1991.gada 13.marta sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas, ir jau 6 minūtes pāri trijiem. Lūdzu, ieņemiet vietas, cienījamie kolēģi!

Nākamais jautājums ir paredzēts mūsu darba kārtībā. Mēs neesam mainījuši darba kārtību, esam tikai iekļāvuši papildus dažus jautājumus ārpus kārtas. Tātad nākamais ir 13.martam paredzētais otrais jautājums – lēmuma projekts par Latvijas Republikas valsts īpašuma konversijas institūciju izveidošanu un konversijas pamatprincipu sagatavošanu. Vai esam gatavi šo jautājumu skatīt? Lūdzu, Kehra kungs, jums 15 minūtes ziņojumam. Dokuments Nr.546.

O.Kehris: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie Latvijas tautas deputāti! Jūsu izskatīšanai tiek nodots Augstākās padomes lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas valsts īpašuma konversijas institūciju izveidošanu un konversijas pamatprincipu sagatavošanu”. Šā lēmuma būtība ir saistīta ar īpašuma konversijas koncepcijām un citiem konceptuāliem jautājumiem. Tādēļ es vispirms minēšu dažus, nu jau pagātnes, faktus.

Proti, kad mēs pagājušā gada jūlijā un augustā izskatījām valdības iesniegto tautsaimniecības attīstības programmu, deputāti bija neapmierināti tieši ar privatizācijas jautājumu risinājumu šajā programmā. Lēmuma projekta, kas tika pieņemts 4.augustā, precīzāk – Augstākās padomes lēmuma projekts par Latvijas Republikas valdības tautsaimniecības attīstības programmu – 4.punktā tika uzdots Ministru padomei izstrādāt un iesniegt Augstākajai padomei apstiprināšanai valsts īpašuma konversijas un privatizācijas programmu. Atbilstoši šim lēmumam valdība pagājušā gada nogalē iesniedza šo dokumentu, nosaucot to par valsts īpašuma konversijas koncepciju un programmas projektu.

Pēc tam, arī likumdošanas iniciatīvas kārtībā, tika iesniegti vēl divi dokumenti, proti, Latvijas Tautas frontes dome iesniedza valsts īpašuma konversijas programmas pamatprincipu projektu un deputāts Gavrilovs – Latvijas Republikas valsts īpašuma privatizācijas koncepcijas projektu. Ar Augstākās padomes Prezidija lēmumu visi šie dokumenti tika nodoti izskatīšanai pastāvīgajām komisijām, un lielākā daļa komisiju ir strādājušas pie tiem. Ekonomikas komisija šīs koncepcijas ir izskatījusi četrās sēdēs kā pamatjautājumu. Bez tam rūpīgi strādājušas frakcijas. Tautas frontes frakcija šīs koncepcijas apspriedusi kā pamatjautājumu piecas reizes. Turklāt visi šie trīs projekti, kā arī atsauksmes par tiem ir publicēti presē un tiek apspriesti sabiedrībā. Pēc šīs apspriešanas mūsu komisija ir izdarījusi šādus galvenos secinājumus.

Pirmkārt, privatizācija ir nepieciešams un reāls ceļš pārejai no administratīvās ekonomikas, no bezsaimnieka īpašuma formas uz tirgus ekonomiku, kam raksturīga īpašuma, arī privātīpašuma, neaizskaramība.

Otrais secinājums. Pārējo ekonomiskās reformas likumu darbības nepieciešams nosacījums ir – katram īpašumam vajadzīgs īpašnieks.

Trešais secinājums. Ne valdības, ne Tautas frontes, ne deputāta Gavrilova iesniegtajā koncepcijā nav izstrādāti principi, kuri var tikt izmantoti privatizācijas realizēšanā. Turklāt daži no šiem principiem minētajās programmās ir tuvi vai pat sakrīt.

Ceturtais secinājums. Neviena no šīm koncepcijām nevar tikt pieņemta pilnībā un bez jebkādiem iebildumiem galvenokārt divu iemeslu dēļ, lai gan tika nosaukts ļoti daudz iemeslu. Es minēšu tikai divus.

Pirmkārt, šajās koncepcijās nav izvērsta privatizācijas objekta analīze, proti, nav redzams, cik daudz ir privatizējamo objektu, par cik lielām problēmām kurā jautājumā ir runa.

Un otra lieta – nav konkrētu likumu, kuri palīdzētu šīs koncepcijas realizēt.

