Bredfordas universitātes profesors Dr. Džons Haidens:

... anacionālas valsts teorijas un mazākumtautību tiesību pārstāvis...

Referāts "Paula Šīmaņa idejas par nāciju un valsti, to nozīme Eiropā" zinātniskajā konferencē "Paula Šīmaņa vēsturiskais devums etniskās saskaņas veidošanā Eiropā un Latvijā" Rīgā 2000. gada 26.septembrī

Ļoti svarīgi ir pasvītrot to, cik agri Pauls Šīmanis atzina vairākumā esošās latviešu tautas tiesības noteikt pašai savu likteni. Apspriežot šo jautājumu, viņš pārtrauca sakarus ar Baltijas vāciešu eliti 1907. gadā, kad arī pārcēlās uz Rīgu. Pirmā pasaules kara beigu posmā viņš pieprasīja Igaunijas un Latvijas neatkarību. Pēc Vācijas sabrukuma un Latvijas neatkarības deklarēšanas Šīmanis tika nozīmēts par Baltijas vāciešu kopienas politisko vadītāju Latvijā.

Viņš bija tik ietekmīgs Baltijas vāciešu politiķu vidū pēc 1919. gada (kā pats savas partijas vadītājs un Baltijas vāciešu partiju komitejas priekšsēdētājs), ka Latvijas prese bieži atsaucās uz piecu cilvēku lielo vācu frakciju parlamentā kā uz "Šīmaņa partiju". Parlamentārā perioda laikā Latvijā P. Šīmanis neatlaidīgi pieprasīja absolūtu lojalitāti no Baltijas vāciešiem pret jauno valsti un tās institūcijām, bet no Latvijas valdības, lai tā atzītu Baltijas vāciešu minoritātes tiesības.

Šīmanis ticēja, ka šīs tiesības būtu vislabāk sasniedzamas ar kultūras autonomiju. Tā sakot, nacionālā minoritāte kļūtu par valsts likumīgi atzītu korporāciju, ko nosaka obligāta tās biedru reģistrācija un kam uzticēta pašaplikšana ar nodokļiem kultūras mērķiem. Saņemot arī valsts finansējumu, kas ir proporcionāls iedzīvotāju daudzumam, minoritāte pati pārvaldītu savas dzīves kultūras aspektus.

Šīmanis piedalījās kampaņā par kultūras autonomiju ne tikai Latvijā, bet arī plašākā Eiropas mērogā pēc Eiropas Nacionalitāšu kongresa izveidošanas 1925. gadā. Kongress formāli solīja sasniegt kultūras autonomiju Eiropas minoritātēm pēc skaļi apsveiktās Šīmaņa ievadrunas, kad kongress sanāca Ženēvā 1925. gadā. Šis jēdziens bija vēl relatīvi jauns Eiropai, un Šīmaņa kritiķi Latvijā un Eiropā baidījās, ka kultūras autonomijas mērķis ir radīt "valsti valstī". Noraidot šādas apsūdzības, Šīmanis rakstīja kritiskus rakstus par moderno nācijas valsti, kā arī teorijas par minoritātes raksturu un tiesībām.

Šīmanim šī pārkarsētā nācijas valsts tradīcija sākotnēji bija Rietumeiropas vēsturisko tradīciju produkts. Tās galvenais trūkums bija, pirmkārt, tas, ka tā palielināja "valsts egoismu" un, otrkārt, ka tā pieprasīja identificēt noteiktas teritorijas piederību noteiktai tautai. Šīs iezīmes, pēc Šīmaņa uzskata, bija izraisījušas Pirmo pasaules karu.

Tādējādi pēc kara viņš bezgalīgi cīnījās par valsts varas samazināšanu. Kad 1936. gadā dažādiem Eiropas intelektuāļiem jautāja, "vai pastāv demokrātijas krīze", Šīmanis faktiski vienīgais apgalvoja, ka krīzei ir mazāks sakars ar demokrātiju nekā ar pieaugošajām valsts prasībām. Tā vietā, lai aprobežotos ar savas teritorijas aizsardzību un ekonomisko labklājību, valsts arvien vairāk iejaucās tajās dzīves jomās, kur tai nebija tiesību — ieskaitot minoritāšu kultūras jautājumus.

Līdz 30. gadu sākumam Šīmanis baidījās, ka "jauns nacionālisma vilnis" draud velties pāri no rietumiem uz viņa pasaules daļu un iznīcināt nacionālās tolerances daudzsološās tradīcijas, kas pastāvēja Latvijas dibināšanas laikā. Arvien vairāk Šīmanis mēģināja "parādīt pasaulei, ka tiesību piešķiršana minoritātēm neapdraud valsti, bet stiprina to".

Tas, protams, bija atkarīgs no minoritātes rakstura un minoritātes tiesību definīcijas. Šīmaņa pieredze Latvijā veidoja viņa uzskatu par "īstu minoritāti", kas strādā vienīgi tās valsts labā, kurā dzīvo, un ka tikai šādas minoritātes ir Nacionalitāšu kongresa biedri. Lai uzsvērtu būtību, kongress apzināti izslēdza no apspriešanas jautājumu par apjoma pārskatīšanu.

