāka, būs arī ievērotas republikas tirgus intereses un nebūs sniegta dotācija produkcijai, kura aiziet no republikas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Debatēs vairs neviens pierakstījies nav. Tātad neviens vairs nevēlas izteikties. Komisijai jāņem vērā... Vai komisija gribētu teikt kādu galavārdu, atbildot uz jautājumiem, kas tika debatēs vēl izvirzīti? Nē. Tad acīmredzot jāņem vērā šie priekšlikumi un otrajā lasījumā jānāk ar izdarītajām korekcijām. Iespējams, ka jāsvītro punkts, kuru minēja deputāts Grūbe. Līdz ar to mēs varam balsot par Latvijas Republikas likuma “Par grozījumiem 1991.gada budžetā” pirmo lasījumu. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 107. Lūdzu, otrais mikrofons.

G.Grūbe: Par balsošanas motīviem. Es gribētu lūgt cienījamos kolēģus, balsojot par šo likumprojektu pirmajā lasījumā, tomēr par 2.1.punktu balsot atsevišķi – vai to iekļaut pirmajā lasījumā vai ne?

Priekšsēdētājs: Acīmredzot tas ir pieņemams. Mums vispirms vajadzētu nobalsot par 2.1.punktu, par šīs redakcijas iekļaušanu vai neiekļaušanu tekstā. Pēc tam mēs nobalsosim kopumā par pirmā lasījuma pieņemšanu. Tātad balsojam par 2.1.punkta šādu redakciju. Ja nebalsojam, tas nozīmē, ka tas būs jāpārstrādā, jāatrod cits risinājums. Rezultāts: par – 15, pret – 55 un atturas – 24. Šādā redakcijā 2.1.punkts mūsu likumprojektā nav iekļauts. Tas nozīmē, ka komisijai kopā ar valdību jāatgriežas pie šā punkta. Jūs varat iesniegt savu variantu otrajā lasījumā, saskaņojot ar kolēģiem, kas šodien izteicās par šo jautājumu.

Tagad, lūdzu, balsojam kopumā par likumu “Par grozījumiem 1991.gada valsts budžetā” bez 2.1.punkta. Rezultāts: par – 73, pret – 6 un atturas – 17. Likumprojekts ir pieņemts pirmajā lasījumā.

Deputāta Bojāra, kurš bija atbildīgs par likumprojektu “Par darba koplīgumiem”, nav. Deputāts Birkavs ir gatavs ziņot? Lūdzu.

V.Birkavs: Godātie kolēģi! Lūdzu, skatāmies dokumentu Nr.550 – Latvijas Republikas likuma “Par darba koplīgumiem” otro lasījumu. Salīdzinot ar pirmo lasījumu, likumprojektā ir šādas izmaiņas: tātad 1.pantā ir divi varianti. Viens no tiem ir arodbiedrību ierosināts. Tajā darbinieku profesionālās organizācijas ir dotas kā darba koplīguma subjekts. Un otrs variants, kurā ir minēta tikai darbinieku profesionālā organizācija bez vārda “arodbiedrība”. No jauna radies 6.pants, tas ir, darba koplīgumu noslēdz rakstveidā. Izdarīts tas ir tādēļ, lai atvieglotu 1.panta redakciju.

Attiecībā uz 7.pantu ir deputāta Caunes priekšlikums, ka darbinieku darba algas līdzsvarošana jāparedz ne retāk kā reizi gadā. Komisijas viedoklis ir – piekrist, bet tikai citā formulējumā. Šeit ir: “paredzot darba algas līdzsvarošanu atbilstoši likumam par ienākumu indeksāciju”. Un līdz ar ienākumu indeksāciju mainīsies arī attiecīgi darba alga. 7.pants ir papildināts ar vārdiem: “un citas pušu savstarpējās saistības”. Tā ir arodbiedrību pārstāvju ierosinātā redakcija, lai akcentētu, ka darba koplīgums ir nevis vienpusīgs, bet “savstarpējās pušu saistības”.

Likumprojekts ir papildināts ar 11.pantu, jo darba kolektīvu padome mums vairs nepastāv. Tādēļ līgumslēdzēju pušu saskaņotos darba koplīgumu projektus akceptē darbinieku kopsapulce vai konference. Šajā punktā deputāta Caunes priekšlikumu komisija noraidīja. Šādu punktu vispār nevajadzētu paredzēt. Ir izslēgta, salīdzinot ar pirmo variantu, arī pirmajā lasījumā paredzētā reģistrācija: koplīguma reģistrācija pašvaldībās. Tāds punkts gan bija savā laikā Latvijas Republikā, bet Likumdošanas jautājumu komisija apspriežoties nolēma, ka šo punktu paturēt tomēr nav lietderīgi.

Nedaudz uzlabota ir 14.panta redakcija, dots konkrētāks formulējums: “pēc darba koplīguma termiņa izbeigšanās to pēc pušu vienošanās var pagarināt uz jaunu termiņu”.

Un, visbeidzot, 16.pantā – darba arbitrāžas, tāda orgāna vēl nav un nav izveidots vietā, tātad ir “tiesa” un “šķīrējtiesa”. Tātad, ja netiek panākta vienošanās izlīgšanas komisijā, puses par darba koplīgumu strīdiem var griezties tiesā vai šķīrējtiesā, kuras lēmums ir galīgs. Tādas ir galvenās izmaiņas, salīdzinot ar likumprojekta pirmo lasījumu. Protams, pats principiālākais jautājums ir tāds: vai, nobalsojot par otro variantu, kurā darba koplīgums ir vienošanās, ko arodbiedrība un cita profesionālā organizācija atceļ, slēdz ar darba devēju, mēs to akceptējam šādā veidā, vai mēs zināmā pakāpē tomēr arodbiedrību monopolu ierobežosim? Vai arī balsojam par 1.pantu, kurā dodam šīs tiesības vispār darbinieku profesionālajām jeb arodorganizācijām. Tas ir būtiskākais jautājums.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi? Lūdzu, pirmais mikrofons.

P.Šapovālovs: */Man ir jautājums par 3.pantu: “Kolektīvā darba līguma saistības attiecas uz darba devēju un visiem uzņēmuma, iestādes un tā tālāk darbiniekiem.” Man ir tāds jautājums: ko darīt, ja vienā uzņēmumā tiks organizētas divas arodbiedrības? Pieņemsim, strādnieku arodbiedrība un inženiertehniskā personāla arodbiedrība. Un tām būs dažāda pieeja darba līgumam, tas ir, kaut kur tur tiek ierobežotas tiesības vai kaut kas cits. Bet šeit teikts, ka viņi nepanāca vienošanos. Kā darbosies līgums?/

V.Birkavs: Šajā sakarībā, lūdzu, lasiet 8.panta priekšpēdējo punktu, kurā ir paredzētas vairākas...

P.Šapovālovs: */Jā, bet ja nepanāca… Es jūs sapratu. Bet 8.pantā teikts: ir pienākums izvirzīt pārstāvjus. Šie pārstāvji nevienojās. Kā tālāk?/

V.Birkavs: Turpmāko kārtību, ja regulē strīdu izskatīšanu, nosaka 4.nodaļa, un tas attieksies arī uz vairākām arodorganizācijām.

P.Šapovālovs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Kide: 8.punkta pirmajā rindkopā teikts: “Ja neviena no pusēm neierosina koplīgumu slēgšanu...” Tātad koplīgums netiek noslēgts. Tā es saprotu.

V.Birkavs: Jā, praktiski tā ir.

E.Kide: Vai nepastāv kādas budžeta organizācijas, kurām nebūtu jāslēdz likumdošanas kārtībā un sociālās aizsardzības noteiktie koplīgumi, kā tas bija agrāk?

V.Birkavs: Nē, tagad praktiski koplīgumi ir attiecināmi arī uz budžeta organizācijām. Tādēļ speciāli izņēmumi nav paredzēti. Taču tik tiešām, ja nav abu pušu, kas ierosina, tad šīs tiesības nav aizsargātas.

E.Kide: Runājot vēl par 8.pantu: otrajā variantā jūs ierosināt arodbiedrības ieslēgt, bet 8.panta otrajā rindkopā minētas tikai darbinieku profesionālās organizācijas.

V.Birkavs: Jā, cienījamo kolēģi! Ja tiek nobalsots otrais variants, tādā gadījumā ne tikai 8.pantā, bet arī 7.pantā un 2.pantā ir jāgroza redakcija.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai jautājumu vairs nav? Mēs varam pāriet uz likumprojekta apspriešanu pa pantiem un balsot par katru no šiem pantiem atsevišķi, kā mēs to parasti darām. Debatēs ir pierakstījies arī mūsu viesis Siliņa kungs – Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs. Par katru pantu, attiecībā uz kuru ir problēmas, tāpat parastajā kārtībā varēs izteikties.

Tātad – 1.pants, ir divi tā varianti. Lūdzu, vārds Siliņa kungam.

A.Siliņš, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs: Es gribētu pievērst deputātu uzmanību tam, ka acīmredzot likums “Par darba koplīgumiem” mums ir jāpieņem tāds, lai tas varētu sākt darboties tūlīt pēc pieņemšanas. Situācija ir tāda, ka jau šodien ļoti daudzos darba kolektīvos gaida šā likuma pieņemšanu, lai varētu slēgt kārtējo darba koplīgumu jau šajā gadā. Ja mēs šeit pieņemam 1.panta pirmo redakciju, kurā praktiski ir paredzēts, ka darbinieku profesionālās organizācijas šobrīd vispār var netikt izveidotas. Vai vēl jo vairāk – nav reģistrētas, jo reģistrācijas mehānisms diemžēl šodien vēl nav stājies spēkā. Tādēļ es piedāvāju deputātiem tomēr pievērst uzmanību otrajai redakcijai. Ne tādēļ, ka arodbiedrības pretendētu uz kaut kādām monopoltiesībām. Taču šodien tā ir dzīves reālā situācija, ka ir arodbiedrību organizācijas. Citu vēl nav vai arī tās tikai rodas. Ja mēs pieņemsim 1.panta pirmo redakciju, tad var izveidoties pat tāda situācija, ka tās apvienības, kurās bija darba kolektīvu padome, pēkšņi atkal parādīsies pie apvāršņa.

