Ar Latviju sirdī. Klusi, dziļi, visu mūžu

Karā un gūstā līdzās vīriem

Eduards Ciblis
No 17, 18, 19–gadīga jaunekļa 1944., 1945. un 1946. gada dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Autors

Tautas paruna māca, ka laime ar nelaimi blakus turas. Šķiet, inženierzinātņu doktors Eduards Ciblis tomēr savā dzīvē pratis nelaimi apsteigt. Jo izgājis cauri karam un padomju gūstekņu nometnēm sveikā. Vēl vairāk — pratis tik grūtos un necilvēcīgos apstākļos saglabāt arī savu dienasgrāmatu, kas rāda, kā no 17 gadus veca puiša izaug un nobriest vīrs.

Ne jau visu tolaik varēja uzticēt papīram un dienasgrāmatai, tāpēc — plašāki dienasgrāmatas autora komentāri pēc šā dokumenta pirmpublikācijas.

Eduards Ciblis dzimis 1927. gada 1. janvārī. 1953. gadā beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehānizacijas fakultāti. Pēc tam strādājis Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijā Priekuļos (galvenais inženieris, nodaļas, laboratorijas vadītājs). Pētījis darba apstākļu drošību, strādājot ar dažādām ierīcēm un mašīnām. Arī 1999. gadā ir konsultants darba drošības un aizsardzības dienestos Latvijā. Strādājis arī pedagoģisko darbu Priekuļu Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā un 36 gadus tur bijis Valsts eksaminācijas komisijas priekšsēdētājs.

E.Ciblis visus padomju laika gadus ir atteicies no piedāvātajiem amatiem zinātniskajās iestādēs un augstskolā. Viņš apzinājās, ka padomju gūstā sastādītie pratināšanas protokoli ir zināmi Latvijā. Turklāt viens viņa brālis pēc Otrā pasaules kara veiksmīgi vadīja saimniecību Anglijā, bet otrs Vācijas Federatīvajā Republikā bija pazīstams zinātnieks.

Priekšvārds

Mans dzimtais pagasts — Silajāņi. Tajā laikā — Rēzeknes apriņķī, tagad — Preiļu rajonā. Pagasts pazīstams ar daudzām keramiķu paaudzēm. Zemnieku ģimenē mēs bijām trīs brāļi un trīs māsas. Es biju jaunākais. Šajā pagastā, “Cibļos”, pie Feimaņu ezera, dzīvojis vectēvs un vecvectēvs, kurš 1812. gadā tur ticies ar Napoleona karavīriem. Māte bija no Rēzeknes puses.

Pēc Pirmā pasaules kara tēvs no izputējuša muižnieka bija nopircis daļu Silajāņu muižas ar nolaistām saimniecības ēkām. Muižas pili ieguva pagasta valde pamatskolas vajadzībām. Blakus bija ūdensdzirnavas ar dzirnavu dīķi, laba peldvieta visai vasarai un slidotava ziemai. Arī laivu dzirnavnieks bērniem neliedza. No četru līdz sešu gadu vecumam, kamēr nebija gana pienākumu, brīvajā laikā centos dzirnavās vērot mehānismus trijos stāvos — no graudu iebēršanas bunkuros līdz miltu un putraimu tapšanai apakšējā stāvā. Tā kā biju kluss vērotājs un neko neaizskāru ar rokām, man atļāva tur būt. Vienīgi vilnas vērptuvē meistars neļāva uzturēties — tur daudz plakansiksnu pārvadu no transmisijas vārpstām un dažādu rotējošu mehānismu. Atceros, ka pie sienām bija darba drošības plakāti. Tajos bija parādīts, kas notiek, ja ar drēbēm pieskaras nenožogotiem mehānismiem.

Tēvs nomira pirms kara. Mazgadīgo ģimenes locekļu aizbildņa pienākumus uzņēmās vecākais brālis, kurš bija beidzis Malnavas Lauksaimniecības vidusskolu. No nodoma studēt viņš atteicās ģimenes dēļ. Tajā laikā tikai zeme ļāva paēdināt lielu ģimeni, apģērbt un sūtīt skolās bērnus.

