Starp pagānu dieviem un kristietību

Baltijas kristianizācija un krusta kari

Nobeigums. Sākums – “LV”, 27.07., 28.07.2005.

Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Karš pret Baltijas pagāniem

Viduslaiku kristīgais skatījums uz pasaules vēsturi un pagānu vietu tajā dara acīmredzamu, kāpēc kristietībai neizbēgami bija ar labu vai ar varu jāienāk arī Līvzemē.
Tiešais Livonijas krusta karu iemesls bija vācu un dāņu misiju izgāšanās un neiespējamība ieviest Baltijas telpā kristietību sludināšanas ceļā – Rietumeiropas katoļu sabiedrībai neatlika citas alternatīvas kā pildīt savu kristieša pienākumu bruņotā ceļā. Kā uzsvēra Sv. Bernards no Klervo, cīņai par dvēselēm jānotiek visās frontēs un ienaidnieka teritorijā. Ja nelabais tiktu sakauts austrumos, viņa valdīšana uz zemes turpinātos, kamēr kristietībai netiktu pievērstas visas tautas. Kā atzīmē Ē.Kristiansens, kristianizācijas misijas Baltijā saskārās ar tautām, kurām sirošana un laupīšana bija tradicionāla nodarbe. Misionāriem bija izvēle vai nu nocietināties un gaidīt, ka potenciālie kristieši paši nāks pie viņiem, kas nozīmētu ārkārtīgi lēnu kristianizācijas gaitu, vai arī nostāties militāra spēka pusē un kristietību piedāvāt komplektā ar ieročiem un militāro palīdzību un nodrošināt savu kundzību. Tādējādi Baltijā kristianizācijas misija un krusta karš saplūda vienā procesā, radot unikālu abu elementu kombināciju. Atsevišķos aspektos un darbos tā tiek skatīta kā precedents notikumiem Meksikā un Peru.
Kristīgās sabiedrības pienākumu doties karā pret Baltijas pagāniem vēl pastiprināja jaunkristīto masveida atkrišana no pieņemtās ticības, kas pierādīja miermīlīgu metožu nepiemērotību Baltijas telpā.
Vēl viens arguments par labu krusta kariem Baltijā bija kristiešu pienākums aizstāvēt jaunos kristīgās kopienas locekļus, jo jaunkristītos pagānismā palikušie tautieši uzņēma naidīgi. Tieši ar nepieciešamību aizstāvēt jaunkristītos pret barbariem, kuri pielūdz “nesaprātīgus dzīvniekus, lapotus kokus, dzidrus ūdeņus, zaļu zāli un nešķīstus garus”, tika pamatots pāvesta Innocenta III aicinājums doties karā uz Livoniju.
Kristīgās sabiedrības apziņu par nepieciešamību cīnīties pret pagāniem Baltijā pastiprināja arī baltiešu tradīcijas, kas kristiešiem likās nepieņemamas. No Baltijas pagānu rokas mokpilnā nāvē bija gājuši bojā misionāri, kam vēlāk pievienojās krusta karotāji, dodot kristīgajai pasaulei papildiemeslus ar kristīgo mocekļu asinīm slacīto zemi atkarot kristiešiem. Lai gan baznīcai šī ideja īsti ērta nebija un cīņā ar pagāniem nogalināto vārdi nekad neparādījās svēto kalendāros, propaganda kritušos krusta karotājus bieži dēvēja par svētajiem mocekļiem.
Tas viss kopumā padarīja kristietības ieviešanu Baltijā par morālu pienākumu Eiropas sabiedrībai.