Un vēl viens moments. Domāju, ka vārds “profesionāls” tomēr ir aizgūts vārds. Latviski pareizi būtu lietot vārdu “arods”. Tādēļ es ierosinu aizstāt vārdu “profesionālās organizācijas” ar vārdu “arodorganizācijas”. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Birkava kungs var komentēt.

V.Birkavs: Jā, patiešām Siliņa kunga pēdējais priekšlikums par arodorganizācijām varētu tikt pieņemts, jo vairāk, ja ņemam vērā to, ka Latvijas Republikā darbojas arodorganizācijas un tādējādi praktiski mēs šeit varētu vārdu “profesionālā” aizvietot ar “arodorganizācijām”. Kas attiecas uz balsojumu par pirmo vai otro variantu, tad, manuprāt, pirmā varianta nobalsošana neizslēdz to, ka nekavējoties var sākt koplīgumu slēgšanu, kas patiešām ir liela aktualitāte. Šai sakarībā bija arī deputāta Plotnieka priekšlikums. Tai baltajā vietā, ko komisija izsvītroja, atjaunot vārdus “tai skaitā arodbiedrība”. Tas ir viens no variantiem. Tādējādi praktiski mēs varētu likt priekšā vispirms balsot par 1.panta redakciju pirmajā variantā, tikai aizvietojot vārdu “profesionālā” ar vārdu “arodu”. Pēc tam balsot par otro variantu un tad par Plotnieka kunga variantu, papildinot to ar vārdiem: “tai skaitā arodbiedrību”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Blumbergs.

O.Blumbergs: Neatkarīgi no tā, vai tiek pieņemts pirmais vai otrais variants, man ir priekšlikums pēc vārdkopas “ja šādas organizācijas nav” papildināt ar formulējumu – “vai darbinieki tieši, ja to skaits uzņēmumā vai līgumdarbā nepārsniedz divdesmit”. Var taču arī būt, ka šādas arodorganizācijas uzņēmumā vispār nav, bet tas nenozīmē, ka tur nevar slēgt koplīgumu.

V.Birkavs: Blumberga kungs, varētu lūgt jūsu priekšlikumu rakstiski?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, rakstiskā veidā.

V.Birkavs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – Gavrilova kungs.

M.Gavrilovs: */Man ir jautājums par 2.pantu. Tur ir tāds nesaprotams formulējums: “ģenerālā vienošanās ar darba devēju republikāniskajām apvienībām, tai skaitā ar vadības orgāniem”. Kas tās ir par darba devēju republikāniskajām apvienībām? Jūs domājat koncernus, asociācijas?/

Priekšsēdētājs: Taču runa ir par 1.pantu.

V.Birkavs: Pagaidām ir runa par 1.pantu, bet, lai neatgrieztos, es uzreiz atbildēšu. Ir iespējams, ka izveidojas darba devēju republikāniskās apvienības. Tādējādi darba devēji un darba ņēmēji savstarpēji slēdz ģenerālvienošanos, lai būtu kaut kādi principi. Tas ir iespējams.

M.Gavrilovs: */Nē, mani interesē, vai šajā jēdzienā “apvienība” ietilpst koncerni, apvienības vai šeit noslēpti tikai valsts orgāni?/

V.Birkavs: Nē, koncerni un asociācijas jau ir uzņēmējdarbības formas, nevis darba devēju apvienības.

M.Gavrilovs: */Tātad ir domāti valsts pārvaldes orgāni?/

V.Birkavs: Nē, tās var būt gan darba devēju apvienības, gan arī, kā šeit ir paredzēts iekavās, pārvaldes institūcijas.

Priekšsēdētājs: Labi, paldies, paturēsim atmiņā līdz 2.pantam, bet pagaidām tiksim galā ar 1.pantu. Vai vēl kāds grib izteikties par 1.pantu, par vienu vai otru variantu? Tātad acīmredzot mums vispirms jāizvēlas šie varianti un par abiem variantiem jābalso ar relatīvo balsu vairākumu. Tad redzēs, par kuru mēs būsim. Pēc tam attiecīgi balsojam par abiem papildinājumiem, par kuriem tika runāts. Reģistrēties nevajag. Ja kāds saka, ka vajag, tad piecelieties un skaļi to paziņojiet. Man neviens šāds priekšlikums nav iesniegts. Balsojam par 1.panta pirmo variantu. Rezultāts: par – 56, pret – 9 un atturas – 24. Nē, 58, es nepieskaitīju Birkava kungu.

Balsojam par 1.panta otro variantu jeb, kā tas šeit vienkārši uzrakstīts, – variantu. Rezultāts: par – 43, pret – 14 un atturas – 33. Tātad pieņemts ir pirmais variants.

V.Birkavs: Vēl ir Plotnieka kunga variants – tātad aiz vārdiem “profesionālā organizācija” iekavās likt vārdus “tai skaitā arodbiedrību”.

Priekšsēdētājs: Tas ir tajā tukšajā vietā?

V.Birkavs: Jā, komisija to noraidīja. Plotnieka kungs uzstāj, ka tas jāliek uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Tādā gadījumā mēs varam nobalsot par papildinājumiem – “profesionālā organizācija, tai skaitā arodbiedrība.” Par šādu papildinājumu tagad balsojam: “arodorganizācija, tai skaitā arodbiedrība.” Tad jau laikam jāatstāj “profesionālā”? Rezultāts: par – 38, pret – 24 un atturas – 22. Tātad nav vairākuma un nav pieņemts.

V.Birkavs: Vai ir nepieciešams balsot par vārda “profesionālā” aizstāšanu ar vārdu “aroda”. Manuprāt, nevajag.

Priekšsēdētājs: Nevajag, neviens neprasa. Ko mēs darīsim ar deputāta Blumberga priekšlikumu, kurš nebija rakstiski iesniegts?

V.Birkavs: Es domāju, ka deputāta Blumberga priekšlikumu mēs apspriedīsim komisijā un nākamajā lasījumā, tas ir, trešajā lasījumā, iestrādāsim.

Priekšsēdētājs: Tagad jābalso par visu pantu kopumā. Rezultāts: par – 73, pret – 2 un atturas – 12.

Lūdzu, 2.pants.

V.Birkavs: Salīdzinot ar pirmo lasījumu, 2.pantā grozījumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Siliņa kungs!

A.Siliņš: Viens priekšlikums. Ņemot vērā, ka šodien republikas likumdošanas aktos nekur nav formulēts jēdziens “darba devējs”, tad, lai likums varētu tiešām sākt darboties tūlīt pēc tā pieņemšanas, acīmredzot būtu vajadzīgs formulēt vai nu šeit, vai arī būtu jābūt zināmām garantijām, ka šis jēdziens tiks formulēts Darba likumu kodeksā, ienesot tur attiecīgas izmaiņas.

V.Birkavs: Jāpiekrīt Siliņa kungam, ka formulējums ir jāprecizē. Taču acīmredzot tas tiks precizēts Darba likumu kodeksā. Nākamajā nedēļā, manuprāt, tas ir jau darba kārtībā. Katrā ziņā tas ir ņemams vērā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Es gribētu papildināt, ka izstrādātajā projektā par izmaiņām Darba likumu kodeksā šis jēdziens saturā tiek iestrādāts...

V.Birkavs: Ir jau iestrādāts.

A.Endziņš: ...konsekventi formulējums “darba devējs”.

Priekšsēdētājs: Tātad projektā šis jēdziens jau ir ietverts. Lūdzu, pirmais mikrofons.

M.Gavrilovs: */Tomēr tā jēga 2.pantā nav gluži saprotama. Nu, “arodbiedrību apvienība” saprotama. Bet, lūk, “darba devēju republikāniskā apvienība”. Kas tie tādi – darba devēji? Tie ir uzņēmēji. Atgriežoties pie tā, tad tā arī jāraksta, ko nozīmē darba devēji? Mums patiešām, es piekrītu, tāda termina nav./

V.Birkavs: Godātais Gavrilova kungs! Tikko jau Endziņa kungs paskaidroja un es arī to pašu teicu, ka jēdziens “darba devējs” jau ir iestrādāts jaunajā Darba likumu kodeksā, kurš izvirzīts apspriešanai nākamās nedēļas plenārsēdē. Tātad jēdziens “darba devējs” būs formulēts likumā, un šī darba devēju apvienība, kā paredzēts 2.pantā, var slēgt vienošanos, ģenerālo vienošanos ar strādnieku, ar darbinieku profesionālajām jeb arodorganizācijām. */Nu, šis termins tiks precizēts. Tas jau ir precizēts likumā./

M.Gavrilovs: */Tad man ir tāds jautājums. Kādās attiecībās, lūk, šis jēdziens “darba devējs” atrodas attiecībā ar jēdzienu “uzņēmējs”? Tie ir identiski jēdzieni, vai tur ir starpība?/

V.Birkavs: Nē, uzņēmējs ir viens no iespējamiem darba devējiem. */Tā ir tikai viena no formām./

M.Gavrilovs: */Tātad jūs domājat, “darba devējs” ir arī tie valsts varas orgāni, kuri pieņem sev darbā ierēdņus?/

V.Birkavs: Jā, var būt arī citi varianti.

Priekšsēdētājs: Vairāk neviens nav izteicis vēlēšanos apspriest 2.pantu. Lūdzu balsošanas režīmu, un balsosim par 2.panta pieņemšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: par – 71, pret – 2 un atturas – 13. Lūdzu, turpinām.

V.Birkavs: 3.pantā grozījumu nav.

Priekšsēdētājs: Tātad neviens neko neiebilst. Lūdzu, deputāts Blumbergs.

