Pirmskara Latvijas armijas vadītāji

“Latvijas Vēstnesis” ir viens no nedaudzajiem lielajiem latviešu laikrakstiem, kas kopš savas iznākšanas (1993) bez oficiālo dokumentu un materiālu publicēšanas nav skopojies ar lappusēm, rindām un ilustrācijām mūsu tautas un valsts vēsturei. Vēsturei tās visplašākajā izpratnē: likumdošanas un izpildvaras veidošanās un attīstības procesam, valsts un ministru prezidentu personībām un darbībai, latviešu strēlnieku kauju ceļam un Brīvības cīņām, zemes ārpolitiskajai pagātnei un latviešu diplomātu likteņiem, kultūrvēsturei šā vārda visaptverošākajā nozīmē. Minēto problēmu un jautājumu apgaismošanā piedalās akadēmiķi J.Stradiņš, O.Krastiņš, S.Cimermanis, profesori G.Lībermanis, A.Zunda, daudzi lietpratēji bez tituliem un grādiem, bet ar dziļām zināšanām savā šaurākā vai plašākā nozarē.
90.gadu vidū viņiem pievienojās arī šo rindu autors, kas publicējis “Latvijas Vēsnesī” vairākas rakstu sērijas: starpkaru Latvijas ministri, tā laika diplomātija un diplomāti, Latvijas Republikas pirmā perioda valsts un ministru prezidenti, kas pēc tam, koriģēti un papildināti, iznākuši grāmatu veidā (1998, 2003, 2004). Laikraksts nule beidzis iespiest manas apceres par latviešu virsniekiem, kas 20. un 30.gados mācījās ārzemēs. Turpinot šo tematiku, uzdrošinos piedāvāt lasītājiem publikāciju sēriju par tā laika Latvijas armijas komandieriem un štāba priekšniekiem. (Izņemot tos no viņiem, kuri bijuši arī kara ministri, jo par pēdējiem jau esmu “Latvijas Vēstnesī” rakstījis.) Tāpat kā iepriekšējo rakstu grupā balstīšos uz jauniem arhīvu dokumentiem, presi, saviem un citu vēsturnieku pētījumiem, Dr.hist. Ē.Jēkabsona un Dr.hist. V.Ščerbinska sastādīto biogrāfisko vārdnīcu “Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918–1940”, aizņemoties no tās arī dažus fotoportretus u.c. literatūru. Ja izdosies atrast dzirdīgas izdevēju ausis, uz šo rakstu bāzes pēc tam varētu veidot grāmatu.

Ģenerālštāba priekšgalā

Aleksandrs Plensners 1936.gadā

Pirmajam šā augstā amata saņēmējam Aleksandram Plensneram šūpulis kārts Vidzemes augstienes dienvidaustrumu nolaidā – Cēsu apriņķa Grašu pagasta Lejaspakuļos zemnieka ģimenē 1892.gada 25.aprīlī. Pabeidzis vietējo pagastskolu (1903), zēns dodas uz Cesvaines draudzes skolu, kuru absolvē 1906.gadā. Vecāku Jāņa un Annas cerības padarīt vienīgo dēlu par mājas saimnieku nepiepildās, jo viņam ir prātā tālāki apvāršņi. Vecie, saprotot latvju kuģniecības perspektīvas un būdami praktiskas dabas cilvēki, sūta Aleksandru mācīties Mangaļu jūrskolā. 1913.gada pavasarī jaunietis iegūst tālbraucēja stūrmaņa tiesības. Tās drīz papildina kapteiņa tiesības.
Taču zinībkārajam vidzemniekam arī tas ir par maz, un viņš dodas uz Maskavu, lai A.Šaņavska universitātē studētu sabiedriski juridiskajā, kā arī vēstures un filozofijas specialitātē (1913–1915). A.Plensners šajā laikā pievēršas arī literatūrai, 1914.gada maijā publicējot avīzē “Līdums” pirmo dzejoli “Labirints”.
Bet tad jau ir klāt arī Pirmais pasaules karš, un jauneklis, kam acīmredzot vēl nav skaidrs tā nežēlīgais raksturs, nolemj doties aizstāvēt valsti, vispirms 1915.gada oktobrī iestājoties Aleksandra karaskolā un beidzot to 1916.gada februārī praporščika pakāpē. Sākumā ir jādienē krievu daļās, iekams, izpildot A.Plensnera lūgumu, viņu pārceļ uz Vidzemes strēlnieku bataljonu (vēlāko pulku). Ar fričiem ir jācīnās pie Smārdes un Ziemassvētku kaujās pie Ložmetējkalna. Jaunais virsnieks ir dūšīgs karavīrs. Par to liecina gan Sv. Staņislava un divi (!) Sv. Annas ordeņi, gan dienesta zibsnis: podporučiks (1916.g. decembris), poručiks (1917.g. marts) un štābkapteinis (1917.g. augusts).
A.Plensners, būdams patriotiski noskaņots, bet pirmām kārtām nacionāli tendēts, negāja tālāk kopā ar lieliniecisko uzskatu gūstā nokļuvušajiem strēlniekiem. Štābkapteinis pretmetā viņiem kopā ar domubiedriem 1917.gada augustā nodibināja Rīgā Latvju kareivju nacionālo savienību (LKNS), kur tika ievēlēts par priekšsēdētāju. A.Plensners bija viens no organizācijas avīzes “Laika Vēstis” izveidotājiem un redaktoriem Cēsīs. Pēc oktobra apvērsuma viņu apcietināja, vēlāk gan atbrīvoja un veselības stāvokļa dēļ demobilizēja.

