1991.gada 13.marta sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 126.

Pirmais darba kārtības jautājums ir vakar ierosinātais jautājums: lēmuma projekts par steidzamu pasākumu organizēšanu Krievijas demokrātisko spēku atbalstīšanai. Vakar strādāja komisija. Un acīmredzot deputāts Bojārs ir gatavs ziņot.

Es atvainojos. Vispirms vārds Valentīnai Zeilei. Neliela izmaiņa darba kārtībā.

V.Zeile: Apvienotā budžeta komisija lūdz ietvert darba kārtībā jautājumu par izmaiņām budžetā otrajā lasījumā. Un vēlams to izskatīt pulksten 12.00, jo būs papildu informācija, ar kuru mūs iepazīstinās trīs ministri.

Priekšsēdētājs: Vai nevienam deputātam iebildumu nav? Jautājumu par izmaiņām budžetā mēs izskatīsim, kā to piedāvāja deputāte Zeile. Lūdzu.

J.Bojārs: Vārdu sakot, mēs sagatavojām divus dokumentus. Viens ir Augstākās padomes aicinājums, un to uzrakstīja deputāts Dozorcevs kopā ar Movela kungu. Bet teksts diemžēl nav pavairots. Plotnieka kungs vakar vakarā ir sazinājies ar Jeļcina štābu, un viņi ir lūguši mūs nekādu proklamāciju pagaidām nepieņemt. Tātad es vēlreiz saku: Jeļcina komanda ir mums lūgusi nekādu speciālu aicinājumu nepieņemt. Tātad mums atliek tikai apspriest pasākumu plānu, ko mums šajā sakarā vajadzētu darīt. Tātad viņi aicina nevis neko nedarīt viņiem par labu, bet nepieņemt speciālu aicinājumu. Tāds ir tas lūgums. Ja es pareizi esmu sapratis profesoru Plotnieku. Vai tā ir?

Mums ir tāda maza lapiņa ar četriem punktiem, ko mēs gribētu darīt. Tātad aicināt Latvijas Republikas demokrātiskās organizācijas, neko citu, kā vien aicināt, mēs nevaram darīt. Organizācijas ir neatkarīgas, mēs varam tikai lūgt, arī Tautas fronti. Un, ja arī opozīcijai ir demokrātiskas organizācijas, kas ir ar mieru aizstāvēt demokrātiskās Krievijas intereses, tad mēs aicinām tās pievienoties. Es jau redzu, ka cilvēki ir gatavi aizstāvēt un organizēt plašas atbalsta akcijas demokratizācijas procesam Krievijas Federācijā. Datums vēl nav konkretizēts, mums ir jāapsver savas iespējas. Acīmredzot tas varētu būt kaut kad nākamajā nedēļā.

Otrais. Uzdot Republikas Ministru padomei steidzīgi organizēt pārtikas produktu piegādi bērniem ogļraču streiku rajonos. Mēs apspriedām, ka atbalstīt tieši pašu streiku diezin vai būtu visai taktiski. Bet bērniem palīdzēt vajadzētu.

Trešais. Ierosināt visdrīzākajā laikā sasaukt Baltijas padomes sēdi demokrātiskās Krievijas atbalstam. Es domāju, ka pašlaik būtu īstais laiks visiem baltiešiem sapulcēties, pie tam steidzīgi, varbūt pat šonedēļ, lai mūsu virsotne apspriežas, ko mēs stratēģiski varētu darīt, lai atbalstītu Krievijas demokrātiskos spēkus un viņi mūs.

Un ceturtais. Pasākums ir pilnīgi jauns. Es gribētu, lai jūs tam pievērstu nopietnu uzmanību. Es domāju, ka tas varētu izskanēt ārkārtīgi spēcīgi, jo nekas tamlīdzīgs vēl nav bijis. Izskanēja doma, ka PSRS Tautas deputātu 4.kongresa laikā vajadzēja pulcēties visu republiku vadītājiem, jo jau 4.kongresa laikā bija zināms, ka būs apvērsuma mēģinājumi. Taču Lukjanovs pielika visus spēkus, lai republikas savstarpēji neapstiprinātu, respektīvi, neatzītu, viena otras suverenitāti. Viņš šo jautājumu tik ātri un strauji izvirzīja balsošanai, ka tas tika izgāzts. Tātad darba kārtībā joprojām ir jautājums, kā republikas ekonomiski un politiski atbalstīs viena otru. Un tāpēc mēs, apspriežot, kur mēs varētu to galotņu konferenci sasaukt, pārcilājām visas galvaspilsētas, Maskavu ieskaitot, un nospriedām, ka visneitrālākā acīmredzot tomēr ir Rīga. Visneitrālākā, kur mēs varētu sanākt kopā. Un mēs domājam tā: ja mums izdotos sasaukt piecu vai sešu republiku līderus, ja sapulcētos puse no visām republikām, tas jau būtu milzīgs panākums. Lūk, tāds ir mūsu priekšlikums, sevišķu vērību piegriežot šim pēdējam pasākumam. Tas varētu būt ārkārtīgi efektīvs. Mums ir jārēķinās ar to, ka pēc aptaujas ir zināmas sabiedriskās aktivitātes noplakums, bet šis pasākums varētu ļoti piesaistīt pasaules sabiedrības uzmanību.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Varbūt kādam ir jautājumi par darba grupas apsvērumiem, izstrādājot šāda dokumenta tekstu? Lūdzu, pie otrā mikrofona.

A.Kiršteins: Man ir konkrēts jautājums par 4.punktu. Man absolūti nav skaidrs, kas tā par mistisku PSRS savienoto republiku konferenci. Es saprotu, ka pēc šā Savienības līguma nekādas mistiskas savienotās republikas vairs nav.

J.Bojārs: Baltijas valstu padome.

A.Kiršteins: Tādā gadījumā es vēl saprastu, ja sanāktu Baltijas valstis un plus divas vai trīs republikas, kas neparaksta šo Savienības līgumu, un vispirms apspriežas savā starpā, bet galda otrā pusē varētu sēdēt tās, kas paraksta. Varētu būt runa tikai par trim Baltijas republikām un tām divām, kuras neparaksta. Bet te ir mistiska – “PSRS savienoto republiku konference”.

J.Bojārs: Kiršteina kungs, mēs nolēmām, ka tagad nav nekādas vajadzības akcentēt Savienības līguma parakstīšanu. Mēs varam sākt no ekonomiskas dabas jautājumu risināšanas. Mums ir pārliecība, ka tādā gadījumā mēs varam šeit sapulcināt vairāk cilvēku un vairāk vadītāju. Ja mēs rakstīsim šeit par Savienības līgumu, tad mēs līdz ar to automātiski atgrūdīsim veselu rindu republiku. Diez vai tas ir vajadzīgs? Mums jāsāk ar vieglāk risināmiem jautājumiem, un tad redzētu, ko mēs vēl varam ietvert darba kārtībā, kad republiku valdību un valstu vadītāji satiksies un vienosies, kas vēl ir jāapspriež. Bet šis ir jautājums, ar kuru mēs varētu sākt, tas ir samērā...

A.Kiršteins: Labi, Bojāra kungs. Bet ja virsrakstā ir rakstīts atbalsts demokrātiska...

J.Bojārs: Jā, jā, to mēs...

A.Kiršteins: Te jūs rakstāt par sadarbību ekonomikā. Nu, piedošanu. Igaunijai un Uzbekijai var būt tādi divpusēji līgumi. Kāds tādā gadījumā tam sakars ar Krieviju, es nesaprotu.

J.Bojārs: Jā. Šo pretrunu mēs redzējām, bet es nedomāju, ka tas ir galvenais.

Priekšsēdētājs: Cienītie kolēģi! Tādus priekšlikumus un savus apsvērumus debatēs izsakiet. Pagaidām mēs uzdodam jautājumus. Lūdzu, pie trešā mikrofona. Vai jautājumu nav? Tad apspriedīsim jautājumu debatēs. Es domāju, ka tas būs pareizāk. Lūdzu, pie otrā mikrofona.

E.Krastiņš: Man par to pašu 4.punktu ir jautājums. Cik zināms, tad par šo ekonomisko sadarbību jau vairākkārt ir notikušas apspriedes Tallinā. Vai šai konferencei būs cits statuss? Ja ir runa par tiešo ekonomisko sadarbību, tad acīmredzot ministru padomju vadītāju līmenī tādas apspriedes notiek. Kāda šeit ir atšķirība?

J.Bojārs: Es gribētu teikt, ka viena lieta ir divpusējie kontakti un divpusējie līgumi un otra lieta ir daudzpusējā konference, kurā visu republiku vadītāji uzreiz var noskaidrot visu domas un savstarpējo sadarbību uz daudzpusības principu pamata. Saprotiet, tas ir sākuma jautājums, tēma, uz kuru mēs uzaicinām. Bet, ja līderi vienosies vēl apspriest jautājumu par Savienības līguma parakstīšanu un visu pārējo, tā ir viņu darīšana, kā vienoties un ko vēl viņi ietvers darba kārtībā. Tas ir sākuma jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie trešā mikrofona.

J.Vaivads: Man par 1.punktu jautājums. Kas ir domāts ar masu atbalsta akcijām? Vai ir vajadzīgas “masu”, vai nepietiek ar atbalsta akcijām vispār?

J.Bojārs: Varētu tā. Es neiebilstu. Mēs tā uzrakstījām. Izsakiet savus priekšlikumus, un, kā nobalsos, tā arī būs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie otrā mikrofona.

A.Bērzs: Man tāds vienkāršs jautājums. Vai kaut kāda procesa – vai tas būtu demokratizācijas vai kāds cits process – atbalstīšana vai neatbalstīšana kādā citā zemē nav iejaukšanās draudzīgas kaimiņvalsts iekšējās lietās?

J.Bojārs: Nē, es nedomāju, ka tā ir iejaukšanās. Atverot jebkuru pasaules avīzi, jūs redzat, ka viena valdība valstī atbalsta vai slavē vienu partiju un kritizē otru partiju. Slavē kādas valdības kursu uz demokratizāciju vai otrādi. Tā ir ļoti parasta pasaules prakse. Ja mēs viņiem kaut ko rekomendētu, tā būtu iejaukšanās Krievijas iekšējās lietās, bet mēs atbalstām demokratizācijas kustību Krievijā. Un visa pasaule atbalsta, respektīvi, Padomju Savienībā, atvainojiet.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pie trešā mikrofona.

J.Bojārs: Tās ir mūsu simpātijas tikai kustībai.

M.Budovskis: Cienītais Bojāra kungs! Sakiet, vai šā lēmuma 4.punkts ir apspriests frakcijā?

J.Bojārs: Nē, nav apspriests frakcijā. Es mēģināju šo jautājumu izvirzīt. Vispār šo jautājumu frakcijā atbalsta. Es frakcijas sēdē griezos pie frakcijas vadītāja un vēl viena otra frakcijas līdera, bet man neizdevās šo jautājumu izvirzīt tā, lai to apspriestu frakcijā. Lieta ir tā, ka nav laika, jo 18.martā mēģinās izšūpot Jeļcinu. Nav laika vairs gaidīt nākamo frakcijas sēdi.

M.Budovskis: Es domāju, ka 4.punkts nenoturēs Jeļcinu, vai viņu šūpo vai nešūpo. Man ir priekšlikums – 4.punktu izsvītrot. Un pirms mēs neesam frakcijā runājuši...

Priekšsēdētājs: Cienītie kolēģi! Es lūdzu priekšlikumus izteikt debatēs. Tagad tikai jautājumus par motivāciju un par to, kāpēc tas punkts ir ietverts.

Lūdzu, pie otrā mikrofona.

I.Ivanovs: */Sakiet, lūdzu, ko nozīmē: “aicināt demokrātiskās organizācijas un kustības”? Kādas tieši?/

J.Bojārs: */Personīgi es varu izteikt tikai savu pieeju. Es uzskatu, ka Tautas fronte – tā ir demokrātiska kustība. Pie mums ir kaut kādas partijas, kuru nosaukumā ir vārds “demokrātija”. Ar vienu vārdu sakot, visām, kuras atbalstīs vai piekritīs atbalstīt demokrātiju un kuras ir ar mieru piedalīties demokrātijas atbalstīšanas pasākumu sagatavošanā. Demokrātiskai Krievijai, kā angļi saka, “Welcome” (laipni lūdzam)./

I.Ivanovs: */Tad, lūk, uzskaitīt, uzskaitīt…/

J.Bojārs: */Nē, mēs nevaram. Mēs nevaram teikt, kādas pašlaik pie mums republikā ir partijas, jo tās nav reģistrētas./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

G.Preinbergs: Cienījamo profesor! Ņemot vērā 17.marta referendumu un to, ka galotņu konferenci līdz 17.martam nevarēs sasaukt, vai pēc 17.marta šādai galotņu sanāksmei būs kāda praktiska nozīme, jo republikas jau būs nosacījušas, ko katra vēlas.

J.Bojārs: Es domāju, būs milzīga nozīme, jo šis referendums kaut ko jau būs parādījis. Arī šis aspekts, domājams, būs ļoti interesants, to būs interesanti apspriest galotņu konferencē, ja tādu izdosies sasaukt. Es vēlreiz gribu uzsvērt to, cik svarīgs būtu šāds pasākums un it sevišķi, ja tas notiktu Rīgā.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

V.Gapoņenko: */Cienījamie tautas deputāti…/

Priekšsēdētājs: */Lūdzu, mikrofonā./

V.Gapoņenko: */Cienījamie tautas deputāti! Es uzskatu, ka mums tādu lēmumu pašreizējā etapā nevajag pieņemt. Tā būs mūsu kārtējā kļūda. Būtībā jautājums par tādu lēmumu radās pēc Jeļcina uzstāšanās. Mēs zinām, kas tā par uzstāšanos. Tā ir uzstāšanās, kura aicina tautas uz pilsoņu karu, uz masu nepakļaušanos un citām avantūristiskām lietām. Tāpēc pašreiz pieņemt tādu lēmumu nav mērķtiecīgi. Krievijas parlaments pie mums nav griezies, lai mēs atbalstītu kaut kādas demokrātiskās kustības Krievijā…/

Priekšsēdētājs: */Es ļoti atvainojos, bet man ir lūgums visiem deputātiem, varbūt jūs nesapratāt, – pašlaik tikai uzdot jautājumus. Argumentus un priekšlikumus vēlāk, debatēs./

V.Gapoņenko: */Es, lūk, gribu no paša sākuma…/

Priekšsēdētājs: */Jautājumu, lūdzu./

V.Gapoņenko: */Pašreizējā posmā pieņemt nevar un būtībā arī nav ko apspriest./

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Es tikai gribu pateikt, ka es pats savām ausīm dzirdēju Jeļcina uzstāšanos, kurā viņš teica: “Pilsoņu kara Padomju Savienībā nebūs, mēs varam no tā izvairīties.” Tāpēc es absolūti nepiekrītu šim viedoklim, ka Jeļcins aicina uz pilsoņu karu. Tieši otrādi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pie trešā mikrofona.

E.Kide: Cienījamo profesor! Vai jums nešķiet, ka 4.punkts pēc savas jēgas un satura nepakārtojas šim virsrakstam par atbalstu demokrātiskajiem spēkiem Krievijas Republikā? Tas ir pavisam cits jautājums. Un es arī piekrītu, ka tas ir apspriežams iepriekš. Šo punktu vajadzētu nodalīt no pirmajiem trim punktiem, kuri iekļaujas šajā kontekstā. Kā jūs domājat?

J.Bojārs: Es uzskatu, ka mums šodien vajag izspriest vienu jautājumu – vai šāda konference ir vai nav vajadzīga. Kāds būs tās saturs un kurā papīrītī tas ietverams – ir pavisam cits jautājums. Tātad vai mums vajag vai nevajag, jo šajā konferencē mēs varētu arī nospriest, kā mēs atbalstīsim viens otru, arī demokrātisko Krieviju.

E.Kide: Tas tomēr ir cits jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

J.Kinna: Cienījamo profesor! Vai darba grupa neapsprieda variantu, ka 1.punktu vajadzētu tādā redakcijā, ka arī demokrātiskās organizācijas un kustības ne vien organizē protesta akcijas vai atbalsta akcijas, bet arī aicina vākt līdzekļus streikojošiem ogļračiem? Jo pēc pašreizējās redakcijas šī problēma pilnībā ir uzlikta tikai valdībai.

J.Bojārs: Es pilnīgi piekrītu, ka šajās atbalsta akcijās var būt arī naudas vākšana. Atcerieties, ka pašās pirmajās Tautas frontes akcijās mēs vācām, kad oficiāli Tautas frontes vēl nebija. Mēs vācām naudu Tautas frontei. Tā ka tas viss ir kopumā. Runa ir par to, kādi pasākumi ir vajadzīgi, un to, kā tos piepildīt, mēs izlemsim. Es jums piekrītu, ka tā vajag un tā var darīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

S.Buka: */Profesora kungs! Man ir divi jautājumi par 4.punktu. Vai jūs uzskatāt, ka ir tikai Baltijas valstis, bet visas pārējās republikas – tās ir PSRS savienotās republikas? Bet tās taču pasludināja deklarācijas par valstisko suverenitāti. Jūs tās neatzīstat par valstīm? Tādas kā Gruzija, Moldova, visas pārējās. Baltkrievija? Ukraina? Jūs tām atņemat valstiskumu?/

J.Bojārs: */Piedodiet, piedodiet. Es neapstrīdu to, kas rakstīts šo republiku konstitūcijās, deklarācijās, un pat PSRS Konstitūcijā, kurā teikts, ka republikas ir valstis./

S.Buka: */Bet kāpēc tad jūs šeit rakstāt…/

J.Bojārs: */Pagaidiet, pagaidiet. Ja mēs pašlaik griezīsimies pie Landsberģa un uzaicināsim viņu pie mums kā vienas savienotās republikas Augstākās padomes priekšsēdētāju, Landsberģis neatbrauks. Man tas ir pilnīgi skaidrs. Ir republikas, kuras nepārprotami paziņojušas par savu izstāšanos. Tā ir viena grupa. Ir citas republikas, kuras to nav paziņojušas, tāpēc pret tām jāizturas tā, kā tās pašas sevi uzskata – kā pret PSRS republikām./

S.Buka: */Gamsahurdiju jūs uzaicināsit personīgi kā Gruzijas PSR priekšsēdētāju?/

J.Bojārs: */Mēs precizēsim šo pozīciju ar Gamsahurdiju, es domāju./

S.Buka: */Jūs personīgi?/

J.Bojārs: */Kādu uzaicinājumu viņš vēlēsies./

S.Buka: */Skaidrs. Jūs tad personīgi uzaicināsit. Un otrais jautājums, ja atļaujat. Mītiņā, kurš patiesībā pamatoja šā projekta sagatavošanu, atskanēja arī aicinājumi pieteikt karu valdībai, prezidentam, visiem konservatīvajiem spēkiem. Bojāra kungs arī aicina mūs pievienoties kara pieteikšanai? Varbūt tad ir vērts šeit iekļaut 5.punktu?/

J.Bojārs: */Es negribētu uzskaitīt visus lozungus, kādi bija jūsu un Interfrontes mītiņos. Tad vispār vajadzētu uzreiz atvest miliciju un arestēt zināmu mūsu deputātu skaitu./

S.Buka: */Bojāra kungs, vismaz nekorekti…/

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais jautājums pie pirmā mikrofona. Deputāt Zatuliviter, lūdzu!