O.Blumbergs: Trešais pants nenodrošina vairāku arodbiedrību, organizāciju vai atsevišķu grupu kopīgu sadarbību līgumu slēgšanā. Pastāv taču iespēja, ka būtu pat vairāki koplīgumi vienā uzņēmumā gan ar vienu arodbiedrības organizāciju, gan ar citu. Arī tādu variantu nedrīkst izslēgt, konsenss nav jāpanāk obligāti visos gadījumos. Turklāt nākotnē darba kolektīvos arvien vairāk būs kolektīvu, kuri iekļāvušies vēlāk. Jo sevišķi raksturīgi tas būs celtniecībā. Tāpēc es domāju, ka šo pantu vajadzētu mainīt. Attiecīgo redakciju acīmredzot varētu paskatīties vēlāk. Tā man ir sagatavota.

V.Birkavs: Blumberga kungs, tas ir tas pats jautājums, ko uzdeva Šapovālova kungs. Acīmredzot 8.panta redakcijā tas ir paredzēts, kā rīkoties, ja ir vairākas profesionālās organizācijas. Taču, ja būs rakstiski priekšlikumi, komisija ir gatava tos iestrādāt. Padomājiet, lūdzu!

Priekšsēdētājs: Tātad par šo pantu jābalso nav, mēs varam turpināt. Te nekādu grozījumu nebija.

V.Birkavs: 4.pantā grozījumu nav.

Priekšsēdētājs: Vai kāds negrib izteikties par 4.pantu? Paldies. Turpinām.

V.Birkavs: 5.pantā grozījumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

I.Caune: Attiecībā uz priekšpēdējo rindkopu gribu teikt, ja tā formulēta šādi, tad, piemēram, ar vienu atsevišķu cilvēku kaut kādā lielā uzņēmumā nevar būt noslēgts kaut kāds īpašs darba līgums, jo tas būs nelikumīgs, būs pretrunā ar kopējo līgumu. Es domāju, ka šo vajadzētu svītrot, lai būtu iespēja ar kādu vienu atsevišķu darba darītāju noslēgt vēl kaut kādu īpašu…

V.Birkavs: Bet kāpēc tas izslēdz? Te ir paredzēts vienīgi tad, ja darba līguma noteikumi ir pretrunā ar koplīgumu.

I.Caune: Ir pretrunā ar koplīgumu, jā. Taču varbūt tieši ar šo cilvēku ir jānoslēdz kaut kāds īpašs darba līgums, kas ir pretrunā ar vispārējo koplīgumu.

V.Birkavs: Taču runa jau ir par to, ka var slēgt šādu līgumu, tikai nedrīkst pasliktināt tā nosacījumus, jo pēdējā daļa taču nosaka, ja ir labvēlīgāki nekā darba koplīguma nosacījumi, tad…

I.Caune: Birkava kungs, es tieši runāju par to, ka varbūt ir vajadzīgi tādi apstākļi, kas varbūt pasliktina, un šis viens cilvēks ir ar mieru iet uz to pasliktinājumu par attiecīgu samaksu vai par kaut ko tādu, ja…

V.Birkavs: Godātais kolēģi, es jūsu bažas saprotu, bet tajā pašā laikā es uzskatu, ka tāda pieeja ir pilnīgi nepieļaujama, jo darba koplīgums jau ir domāts tāpēc, lai uzņēmējs nevarētu nostādīt savu darbinieku sliktākā stāvoklī, jo viņš jau var izvirzīt tos nosacījumus, kurus nemaz, tā sakot, nevarēs nekur paredzēt. Viņš pateiks: “Mīļais draugs, ja tu nenoslēgsi ar mani līgumu, kurā ir sliktāki apstākļi nekā koplīgumā, tad es tev uzlikšu tādus un tādus ierobežojumus.” To, manuprāt, nedrīkst pieļaut.

I.Caune: Nē, es domāju, ka šajā gadījumā tas nevar būt, vienkārši abām pusēm vienojoties, tam vienam atsevišķam cilvēkam ar to, vai ne?

Priekšsēdētājs: Deputāt Caune, kāds ir jūsu priekšlikums?

V.Birkavs: Ja jūs vēlaties likt uz balsošanu, tad mēs…

I.Caune: Mans priekšlikums ir šo rindkopu, kurā ir kaut kāds speciāls ierobežojošs termins, svītrot, vai ne?

V.Birkavs: Svītrot 5.panta otro rindkopu?

I.Caune: Priekšpēdējo rindkopu svītrot.

Priekšsēdētājs: Tā ir otrā rindkopa. Jā, paldies, deputāt Caune. Lūdzu, deputāts Ziediņš.

Z.Ziediņš: Es atbalstu Caunes priekšlikumu, jo mums bieži ir jāpieņem darbā cilvēki, teiksim dzērājiņi, klaidonīši un visādi citi, un jānosaka kaut kādi mistiski pārbaudes laiki. Tagad šādas iespējas nebūs un to dzērāju un klaidonīšu parādīsies vēl vairāk, tāpēc es pilnīgi atbalstu Caunes priekšlikumu.

V.Birkavs: Ziediņa kungs, šos nosacījumus jūs varat paredzēt koplīgumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Es tomēr gribētu pievērst deputātu uzmanību tam, ko Caune un arī deputāts Ziediņš lika priekšā, proti, ka tas būtībā ir vērsts pret darba likumdošanas pamatprincipiem un arī pret starptautiskajiem noteikumiem šajā jomā. Būtībā pašreiz runā darba devējs, kurš aizstāv savas intereses, nevis aizstāv darbinieka intereses. Likuma un koplīguma jēga ir tāda, ka koplīgums ir vērsts uz to, lai nepieļautu, ka tiek pasliktināts darbinieku stāvoklis. Tā tas ir noteikts darba likumdošanā, tā tas ir noteikts arī koplīgumā, pusēm vienojoties.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

M.Gavrilovs: */Es arī skatu šo jautājumu. Te, saprotiet, man šķiet, ir pretruna starp otro un trešo rindkopām. Un Caunes kungs, prasīdams izsvītrot vienu, – te ir tāds moments – vēlas izvairīties no šīs pretrunas. No vienas puses, pretrunām nav jābūt, bet, no otras puses, trešajā rindkopā tiek prasīts, lai tiem, tā sakot, būtu spēks, individuālais līgums pret kolektīvo. Tad rodas jautājums, kāda ir kolektīvā līguma koncepcija. Tā minimālie noteikumi?/

V.Birkavs: */Jums taisnība./

M.Gavrilovs: */Bet es vispār kaut ko tādu neesmu dzirdējis. Tad uzņēmums, uzņēmējs var tikt nostādīts smagos apstākļos, ja, tā sakot, katrs cilvēks, kurš tiek pieņemts darbā, pieprasīs labākus apstākļus par tiem, kuri atrunāti kolektīvajā līgumā. Un tad rodas problēma, pie kādas koncepcijas mēs pieturamies. Ja pie vienas, tad mums jāiz­svītro otrā rindkopa, ja pie otras – tad mums jāizsvītro cita, tad mums jāizsvītro trešā rindkopa. Mans ierosinājums šajā gadījumā tomēr ir izsvītrot trešo rindkopu, lai izvairītos no pretrunām./

V.Birkavs: Gavrilova kungs, es domāju, ka jūsu piezīme ir diezgan precīza, jo tie argumenti ir pretrunā, pretrunā ir arī trešā daļa. Tātad faktiski ir jāmeklē cita formula. Varbūt es ierosinātu šobrīd nebalsot par otro un trešo daļu, bet izdiskutēt to komisijā un nobalsot trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Atstāt. Neviens neiebilst, ka šo pantu mēs atstājam uz trešo lasījumu, lai atrisinātu tās pretrunas, kas ir starp panta dažādām rindkopām? Deputāti Caune, Ziediņ un Gavrilov, jums arī bija priekšlikumi, tādēļ, lūdzu, piedalieties apspriešanā!

V.Birkavs: Es lūdzu visus trīs priekšlikumu autorus iesniegt priekšlikumus rakstiski, izņemot to, ka jāsvītro, tas nav rakstiski jāiesniedz.

Priekšsēdētājs: Tātad 5.pantu atstājam uz trešo lasījumu. Lūdzu, turpinām.

V.Birkavs: 6.pants.

Priekšsēdētājs: Nu, tur ir tā tehnoloģija.

V.Birkavs: Jā, 7.pantā tātad ir iestrādāts priekšlikums atbilstoši likumam par ienākuma indeksāciju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Celmiņš: Mēs Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijā jau diskutējām par to, ka jaunajos ekonomiskajos apstākļos var mainīties situācija, kādā izglītību papildina neklātienes un vakara nodaļās. Privātuzņēmēji katrā ziņā nebūs ieinteresēti, ka strādājošie ņem papildu atvaļinājumu vai izmanto priekšrocības, kas paredzētas, iegūstot izglītību neklātienes vai vakara nodaļā. Tādā sakarā man ir ierosinājums: 7.pantā iestrādāt domu, ka līguma saturā būtu jāietver jautājums par papildu atvaļinājumiem strādājošiem, kuri mācās vai studē neklātienē un vakara nodaļā. Jo tiem dažiem cilvēkiem, kas uzņēmumā izglītību iegūst neklātienes vai vakara nodaļā, nebūs iespējams individuāli savas tiesības aizstāvēt, to varēs tikai kolektīvi.

V.Birkavs: Es ierosinātu balsot par 7.panta šādu redakciju un lūgt Celmiņa kungu savu papildinājumu iesniegt rakstiski, lai var izdiskutēt komisijā un pēc tam nākamajā lasījumā ietvert pantā.

J.Celmiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai par 7.pantu priekšlikumu vairs nav? Lūdzu, balsojam par 7.pantu. Papildinājumi bija arī pēc pirmā lasījuma, tāpēc par šo ir jānobalso tādā redakcijā, kādā tas šobrīd redzams. Tiem, kuriem vēl būs priekšlikumi, tie jāiesniedz līdz trešajam lasījumam. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par – 68. Pieņemts.

