Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes katedras vadītājs Dr.habil.prof. Inesis Feldmanis:

... un neatkarīgai Latvijai lojāls nacionālo minoritāšu aizstāvis

Referāts "Pauls Šīmanis — izcils politiķis un publicists" zinātniskajā konferencē "Paula Šīmaņa vēsturiskais devums etniskās saskaņas veidošanā Eiropā un Latvijā" Rīgā 2000. gada 26.septembrī

20.gados un 30.gadu sākumā P.Šīmanis bija pats redzamākais un ietekmīgākais vācu politiķis Latvijā. Pretēji vācbaltiešu tradīcijām viņš politiskā līdera stāvokli ieguva, nevis darbojoties profesionālajās vai studentu organizācijās, bet gan vadot Vācbaltiešu demokrātisko partiju. Kā šīs partijas priekšsēdētājs viņš nepārtraukti nostiprināja savu autoritāti citu vācbaltiešu politisko spēku vidū. 1920.gadā P.Šīmani uz pusgadu ievēlēja par Vācbaltiešu partiju komitejas (Ausschuss der deutschbaltischen Parteien in Lettland) vadītāju. Pārvēlēšanas ceļā viņš palika šajā amatā līdz pat 1933.gadam. Veselus 14 gadus P.Šīmanis vadīja un koordinēja vācbaltiešu politisko partiju darbību. Gan piekritēji, gan pretinieki atzina viņa kā politiķa spēju apvienot visus vācbaltiešu spēkus kopīgu nacionālo uzdevumu veikšanai.

P.Šīmanis piederēja pie Latvijas politiskās elites. Viņš bija viens no tiem 19 Latvijas politiķiem, kas darbojās gan Tautas padomē, gan Satversmes sapulcē, gan arī visu četru sasaukumu Saeimās. No 1922.līdz 1933.gadam viņš vadīja Saeimas vācu frakciju. P.Šīmanis mēģināja Saeimā izveidot arī mazākumtautību bloku. Panākumi šajā jomā gan nebija stabili.

Laikabiedru un vēsturnieku skatījumā P.Šīmanis bija Eiropas mēroga politiķis. Viņa vārds bija plaši pazīstams tālu aiz Latvijas robežām. Viņš darbojās vairākās Eiropas mēroga organizācijās. Kopš 1925.gada viņš aktīvi piedalījās Eiropas nacionalitāšu kongresos, kas koordinēja nacionālo mazākumtautību darbību. P.Šīmanis bija viens no šī kongresa viceprezidentiem. Viņu uzskatīja par Eiropas nacionālo mazākumtautību kustības neoficiālu vadītāju un vadošu teorētiķi. Viņš izstrādāja un pārstāvēja t.s.anacionālās valsts teoriju, kuras galveno kodolu veidoja kultūras autonomijas prasība mazākumtautībām.

Lielu popularitāti P.Šīmanis ieguva arī kā publicists. Gandrīz 14 gadus (1919–1933) viņš vadīja avīzi "Rigasche Rundschau". Viņa kā galvenā redaktora laikā "Rigasche Rundschau" kļuva par pazīstamāko vācu mazākumtautības avīzi Ziemeļaustrumeiropā. Laikabiedri bieži pasvītroja neparasti augsto avīzes profesionālo līmeni.

Pēc politiskās pārliecības P.Šīmanis bija liberāls demokrāts. Savu politiķa karjeru viņš uzsāka laikā (1919.gada vasara), kad jau pastāvēja Latvijas valsts un latvieši un vācieši nonāca mainītās lomās. Viņš attīstīja reālistisku politisko stratēģiju, kas prasīja vācbaltiešu pielāgošanos jaunajām sabiedriskajām un politiskajām attiecībām. Viņš aktīvi atbalstīja latviešu un vāciešu saprašanos, mēģinot mīkstināt savstarpējās pretrunas un daļēji atrisināt abu pušu interešu konfliktu.

Lai gan P.Šīmaņa ideāls nebija nacionāla valsts, pret Latvijas valsti viņš izturējās lojāli. Viņš iestājās par valsts vispārējo interešu ievērošanu un tās labklājības celšanu. Ar savu darbību un attieksmi viņš sekmēja lojalitātes idejas nostiprināšanos vācbaltiešu vidū. Tas ir viens no P.Šīmaņa vēsturiskajiem nopelniem.

