Mūsu pienākums ir sargāt šīs divas valodas un aizsargāt to tiesības

Vakar sākās baltistu kongress "Baltu valodas laikmetu griežos"

Vakar, 3.oktobrī, atklājot baltistu kongresu "Baltu valodas laikmetu griežos" Latvijas Universitātē: Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis

Foto: A.F.I.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna starptautiskajā baltistu kongresā "Baltu valodas laikmetu griežos" LU Lielajā aulā 2000. gada 3. oktobrī

No visa baltu valodu celma vairs tikai šīs divas valodas iezīmē uz mūsdienu pasaulē runāto valodu kartes šīs valodu grupas sniegumu visas pasaules lingvistiskajā pūrā. Tas nozīmē, ka tām valstīm, kurās tās tiek runātas, — Latvijai un Lietuvai — ir ne tikai tēvu atbildība pret savu oficiālo valsts valodu, kāda tā ir jebkurai zemei, bet ka šīm divām zemēm ir īpašs pienākums un atbildība sargāt šīs divas valodas un aizsargāt viņu tiesības, jo nav nevienas citas vietas pasaulē, kur tas tiktu darīts.

Mūsu valstīm ir jārada pietiekami apstākļi, lai baltu valodas savā ilggadējā un gadsimtiem garajā dzimtenē varētu tikt nopietni pētītas, lai viņu pētniecībai tiktu atvēlēti pietiekami līdzekļi, kas varētu atstāt nepārtrauktu to garo turpinātības ķēdi, kas līdz šim ir spējusi vienot izcilus baltu valodu pētniekus cauri paaudzēm.

Iepriekšējā gadsimtā starptautisko pētnieku uzmanību baltu valodas piesaistīja ar savu arhaismu, ar to, ka tās šķita tik maz mainījušās laika gaitā. To attīstība un īpatnības tika piesauktas dažādos paleolingvistikas pētījumos un minējumos par indoeiropiešu pirmtautu, tās izcelsmes vietām un turpmāko izklīšanu pa dažādām Eiropas vai Āzijas vietām. Man šķiet, ka ne tikai ar savu senumu šīs valodas ir interesantas, jo, kā, piemēram, trimdiniekiem nokļūstot jaunā kontinentā, daži vecākās paaudzes locekļi sacīja amerikāņiem: "Mēs, latvieši, esam ļoti seni." Es ceru, mēs šodien par savu tautu un valodu domājam ne tik vien kā senilu, bet arī kā tādu, kas nemitīgi atrodas attīstībā. Tieši ar turpmākās attīstības akcentu šis kongress ir iezīmīgs, jo baltu valodām būs jāizdzīvo jaunajā mainīgajā Eiropā, kurā robežas tik viegli pārvaramas. Būsim pakļauti Eiropas un pasaules vējiem, un nebūs vairs dziļo mežu un purvu kā senatnē, kas mūs atšķir no citām tautām. Būs jāatrod nākotnē veidi, kā savu valodu kopt un attīstīt.

Man ir prieks, ka šajā konferencē piedalās pētnieki ne tikai no Latvijas un Lietuvas, bet arī no tik daudzām pasaules valstīm. Ceru, ka interese par baltu valodām pasaulē tikai pieaugs un tās tiks pētītas visā plašajā pasaulē — arī Japānā, Kanādā, Amerikā, Austrālijā. Ir gandarījums jūsu konferences darba programmā redzēt ne tikai valodniecības pētījumus diahroniskā aspektā, bet arī atsaucoties uz modernām strāvām valodniecībā, kur bieži vien ir starpnozaru pētījumi — sociolingvistikā, ģeolingvistikā utt. Lingvistikas pētījumi iegūst plašāku redzējumu, saskaroties ar citām nozarēm. Te ir saskatāmi dažādi lauki, kuros nākotnē pētniekiem darboties, parādot pasaulei, ka šie valodnieciskie pētījumi par baltu valodām var sniegt ārkārtīgi vērtīgu ieguldījumu aktuālās, karstās debatēs, hipotēzēs par vispārējiem valodniecības teorijas jautājumiem.