V.Birkavs: 8., 9. un 10.pantā grozījumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, turpinām.

V.Birkavs: 11.pants ir ievietots no jauna.

Priekšsēdētājs: Vai par 11.pantu kāds vēlas izteikties? Nē. Tātad jābalsot par 11.pantu. Rezultāts: par – 65. Pants ir pieņemts.

V.Birkavs: Grozījumu nav ne 12.pantā, ne 13.pantā. Nedaudz redakcionāli grozīta ir 14.panta otrā rindkopa.

Priekšsēdētājs: Vai ne par vienu no šiem pantiem vairāk nav priekšlikumu, papildinājumu? Nav. Balsojam par 14.pantu, ņemot vērā pēc pirmā lasījuma izdarītos grozījumus. Rezultāts: par – 69. Pieņemts.

V.Birkavs: Tā, 15.pantā grozījumu nav. Formulējums “darba arbitrāža” 16.pantā ir aizvietots ar vārdiem “tiesu un šķīrējtiesu”. Par to ir jābalso.

Priekšsēdētājs: Priekšlikumu nav. Balsojam par 16.pantu, ņemot vērā izdarītos grozījumus. Rezultāts: par – 66. Pants ir pieņemts.

V.Birkavs: Grozījumu nav ne 17., ne 18.pantā. 19.pantā vārdiņš “un” aizvietots ar vārdu “vai”. Domāju, ka par to var nebalsot, par to var nobalsot kopumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Birkavs: Siliņa kungs vēlas izteikties.

A.Siliņš: Es šeit nupat strīdējos ar saviem juristiem, bet tomēr valdes sēde, kura beidzās īsi pirms Augstākās padomes sēdes, rekomendēja man iesniegt priekšlikumu, lai 19.pantā paredzētu arī iespējamu līgumslēdzēju pušu atbildību par saistību neizpildīšanu, un to šajā pantā ierakstīt kā atsevišķu rindkopu. Tātad paredzēt pašā koplīgumā pušu atbildību par saistību neizpildīšanu.

V.Birkavs: Tātad konkrēto atbildību, ja?

A.Siliņš: Jā, vārdu sakot, tā varētu būt tīri izglītojoša, tiesiski izglītojoša funkcija, kas šeit būtu ietverta, paskaidrojot, ka arī pašā koplīgumā līgumslēdzējām pusēm par saistību neizpildi var uzlikt zināmu atbildību.

V.Birkavs: Administratīvajā kodeksā un Kriminālkodeksā grozījumi sakarā ar koplīgumu jau ir. Tādā gadījumā jāmēģina to formulēt komisijā. Var būt, ka tas izdodas, bet šobrīd es neesmu gatavs tieši tā balsot. Varbūt iesniedziet, lūdzu, rakstisku priekšlikumu. Šobrīd mēs varam balsot.

Priekšsēdētājs: Jā, balsojam par šo redakciju. Ja būs papildinājums, tad mēs balsosim trešajā lasījumā vēlreiz par attiecīgu papildinājumu. Balsojam par 19.pantu, kaut gan faktiski nevajag balsot, ja visi piekrīt, ka nevajag balsot par vārdiem “vai” un “un”. Atsauciet, lūdzu! Mums tagad ir jābalso kopumā par likuma pieņemšanu otrajā lasījumā, izņemot 5.pantu, pie kura mēs vēl speciāli atgriezīsimies nākamajā – trešajā – lasījumā. Tātad balsojam par likuma pieņemšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: par – 79, pret 5 un atturas – 6. Likums ir pieņemts otrajā lasījumā.

V.Birkavs: Savus priekšlikumus trešajam lasījumam lūdzu iesniegt šajā nedēļā. Trešo lasījumu plenārsēdē izskatīsim tieši pēc nedēļas.

Priekšsēdētājs: Paldies. No mūsu šīsdienas darba kārtības ir palikusi tikai valdības informācija, bet Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisija ir gatava ziņot arī par zinātnisko darbību.

Kas attiecas uz deputāta Špoģa jautājumu par rītdienu, premjerministrs zvanīja no Maskavas un lūdza tomēr jautājumu izskatīt kopā ar viņu rītdienas sēdē. Vēl informēšu, ka mums tagad ir jāizlemj, lai mēs varētu noklausīties šo ziņojumu, sākt apspriešanu, un, tā kā mūsu darba kārtība ir gandrīz beigusies, tad valdības pārstāvis Arnis Kalniņš ir gatavs sniegt valdības informāciju šodien pulksten 15.00, nevis pulksten 17.00.

Lūdzu, tagad turpinām darbu. Ja deputātiem nav nekādu iebildumu, tad izskatām rītdienas paredzēto darba kārtības jautājumu – likumprojekta “Par zinātnisko darbību” pirmo lasījumu.

J.Vaivads: Cienījamo sēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Šodien faktiski mēs iztirzāsim, manuprāt, sarežģītu jautājumu, jo reglamentēt ar likumu jau tā tik sarežģītu sabiedrisku darbības sfēru kā zinātne, atklāti sakot, ir grūts uzdevums. Taču vairākas aktualitātes, kas risinās mūsu republikā, nosaka tāda zināma reglamentējoša likuma nepieciešamību. Kaut gan uzreiz gribu teikt, ka pasaules praksē attiecībā uz šo jautājumu ir dažāds viedoklis: ir valstis, kurās zinātniskā darbība kā tāda atsevišķi praktiski netiek reglamentēta ar kaut kādu likumu par zinātni jeb par zinātnisko darbību; ir valstis, kur šis jautājums ir stingri reglamentēts.

Vispirms jau par šā likuma nosaukumu var teikt tā, ka sākotnēji likums bija paredzēts kā likums par zinātni. Taču, ņemot vērā, ka tas skanētu kaut kā piedauzīgi, jo pati zinātne faktiski pakļaujas savām iekšējām likumsakarībām, mēs vienojāmies par to, ka likums būtu jā­traktē jeb jānosauc kā likums par zinātnisko darbību.

Pirms mēs apspriežam likumprojektu, es aicinātu cienījamos deputātus varbūt mazliet aiziet no tās populistiskās nostājas, kāda tomēr ir mūsu sabiedrībā, runājot par zinātni. Zinātni netraktēt tik viennozīmīgi kā darbību tīri pragmatisku mērķu sasniegšanai. Varbūt aizmirst tik ilgu laiku mūsu prātos kultivēto domu, ka zinātne ir ražošanas spēks. Tas faktiski izriet no tās filozofijas, ka arī bērnu audzināšana un radīšana ir ražošanas spēka atražošana un tā tālāk. Es gribētu, lai jūs tomēr lielā nopietnībā pievērstos šim jautājumam, jo minētais jautājums visā pasaulē tiek traktēts ar tādu ievirzi, ka prāta sasniegumi tomēr ir sabiedrības lielākie sasniegumi.

Kādēļ republikā ir vajadzīgs šāds likums? Pirmkārt, es varbūt jums došu nelielu statistisku informāciju. Mūsu republikā zinātnē pašlaik ir nodarbināti 13 980 zinātnieku. Kopā ar apkalpojošo personālu zinātnē ir nodarbināti pavisam 32 tūkstoši cilvēku, tas ir vairāk nekā divi procenti no visiem strādājošajiem. Jautājums – vai tas ir daudz vai maz? Ja pārrēķinām uz 1000 strādājošiem, tad varbūt ir interesanti šādi statistikas dati. Proti, ASV vidēji uz katriem 1000 nodarbinātajiem zinātnē strādā 12,7, Japānā – 12,1, Vācijā – 13,5, Latvijā – 22, PSRS – 30. Ja salīdzinām līdzekļus, kas tiek atvēlēti, teiksim, zinātniskajam darbam, tad ASV katrs iedzīvotājs vidēji gadā maksā 379 dolārus tieši zinātnei, Latvijā – 18 rubļus, PSRS – 155 rubļus. Es domāju, ka skaitļi ir interesanti, bet viens secinājums tomēr ir skaidrs, – tātad zinātnē mums faktiski izveidojusies situācija, kad ir zināma ekstensīva forma, tas ir, strādā daudz, bet ar vāju, kā saka, materiālo nodrošinājumu. Šajā sakarībā jau pagājušajā gadā viens no zinātnes dzīves pārkārtošanas pamatelementiem, faktiskajiem mērķiem bija arī virzīts uz to, lai mēs varētu šo procesu vadīt tādā virzienā, lai palielinātu intensitāti, atbrīvojoties gan no liekā zinātnē, gan arī no liekā zinātnes vadībā. Jāsaka godīgi, ka pašlaik zinātniskajos institūtos notiekošais process dažbrīd ir ļoti dramatisks. Ļoti bieži tas notiek tieši tādēļ, ka mums nav precīzi regulētas likumdošanas par šādas zinātniskās darbības realizēšanu institūtos.

Lai mazliet iedziļinātos lietas būtībā, jāizvirza jautājums, kāda tad ir pasaules prakse? Pasaules prakse jeb sabiedrības attieksme pret zinātni praktiski tika izdiskutēta starptautiskā līmenī. Tas notika jau līdz 1974.gadam UNESCO ietvaros un ir apkopota UNESCO rekomendācijās. Pagājušā gada beigās šīs rekomendācijas mēs publicējām žurnālā “Zinātne un Mēs”. Es mēģināšu šīs galvenās rekomendācijas ļoti īsi uzskaitīt.