Brīvās dienas beidzās pēkšņi — sešu gadu vecumā, jo māsai sākās skolas, bet man — gana gaitas. Bija jāapzinās savs pienākums, jāceļas, kad govis jādzen ganos. Nākamajā rudenī arī es devos uz skolu, bet palika pienākums — otrā maiņa. Pēc skolas stundām — pusdienas, tad — gana drēbes mugurā un ganos. Pieradu pie darba divās maiņās. Tā pavadīju lielāko daļu dzīves, izņemot gadus, kad biju tālu no mājām — vidusskolas internātā, kazarmās un nometnēs aiz dzeloņdrātīm. Mācības un dzīve vidusskolas internātā zemnieku zēnam likās kā svētdiena.

Gana gaitās aizrautīgi lasīju grāmatas. Visas — no mājas grāmatplaukta, no kaimiņa, kura dēls students atveda jaunākās grāmatas no Rīgas, un no skolas bibliotēkas. Viļa Lāča romānus mēģināju lasīt arī mēness gaismā pie loga, kad citi aizgāja gulēt.

Divpadsmit gadu vecumā jau aru zemi ar divzirgu arklu. Brālis iemācīja, kā pareizi arklu noregulēt, kā ievadīt nākamajā vagā, lai arājam būtu mazāk jāpiepūlas. Tas likās interesantāk un vīrišķīgāk nekā ganīt govis.

1940. gada pavasarī beidzu mācības sešklasīgajā pamatskolā. Pēc dažām nedēļām izturēju iestājpārbaudījumus Malnavā, bet mācības sāku rudenī, pēc Latvijas okupācijas. Tā trīspadsmit gadu vecumā iemācījos patstāvīgi dzīvot sabiedrībā — aizstāvēt savas un respektēt citu intereses. Visi trīsdesmit seši pirmās klases zēni dzīvoja vienā kopmītnes istabā. Tur varēja daudz ko jaunu dzirdēt un iemācīties — kā labu, tā sliktu — atkarībā no tā, uz kuru pusi raksturs tiecās. Patstāvīgi dzīvot iemācījās visi. Pie vecākiem braucām divas reizes gadā — Ziemassvētkos un vasaras brīvdienās.

Tā pienāca 14. jūnijs. Ar vieglajiem automobiļiem ieradās drūmi vīri. Diviem manas klases zēniem visu laiku, kamēr izņēma skolas dokumentus, katram blakus atradās divi sargi. Viens zēns raudāja, otrs pat pajokoja par pārvietošanos uz Sibīriju. Nav zināms, vai viņi izdzīvoja.

22. jūnija rītā kāds zēns klausījās radio un uztvēra Kēnigsbergas raidstaciju, kas latviešu valodā ziņoja par Vācijas uzbrukumu Krievijai (Padomju Savienībai). Tas kļuva zināms visiem skolēniem. Pusdienas laikā to paziņoja arī Maskavas radio. Steidzāmies uz Kārsavas dzelzceļa staciju, lai nokļūtu mājās. Nekas neiznāca, jo visi vilcieni bija armijas rīcībā. Atgriezāmies skolā un turpinājām darbu saimniecībā. Runāja par skolēnu evakuāciju uz Krieviju, bet nepaguva.

Pēc nedēļas fronte sasniedza Latvijas austrumu nomali. Pikējošie bumbvedēji (stukasi) bombardēja šosejas nomales, nebojājot ceļu. Kādā pievakarē vācieši apstājās pie Kārsavas. Skolā pirms dažām dienām bija ienākusi krievu armijas daļa. Nākamajā rītā no skolas augšējā stāva vērojām, kā vācieši uz ceļa izkārto savu kolonnu. Skolas apstādījumos iekārtojās krievu ložmetējnieki un snaiperi, bet uz priekšu izbrauca astoņi tanki. Kauja nebija ilgāka par pusstundu. Patvērāmies pagrabstāva koridorā. (..)

