Indriķa hroniku lasa Romā

Itālijā izdota 13.gadsimtā uzrakstītā Indriķa Livonijas hronika – aculiecinieka stāsts par to, kas notika 12.gs. beigās un 13.gs. pirmajos gadu desmitos Eiropas ziemeļaustrumos, Baltijas jūras krastā.

“Tas ir stāsts par vēstures ziloņa mīdīto tautu (Česlavs Milošs) pagātni un viens no galvenajiem Baltijas viduslaiku vēstures avotiem,” – tā ar jauno izdevumu iepazīstina priekšvārda autors Pjetro Umberto Dini, Pizas universitātes profesors, arī Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, baltu valodu pratējs un pētnieks, kas latviešu lasītājiem devis plašu monogrāfiju “Baltu valodas” (R., 2000), kā arī itāliešu–latviešu un latviešu–itāliešu kabatas vārdnīcu (R., 2004).
Prof. P.U.Dini arī atzīst, ka 20. gs. politiskās situācijas dēļ Baltijas tautas pusgadsimtu tika šķirtas no savas tuvākās un tālākās pagātnes, arī no Eiropas, tāpēc tur joprojām ir cilvēki, kuri tās labi nepazīst un jauc citu ar citu.
Indriķa hronikas izdevums domāts galvenokārt itāliešu lasītājam: tekstam latīņu valodā paralēli dots tulkojums itāliešu valodā (447 lpp.), priekšvārds un plašais ievads – arī itāliešu valodā (47 lpp.). Pamatīgajam ievadam pievienota ļoti bagāta bibliogrāfija (18 lpp.), bet hronikas tekstam seko tabula ar tajā minētajiem vietu nosaukumiem latīņu vai vācu valodā un to ekvivalentiem latviešu un igauņu valodā, īpašvārdu rādītājs, kā arī 13.gs. Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas karte, kas aizgūta no vācbaltiešu vēsturnieka Leonīda Arbuzova seniora (1848–1912) šo zemju vēstures apcerējuma.
Jaunais hronikas izdevums būs arī neizsīkstošs avots viduslaiku pētniekiem, vēsturniekiem un baltistiem ne vien Itālijā, bet arī citur Eiropas Savienībā un pasaulē.

Tulkotājs, komentētājs un izdevēji

Hronikas tekstu itāliski ir tulkojis, ievadu rakstījis, komentārus devis, bibliogrāfiju sagatavojis un vietvārdus noskaidrojis Pjēro Budžani (Bugiani). Viņš ikdienā strādā par ģimnāzijas latīņu un itāliešu valodas un literatūras skolotāju Prato pilsētā, kas atrodas starp Florenci un Boloņu, bet aizraujas ne vien ar latīņu valodu, bet arī ar Ziemeļeiropas valodām (80.gados Florences universitātē viņš studējis somugristiku). Šīs abas P.Budžani aizraušanās apvienojās, īstenojot Indriķa hronikas izdevuma projektu. Darba gaitā viņš ir izstudējis milzīgu literatūras klāstu, ir sarakstījies ar hronikas 1993.gada latviešu izdevuma komentētāju prof. Ēvaldu Mugurēviču un citiem Baltijas viduslaiku vēstures pētniekiem un, protams, sadarbojies ar Baltijas tautu un valodu pazinējiem Itālijā.
Hroniku ir izdevis cienījams grāmatu apgāds “Books & Company” Livorno pilsētā, kas arī atrodas Toskānas reģionā. Ar šo izdevumu apgāds aizsāk sēriju “Le Fonti”(Avoti). Hronikas publikācija ir notikusi laikā, kad politiskās situācijas dēļ ir atdzimusi interese par Baltijas kultūras areālu.
Indriķa Livonijas hronika ir viens no darbiem, kas saglabājies laikā un turējies tam pretī, priekšvārdā raksta prof. P.U.Dini. Kaut paša hronista rokraksts nav saglabājies, saudzīgi tiek glabāti hronikas rokraksta noraksti. Viens no tiem – t.s. Skodeiska kodekss (17.gs.) – pieder pie Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas dārgumiem.