Novēlu jums vislabākās sekmes ne tikai šīs konferences gaitā, bet arī turpmākajos pētījumos! Lai jums paveras jauni zinātnes lauki, kas ieinteresē gan jūs pašus, gan plašāku sabiedrību!

LZA prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Ievadruna starptautiskajā baltistu kongresā "Baltu valodas laikmetu griežos" LU Lielajā aulā 2000. gada 3. oktobrī

Ļoti cienījamā Valsts prezidente, Jūsu magnificence rektor Lāci, ekselences, augsti godātie kongresa dalībnieki un viesi!

Sirsnīgi sveicu starptautisko kongresu "Baltistica IX" Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā un novēlu panākumus 15 valstu filologiem kongresā, kas saucas "Baltu valodas laikmetu griežos". Baltu valodas — ar nelieliem vēstures pārtraukumiem — allaž ir bijušas laikmetu griežos, jo laikmetu griežos pārāk bieži ir atradies to izplatības areāls — mūsu dzimtenes Latvija un Lietuva. Laikmetu grieži bija tad, kad aizvadītā gadu tūkstoša vidū nebūtībā aizgāja mūsu brāļu senprūšu valoda, arī tad, kad daudzu Latvijas teritorijā mītošu tautību valodas izveidoja vienotu latviešu valodu. Aizvadītajā gadsimtā lietuvju un latviešu valodas ir kļuvušas par valsts valodām, par zinātnes un tehnoloģijas valodām, un arī šodien tās turpina veidoties, radot savu datorlingvistiku, savu terminoloģiju dažādās jomās.

Globalizācijas laikmetā mazu tautu valodas jūtas apdraudētas. Mazās valodas joprojām iznīkst. To lietojuma diapazons bieži vien ir ierobežots, ir bažas, vai tās spēs konkurēt ar lielo tautu valodām. Īpaši tas attiecināms uz latviešu valodu, ievērojot visai sarežģīto, vēsturiski ilgos, ilgos gados veidojušos demogrāfisko situāciju Latvijā. Latviešu valoda pašlaik savā ziņā psiholoģiski itin kā atgādina ielenktu cietoksni un valodnieki — senlatviešu cīnītājus. Dominē sociolingvistika, latviešu sabiedrība atbalsta šo cīņu par valodu un savus valodniekus. Taču, mīļie valodnieki, valoda nav tikai cīņas arēna vai sabiedrības integrācijas mehānisms, instruments. Tā ir dzīva esība, lieta mums pašiem — mūsu pašattīstībai, daudzvārdībai, dažādu vārdu runāšanai, arī žargonam. Tā ir kopšanai, daiļumam, mīlēšanai. Valoda prasa arī zinātnisku izpēti un attīstību, īpaši lietojumam jaunajās datortehnikās. Nemitīgus salīdzinājumus ar brāļu un kaimiņu valodām — gan pagātnes aspektā, valodu vēsturē, gan nākotnes redzējumā. Un te mēs daudz esam mācījušies un mācāmies no lietuvju zinātniekiem, no starptautiskās zinātnieku saimes.

Latvijas Zinātņu akadēmijā latviešu valodas izpēte ir bijusi pārstāvēta kopš akadēmijas izveidošanas, kad jaundibinātās Zinātņu akadēmijas sastāvā nokļuva kādreizējā Latviešu valodas krātuve un kad mūsu pirmais akadēmiķis (ZA īstenais loceklis) baltu valodniecībā bija Jānis Endzelīns. Padomju režīma funkcionāru padzīts no toreizējās Latvijas Valsts universitātes, profesors Endzelīns varēja kaut cik nodoties saviem pētījumiem Zinātņu akadēmijā, kur tolaik tomēr valdīja mazliet liberālāka, tolerantāka gaisotne. Tur, Valodas un literatūras institūtā, veikti Endzelīna pēdējo mūža gadu pētījumi par Latvijas vietvārdiem, par dialektiem. Zinātņu akadēmija ir izdevusi arī Endzelīna sešsējumu rakstu izlasi, un pašreiz tā piešķir divas balvas valodniecībā — Jāņa Endzelīna balvu par pētījumiem latviešu valodniecībā un baltoloģijā, Kārļa Mīlenbaha balvu par praktisku sniegumu latviešu valodniecībā, par valodas kopšanu. Endzelīna balva 2001. gadam ir izsludināta, Endzelīna tradīciju izkopšana notiek gan Latvijas Universitātē, gan Latviešu valodas institūtā, kurš pirms 10 gadiem izveidojies par patstāvīgu institūtu ZA sastāvā un tagad ir iekļāvies LU sastāvā, par ko esam gandarīti arī LZA, jo šī simbioze lielā mērā apvieno Latvijas valodnieku spēkus.

