Latvijas Republikas Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks Dr. iur. Romāns Apsītis:

Pauls Šīmanis kā tiesiskas valsts idejas atbalstītājs ...

Referāts "Pauls Šīmanis — jurists un tiesībzinātnieks" zinātniskajā konferencē "Paula Šīmaņa vēsturiskais devums etniskās saskaņas veidošanā Eiropā un Latvijā" Rīgā 2000. gada 26.septembrī

Mūsdienu Latvijas vidējās un jaunākās paaudzes juristi Paulu Šīmani gandrīz nepazīst. Tas arī saprotams, jo viņa paustās idejas nebija pieņemamas ne 15.maija Latvijai, ne arī okupācijas varām, kas Latvijā pastāvēja kopš 1940.gada. Tagad, kad Latvija atkal kļuvusi demokrātiska valsts, viens no mūsu tiesību zinātnes uzdevumiem ir no jauna celt dienas gaismā arī tās demokrātiskās tiesiskās domas atziņas, ko savā laikā pauduši juristi — neatkarīgās Latvijas valsts patrioti. Viņu vidū viena no redzamākajām personībām ir vācbaltu jurists, publicists, valsts un sabiedriskais darbinieks, tiesību doktors Pauls Šīmanis. Lasot viņa rakstus, kas latviešu valodā publicēti Rīgā izdotajā grāmatiņā "Eiropas problēma" (1999.g.), kā arī šķirstot pagājušajā gadsimtā iznākušo laikrakstu "Rigasche Rundschau", rodas apbrīns, ar kādu neatlaidību, drosmi un konsekvenci šis cilvēks aizstāvējis tiesiskās valsts idejas. Vienlaikus arī kļūst skaidrs, ka viņa atstātais zinātniskais mantojums tiesību zinātnē ir pārāk liels, lai īsā laikā to varētu apgūt un pienācīgi novērtēt. Tāpēc šoreiz īsumā aplūkošu tikai dažus Paula Šīmaņa pausto uzskatu tiesiskos aspektus, kuri galvenokārt attiecas uz konstitucionālo tiesību nozari.

Rakstā "Latvijas Satversmes astoņi gadi" Pauls Šīmanis akcentē domu, ka Latvijā varas dalīšanas princips praktiski būtu nodrošināts "tikai tad, ja mums būtu neatkarīga Valsts tiesu palāta, kura varētu pārbaudīt, vai parlamenta un izpildorgānu lēmumi ir saskaņā ar Satversmi, un vajadzības gadījumā tos atcelt" (Eiropas problēma. Rakstu izlase, Rīga, Vaga, 1999, 45.un 34.lpp.). Šajos vārdos, kas rakstīti 1930.gadā, skaidri saskatāma ideja par konstitucionālas tiesas nepieciešamību. Turklāt formulēta arī tādas tiesas kompetence.

Interesanti, ka apmēram četrus gadus vēlāk — 1934.gada 8.maijā, tas ir, tikai vienu nedēļu pirms valsts apvērsuma, kad atlaista tika pati Saeima, — līdzīgu priekšlikumu no Saeimas tribīnes izteica vācbaltu frakcijas deputāts Helmuts Štegmanis. Viņš ieteica Saeimai papildināt valsts pamatlikumu — Satversmi — ar 86.1 pantu, kurā būtu ietverta norma, kas paredzētu speciālas valsts tiesas izveidošanu. Valsts tiesas uzdevums būtu pārbaudīt likumu un Ministru kabineta izdoto noteikumu, kā arī Valsts prezidenta un Ministru kabineta lēmumu un rīkojumu atbilstību Satversmei un likumiem. Pēc vācbaltu frakcijas domām, tas būtu jādara, lai pilnveidotu Latvijas valsts tiesisko raksturu. 86.1 panta projekts tika iesniegts Saeimai šādā redakcijā: "Latvijā pastāv uz sevišķa likuma pamata valsts tiesa jautājumu izšķiršanai par likumu un Ministru kabineta noteikumu saskaņu ar satversmi un Valsts prezidenta un Ministru kabineta lēmumu un rīkojumu saskaņu ar satversmi un likumiem" (Latvijas Republikas IV Saeimas stenogrammas. IX sesija. — Rīga, 1934. — 162.sleja). Toreiz Saeima šo projektu noraidīja, jo tas nesaņēma divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu.