Jaunvalsts dienestā

Lai stātos savas valsts – 1918.gada 18.novembrī nodibinātās neatkarīgās Latvijas – sargu rindās, viņš jau nākamajā dienā ieradās Rīgā un devās uz Latviešu biedrības namu, kur atradās LKNS centrs. Tas sāka savu darbu ar jaunajai valstij uzticīgu karavīru reģistrāciju. Arī A.Plensners 21.novembrī iekļāvās Pagaidu valdības dienestā.
K.Ulmaņa vadītais Ministru kabinets 6.decembrī apstiprināja par apsardzības (ne aizsardzības, kā viens otrs raksta!) ministru Krievijas 4. Valsts domes bijušo deputātu, vienu no latviešu strēlnieku bataljona organizētājiem zvērinātu advokātu Jāni Zālīti (1874–1919). Viņa biedrs, vēlāk arī apgādības daļas priekšnieks, bija pulkvežleitnants Roberts Dambītis (1881–1957). Kapteini A.Plensneru 11.decembrī iecēla par ministrijas ģenerālštāba I (organizācijas) nodaļas priekšnieku, bet 31.decembrī – par ģenerālštāba priekšnieka v.i. LKNS līdz ar to nolēma likvidēties, un A.Plensners ar tās biedriem stājās Apsardzības ministrijas rīcībā, nododams Latvijas valstij pirmo militāro vienību – tikko izveidoto instruktoru rezerves rotu, kuras komandieris bija kapteinis Jānis Balodis (1881–1965).
Tas bija smags laiks jaunajai valstij. Īpaši tās aizstāvēšanas organizētājiem, jo vēl nebija aizvākušies vācu okupanti, kad jau mācās virsū jauni iekarotāji – padomju Krievijas karaspēks, kura sastāvā bija arī par sarkanajiem kļuvušie latviešu strēlnieki, kas vēl vairāk sarežģīja stāvokli. Tautas lielākā daļa vairāk uzticējās viņiem nekā Pagaidu valdībai, kura šķita ejam kopā ar vāciešiem.
Apsardzības ministrijā 1918.gada decembrī strādāja tikai ap pusotra desmita virsnieku, kara ierēdņu un tehnisko darbinieku, tāpēc visa resora un ģenerālštāba funkcijas nebija īpaši strikti nodalītas. Tās bieži saplūda un pārklājās. Ministrija atradās 8.dzīvoklī Brīvības (tolaik Aleksandra) ielā 37/39. Tās struktūrvienības, mūsdienīgi runājot, bez minētās apgādības nodaļas bija mobilizācijas, tehniskā, artilērijas, sanitārā un saimnieciskā nodaļa, kā arī kanceleja. Tās un organizējamā karaspēka vienības lielākoties veidoja un vadīja bij. cariskās Krievijas “miera laika” oficieri vai arī no vācu gūsta atgriezušies latviešu virsnieki Oskars Kalpaks (1882–1919), Gustavs Grīnbergs (1884–1981), Žanis Bahs (1885–1941) u.c. Diemžēl pat viņi ne visi ticēja suverēnās Latvijas nākotnei, un daži 1919.gada sākumā devās kalpot Deņikina balto armijā.
A.Plensners izveidoja vēl reglamentu nodaļu, par tās priekšnieku ieceļot skolotāju un rakstnieku virsleitnantu Edgaru Ramatu-Lejgalieti (1886–1979). Dzīve pierādīja, ka tāda arī ir vajadzīga. A.Plensners savās 1970.gadā Stokholmā izdotajās atmiņās “Divdesmitā gadsimta pārvērtības” raksta: “Lai rādītu kā Sabiedrotiem, tā citiem, ka mums jau dažas vienības pietiekami labi noorganizētas, bet tām lieli apgādes un apbruņojuma trūkumi, valdība bija pavēlējusi 27.decembrī Instruktoru rezerves rotas, Studentu rotas un Skolnieku rotas skati (“parādi”) Baloža vadībā. Apsardzības ministrijā par šo rīkojumu (vismaz es un daži citi) uzzinājām tikai dienu iepriekš, un tūlīt radās jautājums, kādā valodā komandēs? Latviešu, saprotams. Bet kas zina latviešu komandas? Strēlniekos bija komandējuši krieviski (kaut gan varētu arī latviski), krieviski vēl joprojām komandēja arī sarkano strēlnieku vienības. Vai angļu un iedzīvotāju priekšā drīkstētu komandas izkliegt krieviski? Tā ar Ramatu-Lejgalieti stājāmies pie komandu latviskošanas, gribēdami no krievu komandām attālināties, cik vien var. Mums likās labāk un kareivīgāk varbūt drusku paslīdēt vācu paraugā. Tāpēc steigā pārtaisījām nepieciešamākās komandas, pamēģinājām pēc priekšniecības piekrišanas, pavairojām un aizsūtījām vienībām. Mums likās, ka tās bija skanīgākas un labākas nekā tās, ko vēlāk, burtiski krievu paraugā, pieņēma pēc abu brigāžu (Baloža un Zemitāna – R.T.) apvienošanas. Tā “Uz la-bo!”, “Uz krei-so!” utt. vietā mums bija “Lab-up!”, “Kreis-up!” utt.
Skate notika Stabu un Brīvības ielu krustojumā, un ar to varēja būt mierā. Angļi pēc tam mūsu vienībām atļāva iepazīties uz saviem kuģiem ar automātiskiem ieročiem, tos vēl neizsniedzot.”
Lai formējamais karaspēks bez brīvprātīgo pieņemšanas varētu nostāties uz drošiem pamatiem, Apsardzības ministrija izstrādāja un valdība 1918.gada 17.decembrī apstiprināja mobilizācijas noteikumus. Ministru kabinets mēneša otrajā pusē izsludināja virsnieku un apakšvirsnieku mobilizāciju Rīgā un apriņķī, kas deva ap 400 (daļēji gan tikai uz papīra) kara dienestam derīgu cilvēku. 1919.gada janvārī bija paredzēta vispārēja 20–30 gadus vecu vīriešu mobilizācija galvaspilsētā un apkaimē, bet tad jau tur saimniekoja padomes.
1918.gada decembra beigās tomēr trīs rotas bija saformētas. J.Zālītis un A.Plensners mēneša pēdējā dienā izdeva pavēli par O.Kalpaka iecelšanu latviešu vienības komandiera amatā. Šajā vēsturiskajā dokumentā bija sacīts: “Ieceļu Jūs par novada (sektora) komandieri priekš latviešu karaspēku daļu apvienošanas frontē.
Lieku Jums priekšā iziet rītdien uz fronti ar trieciena rotu, kura ir dibināta no instruktoru rezerves.
Stājaties nekavējoši sakarā ar rotas komandieri kapitānu Balodi, un dēļ rotas apbruņošanas un apgādāšanas ar nepieciešamiem priekšmetiem – ar [vācu] zemessargu štābu.
Par rotas iziešanu paziņosiet.”
Taču jau nākamajā dienā ministrs, atgriezies no valdības sēdes, informēja savus padotos, ka kabineta locekļi pārceļas uz Jelgavu, bet Apsardzības ministrijas darbinieki var darīt, kā grib (lūk, ko nozīmēja šaubas un apjukums! – R.T.) – palikt Rīgā vai atkāpties tālāk Kurzemē. A.Plensneram ir smagi atcerēties: “Tas bija smags trieciens, kaut arī to varēja gaidīt: Rīgas krišana. Jaunā valsts zaudēja lielāko daļu savas teritorijas līdz ar galvaspilsētu. Bija izbeidzies arī armijas organizācijas pirmais posms, patiesībā ildzis tikai pāris nedēļas (..).
Pirms 44 dienām Rīgā bija pacelts jaunās valsts karogs. Tomēr par valsti kļūt mūsu apstākļos bija ļoti grūti. Un latviešu tauta vēl nebija vienprātībā saslēgusies ap savu karogu. Pat tā tauta, kas atradās pašu zemē.”