Tā kā kultūras autonomija kā priekšnoteikumu noteica pienākumus savas kopienas cilvēkiem, vai tie nebūs pretrunā ar minoritātes pienākumiem pret valsti, kurā viņi dzīvo, Šīmanis mēģināja pārvarēt šo iebildumu, velkot paralēles starp minoritātes tiesībām un reliģiskajām tiesībām. Viņš pastāvēja uz to, ka katra cilvēka kultūras izvēle, līdzīgi katra cilvēka reliģijas izvēlei, ir neatņemami personiska izvēle, par kuru valstij nav nekādas daļas. Valstij vajadzēja kļūt "anacionālai". Gan reliģijas, gan kultūras pienākumus varēja savienot ar pienākumiem pret valsti, jo tie aizņēma dažādas sfēras. Tieši tāpat kā reliģiskā brīvība bija kādreiz izbeigusi Eiropas reliģiskos karus, tā arī kultūras brīvība tagad varētu atbrīvot Eiropu no tās bīstamajiem politiskajiem konfliktiem.

Šajā vietā var labāk redzēt, kāpēc Šīmanis pastāvēja uz to, ka Eiropas nacionalitāšu kustības galvenais mērķis bija atrisināt konfliktu starp piederību valstij un piederību tautai. Tagad taču vajadzētu būt skaidram, ka šis mērķis bija postošs nācijas valstij. Tas drīzāk tiecās uz nacionalitāšu valsti.

Diskusijā par valsti kā kopēju teritoriālo platību, kuru apdzīvo un līdzīgi sadala minoritāte un vairākumtauta, kas izveidojušas kopēju valsti, Šīmanis tieši uzbruka Eiropas valstu valdību apsēstībai pēc suverenitātes. Vēl vairāk, velkot paralēles starp reliģijas un kultūras brīvību, Šīmanis pastāvēja uz attiecīgās kultūras kopienas locekļu pamattiesībām, piemēram, lai reliģiskas kopienas locekļus neierobežotu valsts robežas. Tas lika viņam iedomāties Eiropu drīzāk kā daudznacionālu grupu nekā Eiropu ar suverēnu nāciju valstīm.

Šī līnija bija par iemeslu Šīmaņa diskusijām ar visiem tā laika ievērojamajiem eiropiešiem, ieskaitot Aristīdu Briānu ( Aristide Briand ), Kudenhovu–Kalergi ( Coudenhove–Kalergi ) un Karlu Antonu Princi Rohanu ( Carl Anton Prinz Rohan ). Daudz skaidrāk nekā šie cilvēki Šīmanis saprata, ka pirms ilgstošās Eiropas politiskās savienības būtu bijis jābūt ekonomiskajai savienībai un ka Eiropa draudēja pati sevi iznīcināt ekonomiski ar mīta iemūžināšanu par to, ka katra valsts kontrolē pati savu ekonomisko dzīvi.

Ciktāl Šīmanis bija iesaistīts, Briāna un citu plāni par Eiropas savienību bija lemti neveiksmei, jo viņi savu interešu centrā lika suverēnas valdības un mēģināja uzspiest šo shēmu Eiropai. Šīmanis paredzēja organisku augšanu, kas laika gaitā sāktos ekonomiskas nepieciešamības dēļ. Daudz svarīgāk bija tas, ka viņš kritizēja visus eiropiešus par pieņēmumu, ka, ja Eiropa savienība tiks reiz izveidota, tad sekos minoritāšu konfliktu atrisinājums. Šīmanim nacionālo konfliktu atrisinājums tomēr bija nosacījums ilgstošai Eiropas vienotībai.

Šīs idejas bija grūti veicināt nacionālā sociālisma un fašisma Eiropā, un vairums vēsturnieku ir aprakstījuši Šīmani kā traģisku figūru, kura dzīves darbu un idejas aizslaucīja galējā nacionālisma spēki. Es redzu viņu kā laimīgu cilvēku, kura pusē bija taisnība un kurš saglabāja savus ideālus līdz pat savas dzīves beigām. Vēl vairāk, šīs idejas ir triumfējoši pārdzīvojušas nepatīkamos laikus, kuros viņš dzīvoja. Pastāvot uz to, ka minoritātes problēma ir Eiropas problēma, jo Eiropā nav valsts, kuras liktenis var būt neatkarīgs no visas Eiropas likteņa, Šīmanis šodien runā tieši ar mums.

Tā kā tagad Eiropa turpina palielināties uz austrumiem, ir būtiski atcerēties, ka ideju tradīcijas no Latvijas un citām Baltijas valstīm arī satur daudz ko svarīgu, ar ko varētu palīdzēt Eiropai. Šīmanis mums atgādina šo patiesību.