Pirmkārt, zinātnei jākalpo nacionālo mērķu sasniegšanai. Tas ir pirmais pamatprincips, kas jebkurā valstī tiek atzīts. Taču jārēķinās ar to, ka zinātniskie rezultāti vienmēr ir ārpus nacionālām robežām. Līdz ar to zinātnei ir arī starptautisks raksturs. Otrkārt, zinātniekiem pašiem jāpiedalās savas valsts zinātniskās politikas realizēšanā. Līdz šim minētais princips varbūt tika ievērots vismazāk. Treškārt, zinātniskās vadības demokrātiskais raksturs ir stipri uzsvērts. Zinātnieki ir atbildīgi sabiedrības priekšā, tajā pašā laikā jāgarantē zināma viņu darba autonomija. Lūk, tātad autonomijas princips. Valstij jāuzņemas rūpes, lai padarītu zinātni pievilcīgu jaunatnei. Nedrīkst būt nekādas diskriminācijas tiesībās strādāt zinātnē. Ir jābūt intelektuālai brīvībai paust savu viedokli par dabā un sabiedrībā notiekošo jebkuros līmeņos. Jāizstrādā darba attiecību shēma, kas nodrošina atbilstošas perspektīvas un iespējas izvirzīties savā darbā. Jābūt nepārtrauktas pašizglītošanās jeb kvalifikācijas celšanas nepieciešamībai. Tiek ievērots zinātnisko kadru mobilitātes princips, kas pie mums ir sevišķi pārkāpts. Vēl ir daži varbūt mazāk nozīmīgi principi. Ir vēl viens būtisks noslēguma princips, kas skan apmēram šādi – ja zinātnieki jau kādā valstī ir iemantojuši stāvokli, kas ir labvēlīgāks, nekā izriet no šīm rekomendācijām, tad šīs rekomendācijas nevar izmantot, lai to pasliktinātu.

Tātad zinātni pasaulē vērtē ļoti augstu. Jāsaka gan godīgi, ka mūsu sabiedrības filozofija attiecībā uz zinātni faktiski izriet no nabadzības. Taču, kā zināms, nabadzības filozofija ar laiku var radīt filozofijas nabadzību. Tad jau ir tas visbēdīgākais.

Kādas galvenās konceptuālās nostādnes ietvertas likumprojektā? Vispirms tātad ir regulētas un skaidri noteiktas zinātnieku tiesības. Viena no kurām vispirms ir publicēšanās tiesības, tiesības veidot pētījumu grupas. Zinātnieks var būt arī kā atsevišķa juridiska persona. Tātad galvenais akcents ir likts uz paša zinātnieka jeb radošās personas tiesību aizstāvību. Tā ir viena no mūsu likumā ietvertajām konceptuālajām nostādnēm.

Otrs būtiskais faktors ir zinātnisko iestāžu pārvaldes principu grozīšana. Te kā galvenais nozīmīgākais ir noteikts, ka jebkurā zinātniskā iestādē galvenais orgāns ir koleģiāls vēlēts orgāns. Kā zināms, zinātniskās darbības izvērtējums ir ļoti sarežģīta lieta. Tātad te neder nekādi formālie kritēriji un to var veikt tikai zinātnieki, speciālisti un eksperti paši. Līdz ar to zinātniskās darbības izvērtējums nekad nevar būt vienpersonisks, tādēļ likumā ir ietverts princips, ka pārvaldes organizācijai institūtā jābalstās uz demokrātiski vēlētiem koleģiāliem orgāniem. Kā zināms, līdz šim bija iedibināts faktiski kaut kāds valsts uzņēmuma prototips, tas ir, ka direktori tika iecelti. Varbūt bija arī zināmas modifikācijas, kas daļēji nozīmēja it kā izvirzīšanu, bet direktori faktiski tika iecelti, un bieži vien šīs pilnvaras pārsniedz to, ko varētu teikt par tīri administratīvu vadīšanu. Tās iekļāva sevī arī zinātnisku izvērtējumu un visu no tā izrietošo. Patlaban zinātnieku sabiedrībā par to jau pilnīgi ir izveidojies savs priekšstats, kas faktiski tiek fiksēts arī likumā.

Trešais princips ir zinātniskās darbības autonomija. Ja mēs runājam par autonomijas principu, tad mēs saskaramies ar tādu jautājumu kā zinātniskās iestādes dibinātājs un pēc tam šīs pašas zinātniskās iestādes un dibinātāja attiecības. Līdzšinējā praksē izveidojusies tāda situācija, ka katrs dibinātājs šo institūtu pēc tam vada administratīvi. Ja, piemēram, tā ir bijusi Zinātņu akadēmija, tad Zinātņu akadēmijas Prezidijs attiecībā uz institūtiem faktiski ir administratīvs pārvaldes orgāns. Ja tas ir bijis kāds nozares institūts, tad jau ministrija ir administratīvs pārvaldes orgāns attiecībā pret nozares institūtu. Lūk, šis autonomijas princips faktiski nosaka to, ja zinātniskā iestāde pati ir juridiska persona, tad tā vairs citam juridiski administratīvi nepakļaujas.

Jautājums ir par to, kā veidoties apvienībām un tā tālāk. Šis jautājums ir atsevišķs, bet vairs nevar būt šīs dubultpakļautības. Tas ir ļoti svarīgs princips, kas dod iespēju institūtiem pašiem strādāt, un faktiski ir mehānisms, kas dod iespēju virzīt zinātnisko darbību, teiksim, tieši konkrētu mērķu sasniegšanai. Tas var būt tikai divējāda veida, tas ir, teiksim, tiek piedāvāts ekonomisks jeb finansiāls atbalsts, vai otrs – kaut kādu projektu piesaistīšana, pašu institūtu vai kādas zinātnieku kopas brīva iniciatīva. Tātad tikai pēc šādiem principiem var un drīkst darboties zinātniskās iestādes.

Es domāju, ka jūs paši ļoti labi saprotat, pie kā ir novedušas izkropļotas valsts un zinātnes attiecības. Lūk, visa sabiedrisko zinātņu sfēra mums liecina, ko nozīmē, piemēram, šādā veidā nepareizi formulēts vai nepareizi izprasts valsts pasūtījums zinātnē. Tas ir tas, kas mums pašlaik valda sabiedrībā, sabiedriskajās zinātnēs un arī, piedodiet, lai cik tas bēdīgi, arī ekonomikā. Arī ekonomika, man liekas, ir tā zinātnes nozare, kas visvairāk ir cietusi tādēļ, ka valsts politika tika tieši pārnesta uz zinātni. Faktiski otrādi – zinātne šādā pakļautības situācijā ir izdarījusi milzīgu ļaunu pakalpojumu visai sabiedrībai. Taču autonomijas princips lielā mērā pasargātu no šādas politikas nepareizas realizācijas, kas, godīgi sakot, pašlaik arī tomēr nav atmirusi un faktiski ar jauniem līdzekļiem tiek mēģināta iedibināt. Lūk, ja mēs arī nonāksim situācijā, ka arī pašreizējā valdība uzņemsies eksperta jeb administratora lomu attiecībā uz zinātni, tad agri vai vēlu mēs nonāksim situācijā, ka mēs kaut kādā veidā atkal būsim pie sasistas siles. Tas ir neizbēgami. Valdība pati sev nevar būt eksperts. Nevar būt. Līdz ar to, lūk, ir autonomijas princips. Tas nosaka arī to, ka zinātniskā sabiedrība var uzņemties šo eksperta lomu tiktāl, ciktāl tā ir kompetenta noteiktā nozarē, bet nekādā gadījumā administratīvas metodes nav atrisinājums. Tas ir nākamais princips.

Es ceru, ka, iedibinot šo principu, mums pazudīs, piemēram, tādi Ministru padomes lēmumu formulējumi: “uzdot Zinātņu akadēmijai izpētīt” un tā tālāk, un tā tālāk. Ar šādiem formulējumiem bija pilni iepriekšējo gadu lēmumi, vismaz tie, ko saņēma Zinātņu akadēmija. Lūk, šis jautājums šādā veidā neko neatrisina. Neviens administratīvā formā dots pasūtījums nav nekad rezultātus devis, jo, ja jau ir uzdots, tādā gadījumā kaut kas arī tiks izpildīts, un izpildīs to, ko uzdevējs ir gribējis. Rezultāts ir viennozīmīgs un jau iepriekš noteikts, kam diemžēl ar zinātnisku rezultātu vairs nav sakara.

Jautājums par zinātnieku tiesībām piedalīties valsts zinātnes politikas veidošanā. Šajā likumprojektā tas ir paredzēts tādā veidā, ka valdība un zinātnieki veido kopīgu institūciju, tas ir, Latvijas Zinātnes padomi, kas jau ir izveidota. Ir izveidotas arī zinātnes ekspertu komitejas jeb komisijas. Tās, īstenojot noteiktu pētījumu projektu akceptu, faktiski konkrēti realizē arī valdības jeb valsts zinātnes politiku. Ir runa tikai par šādas zinātnes padomes veidošanas mehānismiem. Minētās zinātnes padomes pasaules praksē darbojas ļoti plaši, kaut gan jāsaka, ka pasaules praksē darbojas ne tikai zinātnes padomes, bet ir arī daudz citu padomju un fondu, kas darbojas vēl papildus, neatkarīgi no minētās padomes. Tas viss arī ietekmē kopējo zinātnes politiku.

Liela centralizācija un monopolisms katrā gadījumā ir kaitīgi. Arī šajā gadījumā, ja tā paliktu tikai vienīgā padome, kas kaut kādā veidā vērtē zinātnes dzīvi Latvijā, es domāju, tā nebūtu apmierinoša situācija. Varētu veidot arī citas tādas padomes, bet uz sabiedriskiem pamatiem. Tās apvienotu kvalificētus zinātniekus. Jautājums ir par šīs padomes veidošanas mehānismu. Padome, kas darbojās līdz šim, tika veidota pēc principa, kas noteica, ka padomē bija pārstāvēti ievērojamākie pētniecības centri un augstskolas, kā arī papildus ievēlēti pārstāvji no ekspertu komisijām. Šī padome darbojās 28 cilvēku sastāvā. Taču ir viens diskutējams jautājums un viens arguments. Republikā darbojas 13 zinātnes padomes, ekspertu padomes. Tiesa, padomju sastāvā ievēlētie pārstāvji faktiski ir labi eksperti, bet, ja runa ir par valsts zinātnes politiku kopumā, tad labs eksperts jeb labs speciālists konkrētā nozarē vēl nenozīmē, ka viņam ir plašāks redzesloks, lai viņš varētu būt arī zinātnes politikas veidotājs. Šis jautājums tika diskutēts ļoti, ļoti plaši, un viedokļi bija diezgan neviennozīmīgi. Tas beidzās ar to, ka faktiski priekšā tika likts cits mehānisms.

