Austrumvācu kultūras un vēstures federālā institūta vadošais zinātniskais direktors Dr. Mihaels Garlefs:

... mūsdienu pārnacionālās politikas konsekvents adepts

Referāts "Pauls Šīmanis Baltijas vāciešu historiogrāfijā" zinātniskajā konferencē "Paula Šīmaņa vēsturiskais devums etniskās saskaņas veidošanā Eiropā un Latvijā" Rīgā 2000. gada 26.septembrī

P.Šīmaņa darbība ir tikusi un tiek uztverta pretrunīgi. Jau laikabiedru skatījumā Šīmanis baudīja gan jūsmīgu atzīšanu līdz pēkšņam noliegumam, gan noklusēšanu vien tāpēc, ka Šīmaņa pasaules skatījums neatbilda pastāvošajam. Turklāt atzīšana un noliegšana attiecās kā uz Šīmaņa agrīno gadu darbošanos teātra kritikā un feļetonu sacerēšanā, tā arī uz viņa dzīves vēlākajiem gadiem, kad viņš bija aktīvs publicists un politiķis. Šajā konfrontācijā ir izdalāmi vairāki periodi. Tā, 20.gados Šīmanis ir Saeimas vācu frakcijas atzīts līderis un Eiropas Nacionalitāšu kongresu viceprezidents, nacionālsociālisma laikā ar viņu izrēķinās un beidzot par viņu klusē, viņu atstāj aizmirstībai. Tikai 50.gados Šīmani "atklāj" no jauna Vācijā, pa daļai varbūt tāpēc, ka viņa uzskati bija nozīmīgi tālaika Vācijai. Un pavisam nesen Šīmaņa darbībai uzmanību sākusi pievērst starptautiskā sabiedrība. Šajā sakarā jāmin šī Rīgas konference, tā ir pirmā konference, kas veltīta tikai viņa darbībai.

Laikabiedru skatījums

Pirmā konfrontācija ar laikabiedriem ir laiks pirms Pirmā pasaules kara, kad Šīmaņa darbības lauks bija literatūras un teātra kritika. Lūk, rakstnieka Bruno Getca ( Bruno Götz ) slavinājuma vārdi rakstā "Ceļā uz jauno drāmu": esot pierādīti modernās literatūras pamati, tiekot atspoguļota attīstība, Šīmanim piemīt "vienkārša, ļoti pamatīga objektivitāte". Turpretim Baltijas vāciešu teātra publika uzskatīja, ka Šīmanis nepārzina skatuvi, tās prasības, kaut gan viņam ir gudra, ar dažādiem atestātiem pierādīta teātra kritiķa reputācija, un viņš netika atzīts, kā to pierādīja Rīgas teātra konflikts.

Politiķim Šīmanim starpkaru periodā Latvijā uzbruka galvenokārt konservatīvie, vecie baltvācieši un Vācijā — Baltijas vācieši izceļotāji. Ienaidu pret Šīmaņa liberālo politiku nacionālo minoritāšu jautājumos pavadīja pilnīga atteikšanās no viņa teorētiskās koncepcijas, pirmām kārtām tika noraidīta teorija par "anacionālu" valsti. Šīs teorijas pretinieki bija atrodami arī starp Baltijas vāciešiem (piemēram, Verners Haselblats ( Werner Hasselblatt ).

Šīmaņa izstumšana no sabiedriskās dzīves Trešā reiha laikā

Konfrontācijas politiskajās cīņās tiek uzskatītas par normu. Šīmaņa gadījumā 20.gados tā ļoti smagi skāra tieši viņa personību. Savu deputāta mandātu viņš nolika ne jau veselības dēļ, tāpat viņš zaudēja daudzus citus amatus. Šīmanis tiek dēvēts par "tautas ienaidnieku", visādi nomelnots pēc neizdevušās pretošanās nacionālsociālistiem Austrijā. Pret viņu tiek vērsta nacionālsociālistu nozākāšanas palete, netiek aizmirsti vārdi "nodevējs", "ebrejiskā izcelsme", "marksists" un "katoļu separātists". Nacistu okupācijas laikā Šīmanis atradās nacistisko iestāžu uzraudzībā, viņam bija aizliegts publicēties un strādāt. Viņš tika pasludināts ārpus likuma. Pēdējos dzīves gados viņam tikpat kā nebija kontaktu ar Rīgas vāciešiem. Toties uz viņa politisko pretinieku, kuram bija pilnīgi pretējs pasaules uzskats, pilsētas birģermeistaru Hugo Vitroku ( Hugo Wittrock ) lielu iespaidu atstājis Šīmaņa vienmēr atklātais un vērienīgais cīņas veids. Principā Šīmanim tika liegta jelkāda sabiedriska darbošanās, viņš bija no sabiedrības izstumts, un viņu pilnīgi noklusēja.

Šīmaņa jaunatklāšana 50.gados

Pirmais, kas Šīmani "atklāja" un "izcēla" no aizmirstības, bija Hanss fon Rimša ( Hans von Rimscha ), Baltijas vāciešu vidū aktīvs darbinieks Baltijas vācu lietās, vēlāk vēsturnieks. Sākot ar 1954.gadu, viņš savās publikācijās pievēršas Šīmaņa darbībai un galvenokārt viņa koncepcijām. Tātad Šīmaņa atklājēju gods pieder Baltijas vāciešiem, drīz tiem sekoja daudzi jo daudzi vēsturnieki, politiķi, publicisti.

Piecdesmito gadu sākumā par Šīmani sāk vākt materiālus Volfgangs Vahtsmūts ( Wolfgang Wachtsmuth ). Viņa pētījumus 1955.gadā ir papildinājis Šīmaņa sievas brālis Vilhelms fon Rīdigers ( Wilhelm von Rūdiger ). Fon Rīdigers pētīja, kāpēc radies šis pretrunīgums Šīmaņa atzīšanā vai noliegšanā pašā Baltijā, viņu interesēja vairāk oponentu un pretinieku atstātās liecības, sākot ar laika periodu pēc Pirmā pasaules kara beigām. Fon Rīdigers pievērsās Šīmaņa darbībai parlamentā (Saeimā), kā arī sīki aprakstīja pēdējās ciemošanās reizes pie Šīmaņa 1943.un 1944.gadā.

Par to, lai zinātne pievērstos Šīmanim, parūpējās Hanss fon Rimša. Piecdesmito gadu vidū viņš publicēja visai nepilnīgu, trūcīgu aprakstu par Šīmani (1954), tajā uzsvērts Šīmaņa liberālisms Latvijas un Eiropas politikā, pārnacionālajā politikā Eiropā. Pēc šī apraksta sekoja plašas publikācijas par politiku valsts veidošanās fāzē, balstoties uz Šīmaņa atmiņām un sarakstes ar tēvoci Teodoru Šīmani (ļoti informatīva sarakste). Tiek analizēta Šīmaņa darbība nacionālo minoritāšu jautājumā. Katra publikācija deva pamatu tālākiem pētījumiem. 1957.gadā sekoja "anacionālās valsts" teorijas rūpīga analīze, ko veica Margarete Derra ( Margarete Dörr ).

Plašā rezonanse 70. un 80. gados

Dažu Baltijas vāciešu (Lencs seniors fon Hēns ( Lenz sen.von Henn ), tēzēs paustais Šīmaņa politikas krahs vai neveiksme tiek apšaubīts un šīs tēzes atsauktas (atsaukumu autori: Lēbers ( Loeber ), Kauze ( Kause ), fon Rauhs ( von Rauch ), Garlefs ( Garleff ). Īpaši Helmūts Kauze kā Šīmaņa atmiņu izdevējs ir ieviesis skaidrību Šīmaņa darbībā pirms 1914.gada, tā ka dažus līdz šim hipotētiskus pieņēmumus ir nācies noraidīt. Tomēr nav vēl uzrakstīta Šīmaņa biogrāfija. Pie tās strādā H.Kauze. Šajā biogrāfijā vajadzētu, starp citu, iekļaut un salīdzināt Šīmaņa un laikabiedru koncepcijas par minoritātēm (šādu analīzi veic Garlefs). Turklāt būtu nepieciešama Latvijas politikas padziļināta izpēte saistībā ar Vāciju (Grundmanis ( Grundmann )). Bez jau minētajiem autoriem 80.gados ievērību guvis Šīmaņa bijušais darbinieks Hanss Donāts ( Hans Donath ). Viņš pievērsies divām lietām: Šīmaņa ideju aktualizēšana attiecībā uz mūsdienu Latviju, kā arī darbs pie grūtā projekta, kas paredz padarīt pieejamas Šīmaņa publikācijas avīzē "Rigasche Rundschau", pavairojot/kopējot 25 sējumos.

Šīmanis jaunākajās publikācijās

Kas nosaka, kā nodarboties vai pētīt Šīmaņa veikumu? To nosaka situācijas maiņa pašā pētniecībā, interešu aktualizēšanās un pētījuma mērķu paplašināšanās. Patlaban tiek

1) mēģināts apzināt galvenokārt publikācijas avīzēs un žurnālos (Garlefs/Imhofs ( Imhof ), un padziļināti iepazīties ar Šīmaņa dzīves gājumu, izmantojot jaunus avotus (Feldmanis, Šimkuva);

2) interpretēta Šīmaņa teorija par nacionālajām minoritātēm, pievēršot ievērību nacionālo problēmu eksplozivitātei pašreizējā Austrumeiropā (Dribins/Haidens ( Hiden ));

3) mēģināts uzsvērt Šīmaņa konsekvento antitotalitāro nostāju, saistot to ar viņa liberālisma jēdzienu, analizējot šo liberālisma jēdzienu diferencēti (Haidens);

4) atzīta un pienācīgi novērtēta Šīmaņa iestāšanās pret nacionālsociālismu (Kauze);

5) aplūkota Šīmaņa vīzija par Eiropu (Garlefs, Haidens);

6) mēģināts paplašināt historiogrāfiju, kas rakstīta vācu valodā, un pārvērst to par starptautisku pētījumu — no Šīmaņa dzimtenes Latvijas līdz Lielbritānijai (Dribins, Feldmanis, Šimkuva, Haidens).