Te nu varētu rasties jautājums: vai diviem vācbaltu frakcijas deputātiem neatkarīgi vienam no otra būtu radušies analoģiski priekšlikumi? Domāju, ka ne. Šīs idejas autors, manuprāt, bija un palika Pauls Šīmanis. Viņš kā šīs frakcijas autoritatīvs priekšsēdētājs, liekas, bija savu ideju frakcijā jau labu laiku pirms 1934.gada 8.maija nobriedinājis līdz precīza priekšlikuma formulējumam, taču pats viņš šo priekšlikumu Saeimai nepaspēja iesniegt, jo deputāta mandātu bija nolicis jau 1933.gada 20.oktobrī. Tajā pašā dienā par vācbaltu frakcijas deputātu bija kļuvis zvērināts advokāts Helmuts Štegmanis… (Latvijas Republikas IV Saeimas stenogrammas. Ārkārtējā un VII sesija. — Rīga, 1933. — 148., 154.–155.sleja; Latvijas valsts un tās vīri. Rīga, "Latvijas Vēstnesis", 1998, 507.lpp.). Tādējādi par tagadējās Satversmes tiesas idejisko tēvu uzskatāms Pauls Šīmanis. Viņa ideja tika īstenota tikai 1996. gada 5.jūnijā, kad Saeima nolēma ietvert Satversmes 85.pantā šādu formulējumu: "Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas…" Bez šaubām, Paula Šīmaņa pamatdoma te bija saglabāta, kaut gan izteikta nedaudz citādiem vārdiem.

Iepriekš minētais raksts "Latvijas Satversmes astoņi gadi" ļauj izdarīt arī citus secinājumus.

Lasītājs jurists tūlīt pamanīs, ka raksta autors ir profesionāls tiesību zinātnieks, konstitucionālo tiesību speciālists. Kā gan citādi, jo Pauls Šīmanis, būdams Latvijas Tautas padomes, Satversmes sapulces un pirmo četru Saeimu deputāts, bija viens no Latvijas Republikas konstitucionālo tiesību izveidotājiem un šīs tiesību nozares kvalificētākajiem attīstības veicinātājiem. Tas pilnā mērā attiecas arī uz valsts pamatlikumu — Satversmi. Pauls Šīmanis Satversmes izstrādāšanas komisijā pārstāvēja vācbaltu frakciju. Vislielāko ieguldījumu viņš devis Satversmes otrās daļas projekta "Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem" izstrādāšanā. Te bija paredzētas arī minoritāšu tiesības. Satversmes projekta 115.pants gan noteica, ka latviešu valoda ir valsts valoda, tomēr mazākuma tautību piederīgajiem garantēja viņu valodas brīvu lietošanu, par ko būtu jāpieņem īpašs likums. Savukārt 116.pants definēja, ka "mazākuma tautības ir savās nacionāli kulturālās lietās autonomas publiski tiesiskas organizācijas", kuru tiesības un pienākumus arī nosaka "sevišķs likums" (Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture 1914–1940. — Stokholma, Daugava, 1976. — 704.lpp.).

Satversmes otrās daļas pieņemšana būtu zināmā mērā nogludinājusi tiesiskās domstarpības starp Latvijas valsti un tās minoritātēm, jo šī valstiski svarīgā problēma pamatvilcienos būtu konstitucionāli atrisināta. Līdz ar to atkristu vēlākajos gados Saeimā vērojamie dažkārt visai asie cīniņi par minoritāšu izglītības, kultūras un valodas jautājumiem. Tomēr kļūmīgā kārtā Satversmes otrā daļa trešā lasījuma balsojumā 1922.gada 5.aprīļa Satversmes sapulces sēdē tika noraidīta (62 balsis bija par, 6 — pret, 62 — atturējās. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas. 1922, 8.burtnīca, 1217.lpp.). Tāpēc arī Pauls Šīmanis ar nožēlu ir spiests konstatēt, ka "mums ir Satversme, kura nodarbojas vienīgi ar valsts orgāniem un to kompetences sfērām. Tomēr šajos ietvaros ir iespējams runāt par konstitucionālo tiesību attīstību — tādā nozīmē, ka šie orgāni savas savstarpējās attiecības skaidrāk izstrādājuši vispirms praksē, turklāt dažos gadījumos kompetenču galīgā norobežošana panākta tikai ar zināmiem palīglikumiem" (Eiropas problēma, 25.lpp.).

Divdesmito gadu otrajā pusē Paula Šīmaņa kā politiķa un konstitucionālo tiesību speciālista autoritāte jau bija kļuvusi tik pārliecinoša, ka 1927.gada decembrī, pēc tam, kad demisionēja Marģera Skujenieka valdība, Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals aicināja Paulu Šīmani uzņemties nākamās valdības sastādīšanu. Tomēr Pauls Šīmanis no šā goda atteicās, jo nebija pārliecināts, ka viņa sastādītajai valdībai Saeimā būs pietiekams atbalsts.

1933.gada 21.martā Saeima pieņēma pirmos Satversmes grozījumus: precizētā un papildinātā redakcijā tika formulēti divi Satversmes panti, kuri attiecās uz tautas nobalsošanu, — 74.pants un 79.pants. Tomēr abu Satversmes normu centrālais elements — nepieciešamais balsotāju kvorums, kas vajadzīgs, lai Saeimas pieņemto likumu atceltu vai tautas nobalsošanai nodoto Satversmes grozījumu vai likumprojektu pieņemtu, — palika iepriekšējais, proti, vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, ja vien vairākums no viņiem ir balsojis attiecīgi par likuma atcelšanu vai par likumprojekta pieņemšanu. Šāda kvoruma saglabāšanu atbalstīja deputāts Pauls Šīmanis, kaut arī vairumam no tiem viņa kolēģiem, kuri Saeimas 1933.gada 10.februāra vakara sēdē uzstājās, bija pavisam citāds viedoklis. Viņi pārsvarā prasīja kvorumu samazināt, jo tas esot pārāk liels un tāpēc grūti sasniedzams.

Pauls Šīmanis šajā sēdē pamatoja savu viedokli. Viņš norādīja, ka kvoruma jautājumam tautas nobalsošanā ir ciešs sakars ar attiecīgās valsts satversmē noteikto valsts varas uzbūvi. Latvija ir parlamentāra valsts ar netiešu tautas valdīšanu. Kārtējais likumdevējs aparāts ir Saeima. Tautas nobalsošana ir ārpus parlamenta, un tā lietojama tikai ārkārtējos gadījumos. Kad parlaments atsakās pildīt vēlētāju gribu, tad jābūt iespējai sasaukt pašu tautu, lai tā dara zināmu savu pretējo gribu. Pauls Šīmanis teica: "… nav pareizi apgalvot, ka tas apstāklis, ka līdz šim vēl nevienā tautas nobalsošanā nav bijis kvoruma, rādītu, ka kvorums noteikts par lielu. Ja 300 000 vēlētāju balso un 900 000 vēlētāju nebalso, vai tad var runāt par to, ka tauta būtu skaidri un nepārprotami atklājusi savu tautas pārstāvjiem pretējo gribu? Man vairāk liekas, ka tas ir pilnīgi skaidrs un nepārprotams pierādījums, ka par iniciatoru ierosinātiem jautājumiem tautai nav bijis pietiekošas intereses, kas to pamudinātu tieši izteikt savu gribu.

Apgalvojums, ka tautas nobalsošanā pievilkt pusi no visiem vēlētājiem vispār neesot iespējams, ir nepareizs. Tautai, no kuras tagad visus trīs gadus vēlēšanās piedalās 90%, jābūt politiski tā ieinteresētai, ka arī tautas nobalsošanā piedalījušos skaits varētu būt lielāks… Līdzšinējās tautas nobalsošanas tauta nevēlējās, tāpēc tās ir aiztecējušas smiltīs. Tas atbilst mūsu satversmes garam" (Latvijas Republikas IV Saeimas stenogrammas. V sesija. — Rīga, 1933. — 149.–150.sleja).

Pauls Šīmanis rakstā "Latvijas Satversmes astoņi gadi" brīvi un kompetenti analizē likumdošanas varas, izpildvaras un tiesu varas institūciju izveidošanas kārtību, kompetenci un savstarpējās attiecības. Viņš kritizē Satversmes trūkumus un iezīmē to novēršanas iespējas. Līdz ar to viņa domas lieti noderētu, izstrādājot visaptverošus Satversmes komentārus, kas būtu jūtams ieguldījums gan Latvijas konstitucionālo tiesību zinātnē, gan palīgs praktiskajā jurisprudencē, piemēram, Satversmes tiesas darbā. Šādu visaptverošu Satversmes komentāru trūkumu mēs asi izjūtam, jo pagaidām mūsu rīcībā ir tikai divi mēģinājumi komentēt Satversmes normas. Pirmais mēģinājums tika izdarīts 1948. gadā Rietumvācijā, kur kādā no latviešu bēgļu nometnēm tiesību maģistrs Kārlis Vanags bija sacerējis un rotaprinta tehnikā 58 lappušu apjomā izdevis "Latvijas valsts Satversmes komentārus". Diemžēl šā izdevuma zinātniskais līmenis nav visai augsts.