Pievakarē skolas telpās izvietojās Ziemeļarmijas štābs. Skolas kopmītnes bija jāatbrīvo. Pārvietojāmies uz mācību kabinetiem pagrabstāvā. Skolēniem izsniedza caurlaides. Pie ieejas tās kontrolēja sargkareivji. Bija jāparakstās, ka mums nav ieroču vai citu kara materiālu. Ja kontrole tos atrastu, tiktu nošauti gan vainīgie, gan līdzzinātāji. Jau pirmajā vakarā karavīri pastāstīja, ka Krievijas sakaušanai atvēlēti divi mēneši — līdz septembrim. (..)

Pienāca 1942. gada Ziemassvētku brīvdienas. Biju trešās klases skolēns. Vācieši pavēlēja skolu pilnīgi atbrīvot, lai iekārtotu lazareti. Skolēniem lika braukt mājās uz nenoteiktu laiku. Brālis rūpējās par mani un māsu, kas mācījās ceturtajā klasē. Mācību gada vidū mūs iekārtoja Bebrenes Lauksaimniecības vidusskolā. Kādā aukstā ziemas dienā zirga ragavās braucām pa taisnākajiem ceļiem pāri Daugavai 70 km uz Ilūkstes apriņķi. Jau nākamajā dienā Bebrenē klasesbiedru vidū jutos kā mājās. Tik jauki toreiz bija latviešu lauku zēni.

Pēc gada — nākamās ziemas vidū — arī Bebrenes skolā iekārtojās vācu garnizons. Tie bija jauniesauktie no Elzasas un Lotringas apgabaliem. Puse — vācieši, puse — franči. Skolēni turpināja praktiskās vācu valodas mācības ar visu īpatnējo izloksni.

Fronte tuvojās Latvijas robežai. Brāli mobilizēja robežas apsardzībai. Otrs brālis kopš 1940. gada studēja Jelgavā. Vasarā viņu mobilizēja leģionā. Apsēju laukus. Nopļāvām sienu. Vācu ģenerāļi izdarīja nesekmīgu atentātu pret Hitleru. Blakus mūsu mājām skolā apmetās vācu sakarnieki. Kad viņiem jautāju, ko domā par šo atentātu, kāds kareivis atbildēja, ka Hitleru vajadzējis nogalināt, jo viņš ir zaudējis karu. (..)

1944. gada pavasarī armija pārņēma visu vidusskolu. Mēs pārgājām uz pamatskolas telpām. Tad notika piektās klases izlaidums, un visi devāmies lauku darbos uz vecāku mājām. Nezinājām, ka atvadāmies no skolas un draugiem uz vairākiem gadiem, bet no daudziem — uz visiem laikiem.

Fronte šķērsoja Latvijas robežu. Brālis, kas bija mobilizēts robežapsardzībā, pārnāca mājās. 24. jūlijā ieradās vācu frontes karaspēka daļa. Tika veidota aizsardzības līnija gar Feimanes upi. Mīnēja dzirnavu tiltu. Pie mūsu mājas stūra novietoja prettanku lielgabalu. Ģimenei pavēlēja četru stundu laikā atstāt mājas. Iejūdzām zirgus, sakrāvām divus vezumus. Atnāca palīgi no tuvākajām mājām — viņus armija neaiztika. Tiem nodevām lopus, barības krājumus un citas mantas. Paturējām divas govis līdzņemšanai. Uz atvadām kopā ar kareivjiem iedzērām brāļa brūvēto saldo upeņu vīnu. Brālim jautāja, vai nav žēl atstāt mājas, kur smagā darbā pagājuši četrpadsmit jaunības gadi pēc mācībām vidusskolā, kur paliek nepabeigta jauna dzīvojamā māja, paliek izraudzītā meitene, kuru vajadzēja vest jaunajā mājā. “Nē! Pēc kara uzbūvēšu no jauna!” Tiešām, paša rokām uzcēla skaistu māju savā saimniecībā, bet — Anglijā.

Par neturēšanos pie mantas ar vislielāko cieņu un pateicību atceros brāli visu mūžu. Ja mantas dēļ būtu turējušies pie mājām, tās zaudētu 1949. gadā. Visa ģimene būtu nokļuvusi Sibīrijā. (..)