Livonijas krusta karu īpatnības

Krusta kariem Baltijā tika veltītas daudzas pāvesta bullas. Šie dokumenti nostādīja cīņu pret pagāniem Līvzemē vienādā statusā ar karu par Svētās zemes atkarošanu. Tas norāda, ka no kristīgās pasaules interešu viedokļa tā bija tikpat svarīga kā citi krusta kari un tika pilnā mērā iekļauta krusta karu kustībā.
Livonijas krusta karu pasludināšanas laikā krusta karu kustība bija attīstījusies un pilnveidojusies, salīdzinot ar tās pirmsākumiem, un līdz ar to varēja izmantot iepriekšējo centienu rezultātus.
Viena no Livonijas krusta karu iezīmēm bija lielāka pāvesta virsvadības pakāpe, salīdzinot ar citiem krusta kariem un misijām. Krusta karš bija viens no instrumentiem pāvesta monarhijas teorijas īstenošanai. Pēc šīs teorijas pāvests bija atbildīgs par visas cilvēces garīgo un politisko labklājību, un viņa pienākums bija izmantot pasaulīgos un pārpasaulīgos līdzekļus, lai panāktu visu cilvēku pestīšanu. Krusta kari Eiropas ziemeļos bija viens no šādiem līdzekļiem.
Vadoties no pāvesta monarhijas teorijas un Livonijas krusta karu nozīmes diktētiem apsvērumiem, pāvesta institūcija apņēmīgi cīnījās par varu Baltijā, cenšoties iekarotajās zemēs nodibināt teokrātisku pārvaldi. Pēc Innocenta III ieceres Livonijā un citās iekarotajās zemēs garīgajai un politiskajai varai vajadzēja nonākt bīskapu rokās un visiem pagāniem bija jāatrodas neapbruņotu misionāru rīcībā, baudot politisko brīvību teokrātiskā valstī. Ordeņu pretestības dēļ tomēr neizdevās pāvesta plāns pakļaut kristianizēto Baltijas telpu tieši sev. Taču, pateicoties pāvestu centieniem kontrolēt un vadīt kristianizāciju Baltijā, Līvzeme, lai gan nekļūdama par Sv. Pētera zemi, netika padarīta par ekskluzīvu Vācu ordeņa īpašumu.
Tomēr praksē kristīgās idejas izpaudās modificēti, jo karotāju izpildījumā krusta kara ideja izgāja caur personisko vājību un sociālo apstākļu ietekmes prizmu, kas neizbēgami ietekmēja kristianizācijas procesa rokrakstu. Par galvenajiem Baltijas kristianizācijas realizētājiem ordeņiem Romas kūrijā tika iesniegtas daudzas sūdzības par darbībām, kas nav savietojamas ar kristieša pienākumu pret pagāniem, par nevēlēšanos patiesi piegriezt kristietībai pagānus, bet gan izmantot tos pasaulīgās mantas gūšanā.
Neattaisnojot kristietības nesējus, pielietoto līdzekļu izvēli tomēr var mēģināt saprast, ielūkojoties attiecīgā laikmeta kontekstā.
Kādi bija apstākļi, kas izraisīja Livonijas krusta karotāju uzvedības nobīdes no valdošās ideoloģijas?
Kā minēts, pastāvēja atšķirības starp teologu sludināto un laicīgās pasaules uztveri. Pāvestiem un sludinātājiem, kam vardarbības teoloģija bija jāinterpretē ierindas kristiešiem saprotamā veidā, tā arī neizdevās uzbūvēt pieņemamu tiltu pār dziļo bezdibeni, kas atdalīja teologu intelektuālās abstrakcijas no vienkāršos cilvēkus virzošajiem spēkiem, un tāpēc tā arī nevarēja pilnībā vadīt pašu uzkurinātās kaislības. Kā arguments jāpiemin arī ordeņa brāļu pieticīgā sociālā izcelsme, attiecīgā laikmeta attieksme pret vardarbību un cietsirdību vispār, rietumu kristietības pieaugošā neiecietība pret citām ticībām, kā arī sociālo realitāšu ietekme.
Jārunā arī par iesaistīto cilvēku personiskajām īpašībām un morāli. Teoloģijā pamatotie mērķi negarantē, ka to īstenošanā tiks iesaistīti tikai augstas morāles cilvēki.
Šajā sakarā jāņem vērā, ka krusta karu organizatoriem nebija iespēju izvēlēties karotājus, nācās pieņemt visus, ko varēja dabūt. Tā kā karš pret pagāniem ir cīņa Dieva vārdā, tad arī grēcinieki, pievienodamies šai cīņai, kļūst par Dieva kalpiem.
Izveidojās pat prakse atlaist noziedzniekiem uzlikto laicīgo sodu, ja vainīgais apņēmās doties krusta karā.
Viens no galvenajiem argumentiem ir arī tas, ka praktiskā karadarbība pret pagāniem bija Vācu ordeņa pastāvēšanas pamatnosacījums un bruņinieku ideoloģijas stūrakmens, īpaši ņemot vērā, ka sākotnējais uzdevums – cīņa ar neticīgajiem Svētajā zemē – pēc Palestīnas zaudēšanas vairs nebija veicams.
Tomēr atkāpes no teorijas tās praktiskajā izpildījumā neizslēdz rīcības sakņošanos šajā ideoloģijā. Ideoloģija un tās izpausmes un interpretācija neizglītotu, apstākļu ietekmētu cilvēku rīcībā ir vienas lietas divi dažādi aspekti.
Kāre pēc materiālā guvuma neizslēdza krusta karotāju ticības patiesumu un dziļumu, to, ka viņi, tāpat kā vairums laikabiedru, uztvēra pagānu zemju iekarošanu un viņu piespiedu kristianizāciju kā Dievam tīkamu darbu un kristieša svētu pienākumu.
Ir jāuzsver agrīno misionāru (un ne tikai) plaši pielietotais viduslaiku kristiešu uzskats, ka ticīgos Dievs atalgo ar materiālo pārticību, kristietība iet roku rokā ar materiālo labklājību. Uzskatam par kristīgajai ticībai sekojošo pārticību ir plaša teoloģiskā bāze Bībelē, sevišķi Vecajā Derībā, kur ir runa par dievbijīgu Izraēlas valdnieku uzvarām. Aplūkojot krusta karu dalībnieku mantkārību šādā gaismā un ņemot vērā viņu attālinātību no intelektuālām aprindām, nevar apgalvot, ka viņi skaidri apzinājās vēlākās kristietības attīstības gaitā iezīmētās pretrunas starp reliģisko krusta kara motivāciju un materiālas dabas tīkojumiem. Uzskatot, ka viņi reāli kalpo Dievam, viņi bija pārliecināti, ka pelnījuši par to reālu algu.

