Vai demogrāfiskās tendences iezīmē Eiropas galu?

Leons Gabriels Taivans, Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Leons Gabriels Taivans Foto: Toms Grīnbergs, LU

– Nemitīgajiem teroristu sarīkotajiem sprādzieniem Bagdādē pievienojušies terora akti Eiropā – Spānijā, Lielbritānijā, arī tādās Austrumu valstīs kā Turcijā un Ēģiptē. Kādi procesi noris islāma pasaulē, no malas raugoties, šķiet, tā radikalizējas?

– Islāms vienmēr ir bijis pietiekami radikāls, un šobrīd tas izpaužas pastiprināti. Notiekošo es dēvētu par islāma un kristietības civilizāciju polarizāciju. Islāma pasaule savā nospiedošā vairākumā ir ļoti nabadzīga, lielākā daļa finanšu resursu pieder tā dēvētajām kristīgajām valstīm. Un islāma radikalizācijā liela vieta ir tieši ekonomiskajām pretenzijām, bet tās ir izteiktas reliģiskās kategorijās. Pirms gadiem divdesmit jaunattīstības valstīs radikālās grupas bija iekrāsotas sarkanā vai rozā krāsā, un konfrontācija ar bagāto Eiropu notika ar politiskiem lozungiem, taču šodien sarkanos karogus nomainījuši islāma zaļie.

– Vai šos teroristus ir korekti dēvēt par islāma fundamentālistiem?

– Ne vienmēr. Aiz katra terorista ir viņa konkrētais liktenis, viņa dzīve. Bieži tie ir cilvēki, kuriem ir lielas ekonomiskas, emocionālas, arī intelektuālas problēmas. Taču tie, kas vervē šos cilvēkus, lieto radikālā islāma mācību.

Islāma mērķis – islāma valsts nodibināšana

– Kāds ir šo radikāļu mērķis – novilkt stingru robežšķirtni starp islāma un kristietības pasauli, nepieļaujot to mijiedarbību, vai arī tā ir cīņa par dominanti pasaulē?

– Tas ir būtisks teoloģisks jautājums. Atcerēsimies Evaņģēlija stāstu, kurā kāds vīrs Jēzum uzdod jautājumu: vai mums, jūdiem, klājas maksāt okupantu varai nodokļus? Ja Jēzus atbildētu – nē, viņš būtu politisks noziedznieks, ja atbilde būtu – jā, viņu uzskatītu par savas tautas nodevēju. Jēzus uz to atbild ar jautājumu: kā portrets ir uz denārija, uz to vīrs atbild: ķeizara. Tad nu Jēzus saka: dodiet ķeizaram to, kas pienākas ķeizaram un Dievam to, kas pienākas Dievam. Šo Evaņģēlija stāstu sociologi bieži min, lai parādītu, ka kristietībā ir iespējama un ir pilnīgi normāla Baznīcas nodalīšana no valsts.
Islāmā ir pavisam citādi, tajā darbojas princips, ka ticība ir vienlaikus arī valsts. Tā tas bija senajā Ēģiptē, senajā Mezopotāmijā, arī senajā Romā. Tādēļ ikviena kustība islāmā ir mērķēta uz politiskās varas iegūšanu. Un terorisms ir šīs cīņas līdzeklis, lai sasniegtu mērķi – nodibinātu islāma valsti visur, kur dzīvo musulmaņi, arī Eiropā. Bieži gan paši kristīgo valstu musulmaņu kopienu pārstāvji to noliedz, baidoties no vajāšanām, bet islāma reliģijas mērķis ir tieši tāds.

– Tātad islāmā atšķirībā no kristietības tolerance nav vērtība?

– Nekādā gadījumā, tā ir ļoti kareivīga reliģija. Cita lieta ir līdzāspastāvēšanas iespēja. Islāma mācība paredz, ja ir nodibināta islāma valsts, tad tajā ir tiesības pastāvēt kristietībai un jūdaismam kā Grāmatas reliģijām. Gan ar noteikumu, ka tās atzīst islāma valdīšanu un maksā dvēseles nodokli.