V.Zatuliviters: */Man ir divi jautājumi jums kā juristam. Pirmais jautājums saistīts ar 1.punktu. “Aicināt demokrātiskās organizācijas un kustības organizēt masu akcijas”. Vai jūs kā jurists nejūtat šeit mudinājumu uz kaut ko? Ja Latvijas demokrātiskās organizācijas pašas izdarītu pirmo soli – tā ir viena pozīcija. Bet, kad aicina Augstākā padome – tā ir cita pozīcija. No juridiskā viedokļa jūs šeit nekas nemulsina?/

J.Bojārs: */Nē, nemulsina. Mēs nevaram dot tām pavēles. Mēs varam tikai lūgt./

V.Zatuliviters: */Bet te ir vārds “aicināt”!/

J.Bojārs: */“Aicināt” – tas arī ir aicināt. Mēs nedodam pavēles./

V.Zatuliviters: */Vai jūs uzskatāt, ka viss ir normāli?/

J.Bojārs: */Mēs tikai griežamies pie viņiem…/

V.Zatuliviters: */Skaidrs. Otrais jautājums. Analoģisks jautājums par 3.punktu: “Ierosināt tuvākajā laikā sasaukt Baltijas padomes sēdi.” Es pieņemu, ja tā ir Baltijas padomes valstu iniciatīva, – tā ir viena pozīcija. Bet, ja mēs to ierosinām – tā ir cita pozīcija. Jūs kā juristu nekas šeit nemulsina?/

J.Bojārs: */Nē, nemulsina, jo mēs nevaram dot pavēles ne Lietuvai, ne Igaunijai. Mēs vienkārši, redziet, ierosinām. Es nezinu, kā jums pārtulkots, bet man “ierosināt” – tas ir, tas ir…/

V.Zatuliviters: */Piedāvāt./

J.Bojārs: */…piedāvāt iniciatīvu, uzstāties ar iniciatīvu. Es nezinu, kā tur tulkots. Es neredzēju…/

V.Zatuliviters: */Kolēģis Plotnieks te saka, ka labāk “iesniegt priekšlikumu”, bet “ierosināt” – tas jau ir ļoti…/

J.Bojārs: */Tātad jūsu…/

V.Zatuliviters: */Viss skaidrs./

J.Bojārs: */Jūsu redakcija nav gluži korekta./

V.Zatuliviters: */Nu, viss, paldies. Man skaidra jūsu kā jurista pozīcija./

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā kā mēs jau sākam apspriest šo jautājumu un izsakām priekšlikumus, daži deputāti ierosina jautājumus pārtraukt un uzsākt debates, kur katrs varēs izteikt savus apsvērumus un priekšlikumus. Ja jūs piekrītat jautājumu pārtraukšanai, tā kā to ierosina deputāti no zāles, es lūgšu balsot par priekšlikumu. Kā, lūdzu? Vēl viens jautājums? Tātad pēdējais jautājums. Vai deputāti piekrīt, ka deputāts Zaļetajevs uzdod vēl vienu jautājumu? Lūdzu.

S.Zaļetajevs: */Man ir jautājums attiecībā uz 2.punktu. Tā kā precīzi…/

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona, deputāt Zaļetajev!

S.Zaļetajevs: */Jautājums attiecas uz lēmuma projekta 2.punktu. Cik precīzs ir termins “kalnraču streiku rajoni”? Kā to saprast “kalnraču streiku rajoni” – tā ir Vorkuta vai konkrēti šahta, kurā streiko? Un, ja šahta, pieņemsim, beidz streikot,– ko tad? – pārtraukt sūtīt sūtījumus, pat ja tie jau ir savākti? Kā tas viss izskatās?/

J.Bojārs: */Acīmredzot, mēs piešķirsim zināmu diskrētu spēku Ministru padomei. Lai viņi konkrēti sagatavo šo pasākumu. Bet jautājums ir tāds, lai palīdzētu galvenokārt bērniem./

S.Zaļetajevs: */Tomēr gribētu noskaidrot šī punkta motivāciju. Vai tam kaut kādā veidā ir jāstimulē kalnraču streiki, vai arī, iekļaujot šo punktu, mums kaut kādā veidā ir jāpalīdz kalnračiem viņu kritiskajā stāvoklī, pat ja viņi nestreiko? Kāda izvēle te ir veikta, kāds mērķis nosprausts šim punktam?/

J.Bojārs: */Mērķis ir palīdzēt dzīves pabērniem./

S.Zaļetajevs: */Tātad tas nav saistīts ar streikiem? Jo dzīves pabērni var būt…/

J.Bojārs: */Pēc mūsu ziņām, šos rajonus bloķē PSRS centrālā vara. Vēl vairāk, pēc manā rīcībā esošajām liecinieku liecībām, Maskava bloķē produktu piegādes. Vienkārši atved mašīnas…/

S.Zaļetajevs: */Nu, tas viss ir no sfēras…/

J.Bojārs: */…iegriežas mežā, liek izkraut pārtiku bedrēs un viss./

S.Zaļetajevs: */Tas viss ir no specinformācijas sfēras, kura diemžēl nav manā rīcībā…/

Priekšsēdētājs: Cienījamo deputāt Zaļetajev! Es lūdzu operatorus turpmāk deputātiem, kam nav dots vārds, …

S.Zaļetajevs: */… bet, lūk, par mērķiem, tas ir ļoti svarīgi./

Priekšsēdētājs: ...atslēgt mikrofonu! Cienījamie deputāti! Mēs varētu uzsākt debates, ja jūs piekrītat. Acīmredzot nav jābalso par jautājumu uzdošanas pārtraukšanu. Debatēs ir pieteikušies deputāti Aleksejevs, Gorbunovs, Berklavs, Krastiņš, Krūmiņš, Silārs un Freimanis.

Vārds deputātam Aleksejevam, gatavojas deputāts Gorbunovs.

A.Aleksejevs: */Es, protams, turēšos, jo manā pusē pašlaik ir tādi pīlāri kā biedrs Bels un biedrs Bojārs, tāpēc es jūtos neparasti stiprs…

Tātad, cienījamie kolēģi! Es negribu apstāties pie tiem provokatīvajiem paziņojumiem, kuri atgādina tos, kādus savā laikā organizēja zināmās iestādes, kurās nācās stažēties Bojāra kungam. Es šodien gribu apstāties pie jautājuma būtības. Un jautājuma būtība ir tāda. Es lūgtu, ja iespējams, nedaudz klusuma./

Priekšsēdētājs: Kolēģi, uzklausiet kolēģa lūgumu!

A.Aleksejevs: */Jautājuma būtība ir tāda: ja mēs atgriezīsimies pie šā gada 27.janvāra, pie cienījamā Krastiņa kunga uzstāšanās, kurš paziņoja, ka mums ir vajadzīgi zināmi politiski kontakti ar to Krievijas Federācijas valdības daļu, kura vēlas nomainīt PSRS valdību un atcelt Gorbačova kungu, tas ir, šodien mēs redzam šīs izrādes turpinājumu. Bet, ja mēs patiešām esam ieinteresēti atbalstīt demokrātiskos spēkus Krievijā, tad, es domāju, ka to izdarīt ir ārkārtīgi vienkārši. Pirmkārt, mums ļoti skaidri ir jāpasaka, kas ir šie demokrātiskie spēki. Tie ir “demo–”. Bet “demo–” – tas ir demoni. Tā ka, iespējams, mums nav īsti skaidrs, ko mēs gribam atbalstīt. Noslēdzot līgumu acīmredzot tomēr ar demokrātisko Krieviju un ratificējot to šeit, parlamenta sēdē, mēs pasludinājām sekojošo principu: Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika un Latvijas Republika uzņemas savstarpējas saistības garantēt šī līguma parakstīšanas momentā Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas un Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošajām personām, kuras pašlaik ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas vai Latvijas Republikas pilsonību saskaņā ar viņu brīvu gribas izpausmi.

Cienījamie kolēģi! Tas ir principiāls jautājums. Sarunā ar dažiem mūsu iedzīvotājiem, konkrēti pilsoņu komiteju pārstāvjiem, pilnīgi skaidri tika paziņots, ka Krievijas parlamentā “krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību un interešu ievērošana ir galvenais” un ka šis līgums nepietiekami garantē viņu tiesības, sakarā ar ko tas līgums tiek kritizēts Krievijas Augstākajā padomē. Bez tam jūs laikam neesat pievērsuši uzmanību ļoti svarīgam punktam, ļoti svarīgai frāzei: “Šo garantiju vai šo iedzīvotāju tiesību ievērošana ir pašas Latvijas pastāvēšanas garantija.” Tāpēc, es domāju, mums šodien ir jāpieņem iesniegtais lēmuma projekts par pilsonību, jo tas, no Krievijas parlamentāriešu viedokļa, piešķirs noteiktu svaru Jeļcinam un, no otras puses, būs pašas Latvijas pastāvēšanas garantija. Bet kas var būt svarīgāks par šo divu šodienas problēmu risināšanu?

Vēl es gribētu griezties pie cienījamajiem deputātiem ar aicinājumu. Nesen avīze “Diena” paziņoja, ka pie mums parādījusies kaut kāda biedrība ar nosaukumu, lūdzu piedošanu, ne īsti “Luvra” , ne īsti “Lavra”, bet kaut kas tādā garā. Tai esot savs norēķinu rēķins, un tā lūdz pārskaitīt līdzekļus, lai palīdzētu Jeļcinam. Tad, lūk, es domāju, ka tie deputāti, kuri uzskata sevi par demokrātiem un dedzīgiem Jeļcina piekritējiem, varētu šajā fondā ieskaitīt savu mēnešalgu un tas būtu viņu personīgais ieguldījums cienījamā Jeļcina kunga atbalstīšanas lietā.

Tāpēc kā papildinājumu 4.punkta vietā es lūdzu pierakstīt, ka Latvijas Republikas parlaments, Augstākā padome, bez ierunām atbalsta līguma 3.pantu un apņemas to pilnīgi ievērot. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Gorbunovam, gatavojas deputāts Berklavs.

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi! Tiešām Krievijas Federācijas Augstākās padomes priekšsēdētāja Borisa Jeļcina abas runas satricināja Krieviju. Un es pat varētu teikt, ka zināmā mērā varbūt satricināja pasauli. Bet es patlaban negribu analizēt šo runu un vēl jo mazāk komentēt. Es tikai gribu teikt, ka kopumā šīs abas Jeļcina runas ir sekas PSRS prezidenta Gorbačova politikai. Man liekas, vakaros skatoties programmu “Laiks”, mēs it sevišķi to jūtam. Vakar, piemēram, viens no tuvākajiem prezidenta Gorbačova līdzgaitniekiem Primakovs atklāti pateica: runa jau nav par to, ko tur atjaunos vai kādu savienību veidos, bet runa ir par to, vai būs vienota un nedalāma valsts vai šīs valsts nebūs. Un ar citu attieksmi piedalīties referendumā nemaz nedrīkst. Es aptuveni citēju Primakova vārdus. Bet reālā dzīves situācija ir pavisam citāda, arī visās citās PSRS daļās. Faktiski izvirzās jautājums – vai iestāsies par neatkarīgu valstu savienību, kā tālāk veidosies šis process, par kuru iestājas Ukraina, Kazahija un Krievija, vai šis process netiks traucēts Baltijas valstīs, kurās mēs iestājamies par neatkarīgu, demokrātisku valstu atjaunošanu un par to, lai juridiski tiktu atzītas mūsu neatkarības deklarācijas. Es pats personīgi domāju, ka faktisko neatkarību tiešām var sasniegt pakāpeniski, pieņemot par katru problēmu konkrētus nolīgumus. Vai tomēr paliks pie tā, kā ir deklarējis PSRS prezidents, ka ir tikai vienota un nedalāma valsts? Tie argumenti, kurus vakar Primakovs izvirzīja un kurus izvirza pārējie. Manuprāt, šos argumentus ir grūti analizēt, jo iznāk tā, ka visas tās problēmas, kuras patlaban mums izvirzījušās, ir radījušas demokrātiskās kustības un republiku nacionālie centieni, nevis šī vienotā valsts un šīs nedalāmās valsts politika, kura ir bijusi līdz šim, kā arī tas, kas attiecas uz saimniecisko jomu un sociālistisko sistēmu kā tādu. Es domāju, ka rekonstruēt vai atjaunot šo sistēmu vienkārši nav iespējams. Šādas domas it sevišķi rodas, klausoties šīs propagandas runas, kuras programmā “Laiks” izskan ik vakaru.

Bet tagad par mūsu attiecībām ar Krievijas parlamentu un Jeļcinu. Es tās formulēju saprotami un vienkārši: Latvija grib savu neatkarīgu valsti, un Krievija grib to pašu. Bet man liekas, ka ir dažāda attieksme pret Latvijas neatkarības centieniem un Krievijas neatkarības centieniem. Un tas ir saprotami, jo Latvijas ekonomiskais īpatsvars un Latvijas potenciāls ir, kā mēs paši saprotam, mazs. Un otrs – Latvija pati sevi nevar aizstāvēt, kā to var darīt Krievija ar savu ekonomisko potenciālu, ar savu cilvēku potenciālu un tā tālāk. Un tāpēc tieši tagad, manuprāt, norit šī asā cīņa par to, kādu ceļu tālāk ies Krievija. Un šajā asajā cīņā acīmredzot arī mums savai principiālajai nostājai ir jābūt. Un mans personīgais viedoklis zināmā mērā ir vienkāršs: ja mēs paši gribam neatkarīgu valsti, tad mums jāatbalsta arī ikviena PSRS republika, kura grib veidot neatkarīgu valsti, vēl jo vairāk – Krievija. Un šeit es gandrīz piekristu kolēģim Bukam, kurš izteica tādu domu attiecībā par mūsu formulējumiem un attieksmi.

Kas attiecas uz Jeļcina centieniem, es pat teiktu – Jeļcina un viņa domubiedru centieniem, Krievijas parlamentā atbalstīt Baltijas valstis, tad tā nav politiska spēle, kā dažreiz izskan no šīs tribīnes un sevišķi presē. Tā nav politiska spēle. Bet vienlaikus ir jāsaprot, ka atbalsts Latvijai saistīts ne tikai ar to formulu, ka Latvija grib kļūt neatkarīga valsts un arī Krievija to pašu dara, bet saistīts arī ar to, ka Latvijā dzīvo liels skaits krieviski runājošo un arī krievu tautības cilvēku liels skaits dzīvo Latvijā. Manuprāt, mums jāanalizē, kādā veidā šis atbalsts tiek pausts. Ja mēs analizējam to pašu līgumu, ko šeit analizēja Aleksejeva kungs, tad vismaz es varu secināt, ka šis atbalsts ir domāts tā, ka šīs attiecības Latvijā ar citu tautību cilvēkiem, ar krieviski runājošiem, to skaitā arī ar krievu tautības cilvēkiem ir jāveido uz tiesiskiem un demokrātiskiem principiem. Un es piekrītu pilnīgi, ka, tikai realizējot šo principu, Latvija varēs izdzīvot kā neatkarīga valsts, un tas ir tiesa. Un šī doma ir ietverta arī tajā Krievijas un Latvijas līgumā. Protams, to var kritizēt, jo ne visi formulējumi ir līdz galam izsvērti un varbūt tiesiski nevainojami. Es varētu izteikt gandarījumu, ka ir mainījusies, vismaz ārēji, dažu radikāli noskaņotu sabiedrisku organizāciju un cilvēku attieksme pret krieviski runājošiem cilvēkiem un pret Latvijā dzīvojošajiem krievu tautības cilvēkiem. To var just arī no radio un televīzijas pārraidēm. Un es atkal gribētu teikt – tā nav politiska spēle, kā bieži to interpretē. Un argumentam es gribētu teikt, ka visvairāk es par to pārliecinājos, svētdien nejauši uzgriezdams raidstaciju “Sodružestvo”. Kolēģis Dīmanis – es viņu ļoti cienu, mūsu kolēģi Dīmani, jo viņš, būdams izglītots cilvēks, vienmēr argumentē savus uzskatus, – šoreiz runāja tādās vienkāršotās frāzēs, ka es ļoti izbrīnījos. Pirmo reizi dzirdēju tik vienkāršotās frāzēs viņu runājam. Bet vēl vairāk mani izbrīnīja, ka raidstacija “Sodružestvo” bija ļoti nobažījusies par to, ka Latvijas radio vairs neatskan vārdi “okupanti” un “migranti”, un tā atkal esot politiska spēle, kura varot radīt ļoti lielu ļaunumu Latvijā. Es sev par gandarījumu konstatēju, ka tā tiešām nav politiska spēle.

Un tagad konkrēti par dokumentu. Manuprāt, šo dokumentu tomēr vajadzētu nopietni pārstrādāt. Varbūt tiešām nevajadzētu aicināt, jo mēs tomēr esam Augstākā padome, tāpēc, pirmkārt, šim dokumentam jābūt politiskam. Otrkārt, nevajadzētu aicināt, jo mēs varam izteikt savu attieksmi, nevienu neaicinot. Un, ja mēs nolemjam, ka tas varētu būt politisks dokuments, tad lēmuma 1.punktu varētu formulēt apmēram šādi: “Izteikt atbalstu demokrātiskajiem spēkiem Krievijas Federācijā vai parlamentā” un tādā politiskā veidā. Jo, līdzko mēs aicinām un minam kustības un organizācijas, tad tik tiešām rodas daudz jautājumu, tāpēc varbūt to arī tā nevajadzētu darīt. Attiecībā uz 2.punktu jāteic, ka mūsu sabiedriskās organizācijas, kā jūs zināt, jau ir sākušas rūpēties par tāda veida palīdzību. Varbūt vajadzētu republikas Ministru padomei uzdot sniegt palīdzību šīm sabiedriskajām organizācijām. 3.punkts varētu palikt, bet 4.punktu es ierosinātu noņemt, ja ir šāda redakcija. Dažādi argumenti jau izskanēja, mans arguments ir tāds, ka Igaunija jau šo darbu veic. Igaunijā jau ir notikušas divas tādas sanāksmes. Tad vai nu vajag turpināt Igaunijā, vai šo punktu svītrot. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Berklavam, gatavojas Andrejs Krastiņš.

E.Berklavs: Cienījamie deputāti! Es domāju, ka mēs pamanījām un paturēsim atmiņā tos mūsu kolēģus no mazākuma frakcijas, kuri visu laiku mūs, Tautas frontes frakcijas deputātus, saukuši par nacionāliem šovinistiem. Kāpēc viņi šodien ir tik uztraukti? Kāpēc viņi ir tieši uztraukušies par to, ka mēs gribam izteikt atbalstu Krievijas demokratizācijas procesam? Lūk, tagad patiešām zudis ir pamats viņu aģitācijai, jo viņi taču visu laiku mūs ir dēvējuši par Krievijas tautas ienaidniekiem. Es no visas sirds piekrītu šim ierosinājumam izteikt savu atbalstu Krievijas demokratizācijas procesam. Uzskatu to par savlaicīgu un neatliekamu. Un tāpat arī piekrītu tiem izteiktajiem viedokļiem, kuri tika skarti jautājot un par ko runāja Gorbunova kungs, ka 4.punkts nav vietā. Manuprāt, trīs iemeslu dēļ. Vispirms jau tas neatbilst mūsu lēmuma nosaukumam – “Par atbalstu demokratizācijas procesam Krievijas Federācijā”. Šeit ir runa gandrīz vai par kaut kādas jaunas savienības radīšanu. Nav gan teikts, ka tā būs savienība, bet konference par ekonomiskajiem jautājumiem. Par ekonomiskajiem jautājumiem, kā mēs zinām un kā arī Gorbunovs teica, jau ir iesākts darbs Tallinā. Mūsu valdība ir uzsākusi sarunas un jau ir noslēgtas vienošanās ar daudziem no šīm republikām. Un vēl trešais apsvērums: ja jau mēs gribētu sasaukt kādu konferenci par mūsu ekonomisko problēmu risināšanu, tad kāpēc tikai par šeit minētajām? Tad jau jārunā arī par Ziemeļu valstu un par Eiropas valstu valdībām, kuras arī ir izteikušas gatavību un izteikušas piedāvājumus attiecībā uz ekonomisku sadarbību. Tātad šo iemeslu dēļ 4.punkts ir pilnīgi nevietā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Andrejam Krastiņam, gatavojas deputāts Raimonds Krūmiņš.

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi! Pilnībā atbalstot šā dokumenta ideju, ka mums ir jāpauž atbalsts demokrātiskajām Krievijas organizācijām un tā tālāk, un arī to, ko Berklava kungs teica, es tomēr uzskatu, ka šādu dokumentu šādā formā mēs pieņemt nevaram un ka tas ir noraidāms. Bet ir jāstrādā, jo tāds dokuments ir nepieciešams, bet tas ir jāizveido tāds, kādam jābūt Augstākās padomes lēmumam.

Pirmkārt, šeit ir sajaukti līmeņi, jo Augstākā padome kā mūsu Latvijas Republikas augstākais valsts varas orgāns var runāt, var griezties un var pieņemt kaut kādus lēmumus tikai attiecībā uz kaut kādiem citiem augstākiem valsts varas orgāniem vai institūcijām. Griešanās pie sabiedriskām organizācijām – tā ir mūsu vakardiena vai pat aizvakardiena. Te tas ir sajaukts, jo tā nav Augstākās padomes funkcija. Tas, lūk, attiecībā uz šo 1.punktu. Bez tam tas nav visai korekts, jo mēs zinām, ka gan Tautas fronte, gan arī citas demokrātiskās organizācijas Latvijā jau gatavo un veic šādas akcijas. Un tagad mēs pēkšņi uzstāsimies kā iniciatori, tāpat kā savu laiku atrada kādu rūpniecības uzņēmumu, kas izteica iniciatīvu par sestdienas talkām. Tas ir absolūti nevajadzīgi, tas ir kaut kāds arhaisms, kas, manuprāt, mums tagad nav liekams lietā. Tas pirmkārt.

