Lai vieglāks ceļš no sēklas līdz graudam vārpā

Valdis Dzenis, SIA "Latvijas šķirnes sēklas" direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

— Sākotnēji, kad izveidoja SIA "Latvijas šķirnes sēklas" (LŠS), bija domāts, ka šis uzņēmums atbildēs par visas valsts sēklkopību. Tas bija vēl iepriekšējā sociāli ekonomiskajā sistēmā, kad tika doti rīkojumi selekcijas stacijām izaudzēt noteiktas šķirnes un kategorijas sēklas, kad agronomi brauca uz visām kopsaimniecībām visos rajonos, apsekoja nepieciešamo sēklu daudzumu, pēc tam veidoja plānus un sadales.

Šobrīd darbs noris citādi, un vispirmām kārtām jāpiebilst, ka LŠS īpašnieki ir valsts, zemnieki sēklaudzētāji un selekcijas stacijas. Mainījušās ne tikai īpašumtiesības, bet arī visa sēklkopības sistēma. Šobrīd, ja zemkopis vēlas audzēt Latvijā kādu konkrētu šķirni, tad tā selekcionāram trīs gadu garumā jāizmēģina un jāpārbauda. Pēc tam ekspertu komisija pieņem lēmumu — šķirni ieteikt vai neieteikt audzēšanai Latvijā. Ja šķirne ir ieteikta, tā tiek iekļauta Latvijas augu šķirņu katalogā, ko katru gadu klajā laiž Valsts Augu aizsardzības dienesta Augu šķirņu salīdzināšanas departaments. Šādas Latvijā audzēšanai ieteiktas šķirnes sēklu pārdodot, konkrēta naudas summa no pārdošanas ieņēmumiem jeb autora honorārs ir jāmaksā selekcionāram. Turklāt no ārvalstīs selekcionētām šķirnēm Latvijā drīkst audzēt tās, kuras mūsu valstī pārstāv konkrētā selekcionāra izraudzītās firmas pārstāvji. Piemēram, arī LŠS pārstāv vairākas šķirnes, par kuru izplatīšanu ir noslēgts līgums ar selekcionāriem. Latvijā ar ārvalstu šķirnēm strādā arī Valters Bruss, kurš pārstāv Vācijas firmu "Lohow–Petkuss" un Dzintars Jaks, kurš pārstāv Zviedrijas firmu "Svalof Weibull.AB" u.c.

Valsts Augu šķirņu salīdzināšanas departamenta izdotajā izdevumā atspoguļoti arī augu šķirņu salīdzināšanas rezultāti, atrodamas ne tikai visas šķirnes, kuras ir ieteiktas audzēšanai Latvijā, bet tajā ir uzrādīts arī katra konkrētā selekcionāra tiesību īpašnieks un pilnvarotais pārstāvis. Kādēļ tas ir svarīgi? Tādēļ, ka sēklaudzētāja pavairotā sēkla netiks Latvijā sertificēta, ja viņš nevarēs uzrādīt licences līgumu ar selekcionāra pilnvaroto pārstāvi par to, ka viņam ir tiesības ar konkrēto šķirni strādāt, to pavairot un pārdot.

Tas īsi par pašreizējo sēklkopības sistēmu.

Un nu gribu runāt par kādu Latvijas lauksaimniecībai jaunu mehānismu, pie kura pašlaik Zemkopības ministrija kopā ar labības audzētājiem strādā. Proti, par hektāra subsīdijām. Domājams, ka hektāra subsīdijas tiks maksātas, ja zemniekam būs ne mazāk kā 10 hektāru labības platību, ievērojot visus pārējos subsīdiju saņemšanas nosacījumus, un par katru hektāru viņš saņems aptuveni 20 latus. (Latvijā pavisam 69 000 zemnieku audzē labību. Līdz 1 ha lielai platībai labību audzē 20 000 zemnieku, līdz 5 ha — 33 000 zemnieku. Līdz 10 ha audzē 8 000 zemnieku. Tātad 89% no visiem zemniekiem audzē labību līdz 10 ha lielā platībā. To zemnieku, kuriem ir vairāk nekā 10 hektāru graudaugu platību un kuri ir reālie labības ražotāji tirgum, ir 11% visu labības audzētāju.)

Vienkārši rēķini rāda, ka, ieviešot hektāra subsīdijas, sēklkopji zaudē. Pieņemot, ka no 1 ha iegūst 3 tonnas labības sēklas materiāla, līdz šim sēklaudzētājs saņēma Ls 60 (3 t x Ls 20) subsīdijās no hektāra, jo sēklkopji saņēma 20 latus par tonnu šķirnes sēklu. Taču turpmāk, tāpat kā visi labības audzētāji, arī sēklaudzētājs, kas ir kvalificētākais agronoms laukos, saņems 20 Ls/ha.

Var prognozēt, ka, ieviešot subsīdijas par graudaugu hektāru, sēklas tirgus cena pieaugs. Vēl šoruden mūsu sēklkopji pārdod graudaugu sēklu par zemu cenu. Mēs pārdodam B1 kategorijas ziemas kviešu un rudzu sēklu par 120 Ls/t, ieskaitot nodokļus. Zemgalē, Kurzemē atsevišķi saimnieki pārdod sēklu par ievērojami zemāku cenu, tādā veidā kropļojot sēklu tirgu. Tajā pašā laikā ES valstīs pat C2 kategorijas sēkla ir 2,5–3 reizes dārgāka par pārtikas labības cenu.