Krusta karu izraisītās izmaiņas Baltijas telpā

Līvzemes kristianizāciju no citiem krusta kariem būtiski atšķir tās sekas. Krusta karu Eiropas ziemeļos izraisītās izmaiņas bija daudz paliekošākas. Bija mainījusies Baltijas telpas attiecība pret Eiropas civilizāciju. Līdz ar šīs civilizācijas pamatu veidojošās katoļu ticības ienākšanu Baltijā šī teritorija kļuva par Eiropas kristīgās civilizācijas sastāvdaļu.
Vai krusta kari Baltijā padarīja vietējos iedzīvotājus par īstiem kristiešiem?
Manuprāt, tieša atbilde nav iespējama. Šis jautājums pēc būtības ir filozofisks – ko vispār nozīmē būt par kristieti tiklab viduslaikos, kā mūsdienās. Jau pašā viduslaiku gaitā, mainoties apstākļiem, taktikai, morālo resursu līmenim utt., mainījās prasības, kas bija jāpilda jaunkristītajiem, lai viņi skaitītos īsti kristieši. Pat vienā laikmetā dažādiem sabiedrības slāņiem izpratne par to, ko nozīmē būt kristietim vai pāriet kristietībā, varēja būt visai atšķirīga. Mūsu spriedumus par kristietības patiesumu Līvzemē krusta kara rezultātā joprojām ietekmē vēlāko gadsimtu kritēriji.
Tīri reliģiskā plāksnē jautājums, cik lielā mērā neizglītotu, īpaši agrāru, sabiedrību var uzskatīt par kristīgu, ir diskutabls. Tomēr liecības par pagānisma ilgo saglabāšanos Baltijā ļauj secināt, ka krusta kari Eiropas civilizācijā iekļāva tikai pašu Livonijas teritoriju, nevis tās iedzīvotāju vairākumu. Jo jaunas ticības iesakņošanās jebkur prasa ilgu laiku. Tomēr Līvzemē tas bija īpaši lēns process. Mēģinājumi ieskicēt cēloņus tik lēnai kristietības iesakņošanās gaitai būtībā reducējas uz vienu pamatiemeslu – bija mainījies pats laikmets, salīdzinot ar agrīno kristianizācijas posmu.
Viens no Līvzemes kristianizācijas sakarā dedzīgāk apspriestajiem aspektiem gan historiogrāfijā, gan plašā sabiedrībā ir jautājums par vietējās sabiedrības politiskās attīstības iespējām, ja nebūtu bijis krusta kara.
Nacionālistiski noskaņotie historiogrāfi, sūkstoties par iekarotāju iznīcināto un neizmantoto vietējās sabiedrības izaugsmes potenciālu, būtībā neapzināti kultivē tā saukto alternatīvo vēsturi, alternatīvos modeļus pieņemot gandrīz par patiesību, kas varētu būt realizējusies, ja nebūtu apstākļu, kuru, objektīvi vērtējot, nevarēja nebūt. Turklāt alternatīvie modeļi rēķinās tikai ar vietējiem apstākļiem, neņemot vērā tendences plašākā telpā.