Otrkārt, es domāju, ka, pirms Ministru padomei uzdot tādu milzīgu ekonomisku akciju kā bērnu apgādi ar pārtiku kaut kādos mistiskos ogļraču rajonos, kurus mēs nezinām, vismaz korektuma dēļ bija jāaprunājas ar Ministru padomi un jānoskaidro, kādas ir iespējas, vai tas ir izdarāms. Labi, mēs te deklarēsim un pieņemsim. Bet Godmaņa kungs mums pēkšņi pateiks – ziniet, mums tādu iespēju nav. Kas tad paliks muļķos – mēs vai Ministru padome? Šie jautājumi ir jāsaskaņo, jo mēs esam jau pieņēmuši pārāk daudz deklaratīvu un sasteigtu dokumentu, lai to vēlreiz atkārtotu. Tam tomēr ir jābūt nopietnam dokumentam.

Kas attiecas uz 3.punktu par Baltijas padomes sēdi, tad neaizmirsīsim, ka Baltijas padomei ir savas institūcijas, ir savs veids, kā to sasaukt, ir nolikums par Baltijas padomi, un Baltijas padomi sasauc noteiktā veidā un noteiktā kārtībā. Lai sasauktu Baltijas padomi, tomēr ir jākonsultējas ar Baltijas padomes locekļiem – ar Igauniju un Lietuvu, un jāzina, kāpēc to Baltijas padomi mēs sasaucam un ko tā Baltijas padome darīs. Pieņems kārtējo deklarāciju vai sūtīs brīvprātīgos palīgā Jeļcinam, vai sūtīs pārtiku uz Maskavu vai uz Čeļabinsku? Kaut kādam saturam ir jābūt.

Par 4.punktu jau ļoti daudzi runātāji izteicās, un es neatkārtošos, šis punkts vienkārši nav korekts, jo Igaunija jau ir uzņēmusies šādu iniciatīvu, Tallinā regulāri tādas sanāksmes notiek Ministru padomes priekšsēdētāju līmenī par ekonomisko sadarbību starp Baltijas valstīm un PSRS republikām. Bet pats galvenais, kā es jau teicu, – šis dokuments ir ārkārtīgi deklaratīvs. Šādus dokumentus var pieņemt un izstrādāt tikai tad, ja tas ir saskaņots ar Krievijas Federācijas Augstākās padomes frakcijas daļu, ar demokrātiskās Krievijas daļu, kādi pasākumi ir nepieciešami, kāds mūsu atbalsts ir nepieciešams. Vispirms pa diplomātiskajiem kanāliem ir jānoskaidro, ko no mums gaida, un tad tikai mēs varam izstrādāt un pieņemt lēmumu attiecībā uz to. Bet vienkārši deklaratīvi paziņot, ka mēs tur aicinām, mēs esam par un Ministru padomei jādara tas un šitas, nav nopietni. Ja tur nekas neiznāks, mēs ar šādu dokumentu būsim zaudētāji, nevis ieguvēji.

Tāpēc es domāju, ka pirms šāda dokumenta pieņemšanas Ārlietu komisijai vajadzētu saistīties ar Krievijas Federācijas Augstākās padomes attiecīgo institūciju, ar demokrātiskajiem spēkiem šajās institūcijās, noskaidrot reālo situāciju un to, kas no mums ir vajadzīgs, pēc tam sagatavot politisku dokumentu, kā jau arī Gorbunova kungs uzsvēra, par to, kas ir nepieciešams, nevis vienkārši ierakstīt tukšus saukļus, kurus, iespējams, pat nevar izpildīt un kuri turklāt uzliek kaut kādas ekonomiskas saistības Ministru padomei, bez iepriekšējām konsultācijām. Es atbalstu viedokli, ka tāds dokuments, iespējams, ir ļoti vajadzīgs, bet tas ir citādi jāsagatavo. Bet šo dokumentu, manuprāt, pat nevar uzskatīt par pamatu, tas ir jānoraida.

Priekšsēdētājs: Deputāts Raimonds Krūmiņš, nākamais – Silārs.

R.Krūmiņš: Cienījamie kolēģi! Es tikai gribētu uzsvērt vēl divas lietas. Pirmkārt, ir skaidrs, ka mēs, ka Augstākā padome kā valsts varas institūcija te būsim pirmie, kas izvirza šo ideju par atbalstu demokrātiskajiem spēkiem Krievijā. Tātad pēc būtības atkrīt tas, ko mēs esam ierakstījusi šā lēmuma projekta 1.punktā.

Es galvenokārt gribu izteikties par 2.punktu, kurā vispārīgā, ļoti deklaratīvā veidā ir izteikta vajadzība vai pienākums Ministru padomei sniegt šo atbalstu. Bet tajā pašā laikā mēs ļoti labi zinām, kā veidojas visi mūsu finansu resursi, visi līdzekļi, un, teiksim, to piešķiršanas kārtība dažādiem pasākumiem. Un šāda lēmuma pieņemšana būtībā absolūti neko nedod ne no juridiskā, ne no finansiālā, ne no valsts finansu lietu kārtošanas viedokļa. Tāpēc te jautājumu būtībā varam izvirzīt tikai vienā veidā. Mēs varam balstīties un atsaukties uz to iniciatīvu, ko ir izteikusi Tautas fronte un varbūt vēl kāda cita sabiedriska organizācija, un tieši no valsts budžeta resursiem izdalīt kaut kādu finansiālu palīdzību, ar kuru savukārt iegādāties kaut kādas preces, vai tieši finansiālā veidā sniegt palīdzību šiem ogļračiem. Un te tā kārtība būtu ļoti vienkārša un skaidra. Budžeta komisijai jāizstrādā un jāizskata šīs iespējas savas komisijas sēdē un jādod atzinums par to, vai Latvijas Republikas budžets var atļauties šādus izdevumus vai nevar. Un ja var, tad cik daudz. Un acīmredzot jāpieņem attiecīgs lēmums par grozījumiem budžetā. Un iespējams arī, ka valdība var piešķirt kaut kādus līdzekļus no tā rezerves fonda, kas tai budžetā ir. Bet katrā ziņā tad šo jautājumu pirms izskatīšanas Augstākajā padomē vajadzēja saskaņot arī ar valdību. Un tāpēc man ir priekšlikums, manas personīgās domas ir, ka vajadzētu atrast šādus budžeta līdzekļus, varbūt pat simboliskā apjomā, tomēr atrast šos līdzekļus, lai sniegtu palīdzību demokrātiskajiem spēkiem Krievijā, no kuru panākumiem savā zemē lielā mērā būs atkarīgi mūsu panākumi Latvijā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Nākamais – deputāts Silārs. Gatavojas Zatuliviters. Tā kā priekšlikumi sāk jau atkārtoties, daži deputāti ierosina pēc deputāta Zatulivitera debates pārtraukt.

I.Silārs: Es pilnīgi pievienojos Andreja Krastiņa izteiktām domām un atsakos no vārda.

Priekšsēdētājs: Tātad vārds deputātam Zatuliviteram, un pēc tam balsosim par debašu pārtraukšanu, kā tas ir ierosināts.

V.Zatuliviters: */Kolēģi deputāti! Mēs šodien apspriežam pēc apjoma nelielu, bet pēc satura, manuprāt, ļoti lielu dokumentu, un tieši tas, ka saturs ir tik liels, prasa no mums ārkārtīgi izsvērtu pieeju. Sakarā ar to man gribētos parunāt par šo dokumentu divos aspektos – par dokumenta būtību un par tā noformējumu.

Pēc būtības. Pirmais, ko es gribu pasvītrot. Vai to gribējām vai nē, bet tā, kā šis dokuments sastādīts pašlaik, mums, Augstākajai padomei, liekot roku uz sirds, laikam jāatzīst fakts, ka mēs nodarbojamies ar demokratizācijas eksportu. Turklāt ar eksportu, ko no mums nemaz nelūdz. Arī referents teica, ka “Jeļcina komanda”, kā viņš izteicās, lūgusi atturēties no jebkādiem soļiem bez visu procedūras jautājumu saskaņošanas ar Krieviju. Taču mēs, deklarējuši vēlēšanos atturēties, cenšamies pieņemt kaut kādu dokumentu, kuram, manuprāt, būs tālejošas sekas. Sakarā ar to rodas jautājums: kāpēc mums jānodarbojas ar demokratizācijas eksportu? Visi zālē sēdošie lieliski saprot, ka demokratizācijai, ja tā pretendē uz tiesībām saukties par patiesu, ir jānobriest. Katras sabiedrības demokratizācijai. Priekš tā ir jānobriest priekšnoteikumiem. Un katra republika šo jautājumu lemj patstāvīgi, bez padomiem, bez priekšā teikšanas, bez līdzjūtības. Bet, ja tāda līdzjūtība tiek izteikta, tad tā laikam ir to demokrātisko spēku darīšana, kuri uzskata par vajadzīgu izteikt šo līdzjūtību. Bet tā nekādā ziņā nav Augstākās padomes lieta. Bet mēs nodarbojamies tieši ar to.

Otrais. Es domāju, ka mums jāpievērš uzmanība tam, kādu demokrātiju Krievijā mēs taisāmies atbalstīt. Visiem sēdošajiem šeit pilnīgi saprotams, ka mēs runājam vienu, bet saprotam citu. Ja mēs domājam īsto demokrātiju, tad tā ir jāatbalsta. Bet, ja mēs domājam to demokrātiju, par kuru runāja Jeļcins, sakot, ka pēc 15.datuma mēs sauksim pie tiesiskas atbildības citādi domājošos, tad tā ir pavisam cita demokrātija. Ja mums prātā ir tāda demokrātija, kad par Gorjačevas un viņas piekritēju uzstāšanos viņu šodien vajā, viņas vīrs nokļuvis slimnīcā, dēls neapmeklē skolu, radīta neciešama atmosfēra personām, kuras iedrošinājušās izteikt paši savus uzskatus pret Jeļcina pozīciju, tad uzrotīsim piedurknes un aizstāvēsim demokrātiju, kas ož pēc totalitārisma.

Trešais. Es gribētu vērst deputātu uzmanību uz to, ka mēs staigājam zināmā mērā ar tumšām brillēm un neredzam, ka ne jau demokrātija uztrauc Jeļcinu. Jeļcinu uztrauc personīgās politiskās ambīcijas. Jeļcins laužas pie varas. Lai sariebtu Gorbačovam. Es brīnos, ka vakar mēs bijām gatavi nēsāt uz rokām Mihailu Sergejeviču Gorbačovu. Runājām, ka viņš mums ir visdārgākais cilvēks. Šodien mēs uz Gorbačova noslaukām kājas un nēsājam uz rokām Jeļcinu. Vai tad nav redzams, ka Jeļcina darbos, runās, vārdos uz katra soļa jūtams politisks avantūrisms? Un to atzīst arī aiz robežām. Bet mēs gatavojamies šai demokrātijai sniegt vispusīgu atbalstu. Ar pašu parlamentu! Man jāsaka, ka vispār mani tas nepārsteidz, jo tas līdzinās tam, kas bija pie mums priekšvēlēšanu kampaņas laikā.

Un visbeidzot, pēdējais, ko es gribu pasvītrot. Es domāju, ka Augstākā padome pieņem vai taisās pieņemt tādus formulējumus, kā “ierosināt” , “aicināt” un tā tālāk, aizmirstot par to, ka Latviju apdzīvo krievu cilvēki. Te ir ļoti liels krievu cilvēku skaits. Arī starp šeit sēdošajiem deputātiem, uzdrošinos apgalvot, ne jau daudzi zina krievu patieso noskaņojumu pret Jeļcinu. Es neminēšu formulējumus, kuri dzirdami šajās auditorijās, bet domāju, tos uzzināt nav grūti, ja ir kaut drusciņa vēlēšanās. Uzskatu, ka, ejot atbalstīt šo demokrātiju, mums jāparāda maksimums gudrības. Maksimums. Lai neatbalsotos te pie mums, pēc bumeranga principa. Mēs esam tikai nedaudz nomierinājušies. Es uzskatu, mums pašlaik nevajaga liet eļļu ugunī.

Un pēdējais. Par dokumenta noformējumu. Iekams runāt par dokumenta noformējumu, nolasīšu cienījamā Anatolija Valerianoviča parakstītā līguma pēdējo rindkopu: “Augstās līgumslēdzējas puses apņemas atturēties no darbībām, kādas varētu kaitēt otras puses valstiskajai suverenitātei.” Es domāju, ka šī pēdējā rindkopa ir nodota aizmirstībai.

Pabeidzot uzstāšanos, gribu teikt, ka, iepazīstoties ar dokumenta noformējumu, es nonācu pie bēdīgā secinājuma: tas ir sastādīts Juridiskās fakultātes 1.kursa studenta līmenī, nav bez tieksmes uz trafaretiem un pilnīgi ignorē to neapstrīdamo faktu, ka šādā nopietnā dokumentā jāievēro līmeņi. Viena lieta – Augstākā padome, cita – sabiedriskās organizācijas, trešā – tas, uz ko mēs aicinām vai bīdām. Te jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem. Un referenta formulējumi mani nekādi nepārliecināja. Es uzskatu, ka šis dokuments jāpieņem bez labojumiem un izmaiņām, lai tas iet. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Debatēs vēl ir pieteikušies deputāti Freimanis un Plotnieks. Ja šie deputāti no vārda neatsakās, tad mums ir jābalso. Ja viņi labprātīgi atsakās no vārda, tad mēs varam iztikt bez balsošanas. Freimaņa kungs lūdz divas trīs minūtes. Kolēģi, kāds ir jūsu viedoklis? Dosim vārdu? Lielākā daļa piekrīt. Tātad īsai replikai vārds deputātam Freimanim un deputātam Plotniekam.

J.Freimanis: Godājamo priekšsēdētāj! Dāmas un kungi! Es neturpināšu to polemiku, ko te daži kolēģi demagoģiski uzsāka. Es gribētu teikt tā: skaidrs ir viens, ka demokratizācijas process mums ir jāatbalsta. Vienalga, kur arī tas būtu un kāds tas būtu. Tas nav nekāds eksports, tas ir mūsu politiskais pienākums. Un mūsu politiskās intereses. Jautājums ir, kad to darīt un kā to darīt. Es ierosinātu atbalstīt to, ko teica Krastiņa kungs, – mazliet nogaidīt. Lai komisija turpina strādāt un izstrādā kaut kādu politisku dokumentu, jo tāds vai citāds politisks dokuments droši vien ir vajadzīgs. Un varētu būt vairāki varianti. Un noteikti pēc 17.datuma. Jo mēs šobrīd nezinām, vai 17.datums beigsies ar Gorbačova krahu vai ar uzvaru “so skripom”, vai varbūt beigsies pavisam citādi. Mums jābūt reālistiem, un mēs nedrīkstam steigties.

Otrkārt, šis dokuments man arī liekas negatavs, to nekādā ziņā nevar pieņemt ar 4.punktu. 4.punkts ir voluntārs. Un, ja vispār dokumentu pieņem, tad tam ir jāsastāv no trim ļoti īsiem teikumiem. Bet te rodas jautājums, vai pašreizējā momentā šāds dokuments mums vispār ir vajadzīgs. Es gandrīz ieteiktu kolēģiem atturēties pat no šā dokumenta pieņemšanas. Lai komisija turpina strādāt politiskajam atbalstam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek! Un es tiešām lūdzu jūs izteikties ļoti īsi, jo deputāts Ivars Godmanis grib nolasīt nelielu ziņojumu, acīmredzot par savu vizīti Maskavā.

A.Plotnieks: Godātie Latvijas Republikas tautas deputāti! Protams, es pūlēšos būt īss, bet man jāsaka tā: ir jautājumi, kuriem ir vēsturiska nozīme un kuri tikai pēc tam, kad mēs esam tos atzinuši par otršķirīgiem, mūs pārliecina, ka tie ir pirmšķirīgi un pat super pirmšķirīgi. Es šajā sakarībā gribu darīt zināmu tiem, kuri nepiedalījās Krievijas Federācijas Augstākās padomes sēdē, kas notika 21.janvārī. Tur bija daudz mūsu parlamenta pārstāvju. Es tikai gribu šajā sakarībā minēt dažus faktus un šos faktus atcerēties tad, kad mēs lemsim šodien, ko mums darīt. Tātad sēde notika 21.janvārī. Naktī uz 21.janvāri, kā jūs zināt, Rīgā lija asinis. Bija pagājušas tikai pāris stundas. Pamatā debatēs, kaut tās bija veltītas stāvoklim Krievijā, puse laika bija veltīta Baltijas republikām. Rezolūcijās, kuras pēc nosaukuma bija sagatavotas pilnīgi analoģiski mūsējām, tātad tās bija veltītas tikai Krievijai, Baltijai faktiski bija ierādīts vairāk vietas nekā Krievijai. Padomāsim, vai normālo loģiku tad, kad politika diktē, un tad, kad atskan šāvieni, vienmēr visās detaļās var respektēt. Šo rezolūciju noraidīja, un beigu beigās no tās palika pāri tikai, kā saka, nožēlojamas drumstalas.

Bet šajā sakarībā padomāsim par to, kāds izskatās Krievijas parlaments. Tad, kad mēs sakām, kam tur vairākums, kam tur mazākums. Tas ir viens. Bet parasti balsošanā piedalās 60 procenti no deputātu kopskaita. Par demokrātiskiem risinājumiem balso 47–48 procenti. Tātad redziet, ka no tiem politiskiem aktīviem, kas kaut ko grib lemt, lielākā daļa ir demokrāti. No šā viedokļa var runāt par Krievijas parlamentu kā par demokrātijas parlamentu. Bet vienlaikus tajā ir milzīgs balasts. Vai tad, kad mēs ar patiku izjūtam šā demokrātiskā Krievijas parlamenta visumā aktīvās daļas atbalstu brīdī, kad mums tas ir vajadzīgs, mēs sakām, ka šis parlaments iejaucas mūsu iekšējās lietās? Es domāju, ka ne. Tad mēs sakām: paldies! No šā viedokļa raugoties, vai tad, kad mēs atbalstām demokrātiju Krievijā, mēs iejaucamies Krievijas lietās? Es domāju, ne. Mēs vienkārši izsakām savu attieksmi, jo mēs esam pārāk mazi, lai vispār varētu iejaukties.

Un otrs moments. Redziet, var jau šodien neko nedarīt un izteikties par labu risinājumam: katrs par sevi, kā to aicināja godājamais deputāts Zatuliviters. Es gribētu visiem atgādināt, ka katrs par sevi mēs tā kaut kur aizbrauksim. Kur? Tur, kur, protams, katrs vēlas. Bet, ja mēs tomēr būsim vienots demokrātisks orķestris, tad varbūt mūs dzirdēs?

Un vēl viens moments. Jautājums par pilsonību. Es negribētu sasaistīt šā jautājuma risināšanu ar jautājumiem par pilsonību. Šeit izskanēja tāds traktējums, ka, lūk, līgums gandrīz vai paredz, ka visi Latvijas Republikas pilsoņi Krievijā būs Krievijas pilsoņi un otrādi. Nekā tamlīdzīga. Šāda līguma traktēšana man atgādina situāciju, ka, ieraugot stāvam lielu rindu, pieskrien klāt: ko tur dod? Pilsonību! Es arī stāvu rindā. Līgums neiziet no šādas pozīcijas. Līgums iziet no ļoti korektas juridiskas konstrukcijas, ka Krievijas Republika garantēs Latvijas Republikas pilsoņiem visas tiesības un Latvijas Republika – Krievijas Republikas pilsoņiem. Un tas ir civilizētu valstu attiecībās visnotaļ atzīts un respektējams princips. Līgumu mēs esam ratificējuši, tā ka nav vairs par to ko runāt. Tā ir vienkārši tukša laika nosišana.

Runājot par atsevišķiem punktiem, es ierosinātu tā: vajadzētu tagad kopā tiem cilvēkiem, kuri strādāja vakar ar Ārlietu komisijas pārstāvjiem, to steidzami pakoriģēt. Kādas varētu būt korekcijas? Ņemot vērā debatēs izteiktās pozīcijas, vajadzētu saglabāt 1.punktu, jo tā vai citādi parlaments ir saistīts ar demokrātiskām kustībām. Un katrs ir tik liels demokrāts, cik demokrātiski viņš uzvedas. Šeit nav vajadzīgs, tā kā agrākos laikos bija uz receptes uzrakstīts: tu esi demokrāts, tu esi kosmopolīts, tu esi nodevējs un tautas ienaidnieks un tā tālāk. Nav vajadzīgas kaut kādas šādu piekarinātu apzīmējumu pazīmes. Mēs esam demokrāti tiktāl, ciktāl demokrātiski uzvedamies. Parlaments var atbalstīt demokrātiskās organizācijas. Un acīm redzami tā pārkoriģēta formula būtu korekta.