Sākās bēgļu gaitas un dažādas nelaimes. (..)

Kad nokļuvām Vidzemē, laikrakstā izlasījām, ka 1927. gadā dzimušos iesauc gaisa spēku izpalīgu dienestā Latvijas teritorijā, bet 1928. gadā dzimušajiem izsūtīs pavēstes ar uzaicinājumu ierasties iesaukšanas punktā “uz pārrunām”. Netālu no Madlienas apstājāmies lielās mājās meža vidū — Plāteres pagasta “Glāzniekos”. Tur uz kādu laiku palika māte un jaunākā māsa. Vispirms brālis aizbrauca uz Rīgu. Pēc pāris dienām māsa ar zirgu pajūgu aizveda mani uz Taurupes staciju. Atvadoties teicu, ka neredzēsimies pāris gadus. Ar to gribēju sacīt, ka gadu vēl turpināsies karš. Domāju — kādu gadu būšu rietumos, tad pārnākšu. Atgriezos Dzimtenē pēc diviem gadiem un diviem mēnešiem. Taču — no austrumu puses.

Pirmo reizi ierados Rīgā. Dzelzceļa stacijā cilvēku maz. Aprunājos ar trim lauku zēniem. Viņi, 1926. gadā dzimušie, ieradušies no Ērgļiem sakarā ar iesaukšanu leģionā. Lūdzu pieskatīt manu koferīti, jo steidzos apciemot māsu Sarkanā Krusta slimnīcā. Nesatiku — māsa bija aizbraukusi uz Ķegumu, kur dzīvoja vecākā māsa. Kad atnācu uz staciju, tur neviena nebija. Uz sola vientuļš gulēja mans koferītis ar puskukuli maizes, speķa gabalu un karadienestā vajadzīgām lietām.

Norunātajā laikā satikos ar brāli. Apciemojām brālēnu Čiekurkalnā. Brālēns teica, ka viņa paziņa strādājot Latvju jaunatnes organizācijas štābā. Viņš palūgšot, lai mani nosūta dienestā uz Ķegumu, kur dzīvo vecākā māsa un strādā māsas vīrs. Atteicos no palīdzības. Dienēšu tur, kur norīkos. Brālis mani pavadīja līdz iesaukšanas punktam Strēlnieku ielā 3. Tur atvadījāmies. Bija 9. augusts. Ienākot nodevu pasi. Nākamajā dienā brālis aizgāja dienestā 19. divīzijā. Kara gaitas viņš iesāka ar Nītaures kauju.

Līdz dienas beigām bija sanākuši apmēram divpadsmit zēnu. Vairākums — rīdzinieki, daži no Rīgas rajona, viens — no Latgales bēgļiem, Daugavpils skolnieks. Iesaukšanas komisija — viens leģiona kaprālis. Lika noģērbties un nostāties ierindā. Jautāja, vai vēlamies dienēt un aizstāvēt Dzimteni. Gandrīz visi atbildēja: “Jā!” Tad viens iebilda, ka viņam viena kāja esot īsāka — bijis lauzts gūžas kauls. Līdzi bija rentgena uzņēmums. Kaprālis to apskatīja pret logu un izrakstīja caurlaidi par atbrīvošanu no dienesta. Vēl viens iebilda, ka nevēloties dienēt, jo esot krievs. Arī viņš saņēma caurlaidi.

Pagalmā mūs paēdināja no armijas katla. Tad noliktavā izsniedza apģērbu — no veļas līdz kareivju mēteļiem, vidusjostām un bruņucepurēm. Trūka vienīgi izpalīgu uniformas. Tās atvedīšot no Vācijas. Pagaidām jāiztiekot ar linu auduma kareivju darba tērpiem.