Foto: EPA/A.F.I.

Rietumu vaina – kristīgo vērtību pagrimums

– Kā jūs komentētu Rietumu, arī Lielbritānijas, presē izskanējušos viedokļus par Rietumu vainu pret islāma pasauli, kas provocē terorismu?

– Man nāk prātā pirms gadiem desmit notikušās diskusijas Skandināvijā par to, ka šīm valstīm, lai neaizvainotu musulmaņu jūtas, vajadzētu atteikties no krusta zīmes savos karogos. Eiropai reizēm piemīt slimīga tieksme visās lietās uzskatīt sevi par vainīgu. Bet mūsu sarunas kontekstā gan vaina ir. Un tā vaina ir tajā, ka mūsdienu Eiropā tradicionālās kristietības normas tiek izaicinoši un demonstratīvi pārkāptas. Musulmaņi, kas saskaņā ar Korāna mācību ir aicināti cienīt kristietību kā reliģiju, ir vismaz apjukumā, raugoties uz to, kas šajā kristīgajā pasaulē notiek. Daudzi musulmaņu radikāļi apgalvo, ka kristietība jau sen ir mirusi un kristiešu vairs nav. Palikuši vairs tikai neticīgie, kuri vai nu jāpievērš islāmam, vai jānogalina. No šā viedokļa terorisms ir reliģiski attaisnojams.

– Kā zināms, norit intensīvas sarunas par Turcijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Vai, jūsuprāt, islāma pasaule tā vienkārši atdos Turciju?

– Eiropas Savienībai ir divi māni, kas liek Turciju aicināt savā klubā: ekonomiskais (milzīgais tirgus) un demogrāfiskais. Turcija dod apmēram 1 miljonu iedzīvotāju pieaugumu gadā. Islāma pasaulei nav varas aizkavēt Turciju iestāties Eiropas Savienībā.

– Taču ir arī tādi apsvērumi kā vēlme neatdot šo lielo valsti islāma pasaulei, novērst tās iespējamo radikalizāciju.

– Jā, Turcija ir vismazāk radikāla no visām islāma zemēm. Ja palūkojamies islāma pasaulē, redzam, ka tajā nav nevienas demokrātiskas valsts. Islāma speciālisti gan uzskata, ka no Turcijas integrācijas Eiropā, tās liberalizēšanas un demokratizēšanas nekas neiznāks. No Kemala Ataturka (Turcijas valsts pirmā prezidenta) Turcijas “eiropeizācijas” plāniem nekas liels nav sanācis. Viņš nacionalizēja reliģiju, liekot tai kļūt par valsts ideoloģiju. Patlaban Turcijas pilsonību var iegūt tikai musulmaņi. Bez tam saistībā ar terorismu Turcijas vēsturē ir tumša lappuse – genocīds pret armēņiem, kuru viņi spītīgi atsakās atzīt, nemaz nerunājot par nosodījuma paušanu valstiskā līmenī. Izskatās, ka šis genocīds ir radikālā islāma sastāvdaļa, no kura Turcija nav atteikusies un norobežojusies.

– Un tomēr: ja turpināsies Turcijas un Eiropas tuvināšanās, vai tas neizprovocēs terorisma vilni?

– Terora akti var notikt jebkur, arī Latvijā. Taču, runājot par Turciju, mērķi var būt dažādi: gan to norobežot no Eiropas, gan pēdējo pārplūdināt ar musulmaņiem un pārvērst par islāma valsti. Taču vēlreiz jāuzsver, ka no terorisma neviena valsts nav pasargāta. Runājot par Latviju, tas ir tikai laika jautājums.

Jānošķir sabiedriskā reliģija no mistiskās

– Kāds bija terora aktu Ēģiptē mērķis?