Simboliski, ka šis kongress tiek atklāts Latvijas Universitātē, ēkā, kur 30 gadus strādāja Jānis Endzelīns, līdz tika brutāli netaktiski padzīts no šī tempļa. Tagad te atkal notiek Endzelīna atgriešanās, šoreiz starptautiskā līmenī. Un Lielajā aulā, kur divreiz — okupāciju varu laikā — notika Endzelīna jubilejas.

Zinātņu akadēmija savu iespēju robežās cenšas veicināt interdisciplinārus pētījumus. Līdzās valodniecībai tad nu stājas arī etnogrāfija, arheoloģija, vēsture, folklora, līdzās lituanistikai veidojas letonika, pagaidām vēl bikli. Pēdējā laika tendence ir arvien vairāk iesaistīt šajā kopējā pētniecības ritmā arī eksaktās zinātnes, no fonētikas un datoru analīzes līdz molekulārbioloģijai, gēnu pētniecībai arheoloģiskajos materiālos, kas varētu dot jaunas atziņas par baltu tautu etnoģenēzi.

Visu triju Baltijas valstu ZA ir aizsākušas kopēju pētījumu programmu par Baltijas tautu bioloģisko vēsturi. Mēs priecājamies, ka Latvijā sāk iznākt jauni izdevumi kā "Linquistica Lettica", "Lettonica", ka latviešu zinātnieki piedalās arī lietuvju izdevumā "Acta Baltica", ka iznācis vēl Endzelīna iecerētais "Dialektu atlants" neparasti daudz grāmatu veikalā, un viss tas notiek laikā, kad zinātne Latvijā finansiāli tiek atstāta novārtā.

Un tomēr mūsu nacionālais mantojums mums jāizpētī un jāsaglabā, lai tas maksātu ko maksādams. Es varētu te sacīt dažu labu rūgtu vārdu par to, ka arī letonikai, baltu valodniecībai, latviešu valodas padziļinātai izpētei no valdības puses netiek atvēlēti līdzekļi, ka netiek atbalstīts Latvijas intelektuālais potenciāls, arī humanitārajās zinātnēs. Šodien mūsu pašu valdība var nobalsot pat par to, lai aizvadāmā gada pēdējos mēnešos zinātnei vēl atņemtu 1 miljonu dolāru (t.i., gandrīz 7% zinātnes gada budžeta) no tā jau trūcīgās dotācijas, vismaz šādu priekšlikumu izvirza Finansu ministrija. Šī primitīvā pieeja apdraud Latvijas intelektuālo, ekonomisko un sociālo virzību. Zinātņu akadēmija ir pieņēmusi aicinājumu valdībai radikāli labot šo kritisko situāciju ("LV", 2000. g. 3. okt.). Par to varētu runāt daudz, neērti to darīt šajā svētku reizē, bet es to iedrošinos te sēdošo latviešu valodnieku, latviešu zinātnes labad.

Sirsnīgi sveicu visus svētkos, novēlu būt 21. gadsimtā stipriem un gaišiem, izsaku stingru pārliecību, ka baltu valodas nākamajā gadu tūkstotī ne tikai neiznīks, bet tiks izkoptas un celtas godā Eiropā un pasaulē. Mēs dzīvojam un dzīvosim.

Nobeigumā līdzīgi rektoram I.Lācim gribu nocitēt latviešu tautas dziesmu, šoreiz par valodu, kas bija tik mīļa Endzelīnam un ir mīļa mums, še sanākušajiem, arī baltu valodu draugiem no tālām zemēm:

"Dziesmu dziedu, kāda bija,

Ne tā mana darināta.

Valodiņa Dieva dota,

Tā ar godu jāvalkā."