Otra mēģinājuma iniciators ir profesors Dītrihs Andrejs Lēbers, kurš sadarbībā ar profesoru Ilmāru Bišeru ļoti kvalificēti izstrādājis komentārus Satversmes 4.nodaļai (Ministru kabinets. Komentārs Latvijas Republikas Satversmes IV nodaļai "Ministru kabinets". — Rīga, 1998. — 252 lpp.). Protams, tas ir tikai nopietna darba iesākums, kura turpinājumam būtu jāseko.

Apcerot savas politiskās un zinātniskās darbības pamattēmu par minoritātēm un to tiesībām, Pauls Šīmanis daudzos rakstos par teorētisko uzskatu tiesisko bāzi izmanto Latvijas Satversmes normas. Viņš norāda, ka Satversme, salīdzinot to ar vairāku citu Eiropas valstu konstitūcijām, "noraida jebkuru nacionālvalstisku konstrukciju un nevienam pilsonim nemazina "viņa tiesības valstī un atbildību pret to"" (Valststauta un minoritāte / Eiropas problēma, 48.lpp.). Paulam Šīmanim nav ne mazāko šaubu, ka "saskaņā ar Satversmi valststautu Latvijā veido visu valsts pilsoņu kopums un ka piederība vienai vai otrai tautībai nerada nekādas atšķirības pilsoņa konstitucionālajā stāvoklī valstī" (turpat, 47.lpp.). Šīs un citas atziņas Pauls Šīmanis atkal un atkal izmanto diskusijās ar saviem politiskajiem oponentiem, arī polemikā ar toreizējo Latvijas izglītības ministru Ati Ķeniņu.

Rakstā "Kultūras autonomija" ("Rigasche Rundschau", 07.02.1925, Nr.30) Pauls Šīmanis ar gandarījumu atzīmē, ka Latvija un Igaunija nopietnā likumdošanas darbā pratušas novērst "rīvēšanos" starp minoritātēm un vairākumtautu ( Mehrheitsvolk ) un atradušas ceļu uz valstisku solidaritāti. Šajā nopietnajā likumdošanas darbā lielu ieguldījumu nepārprotami bija devis arī pats Pauls Šīmanis.

Profesors Leo Dribins savā lietpratīgajā rakstā "Latvijas nacionālā valsts un vācbaltiešu minoritāte" (Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A. — 1996, 50.sēj., nr.3, 77.-85.lpp.) konstatē, ka Paula Šīmaņa uzskatos par valsti dominējusi atziņa, ka XX gadsimtā vispiemērotākais ir pārnacionālais valstiskums. Tāda pārnacionāla valsts būtu "savu nacionālo un etnisko kopību neitrāls, objektīvs arbitrs un regulētājs, nodrošinot katrai kopībai tās pastāvēšanu un kultūras dzīves autonomu pārvaldīšanu" (turpat, 81.lpp.). Pauls Šīmanis bija par latviešu un Latvijas minoritāšu sadarbību un tuvināšanos uz Latvijas valsts kopīgo interešu pamata. Tas faktiski bija ceļš uz kopīgas valstsnācijas veidošanos. Tomēr, manuprāt, šī teorētiski sterilā, juridiski korektā nostādne par pārnacionālu valsti un kopīgu valstsnāciju konkrēti vēsturiskajos Latvijas apstākļos bija visai utopiska, nereāla. Profesors Leo Dribins iepriekšminētajā rakstā pareizi norāda, ka šīs idejas atbalstījušas tikai atsevišķas personības, kuras spējušas "pacelties pāri ikdienas negācijām". Turpretī dažādu tautību politiķu un kultūras darbinieku vairums ieņēmis "striktu etnonacionālistisku stāju".

1932.gada 27.maijā, Saeimā uzstājoties ar runu, kas veltīta valsts budžeta projektam 1932./33. saimniecības gadam, Pauls Šīmanis ar rūgtumu atzīst, ka "negatīvi noskaņota nacionālā sajūta ir pacelta par valsts lozungu. Ja vēl pirms 12 gadiem visi bija vienis prātis, ka suverēnā vara Latvijas valstī pieder Latvijas tautai, t.i., visu pilsoņu kopībai, tad tagad", viņš saka, "pilnīgi pretēji satversmei, grib atzīt tikai latviešu valsti un latviešu valsts intereses" (Latvijas Republikas IV Saeimas stenogrammas. III sesija. — Rīga, 1932. — 453.sleja).

Kaut arī nākamie 12 gadi bija traģiskiem vēsturiskajiem notikumiem piesātināti un vienlaikus pēdējie Paula Šīmaņa mūžā, viņš tomēr bija un palika pārliecināts demokrāts, tiesiskas valsts piekritējs un Latvijas patriots. Viņa humānās tiesiskās idejas savu aktualitāti un nozīmi nav zaudējušas arī mūsu dienās.