Otrs jautājums ir par pārtikas produktu piegādi. Mēs zinām zonas, kurās ir ogļraču kustība. Mēs zinām, kas streiko un apmēram cik cilvēku streiko. Vakar mēs sazinājāmies ar Ministru padomi un šādu tādu informāciju ieguvām. Katrā ziņā palīdzību bērniem varam sniegt. No tā neizputēsim. Un es nedomāju, ka, ietaupot vienu cisternu piena vai kaut ko citu, mēs pabarosim Latvijas tautu un būsim izdarījuši kaut ko labu saviem cilvēkiem. Jādomā arī par citiem. Ja citi domā par mums, domāsim mēs arī par viņiem.

Un beidzot jautājums par galotņu konferenci. Es varu teikt šajā sakarībā to, ko man ir stāstījuši mūsu kolēģi Igaunijā, kuri šajos procesos ir piedalījušies, ka sarunas nav bijušas pārāk sekmīgas, jo pārstāvji nav bijuši īpaši aktīvi. Un tur bija runa tikai par ekonomiska rakstura jautājumiem, bet šeit tika piedāvāts risināt ideju par galotņu politisku tikšanos, domājot ar to valsts galvas līmeņa personas. Vai tas ir labi vai slikti? Ja mēs paredzēsim sākt darbu šādas konferences gatavošanai, pakoriģējot formulu tā, lai nevienu neaizskartu un lai tā būtu visiem tīkama, sakiet, ko mēs zaudēsim? Vai mēs tiešām baidāmies no tās vai citas iniciatīvas? Pamēģināsim, jo mēs daudzos jautājumos attiecībā tieši uz politiku ar Austrumiem neesam izmēģinājuši to, ko varējām izmēģināt. Izmēģināsim! Katrā ziņā šis lēmums mums uzliek par pienākumu 1.maijā sasaukt šādu konferenci. Tāpēc es ierosinu tomēr to parediģēt, ņemot vērā Ārlietu komisijas viedokli, un šodien pieņemt, jo rīt var būt par vēlu. Neiejauksimies Krievijas iekšējās lietās, bet atbalstīsim demokrātisko Krieviju!

Priekšsēdētājs: Beigu vārdu lūdz deputāts Bojārs. Bet būtībā ir izskanējis tikai viens priekšlikums, ka darbs jāturpina un jāizstrādā šis dokuments pilnībā. Konsekventu priekšlikumu, ka vajag pilnībā noraidīt, nebija.

J.Bojārs: Ļoti žēl, ka nebija konkrētu priekšlikumu, kā pilnveidot šo dokumentu. Es vēlreiz gribu jums, cienījamie kungi, jautāt, vai tad jūs nesaprotat, par ko ir runa. Gatavojas nākamais trieciens. Iepriekšējais trieciens bija domāts mums, Baltijas republikām, bet tagad tiek tēmēts uz Krieviju. Tad, kad es vairākas reizes mēģināju brīdināt šo zāli, ka uz mums šaus, Freimaņa kungs uzkāpa tribīnē un teica, jūs taču atceraies, nekas nebūs, taču pēc dažām stundām šāva uz mums. Pēc dažām stundām šāva! Tā nevar, draugi mīļie! Jeļcins nenodeva šo jautājumu izskatīšanai komisijās, viņš nenobijās, viņš atskrēja šurp un palīdzēja mums, bet mēs pusgadu muļļājamies ap līgumu ar Krieviju un tad noslēdzam to dažu stundu laikā. Krastiņa kungs visādi bremzēja šā līguma noslēgšanu. Jūs mani atvainojiet, bet tā tas bija. Es viņam visu vasaru zvanīju no vasarnīcas. Es uzskatu, ka tagad mēs tikai glābjam savas ādas, ja mēs apvienojam visus demokrātiskos spēkus, izmetot ārā visas muļķības, kam nav sakara ar stratēģisku politiku. Mēs nevaram iedarboties uz Baltijas padomi? Tad kādēļ tā Baltijas padome ir, ja nestrādā baltiešu labā? Es pilnīgi nesaprotu, kāpēc Krastiņa kungs un robežsargu ģenerālis faktiski lika priekšā vienu un to pašu – nedarīt neko. Mani tas galīgi neapmierina. Jārada visas garantijas, lai reakcija mums vēlreiz nevarētu uzbrukt, un tas ir jāizdara iepriekš, pirms tā uzbrūk. Pirms tam, kad mums nakts laikā jāsauc tauta ārā uz barikādēm. Es nesaku, ka te simtprocentīgi viss ir pareizi, bet es saku, ka vajag šodienas pasākumus apstiprināt. Mēs jau vakar to spriedām. Ja mēs neapstiprināsim pasākumu plānu – tas ir pasākumu plāns, un nekas vairāk, – tad šeit mums to izmuļļās un nekas netiks izdarīts līdz tam brīdim, kad nākamo reizi tanki vai automātisti būs pie durvīm. Lūk, par to ir runa.

Runājot par 4.punktu: ja nav saprotams, cik tas ir svarīgs, cik svarīgi būtu vienoties republiku vadītājiem par to, lai nepieļautu centra diktātu nevienā aspektā – ne ekonomiskā, ne politiskā –, tad tiem cilvēkiem vienkārši nav galvā politiskās domāšanas modeļa.

Es lieku priekšā darīt, kamēr vēl ir laiks, jo rīt, pirmdien, sāks gāzt Jeļcinu. Vai jūs to nesaprotat? Mēs taču nevaram to nodot komisijā, vairs nav laika. Vairs nav laika! Mums tas jāizdara un jāizspriež šodien. Varbūt tā, varbūt citādi, vienu formulu, otru formulu, es neesmu nekam pretī, bet es esmu pret to, ka mēs nedarām neko, tāpat kā mēs nedarījām, kamēr uz mums nešāva. Mēs praktiski nedarījām neko.

Priekšsēdētājs: Andrejs Krastiņš lūdz pusminūti replikai.

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi! Es nerunāšu par dokumentu, jo par to domas ir pateiktas. Es vienīgi gribēju darīt zināmu, ka diemžēl mūsu kolēģis Bojārs, es taktisku vārdu vienkārši nevaru atrast, meloja par šā Krievijas līguma bremzēšanu. Un es tikai gribētu pateikt, ka par Krievijas līgumu ir plaši uzrakstīts. Mēs esam to apsprieduši frakcijā un stratēģiskajās grupās, un daudz kur citur, un kolēģiem tas ir zināms. Es gribētu aicināt jūs tomēr vēsā mierā izvērtēt šo politisko situāciju. Par vēlu vai nav par vēlu – tas ir cits jautājums. Tagad ir jānospriež par praktiskiem soļiem, par praktisku dokumentu. Varbūt radīt jaunu grupu tā sastādīšanai. Bet godājamam kolēģim Bojāram es tomēr palūgšu turpmāk ar šādiem apvainojumiem Augstākajā padomē publiski nevērsties un iepriekš drusku padomāt, ko viņš saka, pirms pārējiem pārmest, ka viņiem nekas nav galvā, tad jau laikam vienīgi kolēģim Bojāram galvā. Varbūt tomēr jāiztaisa inventarizācija arī pašam sev.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, vispirms noskaidrosim, par ko mēs vispār balsosim. Tātad principā vienīgais priekšlikums, ko es šeit dzirdēju, bija turpināt darbu pie dokumenta, jo tas netiek uzskatīts par pietiekamu pamatu dokumentam, ko varētu pieņemt. Acīmredzot šī grupa jāpapildina ar citiem cilvēkiem, komisijas locekļiem. Jo tie, kuri noliedza šādu ideju kā tādu, ka vajadzētu sniegt palīdzību Krievijas demokrātiem, neizteica priekšlikumu, ka pilnīgi jāatsakās no dokumenta. Tāpēc acīmredzot mēs varētu sagaidīt priekšlikumus par komisijas papildināšanu. Ja iebildumu un priekšlikumu nav, mēs varam pat nebalsot. Komisija var turpināt darbu un nākt klajā ar jaunu dokumenta redakciju. Lūdzu, Šteina kungs, pie otrā mikrofona!

V.Šteins: Tikai neliels papildinājums. Tas dokuments ir tūlīt jāpapildina, šodien var pieņemt.

Priekšsēdētājs: Jā. Lūdzu, pie trešā mikrofona. Ko, lūdzu?

V.Šteins: Es piesakos strādāt.

Priekšsēdētājs: Šteina kungs jau piesakās brīvprātīgi. Lūdzu, pie trešā mikrofona.

M.Budovskis: Man ir priekšlikums par dokumentu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie trešā mikrofona.

M.Budovskis: Man ir priekšlikums uzskatīt šo dokumentu par nesagatavotu un šobrīd par to nebalsot.

Priekšsēdētājs: Tātad vienkārši jāturpina darbs. Mēs šajā jautājumā debates esam pārtraukuši, un komisija turpina darbu.

A.Aleksejevs: */Es neņemos spriest, “vai ir kaut kas Bojāra kungam”, kā teica savā runā Krastiņa kungs. Bet to, ka viņš šodien slikti jūtas, tas, manuprāt, ir pilnīgi pareizi, jo viņš uzvedas kā provokators. Un viņa provokatīvā uzstāšanās šeit bez šaubīšanās ir jānosoda./

Priekšsēdētājs: Deputāt Škapar, lūdzu, pie pirmā mikrofona!

J.Škapars: Es domāju, ka tomēr būtu nepareizi šo tik būtisko jautājumu šodien atstāt un vienkārši nogremdēt, kā tas tika izteikts priekšlikumos, kurus ierosināja frakcijas “Līdztiesība” pārstāvji un arī daži citi deputāti. Tāpēc man būtu tāds priekšlikums – varētu papildināt komisiju, bet uzdot komisijai šodien pat izstrādāt, lai mēs vēlreiz varam atgriezties šodien pie šā dokumenta apspriešanas un pieņemšanas.

Priekšsēdētājs: Paldies, Škapara kungs, tas bija vienīgais priekšlikums. Tātad komisija tiek papildināta ar deputātu Šteinu, ja neviens neiebilst. Es ierosinu šo komisiju vēl papildināt ar deputātu Andreju Krastiņu. Varbūt vēl kāds, kam ir kādas idejas, brīvprātīgi piesakās piedalīties šīs komisijas darbā. Vai deputāts Godmanis grib piedalīties vai tikai izteikties? Deputāte Buķele, jūs gribat komisijā strādāt? Skaidrs, tad iekļaujam. Tātad jautājums izlemts. Mēs ceram, ka šodien varbūt šis dokuments taps tādā variantā, kādā būs pieņemams visiem deputātiem. Komisija lai strādā. Deputāt Godmani, vai jūs gribat izteikties šajā jautājumā? Vai informācijas sakarībā?

I.Godmanis: Es gribētu teikt pāris vārdu par šo dokumentu. Man attieksme pret 2.punktu ir kategoriski negatīva. Es, protams, piekrītu Krastiņam, ka valdībai vajadzētu būt vismaz minimāli informētai par to, kā steidzīgi un kam kāds tos produktus nogādās. Es atbalstu to, ka mēs aprobežotos ar politisku paziņojumu, ar pareizi formulētu politisku paziņojumu. Pēc tam, balstoties uz šīm sekām, veikt praktiskus soļus, nevis otrādi. Tas, ka 2.punkts šeit ir ierakstīts, ir necieņa pret Ministru padomi, un es uzskatu, ka autors, kas to ir rakstījis, maz ko saprot no praktiskiem soļiem un nezina, ko nozīmē sniegt bērniem palīdzību ar pārtiku, jo viņam ar to nekāda darīšana nav bijusi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad, sākoties pārtraukumam, visus komisijas locekļus un tos, kuri vēlas piedalīties dokumentu izstrādē, lūdzu pulcēties pie deputāta Bojāra. Vārds informācijai deputātam Godmanim.

I.Godmanis, Ministru padomes priekšsēdētājs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gribētu jūs informēt par situāciju, kāda patlaban ir izveidojusies finansu sfērā. Uzskatu, ka jautājums ir ārkārtīgi nopietns un par to jābūt informētai arī Augstākajai padomei. Es savu ziņojumu gribu sadalīt divās daļās. Pirmkārt, konstatējošā daļa, otrkārt, priekšlikumi, kādus es liktu priekšā.

Kā jau teicu un kā jums ir zināms, mēs ilgu laiku – faktiski jau otro mēnesi – nodarbojamies samērā intensīvi ar jautājumu, kā veidot finansiālās attiecības ar, godīgi sakot, tas pat nebūtu centrs, – citām republikām caur centru. Protams, par to, vai tam ir politisks pamats vai nav politiska pamata, mēs vēl varētu diskutēt. Es pat sāku uzskatīt, ka politisks pamats kļūst arvien mazāks. Tātad mums ir tā saucamās ekonomiskās saites, kuras ir balstītas uz finansēm, un, pēc manām domām, mēs šo jautājumu politiski nevaram atrisināt. Es jūs gribu informēt, kādā stāvoklī atrodamies. Šo jautājumu var sadalīt trijās daļās. Pirmais jautājums ir par to, vai mēs kaut ko maksājam no mūsu budžeta līdzekļiem kaut kādu kopēju programmu finansēšanai. Otrs – vai mēs piedalāmies tā sauktajā ekonomikas stabilizācijas fondā, no kura subvenciju veidā tiek apmaksāta nauda veselai virknei republiku, konkrētā gadījumā apmēram astoņas republikas atkal saņem naudu, plus vēl Černobiļa un Arāla jūra. Un trešais jautājums, kas izvirzījies pēc manas vakardienas vizītes, ir pilnīgi jauns. Tas ir jautājums par to, vai tad, kad mēs ceļam šeit cenas, un šīs cenas tuvākajā laikā cels visā Savienībā, šo cenu celšanas rezultātā atkal mums kaut kāda summa jāmaksā prom.

Par pirmo jautājumu diskusijas izvērsās ļoti asas. Mums patlaban ir tāda situācija, ka mūsu Finansu ministrija ar PSRS Finansu ministriju ir rakstījusi vismaz piecus sešus protokolus, kuru pamatā ir tikai mūsu parakstītā protokola daļa. Viņi savu daļu atsakās parakstīt. Summa, par kuru ir runa, veidojas apmēram tā: no 22 procentiem atskaitījumu no peļņas vissavienības uzņēmumiem, ņemot vērā 45 procentu likmi, tas sastāda 393 miljonus, tad 30 procenti no 5 procentiem pirkšanas nodokļa, kuru parlaments šeit vēl nav pieņēmis. Tas sastāda 140 miljonus, vēl jāpieskaita 5 miljoni no Vissavienības obligācijām, kuras tika izplatītas Latvijas teritorijā. Kopsumma ir aptuveni 636 miljoni, no kuriem, mūsuprāt, 177 miljoni ir jāatņem sakarā ar to, ka mēs esam pārņēmuši savā finansēšanā tādus objektus kā Iekšlietu ministrija, kā veselu virkni mācību iestāžu, arī Lauksaimniecības akadēmiju, jūras skolas, dažādas proftehniskās skolas. Tajā pašā laikā mums ir zināms, ka līdz ar cenu pacelšanu peļņas nodoklis vissavienībā no 45 procentiem tika samazināts līdz 35 procentiem. Tātad tie 22 procenti, kurus mēs sākumā rēķinājām no 45 procentiem, automātiski samazinās. Un tas vēl atņem mums 109 miljonus. Un kopsummā runa ir par 358 miljoniem. Tā ir viena puse, par ko mēs varam diskutēt un kur ir saskatāms kaut vai minimāls ekonomiskais pamats. Bez tam mums grib uzspiest maksāt 458 miljonus, tas ir tā saucamais vissavienības budžeta deficīts, kurš tiek, nemaz nezinu, kā lai to pasaka, dislocēts Latvijas teritorijā. Mēs kategoriski atsakāmies, par šādu summu vispār nevar būt runas, mēs šo summu maksāt negrasāmies. Kaut vai tāpēc vien, ka mums budžeta deficīta nav. Mūsu republikā budžeta deficīta nav. 1991.gadam budžets ir plānots bez deficīta atšķirībā no daudzām republikām, kur budžeta deficīts sastāda līdz 30–40 procentiem. Mums šī budžeta deficīta nav, tāpēc mēs to uz sevi neattiecinām.

Nākamais jautājums ir par tā saucamo ekonomikas stabilizācijas fondu, kurā mums liek iemaksāt ne vairāk un ne mazāk kā vienu miljardu rubļu. Tas ir domāts, kā jau es teicu, atpalikušo republiku uzturēšanai un visādu vissavienības nelaimju glābšanai. Runa ir par Černobiļu, par Arāla jūru un par tādām lietām kā vissavienības zinātnes attīstība un tā tālāk. Arī to mēs kategoriski noliedzam kaut vai tāpēc vien, ka mums nav no kā šo naudu maksāt, jo tur figurē tādi avoti kā, piemēram, tā nauda, ko iegūst republika, pārdodot valsts īpašumu. Mēs nevienu valsts īpašumu neesam pārdevuši, un tāpēc mums tādas naudas nav. Tur figurē tāda nauda kā 11 procenti, kas sastāda starpību starp 37 procentiem un 26 procentiem sociālajā nodoklī, ko savā laikā pieņēma PSRS valdība un prezidenta dekrēts. Mums nav šīs starpības, mums ir 37 procenti, mums nav to 11 procentu, ko samaksāt. Tad mums sabrūk viss pensiju likums. Tā ka šinī gadījumā mēs esam pilnīgi pretējās pozīcijās, un mēs no savas puses varam apspriest tikai pirmo maksājuma daļu.

Vakar, atrodoties Maskavā un zinot, ka visā Padomju Savienībā sāksies cenu reforma, konstatēju vēl vienu būtisku finansiālu problēmu. Absolūti neņemot vērā mūsu cenas un mūsu cenu izmaiņas, par mūsu cenu līmeņiem viņi precīzi ir lietas kursā, jo visi mūsu centrālās statistikas pārvaldes dati ir iesniegti, formāli tiek sastādīts rēķins, kurā pieņem, it kā mēs cenas nebūtu mainījuši, it kā mēs savas dotācijas nebūtu izpildījuši un savas kompensācijas izmaksājuši. Vienkārši attiecina uz mums PSRS jaunās cenas, un tā nu šis sadārdzinājums, kas beigās veidojas, iznāk diezgan solīds, 2,2 miljardus no šā sadārdzinājuma mums grib vienkārši noskaitīt nost. Tās republikas, no kurām skaita nost, ir Krievija, no kuras atskaita apmēram 55 miljardus, un tā ir ļoti liela summa Krievijai, apmēram 12 miljardus no Ukrainas, 8,9 miljardus no Baltkrievijas, 500 miljonus no Gruzijas, 1,3 miljardus no Armēnijas, 2,3 miljardus no Lietuvas, 2,2 miljardus no Latvijas. Saņem: Kazahija 3,9 miljardus, Uzbekija 8,9 miljardus, Azerbaidžāna 1,16 miljardus, Turkmēnija 2,2 miljardus un Tadžikija kādus 1,8 miljardus. Tātad kopā šīs republikas saņem 15,6 miljardus, bet papildu tam vēl atsevišķā ailē ir ierakstīti 66 miljardi, kas ir domāts tā saucamajiem “Obščestvo Sojuznij potrebiteļ”. Vakar sēdē Silajevs mēģināja noskaidrot, ko tas nozīmē, bet atbilde bija, tā sakot, ļoti vispārēja: */“Tas, kas ir vissavienības zinātnei, Vissavienības kultūras pasākumiem...”/ Nu, skaidri un gaiši var redzēt, ka šajā summā ir ietverta armija un viss pārējais. Jā, arī KGB.

Kāda vakar bija reakcija? Vakar, starp citu, lai cik tas jocīgi arī būtu, šo dokumentu parakstīja Ukraina, šo dokumentu parakstīja Baltkrievija, šo dokumentu parakstīja arī Krievija. Un tas zināmā mērā būtiski sarežģī mūsu situāciju. Jo notiek dubultpolitika. Politiskā līmenī Jeļcina konflikts ar Gorbačovu ir absolūts, bet ekonomiskā līmenī ir pavisam citādas attiecības. Es gribu, lai tas jums būtu pavisam skaidrs tad, kad jūs pieņemsit dokumentu, kuru cienījamā komisija izstrādā. Tā vienkārši ir švaka, tā teikt, informācijas doza, kuru ir saņēmusi šī komisija, kas izstrādā emocionālus dokumentus. Tātad Krievija ir reāli parakstījusi šo dokumentu.

Šo dokumentu neparakstījām mēs, visas Baltijas republikas, neparakstīja Armēnija, neparakstīja Gruzija un neparakstīja Moldāvija. Kāda būs reālā situācija šīm republikām? Mums reāli var izveidoties šāda situācija. Es vienkārši jūs gribu brīdināt. Protams, mēs apstrīdēsim tos 2,2 miljardus, mēs pierādīsim, ka tā summa ir daudz, daudz mazāka. Mēs gribētu šo summu kaut kādā veidā iekļaut tajā kopējā summā, kuru mēs varbūt varētu nomaksāt. Tas arī ir jautājums, kas jāizlemj. Es tikai gribu minēt tās akcijas, kādas pret mums var vērsties un kādas sankcijas tagad ir vērstas pret Lietuvu. Vakar par to tika oficiāli paziņots Ministru kabineta sēdē. Es šodien vēl pakonsultējos pie resursu ministra Matava, un sankcijas ir apmēram šādas. Visi tie līgumi, kas tiek slēgti attiecībā uz 1991.gadu, sakarā ar to, ka Lietuva neiemaksāja 2,3 miljardus tā saucamajā palīdzības fondā, tiek lauzti, tiek dotas brīvas rokas republikām. Pamatā tām republikām, kuras piegādā resursus, ir tiesības cenu noteikt pilnīgi brīvi, tātad 10, 20 un pat 30 reižu lielākas varētu noteikt kokvilnas un citu izejvielu cenas. Un arī visi tie līgumi, kas attiecas uz centralizēto sagādi, apmēram 471 pozīcija, tiek grauti. Faktiski tas nozīmē, ka Lietuva no šā brīža nonāk stabilā ekonomiskā blokādē. Diemžēl tā laikam ir mūsu valdības nelaime un mūsu Ekonomikas ministrijas nelaime, ka mums nav kārtīga modelējoša institūta, kas varētu modelēt situāciju, jo, piemēram, mēs, Latvijā, esam vieglajai rūpniecībai sagādājuši izejvielas šā gada trīs ceturkšņiem un praktiski pat visam gadam. Tas pats attiecas uz metāla sagādi, metāla sagāde ir realizēta, pietiekami labā līmenī ir risināti jautājumi, kas saistās ar būvmateriāliem, augstā līmenī mums ir tā saucamās kokķīmijas, es pat nezinu, kā to latviski pateikt, “ļesohimičeskije” objekti. Patlaban Finansu ministrija kopā ar Valsts cenu komiteju strādā pie šā jautājuma. Es domāju, ka šis jautājums tiks izskatīts piecu sešu dienu laikā, jo tās kompensāciju izmaksas sāksies kādā 18. vai 20.martā. Esmu pārliecināts, ka tas mehānisms, kuru ir pieņēmusi PSRS valdība, ir kļūdains, jo viņi grib izmaksāt naudu vispirms, tas radīs fantastisku grūtību un inflācijas augumu. Otrām kārtām, kā es pārliecinājos, viņiem nav skaidrības par ļoti daudziem tādiem faktoriem, ar kuriem mēs saskārāmies, maksājot kompensāciju. Bet es jūs vienkārši gribu brīdināt, ka mums ir divas iespējas, ieņemot ciešu pozīciju, mēs nonāksim vienos ekonomiskos apstākļos, bet, ieņemot apmēram tādu pozīciju, kādu Igaunija cenšas ieņemt, – citos. Ja mēs mēģināsim noskaidrot un varēsim vienoties par minimālu summu, kuru mēs maksājam, tad mēs nonāksim citos ekonomiskos apstākļos.

Tas par informatīvo daļu. Tagad par rezolutatīvo daļu.

Augsti cienījamie deputāti! Es ļoti cienu jūsu izrādīto interesi par to, kas patlaban notiek Latvijas ekonomikā, bet ir viens lūgums, ar kuru es gribu pie jums griezties. Es uzskatu, ka valdība ir ļoti slikti strādājusi, pārmetumus ir pelnījuši ļoti daudzi ministri, bet patlaban mums var izveidoties tāda situācija, ka sakarā ar cenu maiņu mums izmaiņas budžetā būs katru dienu. Izmaiņas budžetā mums var būt reizi dienā un pat vairākas reizes dienā. Tāpēc es griežos ar priekšlikumu pie cienījamiem deputātiem tomēr atbalstīt principu, ka Budžeta komisija būs šis kontrolējošais orgāns, budžeta komisija viennozīmīgi kontrolē kā Finansu ministrija, šī komisija ir vienīgais Budžeta turētājs, kas rīkojas ar līdzekļiem, bet mums ar šiem līdzekļiem jārīkojas operatīvi. Un, ja mēs katru dienu nāksim šeit uz Augstāko padomi un apstiprināsim katrus 5 vai 3 miljonus, respektīvi, tos līdzekļus, kurus mēs izlietosim, tad mēs mūsu finansiālo darbību absolūti nobremzēsim, līdz ar to absolūti kaitējot tautsaimniecībai.

Mans ierosinājums ir tāds: es piekrītu tam, ka reizi divās nedēļās visa valdība ierodas šeit, diemžēl pirmās divas reizes nebija labi izdevušās, arī vakar, kā es dzirdēju, valdības locekļi nebija pietiekami labi sagatavojušies, es panākšu to, lai visi valdības locekļi ierastos šeit reizi divās nedēļās un atbildētu uz jūsu konkrētajiem jautājumiem, arī uz attiecīgo komisiju jautājumiem, bet man būtu liels lūgums – ļaut valdībai budžeta ietvaros darboties ar līdzekļiem pēc saviem ieskatiem. Pretējā gadījumā mēs nonāksim tādā kuriozā situācijā, kādā mēs patlaban esam nonākuši. Diemžēl rūpniecības ministra vainas dēļ, kurš nebija atradis iespēju ierasties šeit, tika noraidīts jautājums par tā saukto dotācijas piešķiršanu bērnu preču pārdošanai. Patlaban ir uzkrātas pilnas noliktavas ar bērnu precēm – ar bērnu trikotāžu, ar bērnu drēbēm, un diemžēl tikai tāpēc, ka nebija kompetentas atbildes, cik šīs drēbes tiek realizētas Latvijā, cik ārpus Latvijas, dotāciju jautājums tika atrisināts negatīvi. Tā ir ministra vaina, un par to viņš tiks arī sodīts. Arī nākamais jautājums attiecas uz šo 5 procentu nodokli. Tur ir vainīgs mans vietnieks ekonomiskajos jautājumos. Ja finanšu ministrs vai ministra vietnieks nespēja to pierādīt, bet ir jābūt pilnīgai skaidrībai kaut vai tādā elementārā lietā – ja mēs iepērkam mantas un maksājam par katru mantu, ko mēs iepērkam, 5 procentu nodokli, bet par katru mantu, ko mēs pārdodam ārpus republikas, nepaņemam savus 5 procentus, tad tas ir ekonomisks analfabētisms, kaut vai ņemot vērā to, ka mūsu 5 procenti, ja mēs esam pārstrādājošā republika, pavisam citādā izteiksmē izskatās nekā tie 5 procenti, kurus mēs maksājam, iepērkot izejvielas. Un šāda nodokļa noraidīšana – mums to vajadzēja pieņemt kaut vai kā Latvijas nodokli, ja mēs negribējām to pieņemt kā PSRS nodokli – ir ekonomiski absolūti kļūdaina politika. Un tāpēc man ir lūgums pārskatīt. Es oficiāli iesniegšu savu lūgumu, jo patlaban sakarā ar cenu reformu, kas tūlīt notiks arī vissavienības mērogā, mums praktiski budžets ir jāpārstrādā. Budžeta komisija par to tiks informēta, reizi divās nedēļās atskaites šeit būs, bet es lūdzu deputātus dot uzticības votumu valdībai operatīvi rīkoties ar budžeta līdzekļiem. Pretējā gadījumā šī kavēšanās, šī regulārā griešanās pie parlamenta, kur šie jautājumi tiek risināti plenārsēdēs, novedīs pie diviem procesiem: mēs pilnīgi nobremzēsim aktīvo tautsaimnieciski finansiālo darbību un parlaments būs nepārtraukti noslogots ar šo jautājumu risināšanu. Es uzskatu, ka reizi divās nedēļās valdības atskaites stundā var šos jautājumus izkontrolēt un dot attiecīgos norādījumus.

Priekšsēdētājs: Acīmredzot jautājumu, kas attiecas uz premjerministra lūgumu par budžeta jautājumiem, mēs risināsim tad, kad izskatīsim jautājumu par budžetu pie vienas reizes. Pārtraukums līdz pulksten 12.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, sāksim sēdi. Pēc Budžeta komisijas lūguma otrajā lasījumā izskatīsim jautājumu par budžetu. Būtībā runa ir par vienu budžeta pozīciju. Lūdzu, deputāte Zeile!

V.Zeile: Cienītie kolēģi deputāti! Vakar jums tika dota iespēja izteikt savu viedokli par grozījumiem republikas valsts budžetā 1991.gadam, un vakar mēs šos budžeta grozījumus pieņēmām pirmajā lasījumā, izņemot vienu punktu. Šis jautājums attiecas uz dotācijām par 29,2 miljoniem rubļu bērnu preču ražošanai. Galvenie argumenti, kas tika izvirzīti pret šāda veida dotēšanu, bija tie, ka šīs saražotās preces republikas bērni ļoti maz saņēma. Šodien Apvienotā budžeta komisija sanāca savā ārkārtējā sēdē, kurā tika uzaicināts rūpniecības ministrs Jānis Oherins, Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Arnis Kalniņš, tirdzniecības ministra vietniece Valda Birziņa un deputāti. Tika sniegta papildu informācija par šo jautājumu. Budžeta komisijas viedoklis nebija viennozīmīgs, bet vairāki deputāti saprata, ka janvāra un februāra mēnesī situācija bija ārkārtēja, un paaugstināt cenas arī bērnu precēm janvāra mēnesī būtu bijis ļoti liels risks. Tāpēc valdība šos 29 miljonus rubļu apmaksāja no republikas Ministru padomes rezerves fonda, un šodien mums tātad vajadzētu izlemt jautājumu par šo kompensāciju pēc būtības republikas Ministru padomes rezerves fondam.

Man ir priekšlikums vispirms noklausīties visas uzaicinātās personas, kuras sniegs papildu informāciju, tad vēlreiz atgriezties pie jautājuma un izlemt tieši par šo 2.1.punktu – par dotāciju likteni bērnu precēm.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Vai Kalniņa kungs papildinās? Lūdzu, Kalniņa kungs, nāciet tribīnē!

A.Kalniņš, Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks: Godājamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jautājums ir skaidrs, es tikai sniegšu mazu komentāru no vēstures. Sastādot budžetu šim gadam, valdības politika bija tāda, ka jebkurā ražošanas nozarē maksimāli jāatsakās no dotācijām. Bet tika izvirzīti arī projekti, lai turpinātu dotācijas rūpniecības nozarē uz bērnu sortimenta preču ražošanas un tā tālāk. Šādi varianti tika noraidīti cerībā, ka jau šā gada sākumā visas cenas mēs varēsim noteikt pilnīgi atbilstoši vajadzīgām izmaksām. Kā jau jūs zināt, trim produkcijas veidiem šis cenu pieaugums tika noteikts ar 3.janvāri, ņemot vērā, kā jau komisijas priekšsēdētājs teica, to situāciju, kas janvārī bija, tika pieņemts viedoklis, ka bērnu preču realizācija tiks turpināta par iepriekšējām valsts mazumtirdzniecības cenām, kuras nesedz ražošanas izmaksas, tātad turpināt dotāciju izmaksu apģērbu, apavu, rotaļlietu un citu bērnu preču ražotājiem. Patlaban ar dažādu ministriju līdzdalību ir sagatavots projekts, lai ar šā gada 1.aprīli realizētu to, ko vajadzēja realizēt jau janvārī.

Tātad, sākot ar 1.aprīli, jāatceļ dotācijas bērnu preču sortimenta ražošanai, nosakot robežcenu līmeni. Šis darbs līdz galam jānoved Ekonomikas ministrijas Cenu departamentam, kuram šajā ziņā būtībā iestrāde ir. Šajā sakarībā ir jāparedz pabalsti kompensācijas veidā. Projektā, kuru paredzēts izskatīt nākamās trešdienas sēdē, ir plānots, ka sakarā ar sadārdzinājumu bērniem līdz 8 gadu vecumam pieaugtu kompensācija par 25 rubļiem, tātad 40 rubļu vietā 65 rubļi, no 8 līdz 15 gadiem – esošo 50 rubļu vietā kompensāciju paaugstināt līdz 80 rubļiem, pieaugums par 30 rubļiem, un katram vispārizglītojošās skolas skolēnam tāpat ir paredzēts pieaugums līdz 30 rubļiem, tas ir, 80 rubļi mēnesī. Un savukārt otra pozīcija, kas tiek likta priekšā – ar 1.aprīli vienlaikus palielināt par 200 rubļiem no sociālās apdrošināšanas budžeta izmaksājamos vienreizējos pabalstus ģimenēm sakarā ar bērnu piedzimšanu zīdaiņu pūriņa iegādei, nosakot jaunu šo pabalstu lielumu: par pirmo bērnu – 250 rubļi, par otro un trešo – 300 un par katru nākamo – 200 rubļi. Man liekas, ka argumentācija te ir lieka, šis princips iekļaujas kopējo ekonomisko pamatprincipu realizācijas gultnē. Tātad atceļot šīs dotācijas ražotājiem, mēs tomēr ražotājus ietekmēsim efektīvāk, otrkārt, mēs novērsīsim spekulāciju ar lētajām bērnu precēm, treškārt, novērsīsim to, ka bērnu sortimenta preces masveidā izpērk citu republiku pilsoņi Latvijas mazumtirdzniecības veikalos, un beidzot, ceturtkārt, paredzot kompensācijas summas, katram bērnam ģimenēs mēs precīzāk nodrošināsim šo sociālo taisnīgumu, nekā tas ir esošajā šīsdienas variantā. Vēl varu piebilst, ka šis moments korespondējas ar cenu metodoloģiju vai pārkārtošanu jeb liberalizāciju, kas notiek arī Igaunijā un Lietuvā, kā ir iecerēts arī PSRS projektā – pamatā dotācijas amputēt precēm, kas tiek ražotas kā bērnu sortimenta preces. Protams, ka, ieviešot 1.aprīlī tādu sistēmu, vienlaikus arī paralēli jābūt muitas režīmam, jo, pastāvot deficītam PSRS tirgū, tendence izvest, lai arī būs jaunās cenas bērnu precēm, tomēr var arī saglabāties. Tāpēc mēs ierosinām šo dotāciju, kas ražotājiem paredzēta janvāra un februāra mēnesī, šos 29 miljonus rubļu tādā veidā izkārtot. Protams, rēbuss paliek marts. Mūsu ražotāji saka, ka mēs nekorekti rīkojamies, jo projektējamā cena ir ar 1.aprīli, tātad rēbuss paliek marts. Kā darīt ar martu? Vai lai ražotāji pietur šo preci un realizē pēc 1.aprīļa? Tā ka šis rēbuss būtībā paliek vienīgais.

Tas īsos vārdos viss par esošo situāciju un par projektu, kas valdības sēdē tiks apspriests un, cerams, arī pieņemts, jo ar ministrijām būtībā arī ir saskaņots. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vakar mēs jau ļoti daudz spriedām tieši par šo pantu, un tas faktiski bija vienīgais, par kuru mēs nevarējām vienoties. Varbūt deputātiem būs radušies jauni jautājumi, kaut gan vakar uz ļoti daudziem tika atbildēts. Lūdzu, pie otrā mikrofona.

V.Zeile: Tieši par procedūru. Es lūdzu atļaut visiem uzaicinātajiem cilvēkiem sniegt informāciju un tikai pēc tam uzdot jautājumus. Es gribētu, lai runā rūpniecības ministrs un arī tirdzniecības ministra vietnieks.

Priekšsēdētājs: Tātad Rūpniecības un Tirdzniecības ministriju pārstāvji un premjers, ja viņi vēlēsies.

G.Grūbe: Man jautājums vienīgi Kalniņa kungam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

G.Grūbe: Man ir tāds jautājums. Jūs rakstījāt arī tajā likumprojektā 2.1.pantā par šo preču realizēšanu. Cik šo preču ir realizēts republikā, cik republikā reāli esam saņēmuši, cik saņēmuši atsevišķi rajoni? Cik tad to licenču ir saņemts un kas tās ir saņēmis šo preču izvešanai?

A.Kalniņš: Es domāju, ka kompetentāk tomēr varēs atbildēt Tirdzniecības ministrija. Tai ir zināma šī bērnu preču plūsma, kas iet ārpus republikas, un, protams, kā bērnu preces – par pazeminātām cenām, un ko mēs saņēmām no citām republikām, kāda ir šī bilance. Es, ja atļautu deputāts Grūbe, pāradresētu šo jautājumu Birziņas kundzei.

Priekšsēdētājs: Paldies, Kalniņa kungs. Tātad informēs tirdzniecības ministrs Plauža kungs un rūpniecības ministrs. Vārds tirdzniecības ministra vietniecei Valdai Birziņai.

V.Birziņa, tirdzniecības ministra vietniece: Godājamais priekšsēdētāj un godājamie deputāti! 23.janvārī valdība, protams, bija spiesta pieņemt lēmumu par to, ka bērnu precēm ir jāatstāj dotācija. Ņemot vērā visus janvāra notikumus, acīmredzot tā bija jārīkojas. Runājot par bērnu preču realizāciju, jāteic, ka divos mēnešos ir realizētas preces 25 miljonu rubļu apmērā, turklāt šeit acīmredzot jāskatās pa atsevišķām preču grupām, jo ir arī izvedums. Analizējot ievedumu un izvedumu, redzam, ka praktiski mēs ievedumu esam saņēmuši pagājušā gada līmenī, bet izvedumu neesam izpildījuši. Piemēram, šūto izstrādājumu ievedums ir izpildīts, bet izvedums ir samazināts.

Apavi mums ir jāieved no Moldāvijas, Baltkrievijas un Ukrainas, tas atkal ir specializēts, jo praktiski ir jāstrādā ar preču apmaiņu, pretī dodot tās mūsu ražotās preces, kuras tajās republikās netiek ražotas. Tā ka mēs esam praktiski saņēmuši visu ievedumu, bet izveduši no 414 000 pāru tikai 126 000 pāru.

Gumijas apavu ievedums ir izpildīts 35 000 pāru apjomā, bet izveduši no 180 000 plānotajiem pāriem tikai 102 000. Trikotāžas izstrādājumu ievedums ir pārsniegts, izvedums ir 5 miljoni, bet ievedums ir pusotra miljona apjomā. Zeķes izvestas 7 550 000 apmērā. Es gribu teikt to, ka kopējā preču bilancē ievedums no citām republikām ir saglabājies 1990.gada līmenī, bet izvedums uz citām republikām ir apmēram 80 procentu līmenī. Praktiski tiek izlīdzināta kopējā bilance, jo, kopumā ņemot, mums preču izvedums sastāda vairāk nekā ievedums.

Tas būtu īsumā viss, ko es gribēju teikt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds rūpniecības ministram. Lūdzu, Oherina kungs!

J.Oherins, rūpniecības ministrs: Cienījamie deputāti, cienījamais priekšsēdētāj! Jūs zināt, ka, apspriežot budžetu 1991.gadam, Rūpniecības ministrijas viennozīmīga nostāja, tāpat kā visas valdības nostāja, ir tāda, ka dotēt kādas preču grupas ir nepareizi un tā mūsu ekonomika nevar attīstīties. Un šajā sakarībā bija pilnīgi skaidrs, ka ražošanā mēs atteiksimies no preču dotēšanas. Tajā pašā laikā, ņemot vērā reālo situāciju, kura izveidojās sakarā ar to, ka bija objektīvi nepieciešams paaugstināt iepirkuma cenas lauksaimniecībā, vajadzēja veidot jaunu ideoloģiju cenu jautājumā pārtikas precēm. Un tas izraisīja lielu sociālo spriedzi. Ministru padome izskatīja jautājumu, kā vienlaikus izpaudīsies sabiedrības reakcija uz nepārtikas preču cenu paaugstināšanu, kas ir nepieciešama objektīvu iemeslu dēļ. Kādi ir šie objektīvie iemesli? Visiem zināmā izejvielu sadārdzināšanās. Pie tam šīs izejvielu sadārdzināšanās kārtas skaitlis ir no 2 līdz 10. Runa vairs nav par procentiem, bet par reizēm. Šajā sakarībā tika pieņemts lēmums par neatliekamiem pasākumiem tautas patēriņa nepārtikas preču cenu noteikšanā. Lēmumā bija paredzēts, ka līdz kompensācijas mehānisma izstrādei bērnu sortimenta precēm tomēr uz laiku tiks izsniegta dotācija. Akcentēju, ka tas ir īslaicīgs pasākums, faktiski tas bija prognozēts pirmajā ceturksnī, jo pēc tam bija paredzēts indeksācijas mehānisms, kā arī konkrēts kompensācijas mehānisms bērniem, par ko runāja Kalniņa kungs. Es tikai gribētu pateikt, ka rūpniecība uzskatīja to par īslaicīgu režīmu, kas atļautu bērnu preces ražot un nepārtraukt ražošanas jaudas. Un gribētu, lai deputāti mani saprastu pareizi: ja mēs vienkārši izslēgtu no ražošanas aprites bērnu sortimentu, tad pēc tam ražošanā iesaistīt jaunu jaudu ir ārkārtīgi sarežģīti un republikai zaudējumi būtu lielāki.

Otrkārt, tika minēta summa par pirmajiem mēnešiem. Par martu pašlaik tādu aprēķinu vēl nav, jo marta mēnesī šis process ir tikai tehnoloģiskā ciklā. Bet mēs saprotam, ka sakarā ar to, ka kompensācijas mehānisms ir parādījies par marta mēnesi, šī tendence vēl ir jāsamazina, lai mēs uz 1.aprīli praktiski izietu sagatavoti, ka vairāk nekādas kompensācijas par šo grupu nebūs. Šajā sakarībā es lūgtu deputātus atbalstīt iesniegto projektu, lai varētu šīs finansu saistības ar ražotājiem nokārtot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Visus ziņojumus esam noklausījušies. Acīmredzot varam sākt uzdot jautājumus. Vai kādam ir kas jautājams?

Lūdzu, deputāt Selecki! Visi ziņotāji lai nāk šeit priekšā, jo jāatbild droši vien būs visiem.

V.Seleckis: Vai patiešām var apgalvot, ka šajā gadā bērnu precēm cenas salīdzinājumā ar pagājušo gadu nav cēlušās? Man ir pietiekami daudz ziņu, daudz vēlētāju ir zvanījuši, prasījuši un uztraukušies, kāpēc bērnu precēm šajā gadā cenas ir strauji cēlušās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, valdības pārstāvji, nāciet šeit pie tribīnes, lai mums nevajadzētu kavēt laiku, lai jūs varat tūlīt atbildēt.

J.Oherins: Es domāju, ka attiecībā uz daudzām precēm jautājums ir objektīvs. Uz absolūti visām preču grupām bērnu sortimentā dotācija arī neattiecās vai arī attiecās daļēji, tāpēc ka ir dažādas kārtas par cenu pieaugšanu, varbūt bija nepieciešams pirmās kārtas paaugstināt. Tas bija objektīvi un par to dotācija netika prasīta. Tas objektīvi eksistē, bet tur nekāda dotācija paredzēta nebija. Tā ka var būt preču grupa, kurai ir paredzēta dotācija, un var būt arī preču grupa, kurai nav paredzēta. Jūsu jautājums ir pareizs, bet diemžēl atbildēt uz to viennozīmīgi nevar.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie otrā mikrofona.

A.Kodoliņš: 560.dokumentā ir ierakstīts: “attiecīgi samazinot par šo summu, izņēmums – kompensācija sakarā ar cenu paaugstināšanos pārtikas produktiem”. Tas nozīmē, ka kompensācijas apjomi tiks samazināti?

Priekšsēdētājs: Kurš var par kompensācijām atbildēt? Varbūt Kalniņa kungs? Vai finansu ministrs arī šeit ir? Piedalās finansu ministra vietnieks Pupčenoka kungs.

J.Pupčenoks, finansu ministra vietnieks: Es atbildēšu precīzāk, esmu par šo jautājumu informēts.

Priekšsēdētājs: Tātad jautājums bija par to, vai tiks samazināta kompensācija pārtikas produktiem, jo no šā lēmuma deputāti saprot, ka tā tas notiks.

J.Pupčenoks: Nē, nekādā gadījumā. Mums no iedzīvotājiem paredzētās kompensācijas summas palika pāri apmēram 100 miljonu rubļu. No tiem 100 miljoniem 29 miljoni tiks novirzīti šim pasākumam, protams, ja jūs pieņemsit lēmumu.

A.Kodoliņš: Es tā arī sapratu, bet iedomājieties, kāda būs reakcija, ja mēs valdības ziņojumā ierakstīsim šādā veidā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Cienītie deputāti! Paņemiet, lūdzu, pielikumu pie šā likuma un apskatieties 47.punktu. Tur ir rakstīts: “Kompensācija iedzīvotājiem sakarā ar cenu paaugstināšanu pārtikas produktiem.” Tātad mums atlikums bija 111 miljoni. Tagad mēs to samazināsim par 29 miljoniem, atlikums ir 82 miljoni. Tas ir šis te kompensācijas fonds, par kuru ir runa 47.punktā. Uz tā rēķina mēs kompensējam šos 29 miljonus.

Priekšsēdētājs: Paldies. Zeiles kundze, šeit acīmredzot jautājums bija par formulējumu.

V.Zeile: Es piekrītu, formulējumu var izteikt precīzāk, atsaucoties uz 47.punktu.

Priekšsēdētājs: Paldies.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Pierakstiet tās preces bērniem, kuras tiešām ir dārgākas, lai jums neiznāk kā Selecka kungam, kuram šķiet, ka viss ir dārgāks.

Tātad dārgāki ir bērnu apavi, kuri ražoti kopfirmā ar VFR, un tikai tie. Tie maksāja 21 līdz 27 rubļus, tagad tie maksā 90 rubļus. Tā ir viena pozīcija.

Dārgāki ir kļuvuši bērnu ratiņi. Tie maksāja 55 rubļus, tagad – 111 rubļus. Dārgāka ir kļuvusi lelle “Marina”, maksāja 7,70, tagad maksā 15 rubļus.

No zāles: Tas nav vajadzīgs.

I.Godmanis: Universālveikalā “Bērnu pasaule” dārgākas ir kļuvušas rotaļlietas: šūpuļzirdziņš, leļļu klavieres, elektrificētā rotaļlieta “Aikāsāp”, lelle “Baiba” un lelle “Daina”.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos.

I.Godmanis: Un nekas vairāk. Nekas vairāk, cienījamie deputāti!

Priekšsēdētājs: Tātad mums ir izsmeļoša informācija. Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

I.Geidāns: Cienījamie ministri! Mani nepārliecināja jūsu atbildes uz šādu jautājumu. Man ir daudz bērnu, es esmu no tiem daudzbērnu tēviem, kuri panāca, ka Jelgavas veikalā uzskaita to, ko mēs saņemam. Bet mana ģimene pagājušā gada otrajā pusgadā un šogad neko nav saņēmusi. Es zvanīju vakar un šodien uz Jelgavas tirdzniecības pārvaldi, un viņi saka, ka arī neko nav saņēmuši. Kam jūs esat pārdevuši? Mums ne. Kāpēc mums vajadzētu kompensēt to, kas ir pārdots citiem? Es nesapratu, kāpēc Latvijas iedzīvotājiem jāsedz to preču kompensācija, kuras ir pārdotas uz citām republikām. Es nezinu, kur šīs preces ir aizgājušas, bet mēs tās pirkuši neesam. Vai tas ir pareizais ceļš, ka mums jāsedz tā starpība?

Priekšsēdētājs: Kas atbildēs – Tirdzniecības ministrija vai Rūpniecības ministrija? Vai vēl kāds cits.

A.Kalniņš: Mēs ar Birziņas kundzi konsultējāmies. Te ir matricas tabula visu tirdzniecības pilsētu pārvalžu griezumā, bet jūs dzirdējāt tos skaitļus, kāda apmēram ir bijusi realizācija republikā uz vietas un kāds ir bijis ievedums bērnu sortimenta precēm. Mēs nevaram galvot, ka ar muitas mehānismu viss tiek noformēts, tātad starpvaldību līgumu ietvaros tas būtu jānoformē ar muitas mehānismu. Ja ražotājs ir izdarījis kādas bartera operācijas, arī tas būtībā noformējams ar licenci. Bet tā var būt speciāla statistikas informācija rajona pilsētu griezumā, kādas preces ir. Jo es arī neņemu par pilnu, ja kāds rajonā saka, ka uz veikala letes nav bijusi tā prece un ka rajonā tā nav ienākusi. Es arī nevaru tā simtprocentīgi atbildēt. Tirdzniecības ministrija ar tādu informāciju sola mūs apgādāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie trešā mikrofona.

V.Biķis: Es atvainojos, bet es tomēr aicinu šodien balsot atsevišķi pa punktiem, un konkrēti arī par 2.2. un 2.5.punktu. Man ir jautājums Kalniņa kungam. Vai jūs uzskatāt, ka šīs izmaiņas ir tiešām pamatotas un vajadzīgas? Vai tādā gadījumā arī citām ministrijām nevajadzēs savas inspekcijas? Kāpēc tikai Tirdzniecības ministrijai?

A.Kalniņš: Ja mēs kādu solīti tālāk speram, es neņemos te konkrēti neko prognozēt un negribu izteikt nekādus konkrētus priekšlikumus, bet visa tirgošanās un arī materiāli tehniskā apgāde tomēr būtu jāpakļauj vienai institūcijai, un republikā šī inspekcija būs vienīgā institūcija, kurai šādas cenu kontroles funkcijas un nevienam citam. Es domāju, ka ar laiku visas tās institūcijas, kas republikā ir un kas nodarbojas ar tirdzniecību vai materiāli tehnisko apgādi, saplūdīs vienā, un šai vienai institūcijai šāda kontroles dienesta izveidei nepieciešamie resursi ir jādod.

Attiecībā uz 2.5.punktu es domāju, ka budžeta komisija ir vairāk kompetenta par Augstākajai padomei paredzētajiem izdevumiem. Tur es neesmu kompetents atbildēt.

V.Biķis: Paldies. Tātad jūs uzskatāt, ka mūsu radītā finansu inspekcija šo jautājumu nav spējīga izkontrolēt?

A.Kalniņš: Nē. Pamatā šīs izveidotās finansu inspekcijas pamatfunkcija tomēr ir nodokļi un paralēli, protams, arī cena. Bet cenu jautājums šajā burzmā ir saistīts ar to, kādu cenu dod ražotājs vairumbāzē tirdzniecībā. Finansu inspekcija šajā posmā, protams, nedarbosies. Finansu inspekcija darbosies pašā galā, tur, kur mēs pērkam šo preci, lai ietu palīgos šai institūcijai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie otrā mikrofona.

G.Grūbe: Es saprotu, Kalniņa kungs, ka jūs ļoti labi esat lietas kursā par to, ka lauksaimniekiem pašreiz ir vairāk nekā miljards mīnusā. Valdība ir ļoti strauji ķērusies pie rūpnieku 29 miljoniem. Un tajā pašā laikā, cik es saprotu, tieši no šā fonda, kas paredzēts iedzīvotājiem kompensācijai par pārtikas produktiem, tieši šī, kā saka, pozīcija tiek izmantota, lai rūpniekiem kompensētu šos 29 miljonus. Ja tur ir 100 miljoni, tad būs mīnus 29, un pārējais varbūt lauksaimniekiem paliks tam miljardam.

A.Kalniņš: Es domāju, ka ar to vien nepietiks, lauksaimniekiem vajadzēs krietni vairāk. Es domāju, ka tas ir atsevišķs jautājums. Kā jūs zināt, šodien valdības sēdē tiks skatīts jautājums par lauksaimniecības ekonomikas stabilizāciju, to skaitā arī šie cenu, kredītu norakstīšanas jautājumi un citi finansu jautājumi, vadoties no tām konsekvencēm, kas bija jau izvirzītas Augstākās padomes Lauksaimniecības komisijā. Es esmu viens, bet valdība ir kolektīvs, tātad tā galīgi nobalsos, vai tas traktāts, kas ir šobrīd izstrādāts par lauksaimniecības ekonomikas stabilizāciju, tiks pieņemts. Bet es esmu pārliecināts, ka tas tomēr tiks pieņemts.

G.Grūbe: Es atvainojos, bet kāpēc tad tieši no tā fonda, kurā jau tā ir nepietiekama summa, tiek kompensēts rūpniekiem? Kāpēc ne no cita fonda?

A.Kalniņš: Nē, tā ir cita lieta. Tā ir kompensācija, ko saņem iedzīvotāji. Tas tieši nesaistās.

G.Grūbe: Pilnīgi pareizi, par pārtikas produktiem. Bet kāpēc no šā fonda?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Pupčenoka kungs!

J.Pupčenoks: Kad veidojām budžetu, tad kompensācija bija paredzēta tikai par produktu cenu paaugstinājumu. Un jau vienā no pirmajiem budžeta projektiem bija paredzēts kompensēt tieši bērnu sortimentu un medikamentus, kā arī kompensēt tieši no budžeta organizācijas, kuras tos realizē. Bet pēc tam valdība pieņēma, kā jau to vairākkārt teica, viennozīmīgu lēmumu, ka ražotājiem mēs nekompensēsim. Un šīs dotāciju summas tika pieskaitītas pie kompensācijas summas, kas bija paredzēta sakarā ar pārtikas cenu paaugstinājumu. Bet nosaukumu mēs nemainījām. Tas nosaukums budžetā tā arī palika – kompensācija sakarā ar pārtikas cenu paaugstinājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

B.Salītis: Lai varētu balsot par dotāciju bērnu precēm, es gribētu dzirdēt atbildi uz šādu jautājumu. No Tirdzniecības ministrijas pārstāvja informācijas es sapratu, ka ievedums republikā ir lielāks par izvedumu. Mani interesē – par kādām cenām mēs saņemam preces no citām republikām – vai par iepriekšējām vai par paaugstinātām?

V.Birziņa: Bērnu preces dotēs pilnīgi visā Savienībā. Un, kaut arī mēs saņemam tos 20 procentus vai 25 procentus apmaiņai pret mūsu precēm sortimenta paplašināšanai, kas arī ir nepietiekams, tik un tā tās ir ar dotāciju. Tātad mēs dodam pretī to pašu, ko saņemam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

E.Buķele: Vispirms man ir iebildumi pret tādu domu gājienu – prasīt dotācijas, ja preču nav. Mēs taču zinām, ka šo preču nav. Es gribētu dzirdēt, ko cienījamie ministru kungi un dāmas atbildētu mūsu vietā vēlētājiem! Kur šīs preces ir? Vai, prasot šo dotāciju, jūs varat apgalvot, ka šīs preces būs kaut vai minimālā sortimentā dabūjamas? Tas ir pirmais.

Otrs jautājums. Vai cenu paaugstinājums atbilst ievesto resursu padārdzinājumam vai tas ir paaugstinājums tāpat vienkārši?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kalniņa kungs!

A.Kalniņš: Vēlreiz atkārtoju šo statistiku. Es domāju, ka no mūsu puses tiešām ir tādas neprecizitātes, jums ir jāsaņem šī statistikas informācija, teiksim, informācija par bērnu preču realizāciju katru mēnesi, ko mūsu statistikas orgāni dod. Citas informācijas nebūs, bet bez šīs minētās informācijas mēs varam izvēlēties vēl citus rādītājus, jo ik mēnesi tomēr šāda realizācija republikas teritorijā notiek. Tātad pa kādiem kanāliem tas notiek? Par izejvielām. Pamatā ir ievestās izejvielas, kas sadārdzina preces jebkurā nozarē, plus vēl pašmāju izejvielu sadārdzinājums. Kalkulējot jaunās valsts mazumtirdzniecības un arī iepirkuma cenas, piemēram, jēlādas tika novērtētas sešas līdz desmit reizes augstāk, tās kļuva dārgākas, nekā tas bija līdz šim, lai samazinātu pamatprodukcijas izmaksu un līdz ar to valsts mazumtirdzniecības iespējamo cenu. Tātad šī padārdzinātā ādas izmaksa, protams, mums arī ir konkrētas kalkulācijas, būtiski ietekmē apavu rūpniecības objektīvu sadārdzinājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

G.Preinbergs: Man absolūti nav saprotama mūsu cienījamās tirdzniecības ministra vietnieces atbilde vai, pareizāk sakot, izvairīšanās no atbildes, ko uzdeva kolēģis Geidāns. Tik tiešām, ja jau mēs runājam par jūsu statistikas izvirzītajiem datiem un par to, ka mēs izvedam tikai 80 procentus, bet saņemam tik, cik ir bijis, tas nozīmē, ka šīm precēm jābūt veikalā. Taču to nav. Man nav saprotams arī jūsu ironiskais un augstprātīgais smīns attiecībā uz šiem jautājumiem. Kaut jūsu vietā centās atbildēt gan premjerministra vietnieks, gan premjers, tomēr nav skaidrs, kur šīs preces ir? Un šī atbilde nav vajadzīga mums, bet mūsu vēlētājiem. Kur šīs preces noplūst? Kāpēc šīs preces ir sastopamas komisijas veikalos? Un jautājums par muitu starp Rīgu un Jelgavu, piedodiet, ir diezgan smieklīgs.

V.Birziņa: Pirmkārt, es nesmīnu, jā, es nesmīnu, jo mani pašu uztrauc kopējā resursu situācija un kopējais stāvoklis, kāds veidojas, un situācija, kas turpmāk var veidoties. Es jūs gribu vienlaikus informēt, kāds stāvoklis mums veidojas tirgū šinī gadā: preču resursi – 66 procentu līmenī, rēķinot 1990.gada cenās. Pirmkārt, krītas ražošana, kaut gan ievedumu mums sola atdot tik, cik mums bija 1990.gadā, un tās republikas, kas parakstīja starpvaldību nolīgumus, centīsies pildīt savus solījumus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, runājiet pie vidējiem mikrofoniem, tad labāk varēs dzirdēt.

V.Birziņa: Tātad resursi kā tādi naturālajos rādītājos būs vēl mazāki, nekā tie bija 1990.gadā. Un, ja pārrēķinām tos jaunās cenās, tad, protams, apjoms naudā būs. Pēc mūsu aprēķiniem un prognozēm tas būs apmēram 10 miljardi, pagājušajā gadā – 6,4 miljardi. Protams, iedzīvotāju pieprasījums netiks apmierināts, un tie 10 miljardi sastādīs apmēram to apjomu, cik naudas būs apgrozībā. Tā ka naudas ziņā mēs acīmredzot sabalansēsim iedzīvotāju ienākumus un izdevumus, bet pieprasījumu neapmierināsim. Pieprasījumu neapmierināsim nekādā gadījumā. Šeit katrā ziņā jāņem gan ražošanas, gan visi pārējie aspekti. Un es gribu vēlreiz akcentēt, ka mūsu ražošana ir ļoti atkarīga no tām izejvielām, kuras ieved no Savienības. Un patlaban ražošanas izejvielu ievedums sastāda 90 procentus. Mēs saražojam preces, no kurām paši patērējam apmēram pusi, ja ne vairāk, un vēl ievedam gatavas preces no Savienības. Un tā veidojas mūsu kopējie resursi pa republiku. Tā ka mēs no ievestām izejvielām saražojam preces, kuras arī paši patērējam. Izvedam preci un prasām pretī preču apmaiņai atkal preci un izejvielas. Un, kas attiecas uz licencēšanu, tad tiek licencētas preces, kas ir paredzētas starpvaldību nolīgumos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona, deputāt Zatuliviter!

V.Zatuliviters: */Mans pirmais jautājums ir cienījamajam akadēmiķim Kalniņam, otrais – rūpniecības ministram.

Sakiet, lūdzu, mēs “atāķējam” no kompensācijas fonda un “pieāķējam” Rūpniecības ministrijas fondam. Sakiet, lūdzu, vai bija vēl kaut kāda cita izeja vai tikai šī? Bet, ja tikai šī, tad, lūdzu, argumentējiet, ka šī ir patiešām vienīgā izeja. Es dzirdēju, bet man tomēr gribētos dzirdēt. Man jautājumā ir cita doma./

A.Kalniņš: */Es tomēr uzticos Finansu ministrijas un Budžeta komisijas saprātam. Tomēr uzskati ir dažādi. Es uzskatu, ka šajā gadījumā šis variants ir pieņemams, un nav pamata baidīties no kaut kādiem pārsteigumiem, cerēt, ka kaut kāds cits variants šajā situācijā būtu superefektīvs./

V.Zatuliviters: */Paldies. Es sapratu. Es diemžēl gribēju dzirdēt kaut ko citu.

Un jautājums rūpniecības ministram. Te “atāķēja” un jums “pieāķēja”. Jādomā, ka kopējā kompensācijas summa samazināsies un tas atvieglos to slogu, kas gūlās uz rūpniecību, uz uzņēmumiem sakarā ar to, ka tie ir saimnieciskā aprēķina uzņēmumi un spiesti izmaksāt pa 66 rubļiem. Sakiet, vai šī 66 rubļu preses samazināšana glābj rūpniecību, rūpniecības uzņēmumus vai ne? 66 rubļus uzkrāva saimnieciskā aprēķina uzņēmumiem. Tas liek rūpniecības uzņēmumiem atrasties šokā. Tagad šī summa samazinās, jo tiek pārsviesta. Vai es spriežu pareizi? Tas būs kādi 52 rubļi… Tas glābs rūpniecību?/

A.Kalniņš: */Tas attiecas tikai uz atsevišķu rūpniecības grupu, kuras īpatsvars ir tikai 10 procenti. Tas nekādi nevar attiekties uz visu rūpniecību, tas ir, jautājumu nevar attiecināt uz visu rūpniecību./

V.Zatuliviters: */Lūk, to es arī gribēju dzirdēt. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie otrā mikrofona.

J.Drobots: */Man ir šāds jautājums. No atbildēm par importu–eksportu es sapratu, ka juceklis notiek sakarā ar to, ka mums nosauc skaitļus naudas izteiksmē. Es tomēr ierosinu nākošajā reizē, kad mēs apspriedīsim, uzzināt importa–eksporta naturālo izteiksmi. Tas ir ierosinājums.

Tagad jautājums Kalniņa kungam. 2.2.punktā ir runa par cenu kontroles dienestu, kurš būs Tirdzniecības ministrijā. Kāpēc tieši Tirdzniecības ministrijā? Manuprāt, tas būs ārkārtīgi neefektīvs dienests, tāpēc ka pašlaik, burtiski vakar, es satikos ar vēlētājiem, kuri sūdzas par to, ka, lūk, pieņemsim, pazudusi septiņu rubļu gaļa. Tā vienkārši tiek pārskaitīta citā kategorijā, un Tirdzniecības ministrija, manuprāt, nav spējīga izkontrolēt tādus procesus pašā tirdzniecībā. Kāpēc tieši Tirdzniecības ministrijā tiek radīts šis dienests?/

A.Kalniņš: */Mēs neizdomājam neko jaunu. Šis jautājums tika diskutēts vairākas reizes, bet ministrijā tāda institūcija nepieciešama. Tas no vienas puses. Bet otra puse, kuru mums nākas attīstīt (nezinu, varbūt pie jums šeit jau tika apspriesta noteikta sabiedriska institūcija patērētāju interešu aizstāvībai) – tā ir patērētāja aizstāvība, cenu kontrole un tā tālāk. Principā Tirdzniecības ministrijai nav jābūt ieinteresētai pretimnākšanā ražotājiem. Domāju, ka mums ir jāuzticas šim cenu kontroles valsts mehānismam./

J.Drobots: */Ar atbildi neesmu apmierināts, jo katrā ministrijā ir revīzijas pārvalde, kurai ir jākontrolē. Kamdēļ radīt vēl vienu aparātu?/

A.Kalniņš: */Nē, ne katrā. Te arī ir kļūda. Mēs valdībā uzskatām, ka tā ir pareizi. Kaut kāds dīglis tām ir, bet tomēr tie aizstāv savas nozares intereses. Tas ir mežrūpniecības komplekss, tas ir arī agrārais komplekss. Katrs aizstāv savu kalkulāciju un lokāli, šauri ievēro savas intereses. Bet Tirdzniecības ministrija – tā ir kā pretsvars, lai pārbaudītu, vai var iepirkt šo preci no uzņēmumiem, ražotājiem. Nozaru dienesti aizstāv tieši lokālās intereses, kuras nesakrīt ar patērētāju interesēm./

J.Drobots: */Saprotams. Var vēl vienu jautājumu…/

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Drobots: */Jautājums Oherina kungam…/

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

J.Drobots: */Man ir jautājums par 560.dokumentu, par pēdējo teikumu: “Šīs summas tiek izmaksātas tikai pēc Finanšu ministrijas noteiktajām attiecīgo uzņēmumu pārbaudēm.” Kāds ir šo pārbaužu mērķis? Kas tieši tiks pārbaudīts uzņēmumos?/

J.Oherins: */Pirmkārt, mērķis ir pavisam vienkāršs, merkantils: lai ar dotāciju lozungu pie bērnu grupas precēm netiktu pieskaitīti izstrādājumi, kuri neattiecas uz šo grupu, lai novērstu citas tīri finansiālas neprecizitātes, lai neviens nevarētu pārmest, ka šī nauda vienkārši izšķiesta, lai tā tiktu novirzīta bērnu sortimentam./

J.Drobots: */Saprotams. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

Dz.Ābiķis: Man jautājums Oherina kungam. Vai jūs nevarētu atšifrēt šā dokumenta 32.punktu – “detskije krovatki, maņeži, grobi”. Vai tas “grobi” tiešām ir tik nopietni? Tas ir viens jautājums.

Un otrs – varbūt ne tik daudz jautājums, cik aizrādījums rūpniecības ministram, ka turpmāk es kā Augstākās padomes deputāts vēlētos no jūsu ministrijas saņemt dokumentus, kuri ir uzrakstīti valsts valodā.

J.Oherins: Domāju, ka tur ir drukas kļūda. Otrkārt, par valsts valodu. Mēs pārejam uz valsts valodu arī Rūpniecības ministrijā, jo tādi dokumenti ir, bet šodien tā vienkārši ir realitāte. Mēs lūdzam deputātus neapvainoties, mēs uz to ejam, cilvēki mācās valodu. Es centīšos jūsu lūgumu ievērot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

S.Buka: */Jautājums Kalniņa kungam, ja drīkst. Vai jums nešķiet, ka jaunais mēģinājums piešķirt dotācijas rūpniecības uzņēmumiem, ministrijām zināmā mērā ir pretrunā ar valdības koncepciju, kura apgalvoja, ka “dotēti” tiks patērētāji, bet ne rūpniecības uzņēmumi, kuri tādējādi tiktu atbrīvoti no nepieciešamības rūpēties par pašizmaksas pazemināšanu un darba ražīguma paaugstināšanu. Tas ir pirmais.

Un otrais. Vai jums nešķiet, ka līdzīgas “dotēšanas” otrs variants varētu būt nodokļu atvieglojumi un atlaides rūpniecības uzņēmumiem, kuriem ir nepieciešamas dotācijas, tas ir, manuprāt, tā ir valdības koncepcijas graušana. Kur ir iespējama izeja, negraujot koncepciju?/

A.Kalniņš: */Es sapratu. Pirmais jautājums. Mēs jau runājām, ka mums bija priekšlikums no 1.janvāra nedotēt. Bet šie noteikumi bija diezgan stingri, tāpēc mēs nolēmām pirmajā ceturksnī bērnu asortimentu dotēt, lai nepaaugstinātu cenas. Kā es jau teicu, mums ir projekts no 1.aprīļa ieviest to mehānismu, kāds paredzēts koncepcijā./

S.Buka: */Tas ir, šī ir ar pārejas periodu saistīta pagaidu atkāpšanās no koncepcijas?/

A.Kalniņš: */Jā, un šodienas jautājums vienkārši ir atrisinājums uz diviem trim mēnešiem.

Par otro jautājumu. Likumā par peļņas aplikšanu ar nodokļiem paredzēti atvieglojumi valsts pasūtījumam, kas var attiekties ne tikai uz bērnu asortimentu. Katrā gadījumā nav izslēgts, ka mums bija diferencēti atvieglotie režīmi uz to produkciju, kura tiek realizēta republikas robežās. Šī daļa tika aplikta ar mazāku kvotu 25 procentu robežās, bet tā, kas gāja aiz robežām…/

S.Buka: */Es visu to atceros, tāpēc es jautāju, kāpēc valdība neatgriezās pie pašas priekšlikumiem, bet taisa izņēmumus?/

A.Kalniņš: */Valsts pasūtījums – tas jau arī ir atvieglojums./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

J.Dinevičs: Cienījamais referent! Man no jūsu pēdējās atbildes palika kaut kas neskaidrs. Šajā dokumentā ir rakstīts, ka runa ir par janvāri un februāri. Jūs tikko runājāt par pirmo ceturksni kā tādu. Tātad tas ir arī marts. Un, cik es saprotu, martā notiks tāda pati mīcīšanās uz vietas un preces joprojām nebūs veikalos, jo nebūs atrisināta šī problēma kā tāda. Un pēc mēneša jūs vēlreiz prasīsit no parlamenta taisni to pašu arī martam. Tā ir?

A.Kalniņš: Mēs to parlamentam pēc mēneša gan neprasīsim, premjers arī klāt ir, bet mūsu priekšlikums ir vienkāršs. Rēķins ir skaidrs, un mēs pie šā jautājuma neatgriezīsimies. Kā jūs zināt, 22 miljoni ir domāti janvārim un februārim. Turklāt janvārī šo preci pieturēja, jo domāja, ka mēs realizēsim to koncepciju, kas bija pagājušajā gadā iecerēta, ka būs cenas, tāpēc šo preču sortimentu pieturēja realizācijai. Praktiski šī vajadzīgā summa pirmajā ceturksnī ir apmēram 40–45 miljoni 29 miljonu vietā. Šī summa ietver arī martu, lai gan mēs iesakām ražotājiem martā šīs preces pieturēt un sagaidīt 1.aprīli.

J.Dinevičs: Tātad martā preces nebūs?

A.Kalniņš: Nosacīti tas tā ir.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godmaņa kungs, vai jūs sniegsit atbildes vai jautāsit? Pagaidām lai visi uzdod jautājumus, un tad es jums došu vārdu.

M.Gavrilovs: */Mans jautājums zināmā mērā sasaucas ar Dineviča kunga jautājumu. Uz to momentu, kurš mums tiek minēts kā budžeta pārdalīšana, kompensācijām iedalīti 111 miljoni. Vai tā? Nu, kā atlikums? Ne tur tā lieta! Tātad runa bija par to, ka šī summa paredzēta kompensācijai uz visu gadu?/

A.Kalniņš: */Nē, tā ir janvāra daļa – 29 miljoni. Janvārim–februārim./

M.Gavrilovs: */Nē, nē. 111 miljoni!/

A.Kalniņš: */Tas…/

M.Gavrilovs: */111 miljoni. Es runāju par visu summu. Nezinu, par ko runāja Pupčenoka kungs, bet domāts ir budžets, nevis atlikums. Es redzu, kā parādīts tabulā./

J.Pupčenoks: */111 miljoni – tā ir nauda, kura atlika pēc pārtikas produktu cenu kompensācijas izmaksas iedzīvotājiem. Atlika 111 miljoni, kurus var novirzīt bērnu asortimenta, medikamentu un tā tālāk kompensācijai. Šajā gadījumā valdība ierosina no šiem 111 miljoniem 29 miljonus novirzīt rūpniecībai./

M.Gavrilovs: */Pupčenoka kungs, es lasu, kas ir šeit, 1991.gada 5.martā apstiprinātajā valsts budžetā. Saskaņā ar šo budžetu kompensācijai iedalīti 111 miljoni./

J.Pupčenoks: */Jā, jūsu rīcībā ir…/

M.Gavrilovs: */Tas nav atlikums. Tas ir budžets./

J.Pupčenoks: */Augstākajai padomei tieši tādiem mērķiem./

M.Gavrilovs: */Tātad 111 miljoni – tā ir summa, kas ieplānota visam gadam?/

J.Pupčenoks: */Jā, uz šodienu pagaidām jā./

M.Gavrilovs: */Tātad no šīs summas janvārī–februārī mēs izņemam 29 miljonus. Dineviča kungs runāja par martu. Tātad martā vēl aizies ap 10 miljoniem?/

J.Pupčenoks: */Martā neaizies…/

M.Gavrilovs: */Un tomēr, ja mēs neiedarbinām šo mehānismu aprīlī, tad kompensēt vienalga nāksies? No kurienes ņemt naudu, ja mēs ņemam no šī posteņa?/

J.Pupčenoks: */No 1.aprīļa mēs paredzam visumā zināmu cenu paaugstināšanos ne tikai bērnu asortimenta precēm. Sakarā ar to Finanšu ministrijai ir uzdevums līdz 15.martam iesniegt valdībai jaunu budžeta projektu, kas būtu aprēķināts uz jaunajām cenām. Sakarā ar to atrastie budžeta papildu ienākumi daļēji tiks novirzīti kompensācijas summas iedzīvotājiem palielināšanai./

M.Gavrilovs: */Labi. Lūk, man ir tāds jautājums. Sakiet, lūdzu, cik liels ir budžetā plānotais sociālās apdrošināšanas fonds? Sociālā fonda, kurā “iepumpē” 37 procentu summu? Kāds ir tā absolūtais lielums?/

J.Pupčenoks: */Tuvākajā laikā šī summa tiks iesniegta Augstākajai padomei. Tā vēl nav izskatīta valdībā, tāpēc es jums to nosaukt nevaru. Mūsu Finanšu ministrijas projektētā, aptuvenā, var būt 2 miljardi 100 miljoni, Sociālās nodrošināšanas ministrijas – ap 1 miljardu 900 miljoniem. Te ir starpības./

M.Gavrilovs: */Tad man ir cits jautājums. Kāda ir faktiskā ienākuma summa no šī nodokļa divos mēnešos? Kaut vai aptuveni./

J.Pupčenoks: */Ja nemaldos, ap 100 miljoniem rubļu./

M.Gavrilovs: */100 miljoni rubļu. Var teikt, ka no turienes šie 100 miljoni pārceļo šurp? Lai…/

J.Pupčenoks: */Tie absolūti nav saistīti./

M.Gavrilovs: */Nav saistīti?/

J.Pupčenoks: */Nav./

M.Gavrilovs: */Tad kur ir avoti? Te taču summas ieplānotas. Tās ir jāizmaksā…/

J.Pupčenoks: */Nē, pagaidiet. No 111 miljoniem. Tā ir summa, reāla nauda, kuru var…/

M.Gavrilovs: */Tagad ne 111, bet 82./

J.Pupčenoks: */Absolūti pareizi: tagad – mīnus 29./

M.Gavrilovs: */Bet taču kādreiz tā parādījās kā 111. Kāpēc tā samazinās? Mēs taču aprēķinājām, ka jābūt 111. Šo kompensāciju dēļ?/

J.Pupčenoks: */Nē, pagaidiet. Es vēlreiz saku, ka 111 – tie ir līdzekļi, kuri palika pāri no kompensāciju summas pēc norēķināšanās ar iedzīvotājiem par kompensācijām sakarā ar mazumtirdzniecības cenu paaugstināšanos./

M.Gavrilovs: */Tad man ir liels lūgums cilvēkiem, kuri gatavo dokumentus: tie ir jāgatavo akurātāk. Es lasu to, kas šeit rakstīts. Un dodiet mums atlikumus pilnīgi par visiem posteņiem. Te taču, cik es saprotu, dotas plūsmas, bet nevis atlikumi./

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāte Zeile atbildēs attiecībā uz dokumentiem.

V.Zeile: Mana atbilde kolēģim Gavrilovam: visiem deputātiem tika teikts, ka pamatdokuments, kam vienmēr ir jābūt deputātiem līdzi, kad mēs spriežam par budžeta izmaiņām, ir 22.decembrī apstiprinātais un jums izdalītais budžets. Un pēc tam pievienojiet tās izmaiņas, kas nāk papildus. Mums šī ir trešā izmaiņa. Jūs esat šos labojumus pazaudējis vai neesat sakomplektējis, un tāpēc jums ir tāds jautājums.

M.Gavrilovs: */Lieliski. Esmu sajūsmā par jūsu atbildi. Tātad runa ir par plūsmām, nevis atlikumiem…/

V.Zeile: Pareizi, pilnīgi pareizi. 111 miljoni ir atlikums šajā kompensācijas fondā. Paskatieties pamatdokumentu, tur bija apmēram 670 miljoni, tie jau ir izmaksāti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mums otrajā lasījumā ir paredzēta likumprojekta apspriešana. Jā, jā, es atceros! Likumprojekta apspriešana pa pantiem. Tā kā tādas vispārīgas debates faktiski šajā otrajā lasījumā nav, bet daži cilvēki debatēs ir pierakstījušies. Ceru, ka vispirms mēs tiksim galā ar 2.1.pantu, jo tas ir vissarežģītākais.

Valdības vārdā lūdza vārdu premjerministrs, lai apkopotu šīs atbildes un dotu vēl vienu izsmeļošu atbildi uz jautājumiem.

I.Godmanis: Cienījamie deputāti! Es domāju, ka faktiski šīsdienas apspriešanas gaita parāda, ka tas ir tas, ar ko jūs nedrīkstat nodarboties. Jo mums ir jāsaprot, ka mums tā situācija var mainīties katru dienu un izveidoties n–tās tūkstoš pozīcijas. Ja parlaments nodarbosies ar to, tad es esmu absolūti pārliecināts, ka jūs šajā pusgadā nepieņemsiet nevienu likumu. Nevienu likumu. Nevienu. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, visas šīs cīņas ir jāizcīna valdībai, nevis Augstākajai padomei.

Treškārt, es gribu precīzi, bet vienkāršiem vārdiem pateikt, kas notiek, lai būtu skaidrība. 1.janvārī mainījās vairumtirdzniecības cenas. Tās mainījās divreiz, trīsreiz, bet papildus šīm valsts fiksētajām vairumtirdzniecības cenām ļoti daudzi uzņēmumi, kas nodarbojas ar vieglo rūpniecību, bija spiesti iepirkt izejvielas sešreiz dārgāk, bet kokvilnu – septiņreiz dārgāk. Viņi saražo preci un saka: mēs par šo veco cenu nekad vairs produkciju nepārdosim. Ja mēs pārdosim par veco cenu, mēs būsim mīnusā. Tas ir pirmais punkts.

Otrais punkts. Kāda ir viņu rīcība? Rīcība ir vienkārša. Viņi nāk pie valdības un saka: brīvās cenas mums ir vislabākais variants. Otrs mazliet sliktāks variants ir tāds, ka jāņem vērā visi sadārdzinājumi plus attiecīgā rentabilitāte, un tad mums būs tās regulējamās cenas, ar kurām mēs strādāsim. Tas nozīmē, ka valdībai tādā gadījumā ir jāpasaka: bērnu produkcijai cenas sadārdzinās, turklāt man ir informācija, ka sadārdzinās pa pozīcijām, tas nav sadārdzinājums, kas palielinās 1,5 vai 1,2 reizes, tas ir 5 reizes lielāks sadārdzinājums, bērnu rāpulītis sadārdzinās piecarpus reizes. Bērnu drēbītes sadārdzinās četrarpus reizes. Tie ir sociāli nopietni sadārdzinājumi. Kāda ir izeja? Viena izeja ir tāda, ka valdība skaidri un gaiši pasaka, lai gan mēs nupat pacēlām pārtikas preču cenas un noskatījāmies demonstrācijas uz ielas, mēs droši un mierīgi ejam tālāk un tikpat labi ceļam augšā cenas bērnu preču sortimentam, sarēķinām, cik naudiņas mums paliek pāri, un to naudiņu iedodam mammām. Tas ir viens variants. Ļoti loģisks variants, starp citu.

Otrs variants, kas nav loģisks, bet tas ir piespiedu variants: mēs prasām vai ņemam no budžeta naudu, iedodam to budžeta naudas starpību, lai viņš, faktiski pārdodot par veco cenu, lojāli gūtu jauno cenu. Tā laucinieki visu laiku pārdod. Tas ir tas, par ko mēs šeit runājām. Kas notiek, ja mēs nedarām ne vienu, ne otru? Notiek tieši tas, no kā jūs visvairāk baidāties, – iespēja precei izplūst ārpus republikas, īpaši uz austrumu rajoniem, kur paraus visu šo bērnu produkciju par brīvo cenu miera vējos. Momentā. Ja mēs tagad visi aizietu uz tādu uzņēmumu kā “Māra”, tad mēs ieraudzītu tur pārpilnas noliktavas ar bērnu produkciju. Un kā tad lai viņi iztiek, ja neandelē savu produkciju? Kā viņi iztiek? Viņi iet tik tālu, ka ir ar mieru ņemt kredītu uz apgrozījuma līdzekļiem. Viņiem nav naudas, un viņi paņem kredītu, bet to preci tur, tāpēc tās nav veikalā. Ko mēs piedāvājam? Mēs piedāvājam tā saukto komplekso pieeju. Tā kā mēs pacēlām pārtikas produktu cenas un tās palielinājās četras piecas reizes, mēs vienlaikus nevarējām izdarīt vairākas lietas: pacelt cenu par apkuri, pacelt cenu par dzīvokli un pacelt cenu bērnu mantām. To mēs nevarējām, jo uzskatījām, ka politiski tas neiet kopā, ka tas ir par traku. Tāpēc mēs piedāvājam tādu variantu, ka mēs dotējam tos pirmos divus mēnešus un pēc tā rēķinām, cik tad galu galā ir, ja mēs ļaujam to cenu regulēt, un cik tai mammai ir jāpiemaksā. Un tas ir tas, ko mēs šeit liekam priekšā. Un tāpēc tās preces veikalos nav, un rodas tie uztraukumi, jo tās iet par zemo cenu, tiek dotētas un rezultātā aizplūst pa citu ceļu. Protams, tās aizplūst prom vai tiek pārpirktas Čiekurkalna tirgū. Bet mēs nevaram uzreiz visu izdarīt. Varbūt tad, cienījamie deputāti, iesim pa tādu ceļu: pieņemsim šeit lēmumu uz jūsu atbildību. Uz jūsu atbildību, kaut gan es uzskatu, ka te ir jābūt valdības atbildībai. Mēs esam pilnīgi visi te sajukuši, ja šitāda stāvēšana un atbildēšana būs katru dienu, tad jūs par velti te sēdēsiet.

Iesim pa otru ceļu – jūs pieņemsit lēmumu, ka no šā brīža bērnu preces nedotē, kā to parakstījusi Latvijas Augstākā padome, lūdzu. Un es gribu redzēt, tad jūs dabūsiet no vēlētājiem kaut ko daudz trakāku dzirdēt nekā... (Zālē troksnis.)

Priekšsēdētājs: Paldies. Geidāna kungs, jums būs iespēja izteikties pie mikrofona. Tātad mums jāsāk apspriest pa pantiem, lai varētu balsot. Jautājumi visi ir uzdoti. Acīmredzot lietderīgi būtu atrisināt jautājumu par 2.1.pantu, jo tas ir vissarežģītākais. Vispirms apspriedīsim šo pantu. Vai par šo pantu vēlaties runāt? Deputāt Selecki, Lucān un Zatuliviter, vai runāsit tikai par 2.1.pantu? Tad mēs pārejam pie šā punkta apspriešanas. Lūdzu, deputāt Selecki, pēc tam mēs balsosim par šo pantu.

V.Seleckis: Runājot par šiem 29 miljoniem, es domāju, ka mēs nekādā gadījumā nedrīkstam balsot par. Ja es to darīšu, mani vēlētāji mani nekādi nesapratīs, un viņiem būs pilnīgas tiesības mani atsaukt no šā parlamenta, jo Tukumā man cilvēki daudzkārt ir jautājuši, kāpēc bērnu precēm cenas tomēr kļūst dārgākas un kāpēc to trūkst, tātad praktiski to preču nav bijis, bet, ja arī tās ir bijušas, tad cenas faktiski ir cēlušās. Tāpēc dotēt un piešķirt tos 29 miljonus faktiski nozīmē maksāt par valdības kļūdām, un, otrkārt, tas nozīmē, ka mēs maksājam par precēm, kuras ir aizplūdušas no Latvijas, aizgājušas uz dažādiem “melnajiem tirgiem”. Tātad faktiski mēs ieliekam naudu mafijas kabatā, valsts naudu ieliekam mafijas kabatā. Lūk, tāds ir reālais iemesls šim protestam. Tāpēc es nekādā gadījumā nevaru balsot par šo 29 miljonu atvēlēšanu šai dotācijai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Lucān! Mēs tagad runājam par 2.1.pantu.

J.Lucāns: Es par punktiem nevaru.

Priekšsēdētājs: Mēs jau runājām par koncepciju. Lūdzu, tikai pacentieties mazliet īsāk, jo otrajā lasījumā tomēr ir jābūt konkrētībai.

J.Lucāns: Es centīšos īsi un konkrēti. Lai cik tas arī vienam otram nepatīkami būtu, man liekas, ka Godmaņa kungam šajā reizē ir liela taisnība. Ja mēs turpināsim nodarboties ar sīkumainu aizbildniecību visiem valdības lēmumiem, tad patiešām šos jautājumus normāli risināt nevarēs. Jāņem vērā, ka pašreiz ekonomika ir tādā stāvoklī, ka valdībai varbūt ik pārdienas vajadzēs glābt kādu slīkstošo. Un, ja valdībai katru reizi nāksies to izdebatēt un, tā sakot, ar parlamenta balsu vairākumu pieņemt jebkuru glābšanas pasākumu, tad par operatīvu rīcību mēs vairs runāt nevarēsim.

Man būtu šāds ierosinājums. Varbūt šo jautājumu varētu risināt šādi: ņemot vērā to nenormālo situāciju, kurā mēs patlaban atrodamies, vajadzētu noteikt kaut kādas robežas, kurās valdība varētu izdarīt sīkas budžeta izmaiņas, nesaskaņojot ar parlamentu, vai, pareizāk sakot, valdības rīcībā nodot kādu summu, nosacīti, teiksim 10 miljonu robežās, lai valdība varētu grozīt to, kas nepieciešams kādas citas summas robežās, teiksim, 20 miljonu robežās. Es runāju nosacīti, tas ir jāapsver, kāds skaitlis varētu būt un ko, teiksim, varētu izmainīt ar Budžeta komisijas ziņu, vienu reizi mēnesī šos jautājumus izskatot parlamentā, lai neizietu cauri kaut kādas citas lietas, kuras varētu izrādīties saistītas ar nepieļaujamu rīcību.

Ja mēs patlaban apspriežam šo problēmu, tad droši vien mums vajadzētu apspriest jautājumu, vai šis valdības lēmums ir pareizs vai nepareizs, jo būtībā tas ir pieņemts jau agrāk. Es domāju, ka tajā situācijā, kāda bija janvārī, šis lēmums bija pareizs, un tāpēc es esmu “par”, kaut arī saprotu, ka tas ir smags stāvoklis. Tik tālu es gribētu atbalstīt valdības politiku, bet tanī pašā laikā es gribētu uzdot arī dažus jautājumus, uz kuriem man nav atbildes un kurus ar nesaprotu.

Pirmais no šiem jautājumiem ir tāds: vai gadījumā nav izveidojies tāds stāvoklis, ka mums ir zudusi kontrole pār cenām. Vai ir kāds nopietns mehānisms, kurš var vismaz daudzmaz objektīvi apliecināt, ka cenu paaugstinājumi notiek tā un ne citādi. Tas ir viens jautājums.

Un otrs: es kaut kā nejūtu, ka būtu veikti pasākumi, lai mēģinātu šai pieaugošajai nestabilitātei pretī likt kaut kādus stabilizējošus faktorus. Es uzskatu, ka šāds stabilizējošs faktors varētu veidoties, ja mēs nostiprinātu uzņēmumu vadītāju un uzņēmumu vadības valsts interešu pārstāvniecības nozīmi arī ar ekonomiskiem pasākumiem. Man liekas, ka šādu pasākumu veikšana varētu pat zināmā mērā radīt pretdarbību pašreizējam haosam.

Priekšsēdētājs: Es tomēr lūdzu izteikties par 2.1.pantu. Varbūt mēs varam balsot par šo pantu? Debatēs vēl ir pieteikušies deputāti Lembergs, Grūbe, Geidāns. Deputātu Zatuliviteru es zālē neredzu. Deputāt Lemberg, jūs par 2.1.pantu? Lūdzu.

A.Lembergs: Cienījamie kolēģi deputāti! Apspriežot 2.1.pantu, man ir priekšlikums mainīt 47.panta nosaukumu, es vēršu uzmanību – mainīt 47.panta nosaukumu un nosaukt to šādi: kompensācija iedzīvotājiem un uzņēmējiem sakarā ar cenu paaugstināšanu precēm. Tātad papildinot ar vārdu “uzņēmējiem”. Atlikušo summu – 111 miljonus – mēs uzticēsim savai valdībai, lai izlemj, kur šo summu iztērēt. No 111 miljoniem vēl paliek pāri aptuveni 70 miljoni pie apgrozījuma budžeta miljardiem. Es domāju, ka tādus jautājumus katrreiz parlamentā gari spriest nav nekādas vajadzības. Tātad mans priekšlikums ir nomainīt formulējumu, un viss ir kārtībā. Lai valdība lemj pārējo.

Attiecībā uz 2.1.punktu es domāju, ka mums tomēr jāatgriežas pie likuma par budžeta tiesībām. Es izrēķināju, ka viena Augstākās padomes plānveida darba stunda izmaksā apmēram 66 tūkstošus rubļu. Augstākā padome izmaksā 36 miljonus, attiecīgi dalot iznāk tā. Ja mēs stundu kaut ko apspriežam, tad tas apmēram izmaksā 66 tūkstošus. Un es vēršu uzmanību, ka 2.4.punktā mēs spriežam par 26 tūkstošiem. Tās ir tādas kapeikas, kas vispār nav apspriežamas. Tāds ir mans priekšlikums par 2.1.pantu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Es gribu teikt tikai vienu: man nav pretenziju pret to, ka valdība pieņēma gada sākumā lēmumu šīs preces dotēt, un man nav arī nekādu iebildumu, ka rūpniekiem šodien ir vajadzīgi šie 29 miljoni. Bet ir cita lieta: iedzīvotājiem nav šo preču, un mēs gribam iedot šos 29 miljonus par to, ka šo preču iedzīvotājiem nav. Un, ja tās ir arī kaut kur bijušas, tad mūsu Latvijas iedzīvotāji un arī mana vēlēšanu apgabala iedzīvotāji, tātad lielā puse Ogres rajona lauku ļaužu, tās nav saņēmuši. Un šeit ir šī pretruna. Es gribu teikt Godmaņa kungam, ka nevis Augstākā padome nekompetenti izskatīja šo jautājumu, bet valdības pārstāvji nevarēja atbildēt, kad iedzīvotājiem šīs preces būs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Geidāns.

I.Geidāns: Cienījamo plenārsēdes vadītāj, cienījamie kolēģi, godājamie ministru kungi un kundzes! Mani nepārliecināja jūsu runas un atbildes uz manis uzdotajiem jautājumiem. Es vakardien un šodien speciāli interesējos un zvanīju nepārtraukti, droši vien lielu tēriņu iztaisīju Augstākajai padomei par telefona sarunām un guvu pavisam citu atbildi, nekā jūs mums šeit sakāt.

Pirmkārt, cienījamais Godmaņa kungs, nav mums jāpierāda, ka cenas ir jāpaaugstina. Mēs to paši labi zinām, tas mums nav jāpierāda. Bet tas ceļš, kā jūs to mēģināt darīt, mani nepārliecina. Šīs preces mēs pirkuši neesam. Ja jūs sakāt, ka tās ir noliktavās, tad jūs tās vēl pārdosit par augstāku cenu. Tātad tradicionālais ceļš – palielinās cenas, palielinās kompensācija. Un nav problēmu. Bet, ja šo preču noliktavās nav, kā daži jūsu ministri teica, un pirkuši mēs tās neesam, tad kāpēc mums jākompensē? Es šeit nesaprotu loģiku ne vienā, ne otrā gadījumā. Un šis skaitlis, to mēs jau noskaidrojām, nav tie 29 miljoni, šis skaitlis ir apmēram 50 miljoni, tātad gandrīz divi procenti no kopējiem budžeta ienākumiem. Vai šo divu procentu dēļ mums būtu jēga strīdēties? Droši vien ne, bet pati būtība ir strīdīga, jo, kā redzat, mums ir pretējas domas par to, kā tas viss jāorganizē, jo šodien tā prece, tas nu ir skaidrs, ir pārdota, tā ir aizgājusi pa kaut kādiem citiem ceļiem vai pa kādiem bartera darījumiem, kā mums stāstīja. Mēs neiebilstam, jo jūs rūpējaties par to, lai nodrošinātu mūs ar tām precēm. Bet kāpēc tad tādā gadījumā šajos bartera darījumos ir atdotas preces par smiekla naudu? Tad vajag saukt pie atbildības to, kas izsaimniekojis tās mūsu preces tādā veidā, ja pretī mēs saņemam daudz dārgākas preces. Es, piemēram, nedomāju, ka tādā veidā tas būtu darāms, es esmu pret šāda veida kompensāciju. Es esmu par cenu pacelšanu un kompensāciju māmiņām. Ja viņa tiešām dabūs bērnam to biksi par piecreiz dārgāku cenu, tad viņa ar šo naudiņu samaksās, bet, ja tā māmiņa to biksi nevarēs nopirkt nekur, tad kāpēc mums viņai būtu jāmaksā, ka kāds cits to biksi pērk par lētu naudu? Jūs mani nepārliecinājāt, ministru kungi, un es nepiekrītu šādam variantam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs varam pāriet pie balsošanas. Lūdzu, reģistrēsimies. Reģistrēsimies, un tad es jums došu vārdu.

M.Gavrilovs: */Par redakciju./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu, reģistrējieties, bet pēc tam es jums došu vārdu./

Lūdzu reģistrāciju, deputāts Rāzna vēl paspēja. 111. Lūdzu, deputāt Gavrilov!

M.Gavrilovs: */Apspriešana parādīja, ka te kaut kas jāpalabo terminoloģijā. 2.1. pantā un, man šķiet, kolēģa Bukas un premjerministra uzstāšanās runa ir par “dotēšanu”. Tāpēc jārunā “palielināt Rūpniecības ministrijas izdevumus cenu starpību dotēšanai”. Nav runa par kompensācijām…/

Priekšsēdētājs: Kā Apvienotā budžeta komisija uzskata?

M.Gavrilovs: */Nē, runa nav par “dotēšanu”./

Priekšsēdētājs: Kompensācijas vietā likt vārdu “dotācija”.

V.Zeile: Principiālas starpības mēs neredzam, var arī likt vārdu “dotācija”.

Priekšsēdētājs: Tas ir redakcijas jautājums. Tātad balsosim par 2.1.pantu. Kaut gan te ir vairāki punkti, kuri ir saistīti viens ar otru šajā lēmumā, tā kā esam apsprieduši šo, tad balsosim, pēc tam izskatīsim pārējos pantus pa punktiem. Lūdzu balsošanas režīmu. Mēs varam balsot par 2.1.panta akceptēšanu vai neakceptēšanu. Tas ir tas viss, kas saistīts ar šo bērnu preču sortimentu. Par – 54, pret – 24, tas ir 48 kopā, tātad šis punkts ir pieņemts otrajā lasījumā. Tas ir punkts, pie kura mēs atgriezāmies no pirmā lasījuma.

Varam turpināt apspriešanu, sākot no katra punkta, jo mums jābalso par katru punktu, bet tie pamatā ir izdiskutēti. Tad, ja būs kādas problēmas, tad mēs, protams, atgriezīsimies pie tām. Varbūt Budžeta komisijas vadītājai vajadzētu kā parasti būt tribīnē, lai var tūlīt atbildēt uz jautājumiem, ja tādi rodas, bet pagaidām, kamēr jautājumu nav, tātad par 1.pantu. Vai ir kādi priekšlikumi par kopējo summu? Vai ir kādi iebildumi? Nav. Tātad, lūdzu, balsojam par 1.panta akceptēšanu otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. 68. 1.pants ir akceptēts.

Varbūt varam iet citu ceļu: ja nebūs neviena iebilduma, tad nebalsosim, jo šī ir formālā procedūra.

Nākamais ir 2.pants. Ir kādi iebildumi? Par 2.pantu, nevis par apakšpunktu. Par 2.1.pantu mēs nobalsojām. Tas ir kopējā summa. Nav. Tātad var nebalsot, nevienam deputātam iebildumu nebija. Mēs varam to akceptēt. Balsosim kopīgi par visiem.

Nākamais ir 2.2.pants. Lūdzu.

I.Cupruns: Es ierosinu 2.2.pantu svītrot no likuma, jo kaut kāda cenu kontrole ir Tirdzniecības ministrijas funkcija un pienākums. Un es domāju, ka šādas problēmas vajag risināt uz iekšējo rezervju rēķina. Es nedomāju, ka mums speciāli šai vajadzībai būtu jāizdala 47 tūkstoši rubļu. Nav vajadzīgi papildu līdzekļi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie pirmā mikrofona.

G.Preinbergs: Manuprāt, jāpiekrīt iepriekšējam runātājam, ka šis punkts ir jāsvītro, jo galu galā būtu dīvaini, ja mēs dotu iespēju viņiem kontrolēt pašiem sevi. Tas nav loģiski.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie trešā mikrofona.

A.Lembergs: Cienījamie kolēģi, ir likums par finansu inspekciju, un tajā likumā ir skaidri un gaiši ierakstīts, ka finansu inspekcija kontrolē cenu politikas ievērošanu. Un tāpēc vēl viena kaut kāda inspekcija nav vajadzīga. Ja vajag iedot šo papildu summu finansu inspekcijai, tad tā ir cita lieta un cita apspriešana.

Priekšsēdētājs: Jūs arī esat par svītrošanu?

A.Lembergs: Jāsvītro.

Priekšsēdētājs: Tad viens priekšlikums ir svītrot un otrs – atstāt. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā panta svītrošanu, kā mēs parasti balsojam, jo tas ir radikālākais priekšlikums. Lūdzu. 75. Tātad šis pants ir svītrots.

Par 2.3.pantu nekādu priekšlikumu vai iebildumu nav. Par 2.4. – nav.

Par 2.5.pantu. Lūdzu, pie trešā mikrofona.

V.Biķis: Ja jau mēs visus citus pantus izskatām tik uzmanīgi un prasām paskaidrojumus, tad mēs nevaram Augstākajai padomei, paši sev ar vieglu roku piešķirt 2 miljonus, un viss. Šeit arī vajadzētu atšifrējumu un paskaidrojumu, pie tā varam atgriezties kaut vai pēc mēneša. Manuprāt, nekas nedeg.

Priekšsēdētājs: Bet, lūdzu, par to jau bija runa, ka par katru pantu var prasīt. Līdz šim jautājumu nebija. Lūdzu, pie trešā mikrofona, Zeiles kundze!

V.Zeile: Budžeta komisijā šo 2.5.pantu skatīja ļoti ilgi un rūpīgi. Lietu pārvalde ir iesniegusi 1990.gada tāmes izpildi, 1991.gada mūsu apstiprināto tāmi, faktisko izlietojumu janvārī un februārī, tātad miljons 600000 trūkst ēku kapitālajam remontam, nevar noslēgt darba līgumus ar izpildītājiem, kamēr šī summa nav iedalīta. Tā visa ir pamatota un parādīta, un šie 750000 rubļu ir pārējie izdevumi, kas saistīti galvenokārt ar mūsu ārējo darbību. Arī tam ir tāmes atšifrējums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl kāds deputāts grib izteikties par šo pantu? Lūdzu.

A.Kiršteins: Man tomēr ir jautājums. Vai var paskaidrot kaut vai tādu faktu, ka uz aptauju bija ieradušies vairāk nekā 100 pārstāvju un mēs viņiem sedzām arī viesnīcu, bet visas šīs cenas no jaunā gada ir mainītas. Faktiski pirmajā ceturksnī te ir ieradušies tik daudz viesu, cik varbūt bija visam gadam paredzēts. Mēs taču nevaram nekompensēt šos izdevumus.

E.Kide: Mēs patiešām apakškomisijā skrupulozi izskatījām visas apakškalkulācijas, it īpaši par Ārlietu komisijas darbu, un konstatējām, ka šīs 2.5.panta prasības ir pamatotas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja vairāk priekšlikumu un jautājumu nav, es lūgšu par šo 2.5.pantu balsot, jo jautājums bija. Tad būs skaidrība, vai mēs to akceptējam šajā otrajā lasījumā dokumentā vai ne. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu. Par – 75, pret – 4, atturas – 21. Tātad pants ir akceptēts otrajā lasījumā.

2.6.? 2.7.? 2.8.? Un 3.pants? Par kopējo summu. Nu, loģiski, ja tas ir saistīts. Tātad nav. Šinī gadījumā mēs varam balsot par likumprojekta pieņemšanu otrajā lasījumā. Tā kā nekādu priekšlikumu nav, tad būtībā ar otro lasījumu šo likumprojektu var pieņemt. Vai deputātiem ir iebildumi? Tātad mēs balsojam par likuma galīgo pieņemšanu otrajā variantā, jo to paredz mūsu reglaments: ja komisijā nav priekšlikumi ienākuši, tad tā likumprojektu var pilnīgi pieņemt jau otrajā lasījumā. Reģistrēties laikam nevajag?

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par likuma grozījumiem 1991.gada valsts budžetā pieņemšanu. Lūdzu. Par – 78, pret – 8 un atturas – 16. Tātad šis likums ir pieņemts.

Tiekamies pulksten trijos.

(Pārtraukums)