P.Šīmaņa galvenais uzdevums politikā bija aizstāvēt vietējo vāciešu intereses Latvijā, pamatojoties uz viņu kā pilsoņu tiesībām, nevis uz vēsturiskajām privilēģijām. Par nepieciešamu priekšnoteikumu, lai gūtu politikā pozitīvus rezultāus, viņš uzskatīja vācbaltiešu kopienas vienotības saglabāšanu un dažādu politisko spēku apvienošanu. Savas politikas pamatā viņš faktiski lika divus principus: nacionālo un sociālo solidaritāti. Viņš tiecās ne vien pēc nacionālās vienotības, bet arī pēc saimniecisko interešu un pretrunu izlīdzināšanas tautiešu vidū.

Viens no P.Šīmaņa un citu vācu parlamentāriešu darbības mērķiem bija kultūras autonomijas nodrošināšana. Pateicoties Latvijas valsts pretimnākšanai, šajā jomā strauji tika gūti ievērojami panākumi. Jau 1919.gada 8.decembrī Latvijas Tautas padome pieņēma Likumu par mazākumtautību skolu iekārtu Latvijā. Tas ievirzīja visu izglītības darbu Latvijā kultūras autonomijas gultnē. Katra mazākumtautība varēja veidot savu skolu pārvaldi utt.

P.Šīmanis aktīvi līdzdarbojās Satversmes izstrādāšanas komisijā, kas tika izveidota 1920.gada 11.maijā. Komisija atbalstīja viņa ierosinājumu (1921.gada 3.novembris), ka katra nacionālā mazākumtautība Latvijā var izstrādāt savu kultūras autonomijas projektu un iesniegt to pieņemšanai. Šo iespēju izmantoja gandrīz vai visu lielāko mazākumtautību frakciju deputāti. Satversmes sapulcei, vēlāk Saeimai tika iesniegti vairāki likumprojekti.

Vācu frakcijas izstrādātais likumprojekts, kuru bija parakstījis arī P.Šīmanis, paredzēja noteikt vācbaltiešu statusu Latvijā, piešķirot viņiem tiesisku kultūras autonomiju. Par šī likumprojekta pieņemšanu vācu deputāti nesekmīgi cīnījās līdz 1925.gadam. Projekts iestrēga Saeimas izglītības komisijā, jo tajā ietvertā pretenzija uz vācbaltiešu nacionālo autonomiju ar publiski tiesisku raksturu raisīja asu daudzu latviešu politiķu pretestību.

P.Šīmanis bija pazīstams arī kā konsekvents nacionālsociālisma pretinieks. 1930.gada nogalē viņš "Rigasche Rundschau" lappusēs publicēja piecu rakstu sēriju ar kopēju nosaukumu "Nacionālsociālisms", kurā asi vērsās pret nacistu idejām. Viņa skatījumā nacionālsociālisms bija "tik ... agresīvs nacionālisms, kādu vēsture vēl nav pazinusi". P.Šīmaņa noraidošā attieksme pret nacismu gan neguva vispārēju piekrišanu vācbaltiešu sabiedrībā. Pēc P.Šīmaņa rakstu sērijas publicēšanas žurnālā "Baltische Monatsschrift" tika norādīts, ka "Rigasche Rundschau" lasītāji ieguvuši greizu priekšstatu par nacionālsociālismu.

"Šīmaņa ēra" Latvijā beidzās 1933. gadā, kad nacisti nāca pie varas Vācijā. Pateicoties tam, ka "Rigasche Rundschau" finansiāli bija atkarīga no reiha, Berlīne 1933.gada jūlijā panāca P.Šīmaņa atcelšanu no avīzes galvenā redaktora amata, kompensācijas vietā piešķirot 870 latu lielu mūža pensiju. Veselības stāvokļa dēļ viņš šī paša gada oktobrī atteicās no Saeimas deputāta mandāta un pārtrauca parlamentāro darbību.

P.Šīmanis bija viens no redzamākajiem Latvijas politiķiem starpkaru periodā. Latvijas vēsturnieki šodien atzinīgi vērtē gan viņa politisko darbību, gan arī atstāto teorētisko mantojumu.