Starptautiskajā un retumis arī Latvijas historiogrāfijā secināts: attiecīgajā laikposmā situācija Eiropā jau bija tāda, ka pagāniskas valsts izveidošana bija neiespējama – pat ja būtu pastāvējušas valsts izveides tendences. (Rodas dabisks jautājums – kā ar Lietuvu? Tas ir īpašs fenomens, kas prasa atsevišķu analīzi) R. Bārtlets, piemēram, atzīmē, ka Austrumeiropā etniskās vienības politisko likteni noteica tas, cik agri attiecīgā vienība pieņēma kristietību. Tās, kas kristianizējās agri (līdz 1000. gadam), saglabājās kā neatkarīgas valstis arī vēlajos viduslaikos, vēlāk tas nebija iespējams. Arī Arnolds Spekke uzsver, ka starp divām spēcīgām baznīcām, kuras abas zināmā mērā bija politisko centienu garīga izpausme, iespiesto baltu, kuri tik ilgi bija palikuši ārpus šo baznīcu tiešās ietekmes, liktenis bija jau a priori izlemts. Ē.Kristiansens savukārt uzsver lietuviešu draudu realitāti, uzskatot, ka pastāvēja tikai divas iespējas – pakļauties ordenim vai lietuviešiem.
No otras puses, pašā vēlākās Livonijas teritorijā nebija nekādu apvienošanās tendenču, kas varētu realizēties pietiekami tuvā nākotnē, lai pretdarbotos Rietumeiropas kristīgās sabiedrības ekspansijas spēkiem.
Te pietiek minēt savstarpējos karus un piesliešanos iekarotājiem izdevīgā situācijā. Tieši šādā kontekstā ir jāpārvērtē nosodošā attieksme pret Kaupo. 12. un 13. gadsimtā tāda attieksme bija sveša, un sabiedroto un pretinieku izvēli noteica pavisam objektīvi izdevīguma principi. Bez tam Kaupo tēls būtu pārvērtējams arī kontekstā ar citu, agrāk kristianizēto sabiedrību vadītājiem – visur bija vērojama tendence sākumā kristietībai aptvert sabiedrības eliti.
Nekas neliecina, ka vēlākās Livonijas teritorijas ciltis, iegrimušas nebeidzamā, sīkā karadarbībā ar kaimiņiem, redzētu kristietības nesējos lielākus ienaidniekus nekā kaimiņu ciltis.
Pievienošanās kristiešiem vietējām ciltīm bija ļoti izdevīga – tā apvienoja viņus ar spēcīgu varu zem Romas baznīcas virskundzības, spējīgu cīnīties pret krieviem un lietuviešiem.
Neuzskatot to par atpalicību – jo atpalicība pati par sevi ir relatīvs jēdziens – Līvzemes iedzīvotāju politiskās attīstības stadija nepieļāva citu iznākumu kā Līvzemes pievienošanu kristīgajai pasaulei.
Līvzemes iedzīvotājiem būtu bijis nepieciešams ilgs laiks, lai attīstītos līdz tādam organizācijas līmenim, kas ļautu izvērst vienotu pretošanos ārējiem agresoriem. Taču kristīgās pasaules ekspansijas procesi, kas bija sākušies jau agrajos viduslaikos un izrietēja no kristīgās pasaules uztveres, izslēdza šādai attīstībai vajadzīgā laika iespēju. Nepieņemot kristietību, pagānu sabiedrība, pat valstī apvienota, nespētu pretoties katoļu pārspēkam. Savukārt krusta kari vismaz formāli iekļāva Baltijas iedzīvotājus savstarpēji un ar Eiropas civilizāciju vienojošas kultūras ietvarā. Tie iezīmēja vietējo iedzīvotāju lēnā kristianizācijas procesa sākumu, radot apstākļus Līvzemes tālākai attīstībai līdz ar pārējo Eiropas daļu. Tieši krusta kari Līvzemē bija tas pagrieziena punkts, kas noteica to, ka šodien esam tur, kur esam.

Raksta pamatā – maģistra darbs. Zinātniskais vadītājs Dr. hist. prof. Ilgvars Misāns

Eva Eihmane