Sēklaudzētāji uzskata, ka hektāra subsīdijas labības ražotājiem būtu jāmaksā tikai tajā gadījumā, ja izmanto sertificētu Latvijā audzēšanai ieteiktu sēklu. Nākamgad, 2001. gadā, šie noteikumi vēl tiek precizēti.

Tādēļ sēklkopji ir iesnieguši arī savus priekšlikumus Zemkopības ministrijai, lai Sadarbības padome nospriež, vai dot padomu ministram, kāds mehānisms attiecībā uz hektāra subsīdijām un sēklaudzēšanu tad reāli būs. Galīgais lēmums būs jāpieņem zemkopības ministram.

Par selekcionētajām un pavairotajām labības sēklām. Pēdējos gados, kopš 1996. gada, labības sēklu lauku platību palielināšanās Latvijā apstājusies pie 34–35 tūkstošiem hektāru. Speciālisti rēķina, ka Latvijas vajadzībām, lai uzturētu šķirni, būtu nepieciešami 57 tūkstoši hektāru labības sēklu lauku.

No kviešiem Latvijā selekcionēto šķirņu ir ļoti maz. Pēdējā laikā līdztekus jau esošajām izplatītajām Krievijas un Baltkrievijas šķirnēm Latvijā ieved sēklas no Skandināvijas un Vācijas, kuras, kaut arī prasīgas, ar tām paredzēto agrotehniku dod ļoti labas ražas.

Mūsu rudzu šķirņu tikpat kā nav. Prieks, ka šobrīd aktīvi tirgū ienāk Priekuļos selekcionētā šķirne ‘Kaupo’, kurai savu īpašību dēļ ir visas iespējas ātri izplatīties. Taču milzīgs konkurents ‘Kaupo’ ir Lietuvas šķirne ‘Duonjai’, kura arī pašā Lietuvā aizņem gandrīz pusi no visām sēklu lauku platībām.

Tritikālei ir tikai ārzemēs selekcionētās šķirnes, jo Latvijā to nav. Tāpat tikai ārvalstu selekcionāru šķirnes ir vasaras kviešiem.

Ar miežiem situācija ir labāka — lieliska, Stendē selekcionētā vasaras miežu šķirne ‘Abava’, Latvijas sēklu laukos tā aizņem pusi. Arī šopavasar nebija nekādu problēmu ‘Abavu’ pārdot. Otrajā vietā izvirzījusies LSŠ pārstāvētā baltkrievu šķirne ‘Gastiņec’.

Auzām līdztekus populārajai ‘Selmai’ savu vietu sāk ieņemt šķirne ‘Laima’ — tā ir droši liekama blakus zviedru pārtikai izmantojamai šķirnei ‘Freja’. Trešajā vietā šķirne ‘Kirovec’, šogad tiešām izcila.

Kartupeļi. Latvijai vajag kartupeļu sēklaudzēšanai 15 000 hektāru sēklu lauku, bet šobrīd tie aizņem tikai 460 hektārus. Tik ilgi, kamēr netiks sakārtotas kartupeļu vairumtirgotāju attiecības ar kartupeļu audzētājiem, turpināsies šāda nenormāla situācija. To pierāda arī veiksmīgi funkcionējošā sēklaudzēšanas sistēma, kas ieviesta kartupeļiem, ko audzē pārstrādei.

Pavisam bēdīgā stāvoklī pašlaik ir daudzgadīgo zālāju sēklkopība. 1991. gadā zālāju sēklu lauku bija 34 000 ha, bet 1999. gadā — tikai 1800 ha. Zālājus sēj, taču — bieži vien to sēklu, kas pagadās pa rokai. Un ganības Latvijā ir ļoti sliktas, izņemot to zemnieku ganības, kuri ir profesionāli piena ražotāji.

Neliegšu, ir liela interese par ievesto zālāju sēklu. Pašlaik jāmaksā 50% muitas nodeva importētajām zālāju sēklām, un tas palīdz mūsu sēklkopjiem noturēties. Lielākā zālāju sēklu piegādātāja ir dāņu "DLF Trifolium", un šai firmai sēklu lauki ir 80 000 ha platībā. Bet Latvijā, kā jau minēju, tikai 1800 ha. Mūsu selekcionāriem ir tikai dažas lopbarības zālāju šķirnes, jo tās tikai pēdējos gadus sāk veidot. Jāpiebilst gan, ka ievestās šķirnes pārsvarā nav labi piemērotas mūsu apstākļiem — ziemā bieži izsalst. Esmu pārliecināts, ka zālāju sēklu labi var izaudzēt Latvijā. LSŠ pašlaik dara un darīs visu iespējamo, lai, slēdzot konkrētus līgumus ar zemniekiem par zālāju sēklu audzēšanu, radītu pārliecību un drošību zemniekam, ka viņa izaudzēto sēklu nopirks, un pircējam pārliecību, ka viņš iegādājas savā zemē izaudzētu kvalitatīvu preci. Ābeces patiesība ir: nav jēgas ievest preci, ko paši labi un lēti varam saražot.

Es sīki neanalizēju atsevišķu šķirņu labās un sliktās īpašības, bet tikai ieskicēju situāciju Latvijas sēklkopībā, jo sīkāka analīze vairāk piemērota specializētiem lauksaimniecības izdevumiem.

Tomēr gribu uzsvērt, ka sēklkopības nozare Latvijā sāk atgūties. Arī LSŠ strādās vairāk ar vienu mērķi — lai zemnieks varētu uz mums droši paļauties. Gan tas zemnieks, kas audzē sēklas, gan tas, kas pērk, gan arī selekcionārs, kas izaudzējis mūsu apstākļiem piemērotu šķirni.

Rūta Bierande, ekonomikas redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"