Indriķa hronika -  pilnīgākai Eiropas vēstures izziņai

Hronika kopš pirmās publikācijas Vācijā 1740.gadā ir piedzīvojusi kādus 20 izdevumus un tulkojumus vācu, krievu, latviešu, angļu, igauņu, lietuviešu un somu valodā. 21.gadsimta pirmajos piecos gados vien Indriķa hronikai ir jau trīs izdevumi. 2003.gadā ASV iznācis Džeimsa Brandidža (Brundage) 1961.gada angļu tulkojuma gandrīz nemainīts pārpublicējums (tulkotājs vienīgi pievienojis jaunu priekšvārdu, saistot Baltijas valstu iestāšanos Eiropas Savienībā 2002.gadā ar 13.gadsimta notikumiem). 2003.gadā Indriķa hronika ar tulkojumu somu valodā izdota arī Somijā. Un, lūk, 2005.gada aprīlī nācis klajā izdevums Itālijā, kur, pēc P.U.Dini domām, tā bija gandrīz nezināma, pat izglītotu ļaužu aprindās.
Hronikas izdevumu zinātnisku vērtējumu atstāsim speciālu vēstures žurnālu ziņā. Bet tikai piebildīsim, ka Latvijā 1993.gadā publicētā “Indriķa hronika” ar Ābrama Feldhūna tulkojumu, Ēvalda Mugurēviča priekšvārdu un plašiem, daudzpusīgiem zinātniskiem komentāriem, mūsuprāt, ir vislabākais izdevums.
Hronikas priekšvārdā P.U.Dini atgādina, ka parasti vēsture, ko māca skolās, koncentrējas uz Eiropas rietumiem un dienvidiem, bet aizmirst tās ziemeļaustrumu daļu, nozīmīgas kultūras un ekonomiskās pārmaiņas tajā, ilglaicīgus un daudzveidīgus sakarus, sākot ar dzintara ceļu, kas bija zināms jau romiešiem. Profesors arī akcentē to, ka šajā Eiropas reģionā radās daudzkultūru un daudzvalodu sabiedrības, kurām nebija līdzīgu citur Eiropā. Indriķa hronika, atspoguļojot šo ģenēzi, dod vērtīgu pienesumu vēstures apzināšanā un arī rāda, ka Eiropa kā reģions ar savu daudzveidīgo identitāti veidojās jau 13.gadsimtā.
Ar Romas pāvesta svētību te notika tas, kam aculiecinieks un hronists bija Indriķis. Viņa stāstā, ko latviski no latīņu valodas tulkojis Ā.Feldhūns, lasām: “Daudz slavas cienīga noticis Līvzemes laikā, kad pagāntautas tika pievērstas Jēzus Kristus mācībai.[..] Un, lai šī slava, kas viņiem [savējiem – S.K., K.K.] pienākas par tik spožiem darbiem, nākotnē kūtru cilvēku nolaidības dēļ netiktu nodota aizmirstībai, mēs nolēmām pēc kungu un biedru lūguma par to uzrakstīt necilā sacerējumā un to atstāt pēcniekiem, [..]. Un nekas cits te nav likts klāt pie tā, ko gandrīz visu esam redzējuši savām acīm, bet, ko neesam redzējuši pašu acīm, to esam uzzinājuši no tiem, kas to redzējuši un bijuši klāt. Un nevis glaimu vai laicīga labuma dēļ esam to sarakstījuši, bet gan savu grēku piedošanas labad,[..]” (XXIX: 9)
Citam Romas pāvestam, Jānim Pāvilam II, 1993.gadā apmeklējot Rīgu, tika uzdāvināta togad Latvijā izdotā Indriķa hronika, un šis izdevums tagad kuplina Vatikāna bibliotēku.
Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, viesojoties 2005.gada jūnija beigās Romā, arī saņēma kā dāvanu Indriķa hroniku, tikko pavasarī Itālijā izdoto. Tās tulkojums itāliešu valodā izvedīs to arī ārpus Vatikāna sienām un modinās kādu vēsturiskās atmiņas daļu mūsdienu sabiedrībā.

Dr.philol. Sarma Kļaviņa,

Dr.hist. Kaspars Kļaviņš