Tātad Zinātnes padomē paredzēts ietvert trīs valdības pārstāvjus – no Izglītības ministrijas un Ekonomikas ministrijas. Dažās citās valstīs šādās padomēs pat piedalās ministri un tās vada pat premjerministri, un piedalās arī valdības padomnieki zinātnes jautājumos. Mums ir zemāks līmenis, kā saka, lai paši ministri izšķiras, kādus pārstāvjus viņi deleģē uz zinātnes padomi. Pārējos šīs padomes locekļus ievēlē zinātnieku kongress. Jautājums par zinātnieku kongresu ir ļoti neviennozīmīgs. Ceru, ka varbūt diskusijā un turpmāk šajos priekšlikumos tiks izvirzīti kādi argumenti par labu vai sliktu tādai vai citai koncepcijai. Kongresam ir tā nelaime, ka, ievēlot zinātnes padomes locekļus, izveidojas netiešas vēlēšanas, tas ir, tādā nozīmē, ka vēlēšanās nepiedalās visi, bet tikai kongresa delegāti. Kā zināms, visiem šādiem lieliem saietiem tomēr ir diezgan liels populisma komponents, un šajā gadījumā varbūt tāds elitārāks izvērtējums kaut kur paliek ēnā jeb tiek nomākts. Tādēļ kongress varbūt arī ir mazāk pievilcīgs. Kaut gan, no otras puses, ekspertu tieša ievēlēšana faktiski milzīgi paplašina šo padomi, bet varbūt nedod šajā padomē optimālus pārstāvjus.

Domāju, ka pārstāvniecības princips no lielākajiem centriem ne sevišķi sevi ir attaisnojis, jo šeit ļoti vienkārši nostrādā administratīvā prominence, ja varētu tā izteikties. Visur šādā padomē uzreiz tiek deleģēti rektori, bet patiesībā līdz ar to padome darbspējīgāka nekļūst. Tātad rektori ir tāda cilvēku kategorija, kas tā jau ir aizņemta un tās darbošanās minētajos orgānos faktiski ir ar ļoti zemu atdevi un tikai apgrūtina darbu. Tādēļ tika izvirzīta kongresa ideja. Taču es saku, ka tā vēl ir diskutējama.

Šajā likumprojektā viena sadaļa ir par zinātnisko grādu sistēmu. Tā tomēr ir nozīmīga sadaļa, jo nevienā pasaules valstī zinātne nav bez šādas sistēmas. Ir dažādas sistēmas: ir, varētu teikt, vācu jeb Austrumeiropas sistēma, ir Rietumu jeb Francijas sistēma, ir arī Amerikas sistēma un tā tālāk. Es negribētu apstāties pie visām šīm sistēmām, tās dalīt un salīdzināt. Taču katrā gadījumā PSRS sistēma neiekļaujas nevienā no tām. Ja mēs tomēr vadīsimies pēc starptautiskajiem kritērijiem, un ceram, ka nākotnē ieiesim starptautiskajā zinātniskajā apritē, tad acīmredzot arī šis jautājums pie mums ir jāatrisina daudz būtiskāk, un jāatrisina jau vairāk vai mazāk saskaņā ar starptautiskajā praksē zināmu sistēmu. Tādēļ es īpaši nekomentēšu, vienīgi, ja būs kādi jautājumi, tad es atbildēšu.

Vēl pateikšu, ka ir viens mazs diskutējams jautājums. Taču, realizējot šo likumu, galvenā jau faktiski būtu šī organizatoriskā puse. Pirmais ir īpašuma jautājums. Komisija jau ir saņēmusi likumprojektu par Zinātņu akadēmiju. Zinātņu akadēmija arī Ministru padomei bija sagatavojusi lēmuma projektu, ka akadēmijas īpašumā tiek nodots tas viss, ko pašlaik tā aizņem un lieto. Tas faktiski pamatojas uz tādu precedentu kā PSRS prezidenta diviem dekrētiem par īpašuma nodošanu PSRS Zinātņu akadēmijai un Maskavas universitātei. Ja runā par pirmo, tad tas bija tīri politisks solis, lai nepieļautu Krievijas Federācijas Zinātņu akadēmijas veidošanos. Tātad viss, kas piederēja PSRS, jau uzreiz tika nodots juridiskā īpašumā. Par otro es neko īpaši izteikties nevaru, varbūt tam arī ir kaut kāda nozīme. Mūsu apstākļos pagaidām nav neviena privāta zinātniska institūta. Visus zinātniskos institūtus ir dibinājusi valsts, un, ja mēs runājam par citām īpašuma formām, tad būtu jārunā par kaut kādiem privatizācijas procesiem tieši zinātnē. Pagaidām tas ir valsts īpašums un, pastāvot valsts zinātniskajām iestādēm, var runāt tikai par valsts īpašuma pārvaldījuma nodošanu. Tas ir ļoti normāli, es domāju, ka tur nekādi juridiski strīdi rasties nevar. Ja ir runa par citādām īpašuma formu maiņām, tad es domāju, ka tas nākotnē būs atsevišķs jautājums. Taču katrā gadījumā zināma diskusija te var izraisīties.

Es gribētu, lai jautājumu par dibinātāja un paša institūta attiecībām arī deputāti un juristi, it sevišķi Likumdošanas komisija, rūpīgi izskatītu. Taču komisija laikam līdz šā likumprojekta beigām nav tikusi. Es tā diezgan pamatīgi uz to jau biju cerējis, tas ir, uz viņu aktīvu līdzdarbību, un ceru vēl joprojām.

Vēl ir kāds ļoti smags faktors, kas varbūt arī vēl nav īsti skaidrs. Tas ir par zinātnisko iestāžu darbības dubulto raksturu. Tātad mēs zinātnisko iestādi definējam kā tādu, kuras pamatnodarbošanās ir zinātniska darbība. Taču, kā zināms, katra zinātniska iestāde veic arī saimniecisko darbību. Jautājums tagad ir attiecībā uz nodokļiem. Skaidrs, ja zinātnisku iestādi daļēji finansē no budžeta, tad, protams, nekāda īpaša nodokļu aplikšana nevarētu būt. Taču jautājums – ko darīt ar saimnieciskā darbībā nopelnītajiem līdzekļiem? Vai tie ir apliekami ar nodokli, vai tie nav apliekami ar nodokli? Lūk, šis jautājums palika atklāts, un tas ir precizējams. Mans personīgs viedoklis ir tāds: ja saimnieciskās darbības rezultātā iegūtā peļņa tiek ieguldīta zinātniskā iestādē, lai attīstītu pētījumus, tādā gadījumā norēķināšanās ar valsti ir realizēta un vairs nekādai īpašai nodokļu piemērošanai nevajadzētu notikt. Šajā ziņā bija tāda interesanta saruna arī ar Amerikas profesoru Ķeniņu-Kingu, kas viesojās te. Šajā sarunā finansu ministra vietnieks Pupčenoka kungs tieši jautāja, kā zinātniskajām iestādēm, universitātēm un tā tālāk, ir ar nodokļiem. Profesors atbildēja vienā teikumā: “Nodokļu inspekcijai tur nu nebūtu ko meklēt.” Tas nozīmē to: ja jau nodokļu inspekcija rūpētos par valsts kasi tādā veidā, tad ne jau universitātes un zinātniskās iestādes ir tās vietas, kur kaut kas būtu jāmeklē valsts kases labā.

Tas ir skaidrs, ka katrā ziņā zinātniskās iestādes ir jādefinē kā bezpeļņas organizācijas. Taču tas pie mums arī vēl nav atrisināts, tas ir, likuma par bezpeļņas organizācijām mums nav. Patlaban tas varbūt ir diskutējams jautājums, bet katrā gadījumā konkrēts priekšlikums jau ir sagatavots, tas ir, ka gadījumā, kad rodas peļņa saimnieciskās darbības rezultātā un ja tā tiek ielikta pētījumu attīstībā, tad attiecīgā zinātniskā iestāde faktiski nodokļus skaitās nomaksājusi.

Nākamais varbūt diskutējamais faktors tātad ir minētais zinātniskās padomes veidošanas mehānisms, par kuru vajadzētu precīzāk tikt skaidrībā. Es domāju, ka jebkurā gadījumā būs viens vai otrs variants, un līdz ar to šādas padomes veidošanas mehānisms, padomes darbība jau turpmāk būs skaidra.