Liepājas periods

Ieradušies Liepājā, J.Zālītis, R.Dambītis un A.Plensners 1919.gada 8.janvārī parakstīja vēstuli Krievu ziemeļrietumu tvaikoņa sabiedrībai par šajā ostā pierakstītā kuģa “Saratov” mobilizāciju Pagaidu valdības vajadzībām, Apsardzības ministrijai algojot tā komandu. Apsardzības resors atrada mājokli Graudu un Helēnas ielas stūrī vienā palielā, divās mazākās istabās un nelielā virtuvē. Ministrija šajā vietā strādāja no 14.janvāra līdz 16.aprīlim, kad tur iebruka vācu landesvēristi. Liepājā bija palikusi tikai apmēram piektā daļa no Rīgā strādājošajiem: bez ministra un viņa biedra A.Plensners, Ž.Bahs, mašīnrakstītājas un daži citi. Jaunajā vietā, darbībai izvēršoties, pienāca klāt virsnieki Verners Tepfers (1993–1958), Ādolfs Bulle (1894–1955), Osvalds Fogelmanis (1888–1943) u.c.
Apsardzības ministrija jau 1919.gada janvāra beigās organizēja virsnieku līdz 45 gadu vecumam un apakšvirsnieku līdz 35 gadiem iesaukšanu Liepājā un apriņķī. Tā prasīja viņiem ņemt līdzi gada laikam piemērotu apģērbu, kas izturētu vismaz divus mēnešus, 3 veļas maiņas, gultas piederumus, zābaku pāri un pārtiku trim dienām.

Rihards Treijs,

prof., Dr. habil.hist.

Nobeigums sekos