Piebrauca kravas auto un veda mūs uz dienesta vietu. Tā bija 88 mm kalibra zenītbaterija Spilves lidlaukā pie Bolderājas. Mums ierādīja nelielu baraku ar divstāvu lāviņām un koka skaidu matračiem. Tiklīdz apgūlāmies, mums uzbruka blaktis. Devāmies ārā un, segās satinušies, gulējām uz koka redelēm pie virtuves. Izrādījās, ka tur nesen dzīvojuši krievu gūstekņi. Kad dezinficētāji blaktis nomierināja, varēja gulēt. Taču vēlāk atklājās, ka esam dabūjuši utis, labi, ka bez izsitumu tīfa. Pēc brokastīm mūs aizveda iepazīstināt ar lielgabaliem. Bija trauksme, kareivji savās vietās. Virs Rīgas — krievu izlūklidmašīna. Nepaguvām ne mutes atvērt, kad vienlaikus izšāva seši lielgabali. Kļuvām kurli uz vairākām stundām. Vēlāk pieradām, jo pirms izšaušanas pie katra lielgabala ieskanējās elektriskais zvans. Izlūklidmašīnas parasti neizdevās notriekt, jo lielgabali šāva augstumā līdz 10 km, bet izlūklidmašīnas lidoja 11–12 km augstumā. Vienlaikus eksplodējot sešām granātām, gaisa trieciena vilnis acīmredzot bija pamatīgs, jo izlūklidmašīna tūlīt ar pilnu jaudu bēga Rīgas līča virzienā. Ja izšāva 80–85 grādu leņķī, pēc brīža granātu šķembas nāca lejā ar raksturīgu troksni, graizot zāli un velēnas kā ar nažiem. Galvās mums bija bruņucepures, taču baiļu instinkts lika sarauties. Ja bailēs saliecās, varēja dabūt šķembu mugurā. Taisni stāvot — tikai pa pleciem. Kādam gadījās arī plecā — salauza pleca kaulu, bet ievainojums nebija nāvējošs.

Pirmajā nedēļā visbiežāk notika ierindas mācības, jo bija jāgatavojas svinīgajam solījumam. Baterijā bija viens Rīgas vācietis, kurš dienējis Latvijas armijā. Viņš pārmaiņus ar rotas virsseržantu apmācīja mūs. Centāmies izpildīt pavēles, cik labi vien spējām. Man, darbā rūdītam zemnieku zēnam, grūtību nebija. Sodīts netika neviens, taču mums darīja zināmu, kādu sodu var pielietot — pietupieni ar 16 kg smagu lielgabala lādiņu uz priekšu izstieptās rokās.

Baterijas artilēristi bija 25–30 gadus veci, jau piecus gadus karā. Jauns bija arī baterijas komandieris — kapteinis. Mūs uzņēma un apmācīja ļoti draudzīgi, kā dēlus. Baterija bija nākusi no kaujas pret tankiem Krustpils frotnē. Artilēristi dzīvoja saliekamās finiera būdiņās pie lielgabaliem, komandieris — lielākā teltī. Turpat pļavā ganījās piesieta aita, noķerta frontē pārtikas rezervei. Vienā teltī bija novietots jēlcukura maiss — no Krustpils fabrikas. Maisā — karote. Ja sajutām izsalkumu, arī mēs tur drīkstējām to remdināt. Jutām, ka pārtika nepietiekama, samazināta — ielenkuma devas, jo Vidzeme bija ielenkta. Krievi jau bija Tukumā, Slokā, Ķemeros.

Saskaņā ar gaisa spēku izpalīgu reglamentu svētdienas mums bija brīvas. Visiem izsniedza atvaļinājuma zīmes uz Rīgu. Mums bija zili virskrekli ar uzplečiem un cepures. Bet darba biksēs nedrīkst iet uz pilsētu. Kapteinis ieteica, lai kareivji mums aizdod savas goda bikses. Arī man viens aizdeva — tīras un rūpīgi izgludinātas. Ja kādam lauku zēnam nav Rīgā draugu, ieteica rīdziniekiem viņus paņemt līdzi. Arī starp rīdziniekiem bija labi un sirsnīgi zēni.

Gāju pie tantes uz Čiekurkalnu. Mājās tante un guļošs brālēns, karadienestā — pirms kara — saslimis ar kaulu tuberkulozi. Brālēns iedeva daudz jaunu grāmatu. Tās ņēmu līdzi un lasīju brīvajā laikā, bet nākamajā svētdienā apmainīju pret citām.

Turpinājums - seko