Runājot par akadēmiskajiem grādiem, ir diskusijas, vai ir jāsadala akadēmiskajos un zinātniskajos grādos vai jāpaliek tikai zinātniskajiem grādiem. Pēdējā laikā dominē tāds akcents, ka akadēmiskos grādus vajadzētu nodalīt no zinātniskajiem grādiem. Turklāt akadēmiskos grādus, kuros iekļautu bakalaura un maģistra grādu, piešķirt tikai augstskolā. Zinātniskais grāds būtu doktora grāds, ko varētu piešķirt gan augstskolas, gan pētniecības iestādes, kurās būtu kompetenta zinātniskā padome ar tiesībām dot attiecīgu atzinumu. Es personīgi šo viedokli neatbalstu, un tādēļ arī darba grupā, kurā es strādāju, par darba grupu es beigās pateikšu, šāds viedoklis netika akceptēts. Mēs visu laiku cīnāmies par mērķi tuvināt Zinātņu akadēmiju un augstskolas. Tā pašlaik mums ir lielākā problēma. Ja mēs tādu soli izdarīsim, tad mēs faktiski vēl vairāk nodalīsim, tas ir, mēs vēl vairāk definēsim, ka ar šo atkal beidzas akadēmiskā sistēma un, aizejot uz institūtiem, varat runāt par zinātniskiem jautājumiem un tā tālāk. Tātad likumprojektā mēs palikām pie tā, ka akadēmiskais grāds, varētu teikt, kuru piešķir tikai augstskolas, tas ir bakalaurs, bet, sākot ar maģistru, šo grādu var piešķirt arī atbilstoša līmeņa pētniecības institūtos. Pastāv vēl variants, ka sagatavošana var notikt gan tur, gan tur, bet aizstāvēšana – tikai augstskolā. Šis jautājums varbūt arī būtu jāapspriež, kaut gan es domāju, ja jau aizstāvēšana var notikt augstskolā, teiksim, institūtā, vai kādā iestādē, kurā būtu padome, kas aizstāvēšanai var pieņemt doktora disertācijas, tādā gadījumā, es domāju, tā var pieņemt arī maģistra grādu un nebūtu jāatgriež atpakaļ aizstāvēšanai augstskolā.

Un pēdējais ir ļoti nopietns jautājums, kurš būtu jāizdiskutē, – tas ir jautājums par Zinātņu akadēmijas statusu. Zinātniskajā sabiedrībā visu laiku notiek liela diskusija, kas ir Zinātņu akadēmija. No vienas puses, tā ir it kā augsti kvalificēta zinātnieku apvienība. To nosaka akadēmijas statūtu 1.punkts. Taču vienlaikus šie paši statūti arī nosaka, ka tā ir institūtu apvienība. Lūk, šī iekšējā pretruna mums neļauj viennozīmīgi saprast pašreizējo statūtu statusu, un, ja mēs paliekam pie tā, ka tā ir augsti kvalificētu zinātnieku apvienība, kas darbojas saskaņā ar saviem statūtiem, tad tā ir sabiedriska organizācija un nekas īpašs par Zinātņu akadēmiju likumā nebūtu jāsaka, kā vienīgi tas, ka zinātniekiem ir tiesības šādas profesionālas vai arī sabiedriskas organizācijas veidot. Ar to jautājums principā arī ir it kā izskatīts.

Ja mēs runājam, ka tā ir institūtu apvienība, tad faktiski darbojas kā juridiska persona, personu apvienība, un šīs apvienības tiesiskais statuss jānoformē tiesiskā veidā, tieši līguma veidā. Šis dubultvariants pašlaik juridiski nav atrisināts. Kāda ir ideja? Līdz ar to rodas jautājums, ka likumā ir jāietver tieši šāds pants vai kāda sadaļa par Zinātņu akadēmiju. Mēs šādu pantu neesam ielikuši, kaut gan, godīgi sakot, tā zināmā mērā ir tādas diezgan lielas republikā eksistējošas intelekta apvienības ignorēšana. Taču, ja mēs skatāmies no otras puses, tad likums – tā lielā mērā ir jurisdikcija, un tajā ir jābūt uzskaitītām visām iestādēm un visām apvienībām, un visām augstskolām. Piemēram, vai būtu jāatspoguļo, vai mums ir jāuzskaita konkrētas formas, kādā veidā pašlaik ir apvienots mūsu zinātniskais potenciāls? Raugoties no šāda viedokļa, tas likumā arī nav iekļauts, kaut gan lietuvieši nupat ir pieņēmuši likumu par zinātni un studijām. Viņi ir apvienojuši daļēji ar augstskolām un vienu pantu ir ierakstījuši par Zinātņu akadēmiju, definējot to, ka šī organizācija ir augsti kvalificētu zinātnieku apvienība, ko atbalsta valsts, tātad gan Lietuvā, gan ārzemēs strādājošo zinātnieku, kuru darbība notiek tieši Lietuvas interesēs, apvienība. Tādējādi viens pants attiecībā uz Zinātņu akadēmiju likumā ir ierakstīts. Mums jautājums paliek atklāts. Taču es ceru, ka deputāti arī par šo jautājumu izteiksies.

Likumprojekts faktiski jau zināmu laiku tiek apspriests, un ir vairāki priekšlikumi. Tiesa, konceptuālu priekšlikumu nav, tādus mēs neesam saņēmuši, taču vairāki trūkumi ir norādīti. Es ceru, ka šīs diskusijas dos nepieciešamo materiālu, lai mēs varētu turpināt šā likumprojekta apspriešanu. Man ir viss. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jautā deputāts Černajs.

R.Černajs: Man ir jautājums, vai likumprojektā nav aizmirsta tāda svarīga sadaļa kā uzņēmējdarbība zinātnes jomā. Es iepazinos ar likumprojektu un praktiski konstatēju, ka tajā teikts tikai par valsts dibinātām iestādēm. Tālāk tas saistās ar jautājumu par intelektuālo īpašumu un par zinātnieku nodarbinātību. Tādai diezgan plašai sadaļai vajadzētu būt.

J.Vaivads: Tas ir saistībā ar uzņēmējdarbību?

R.Černajs: Jā, zinātniskā darbība saistībā ar uzņēmējdarbību.

J.Vaivads: Tādā nozīmē šeit ir viens pants, kurā teikts: ja zinātniskās iestādes pamatdarbība nav zinātniskā darbība, bet uzņēmējdarbība, tad tā pamatā pakļaujas šim likumam, bet tikai tajā daļā, kas saistīta ar zinātnisko darbību, tad minēto lietu regulē šis likums. Es pateikšu piemērus, kad tas var izpausties. Piemēram, tas ir par pašu zinātnieku statusu kādā citā iestādē. Tātad viņš kādā citā iestādē tādā nozīmē bauda pilnas tiesības, ieskaitot arī atvaļinājuma izmantošanu, publicēšanās tiesības un tā tālāk. Tātad, ja jau pašas iestādes darbība jeb uzņēmējdarbība pēc sava rakstura ir uzņēmējdarbība, tur nekas īpaši nebūtu regulējams.

Ja ir runa par intelektuālā īpašuma aizsardzības tiesisko nodrošinājumu, tad varu pateikt, ka Latvijas Republikā tas mums vēl nav atrisināts jautājums. Tikai pašlaik sāk veidoties darba grupa, kas turpinās pie šā jautājuma strādāt. Proti, gan par izgudrojumu autortiesībām, gan arī plašākā nozīmē, tas ir, par publikācijām, literāro darbu un tā tālāk...

R.Černajs: Ne gluži tas jautājums. Jautājums bija par zinātnisko darbību kā uzņēmējdarbību. Tas ir tad, kad vairāki zinātnieki dibina paši savu uzņēmumu nolūkā radīt zinātniskās izstrādnes un pēc tam tās realizēt vai nu valdībai, vai citu uzņēmumu interesēs. Tieši šāda veida sadaļa būtu vajadzīga.

J.Vaivads: Es lūdzu jūsu priekšlikumus, jo es tā uzreiz nevaru atbildēt, kas tieši jums liekas. Ja tā ir uzņēmējdarbība, ja tā savā būtībā slēpj, teiksim, cita tipa nodarbošanos, tad jau tomēr tās darbību regulē likums par uzņēmējdarbību. Redziet, šeit ir mazliet jānodala, jo saprast zinātni tikai kā uzņēmējdarbību...

R.Černajs: Nē, nē, nē, bet vienu atsevišķu nodaļu vajag.

J.Vaivads: Taču vai vienā iestādē paralēli var sadzīvot šīs divas daļas?

R.Černajs: Vēl konkrēts jautājums par papildu atvaļinājumiem. Tas ir domāts attiecībā uz zinātņu doktoru, vienalga, kurā iestādē un kādā amatā, vai tas ir speciāli tikai... Šeit praktiski iznāk, ja arī apkopējs ir doktors, tad atvaļinājums viņam būs divus mēnešus ilgs.

J.Vaivads: Jā, ja nu tādā sabiedrībā mēs dzīvojam, ka doktorus esam noveduši līdz apkopēju līmenim, tad nu vismaz iedosim atvaļinājumu. Es domāju, ka jautājums par atvaļinājumu mums tomēr ir jāizvirza tā.

R.Černajs: Un tas pats attiecas, teiksim, arī uz parlamentu, uz deputātiem doktoriem?

J.Vaivads: (Smejas.)

R.Černajs: Šeit tas tā kā būtu, taču kā tas būtu attiecībā uz parlamenta deputātiem?

J.Vaivads: Jā, labi, šī pretruna jāņem vērā un jāskatās. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Briņķe.

I.Briņķe: Cienījamais Vaivada kungs, mūsu vidū ir diezgan daudz deputātu, kas saistīti ar zinātnisko darbu. Tāpēc mani interesē 15.pants. Es domāju, arī pārējos tas interesēs. Tajā ir arī ļoti daudz svešvārdu, piemēram, habilitācija. Es domāju, ka nostrifikācija acīmredzot nozīmē iepriekšējās zinātniskās darbības akceptēšanu. Man tagad jums tāds jautājums – jūsu koncepcija, vai visiem tiem, kuri savus zinātniskos grādus būs aizstāvējuši līdz šā likuma spēkā stāšanās brīdim, būs nepieciešama šī nostrifikācija vai ne? Un kas to noteiks? Man liekas, zinātnieki ir ļoti nenovīdīga tauta, un lai neiznāktu tā, kā man saka kolēģis Imants Kalniņš: “Agrāk zinātnieks un pētnieks, tagad nabagmājas sētnieks.”

J.Vaivads: Es nezinu, varbūt Imants Kalniņš ir autors; katrā gadījumā šī frāze ir populāra. Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka tiešām šāda nostrifikācija būs vajadzīga, jo no tās izriet arī tādas lietas kā balsstiesības koleģiālu pārvaldes orgānu vēlēšanās. Ja mēs atstāsim tādā veidā bez šīs nostrifikācijas, tādā gadījumā mēs daļu zinātnieku varam faktiski atstāt ārpus tiesībām piedalīties zinātnieku koleģiālās pārvaldes institūciju vēlēšanās. Taču tā ir tīri brīvprātīga lieta.

I.Briņķe: Es atvainojos, bet kas būs tie “mēs”?

J.Vaivads: Kā, lūdzu?

I.Briņķe: Kas tie “mēs” būs?

J.Vaivads: Likumdevējs, ja mēs neietveram šādu nostrifikāciju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Man jautājums ir par 30.panta pirmā teikuma otro daļu, kur teikts, ka no republikas budžeta nedrīkst atvēlēt mazāk kā 2,5 procentus nacionālā ienākuma. Kā jūs iedomājaties šīs normas realizāciju? Vai tūlīt pēc šā likuma pieņemšanas mums būs jāpārskata šā gada budžets, vai arī mums nākamajā gadā, jau sastādot budžetu, neskatoties ne uz ko, būs šī norma jāietver, vai tas ir vairāk tādā vēlējuma formā un nesaskaņojot ar realitāti? Tas būtu pirmais jautājums.

J.Vaivads: Jā, šis ieraksts sākotnēji ir parādījies kā informatīvs, tas ir, lai apmēram vērtētu, cik zinātnei tiek atvēlēts citur. Mēs skaidri zinām, ka likumā šādus skaitļus nevaram atstāt, un to funkcija bija tāda, lai tikai redzētu parlamenta reakciju.

E.Krastiņš: Otrs jautājums ir par 32.pantu, kurā runāts par aplikšanu ar nodokļiem. Mums ir pieņemti vairāki nodokļu likumi. Kā jūs tagad iedomājaties to saskaņošanu? Vai 32.pantam būs augstāks darbības spēks nekā, teiksim, likumam par peļņas nodokli vai likumam par zemes nodokli? Vai būs nepieciešams tajos izdarīt grozījumus, vai varbūt tomēr, ja šāds uzskats ir, ka tā ir jādara, tad tomēr jāiesniedz konkrēti grozījumi minētajos nodokļu likumos?

J.Vaivads: Redziet, ja mēs tagad pirmajā lasījumā vai arī otrajā lasījumā vienosimies, ja mēs akceptējam šādu nostādni, tad automātiski tās stāšanos spēkā saistām ar grozījumiem nodokļu likumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds deputātam Endziņam.

A.Endziņš: Mani jautājumi būtu saistīti ar zinātniskās kvalifikācijas iegūšanu un celšanu un ar akadēmisko amatu sistēmu. Jūs savā ievadrunā teicāt, ka augstskolu un akadēmijas sistēmām tātad joprojām ir nepieciešama cieša sadarbība un tā tālāk. Patlaban no likuma būtībā izriet, tas ir, man rodas tādas neskaidrības, kā tad paliek ar augstskolām? Likumprojekta 13.pants – promocijas kārtība – nosaka, ka augstskolas var piešķirt tikai bakalaura grādu. Taču akadēmiskajos amatos bakalaura grāds nekur absolūti nevar derēt, tas vispār šeit nekur nefigurē, absolūti. Tajā pašā laikā es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka akadēmija nebūt nav tā vienīgā iestāde...

J.Vaivads: Endziņa kungs, nevajag aizrauties; absolūti tā nav, kā jūs pašlaik to virzāt.

A.Endziņš: Es atvainojos, es lasu jūsu tekstu.

J.Vaivads: Pirmām kārtām vajag atcerēties – būtībā universitātes satversme un arī šis likums apliecinās, ka universitāte ir mācību un zinātniskā iestāde.

A.Endziņš: Labi, es atvainojos, tādā gadījumā tūdaļ ir pretruna 14.pantā. Tajā ir rakstīts, ka tikai atkal zinātniskās iestādes, un kāpēc tad jūs atrunājat, ka tiesības habilitē doktors. Pēc tam seko nākamā rindkopa – universitātes un akadēmijas, kurām ir piešķirtas habilitāras tiesības, var piešķirt goda doktora nosaukumu. Taču nekā cita tamlīdzīga nav, ka te varētu būt tieši jau maģistra grāds un doktora grāds. Šeit ir pilnīga pretruna. Tā ir vēl viena lieta.

Tālāk – nostrifikācijas tiesības ir tikai zinātniskajām iestādēm.

J.Vaivads: Universitāte jau arī ir zinātniska iestāde.

A.Endziņš: Taču šeit jūs nodalāt atsevišķi, šeit atsevišķi izdalās. Tam tad ir jābūt ietvertam paskaidrojuma rakstā, ja šeit ir zinātniskā iestāde.

J.Vaivads: Labi, ja mēs runājam konceptuāli, tas ir, konkrēti, par koncepciju, tad nekur un nekādā veidā netiek noliegts tas, ka universitāte ir tiesīga piešķirt gan bakalaura, gan maģistra grādu, protams, tajās vietās, kur tās līmenis ir pietiekami augsts, – arī doktora grādu. Ja jūs redzat pretrunu, tad, lūdzu, savu ierosinājumu precīzi uzrakstiet un mēģiniet man parādīt.

A.Endziņš: No jūsu runas es tā skaidri nesapratu. Šajā pašā sakarībā, kā jau es teicu, jautājums par akadēmisko amatu sistēmu. Ko dod bakalaura grāds zinātnei augstskolā, jo tas acīmredzot ir tikai tāds goda doktors vai kaut kāds tāds nosaukums.

J.Vaivads: Ja runā par augstāko izglītību, tad varētu teikt, ka augstākā izglītība kā tāds jēdziens mums mazliet ir par daudz ierāmēts. Ir studijas, kad tiek apgūts noteikts zināšanu līmenis. Bakalaurs ir viens no šādiem līmeņiem, kas tā ieguvējam dod tiesības strādāt noteiktu darbu gan skolā, gan institūtā, tas ir tikai viens no zināšanu apguves līmeņiem. Nākamais līmenis ir maģistra grāds. Tātad studijām ir dažādi līmeņi, tas ir tādā izpratnē.

A.Endziņš: Jā, es saprotu, bet kādā veidā te ir domāta akadēmisko amatu sistēma? Jums 22.pantā ir paredzēts asistents, otrais pētnieks zinātniskās iestādēs vai docents augstskolās un profesors. Tajā pašā laikā par asistentiem var ievēlēt personas, kurām ir maģistra vai doktora grāds.

J.Vaivads: Jā, ja mēs gribam strādāt augstskolā vai zinātniskā iestādē, tad bakalauram tiešām tur pagaidām būtu vēl jāmācās.

A.Endziņš: Es ļoti labi saprotu, bet paskatieties, kas mums strādā augstskolās. Varbūt patlaban, kad ir mazliet palielinātas algas, iespējams, var. Diemžēl augstākajās mācību iestādēs, kā saka, strādā bez grādiem, un līdz šim tāda problēma ir pastāvējusi, ka nevar tos cilvēkus atrast un nav kas strādā. Ja mēs ieliekam iekšā šādas stingras saistības, kā tad sauksies tie, kas kaut ko pasniegs?

J.Vaivads: Piedodiet, viņš var strādāt kā bakalaurs, bet tad ne par asistentu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāt Endziņ, man liekas, es jūs pierakstīšu debatēs. Deputāts Caune gaida.

I.Caune: Sakiet, lūdzu, varbūt jūs varat atbildēt uz tādu jocīgu jautājumu. Labākajos stagnācijas gados bija zinātnieki, profesori un augsti titulēti zinātnieki, kuri pierādīja to, kas patika valdošajai iekārtai, valdībai. Konkrēti, lauksaimniecībā pierādīja, ka āboliņa lielas ražas var iegūt arī bez ilggadīgiem zālājiem. Šiem zinātniekiem ir profesora un doktora grāds. Es neesmu pārliecināts, ka arī tagad mums vēl nav tādu zinātnieku. Ko jūs paredzējāt likumā? Es tur nekā nesaskatīju, lai nebūtu iespēju rasties šādiem zinātniekiem.

J.Vaivads: Manuprāt, es jau ļoti uzsvēru šo autonomijas principu un valsts un zinātnes faktisku attiecību principu. Tas pirmām kārtām ir tādēļ, lai neveidotos tāda situācija, ka valsts nosaka vai pakļauj zinātni, kā tas bija līdz šim, definējot vispirms politiku un pēc tam nostiprinot to ar zinātni. Lūk, vienīgais garants ir šīs autonomijas princips, tas ir, ka zinātniska iestāde pati nosaka savu tematiku, kuru juridiski nevar regulēt un administratīvi vadīt ar šādiem lēmumiem, kā tas bija līdz šim. Otrs moments ir kaut vai tas, ka budžeta tiesības pieder parlamentam. Arī tas ir izšķirošs faktors. Ja mēs paļautos tikai uz to, ka tas būtu izpildvaras rokās, tad agri vai vēlu zinātne nokļūtu šādas, varētu teikt, izpildvaras kalpībā, kas agri vai vēlu arī novestu pie tā, ka mēs, zinātnieki, atkal sāktu taisīt to, kas tiek pasūtīts. Kas pasūta mūziku... Tāpēc zinātnei galvenā saskaņa vienmēr ir ar sabiedrību, nevis ar konkrēto politiku.

Priekšsēdētājs: Paldies. Diskusijas par zinātni turpināsim. Patlaban sākas pusdienas pārtraukums, sēdi atjaunosim pulksten 16.00. Pulksten 15.00 būs valdības informācija.

Lūdzu – vārds paziņojumam Zeltkalnes kundzei.

B.Zeltkalne: Es ļoti gribētu atgādināt apbalvojumu komisijai, ka pulksten 14.00 jāsanāk uz 15 minūtēm turpat, kur parasti. Paldies.

(Pārtraukums)