– Ēģipte reliģiskā ziņā nav monolīta. Tā kā Ēģipte ir Tuvo Austrumu lielvalsts, tai ir nepieciešama atvērtība pret ārpasauli, komunikācija ar to. Tas prasa ievērot zināmus spēles noteikumus, kas ne vienmēr sakrīt ar fundamentālajām islāma vērtībām. Līdz ar to ir daudzi, kas vēlētos Ēģipti padarīt daudz radikālāku, fundamentālistu izpratnē pareizāku. Terora akti notika eiropiešu uzdzīves vietās.

– Vai tā ir arī vēlme iznīcināt tūrisma industriju Ēģiptē?

– Protams. Jo islāma radikālais spārns uzskata, ka izlaidīgie tūristi ar savu piemēru samaitā musulmaņus (atcerēsimies gadījumu,

kad Ēģiptē sadūra tūristu pāri, vīrieti un sievieti, kas publiski skūpstījās – aut.).

– Vai teroristi pašnāvnieki ir tikai efektīvs cīņas līdzeklis, vai arī šis fenomens sakņojas islāma tradīcijās un kultūrā?

– Tas neapšaubāmi sakņojas tradīcijās, islāma izpratnē par svēto karu jeb džihādu. Džihāds ir islāma cīņa par jauniem iekarojumiem. Gadījumos, ja kāda no islāma teritorijām nonāk ielenkumā vai svešas varas pakļautībā, islāms pieļauj šādu teroristu pašnāvnieku izmantošanu.

– Jūs runājat par islāma teritoriju, kas ir svešu varu gūstā, taču teroristi pašnāvnieki bija arī Londonā un Ņujorkā.

– Un kāpēc jūs domājat, ka viņi to neuzskata par savu teritoriju? Abās valstīs ir pietiekami lielas musulmaņu kopienas. Bez tam uzbrukums Ņujorkai patiesībā bija vērsts pret Izraēlu, jo Osamas bin Ladena māte ir palestīniete. Un pēc bin Ladena domām Izraēlas spēks slēpjas Amerikas finansējumā.

– Runājot par islāmu un terorismu, jūs paužat pilnīgi citu viedokli nekā dzejnieks un Korāna atdzejotājs latviešu valodā Uldis Bērziņš. Viņš uzskata, ka terorismam ar Korānu un patieso islāmu nav nekā kopēja.

– Jānošķir sabiedriskā, publiskā reliģija no mistiskās, ezotēriskās. Ja runājam par mistisko pieredzi, tad reliģija vispirms ir Dieva meklēšana, iziešana transcendentālajā. Ja Korānam pieiet no sūfiju, kuri nepiedalās nekādās politiskās cīņās un kam nav saistības ar valsti, pozīcijas, tad, protams, tajā ir vienīgi Dieva meklējumi. Taču sūfiju līmenis ir ļoti elitārs. Plašās tautas masas dzīvo ar sabiedrisko reliģiju, kas ir vienota ar valsti, ideoloģiju un politiku.

– Kā tālāk attīstīsies jūsu minētais kristietības un islāma civilizāciju polarizācijas process?

– Demogrāfiskās tendences iezīmē Eiropas galu. Pašlaik notiek Eiropas kādreizējās kristīgās majoritātes gan ģeogrāfiska, gan kultūras izspiešana. Vienlaikus notiek pašas eiropeiskās kultūras iekšēja degradācija, morālo vērtību (piemēram, stipras monogāmas ģimenes) pagrimums. Vai Eiropa spēs saņemties? Stipri par to šaubos. Tiesa gan, arī islāms, ienākot jaunā teritorijā, modificējas.

– Vai atgriešanās pie kristīgajām vērtībām un zināma kristietības radikalizācija varētu glābt Eiropu?

– Teorētiski jā, taču es neredzu nekādas tendences, kas iezīmētu šādu notikumu attīstību.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv