Iespējām jābūt vienādām visiem, arī invalīdiem

Visus padomjus gadus valsts šos cilvēkus izlikās nemanām. Nedz publiskās ēkas, nedz sabiedriskais transports nebija piemērots cilvēkiem ratiņkrēslos. Latvijai iekļaujoties Eiropā, mainās arī valsts un sabiedrības izpratne par invalīdiem. Proti, tie ir pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, kuri vēlas nevis žēlsirdības dāvanas, bet gan demokrātijas principa – vienādas iespējas visiem – iedzīvināšanu. Pašlaik vislielākās grūtības sagādā pilsētas infrastruktūras (muzeju, skolu, transporta, ietvju) pielāgošana cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Paši invalīdi visvairāk vēlas iespējas iegūt izglītību (arī augstāko) un iekļauties darba tirgū.

Invalīde Alla Šonaka vertikālā pacēlāja invalīdiem atklāšanas pasākumā pie nama Brīvības ielā 237. 2004.gada 1.augusts Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Vēl joprojām jautājumus, kas skar invalīdus, regulē likums “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību”, kas pieņemts pirms 13 gadiem – 1992.gadā. Taču, kā jau liecina likuma nosaukums, tas vērību pievērš medicīniskiem jautājumiem, pabalstiem un pensijām. Taču vēl neatrisināti ir jautājumi par invaliditātes profilaksi un noteikšanu, invalīdu nodarbinātību un sociālo aizsardzību. Un arī likumā lietotā terminoloģija neatbilst mūsdienu vajadzībām.

Pamatnostādnes invaliditātes seku mazināšanai

Lai uzlabotu invalīdu dzīves kvalitāti, veicinātu integrāciju sabiedrībā, veidojot viņu sociālās aizsardzības stabilitāti, pakalpojumu pieejamību un labvēlīgāku dzīves vidi, Labklājības ministrija izstrādājusi “Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamatnostādnes 2005. – 2015.gadam”. Pamatnostādnes nosaka galvenos darbības virzienus, lai invalīdam vai cilvēkam, kam draud invaliditāte, uzlabotos dzīves kvalitāte, piedāvājot plašākas iespējas profilakses, nodarbinātības un sociālās aizsardzības jomā. Dokumenta galvenie virzieni ir invaliditātes profilakses nodrošināšana, invaliditātes noteikšanas pilnveidošana, nodarbinātības veicināšana un sociālās sistēmas uzlabošana. Pamatnostādnes, piemēram, paredz: par valsts līdzekļiem nodrošināt asistentus 10 000 invalīdiem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem (neredzīgajiem, cilvēkiem ar smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem u.tml.); ieviest atbalsta programmas (piemēram, darbnīcas, dažādas nodarbības) cilvēkiem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem (tai skaitā ar psihiskām saslimšanām), kuri atrodas ārstniecības vai ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādēs; pilnveidot veselības profilaktiskos pakalpojumus cilvēkiem, kuriem ir risks kļūt par invalīdiem, piedāvājot viņiem tādus pakalpojumus, kas ļautu laikus novērst radušās veselības problēmas un atgriezties darba tirgū, u.c.

Pamatnostādņu īstenošanai – 14 miljoni latu

Pēc aptuveniem aprēķiniem, lai īstenotu dokumentā paredzēto, laika periodā no 2006. līdz 2010.gadam nepieciešami vairāk nekā 14 miljoni latu. Lielākā daļa finansējuma paredzēta gan invalīdu, gan cilvēku ar veselības traucējumiem rehabilitācijai, lai novērstu vai mazinātu viņu funkcionālos traucējumus, garīga vai cita rakstura problēmas, tādējādi veicinot viņu veselības stāvokļa uzlabošanu. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir radīt cilvēkam iespēju atgriezties darba tirgū, sabiedrības aktīvajā dzīvē. Pamatnostādnēs atšķirībā no padomju laika prakses uzmanība pievērsta ne tikai medicīniskajai, bet arī sociālajai un profesionālajai rehabilitācijai, to savietojamībai. Medicīniskā rehabilitācija ir ārstniecības procesa sastāvdaļa, kas palīdz atjaunot veselību un funkcionālās spējas. Sociālā rehabilitācija ir vērsta uz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu un māca cilvēkam sadzīvot ar invaliditāti. Tā, piemēram, cilvēkam, kuram pēc autoavārijas ierobežotas pārvietošanās spējas, ir jāiemācās aprūpēt sevi, jāatgūst kustīgums un jāiegūst citas jaunajā situācijā nepieciešamās pamatiemaņas. Savukārt profesionālā rehabilitācija ir nepieciešama tad, kad cilvēkam jāpalīdz apgūt jaunas profesionālas iemaņas gadījumā, ja kļūst skaidrs, ka viņš nevarēs strādāt iepriekšējo darbu. Tas jādara pēc iespējas drīz, negaidot brīdi, kad cilvēkam tiek noteikta invaliditāte. Šīs rehabilitācijas ietvaros cilvēkam tiks sniegts arī psiholoģisks atbalsts integrācijai darba tirgū.

Būtiskākais uzdevums – nodarbinātības veicināšana

Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, invalīdu īpatsvars reģistrēto bezdarbnieku vidū ir aptuveni 3%. Apmēram 28% no reģistrētajiem bezdarbniekiem gada laikā iekārtojas darbā, taču strādājošo invalīdu īpatsvars ir tikai aptuveni 10% no invalīdu kopskaita. Tas ir daudz par maz, tādēļ ir iecerēts attīstīt un ieviest subsidētās nodarbinātības pasākumus invalīdiem, kuriem nepieciešams īslaicīgs atbalsts viņu atgriešanai darba tirgū, nodrošinot vidēji 334 subsidētās darba vietas. Plānots izveidot arī valsts finansētu darbā iekārtošanas institūciju, kas reģistrēs invalīdus ar garīga rakstura traucējumiem un koordinēs viņu iekārtošanu piemērotā algotā pagaidu darbā pēc darba devēju pieprasījuma. Tāpat paredzēts izveidot valsts atbalsta programmu specializēto darbnīcu funkcionēšanai, ja šajās darbnīcās strādājošo invalīdu nav mazāk par 75% no kopējā nodarbināto skaita. Protams, ļoti svarīgs jautājums ir invalīdu darbavietu piemērotība viņu īpašajām vajadzībām. Pašlaik pamatatbildība attiecībā uz subsidētajām darba vietām ir Nodarbinātības valsts aģentūrai, kura, sadarbojoties ar Tehnisko palīglīdzekļu centra ergoterapeitiem, novērtē invalīdu darba vietu. Toties darba vietu no darba aizsardzības viedokļa uzrauga Valsts darba inspekcija. Nākotnē paredzēts noteikt vienu atbildīgo institūciju, kas novērtētu invalīdu darba vietu, to aprīkošanu ar tehniskajiem palīglīdzekļiem atbilstoši invalīda funkcionālo traucējumu veidam un veicamā darba raksturam.
Kopš šā gada janvāra līdz 1.jūlijam invalīdu subsidētajos nodarbinātības pasākumos iesaistījās 194 invalīdi.
Viens no invalīdu nodarbinātību veicinošiem pasākumiem ir viņu nodrošināšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem, tādējādi pamatnostādnes paredz atvēlēt līdzekļus tam, lai cilvēki tiktu nodrošināti ar sev nepieciešamajiem tehniskajiem palīglīdzekļiem. Lai cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem iespējami tuvāk savai dzīvesvietai saņemtu tehniskos palīglīdzekļus, paredzēts izveidot arī jaunas Tehnisko palīglīdzekļu centra reģionālās filiāles.
Protams, ne visi invalīdi spēj iekļauties darba tirgū, taču arī viņiem nav jādzīvo sava dzīvokļa četru sienu izolētībā. Tāpēc būtiski, lai cilvēkiem ar smagu invaliditāti būtu pieejams asistents. Pašlaik šos pakalpojumus tikai daļēji veic sociālo dienestu darbinieki, bet viņi nenodrošina pilnīgu palīdzības sniegšanu. Piemēram, sociālais darbinieks var palīdzēt invalīdam nomazgāties, bet ne izbraukt ārpus savas dzīvesvietas. Savukārt asistenta uzdevumu darba spektrs būs daudz plašāks, tādējādi palīdzot invalīdiem iekļauties sabiedriskajā dzīvē.

Izmaiņas invaliditātes piešķiršanā

Sākot ar 2011.gadu, pēc profilaktisko un nodarbinātības pasākumu ieviešanas plānots pāriet uz jaunu invaliditātes noteikšanas sistēmu, kas paredz divas invaliditātes grupas, atsakoties no trešās. Tas tiks darīts tādēļ, lai invalīdi nepaļautos tikai uz iespēju saņemt invaliditātes un citus pabalstus. Cilvēkiem ar darbspēju zaudējumu, mazāku par 50%, ir jāsaņem nevis pabalsts, bet gan medicīniskā, sociālā, nepieciešamības gadījumā arī profesionālā rehabilitācija. Jāuzsver: piešķirto 3.invaliditātes grupu neviens neatņems, minētais jaunais invaliditātes grupu iedalījums attieksies tikai uz tiem cilvēkiem, kuri ne agrāk kā 2011. gadā pirmreizēji iegūs invaliditāti. Ja cilvēkam nebūs vairāk par 50% darbspēju zuduma, viņam nepiešķirs invaliditāti.
1.invaliditātes grupu noteiks cilvēkiem, kuriem darbspēju zaudējums būs no 75 līdz 100%, kas ir ļoti smaga invaliditāte. Savukārt 2.grupu noteiks tiem, kuriem darbspēju zaudējums būs no 50 līdz 75%, kas ir smaga invaliditāte. Lēmumu par invaliditātes piešķiršanu pieņems jaunizveidota valsts pārvaldes iestāde – Invaliditātes ekspertīzes pārvalde, reorganizējot esošo Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju. Invaliditātes noteikšanā piedalīsies ne vien ārstniecības personas, bet arī sociālā darba un citi speciālisti. Tiks izstrādāti un ar Ministru kabineta noteikumiem reglamentēti invaliditātes noteikšanas kritēriji visām iedzīvotāju grupām.
Pamatnostādnēs arī paredzēts, ka bērniem līdz sešu gadu vecumam invaliditāti noteiks, ņemot vērā tikai viņa funkcionālos traucējumus (t.i., reālo veselības stāvokli), savukārt skolas vecuma bērniem plānots izvērtēt gan funkcionālos traucējumus, gan intelektuālo spēju mācīties.
Pensionāriem, kuriem funkcionālie traucējumi ir saistīti ar objektīvām vecuma izmaiņām, pirmreizējo invaliditāti nenoteiks, bet viņiem būs tiesības saņemt par valsts budžeta līdzekļiem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sociālās rehabilitācijas institūcijās, tehniskos palīglīdzekļus un cita veida atbalstu. Atkārtoti nosakot invaliditāti pensijas vecumā, pie attiecīgo kritēriju esamības, cilvēkam tiks saglabāts invalīda statuss arī gadījumā, ja funkcionālie traucējumi ir saistīti ar objektīvām vecuma izmaiņām, kuras iestājas pirms pensijas vecuma sasniegšanas.
Pamatnostādņu izstrādē piedalījās gan valsts institūcijas – Labklājības ministrija, Veselības ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Ekonomikas ministrija, Satiksmes ministrija, Finanšu ministrija u.c., gan arī nevalstiskās organizācijas – Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons”, Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija “Sustento”, Latvijas Nedzirdīgo savienība u.c.

Uzziņai:

Latvijā ir vairāk nekā 111 000 invalīdu, gandrīz 8 000 noteikta 1.invaliditātes grupa, gandrīz 60 000 – 2.grupa, bet aptuveni 35 000 invalīdu ir piešķirta 3.grupa. Vairāk nekā 9 000 bērnu ir invalīdi.

“LV” un Labklājības ministrijas informācija