Tiesa, šeit būtu, manuprāt, lietderīgi paskaidrot, ka Augstākās padomes apritē deputātiem jau ir izdalīti trīs likumi, proti, likums par valsts uzņēmumu pārveidošanu akciju sabiedrībās, kuru iesniegusi valdība, likumprojekts par valsts uzņēmumu pārveidošanu akciju sabiedrībās, ko iesniedzis deputāts Gavrilovs, un komisijās tiek apspriests likumprojekts par privatizāciju lauksaimniecībā. Bet šie trīs likumi, kuri ir zināmā gatavības pakāpē un apritē, protams, neizslēdz visu to problēmu apjomu, kuras tiek paredzētas privatizācijas koncepcijās.

No teiktā izriet piektais secinājums: lai mēs varētu virzīties tālāk uz priekšu, jāapstiprina valsts īpašuma konversijas pamatprincipi. Atbilstoši tiem varēs izstrādāt likumus un citus normatīvos aktus.

Un, sestkārt, ir iespējams un pat nepieciešams izveidot valsts īpašuma konversijas institūcijas.

Pamatojoties uz minētajiem secinājumiem, kuri radās, strādājot gan komisijās, gan frakcijās pie šīm trim koncepcijām, mēs iesniedzam šādus priekšlikumus.

Pirmkārt, neapspriest vairs plenārsēdēs šīs trīs konkrētās koncepcijas, jo mūsu uzdevums ir apspriest likumprojektus vai konkrētus lēmumus, un šie dokumenti jau ir pietiekami apspriesti.

Un otrs – pieņemt konkrētu lēmumu, kuru mēs šodien iesniedzam apspriešanai, proti, lēmumu “Par Latvijas Republikas valsts īpašuma konversijas institūciju izveidošanu un konversijas pamatprincipu sagatavošanu”.

Šā lēmuma 1.punktā ir paredzēts izveidot Latvijas Republikas Augstākās padomes Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisiju šādā sastāvā:

komisijas priekšsēdētājs – deputāts Biezais,

komisijas locekļi – deputāti Buls, Kinna, Zeile, Ziediņš, Ēlerts, Bērziņš, Bartašēvičs, Kurdjumovs, Gavrilovs, Bojārs un Buka.

Konkrētās kandidatūras šai komisijai ir apspriestas frakcijās un ir šo frakciju izvirzītas. Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisijas galvenās funkcijas varētu būt šādas.

Pirmkārt, šī komisija sagatavos priekšlikumus par Augstākās padomes, valdības, pašvaldību, Latvijas Bankas un, iespējams, citu organizāciju privatizācijas institūciju organizatoriskajām formām, funkcijām un arī par šo institūciju sadarbību.

Otrkārt, tas ir izklāstīts apspriežamā lēmuma 2.punktā, līdz konkrētam datumam, respektīvi, nedēļas laikā, līdz 20.martam, pamatojoties uz jau iesniegtajām koncepcijām – gan valdības, gan Tautas frontes domes, gan deputāta Gavrilova – sagatavot un iesniegt izskatīšanai Augstākajai padomei lēmuma projektu par valsts īpašuma un tā konversijas pamatprincipiem. Tik īss termiņš, mūsuprāt, ir pilnīgi pieņemams, tādēļ ka jau līdz šim frakcijās ir veikts pietiekami liels darba apjoms, lai mēs šā jautājuma risināšanu pārāk nenovilcinātu.

Trešā funkcija – sekmēt ar privatizāciju saistīto likumprojektu izstrādāšanu.

Ceturtkārt, izskatīt likumprojektus, kuri ir saistīti ar īpašuma aizsardzību un privatizāciju, un, protams, izvērtēt šo likumprojektu atbilstību Augstākās padomes pieņemtajiem principiem.

Acīmredzot pirmajos lasījumos šie jautājumi varētu tikt konceptuāli izdiskutēti vairākās komisijās. Mēs noteikti apņemamies to darīt arī Ekonomikas komisijā, bet pēc tam šo likumprojektu aizstāvēšanu un galīgo izstrādi vajadzētu veikt Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisijai.

Un, piektkārt, šī komisija veiktu pārraudzību un sagatavotu regulārus ziņojumus par privatizācijas norisi valstī.

Protams, arī pati komisija varētu sagatavot varbūt izvērstākus un precīzākus priekšlikumus par savām funkcijām, jo pašlaik tieši funkciju precizēšana, kā jau es minēju, būtu viens no šīs komisijas uzdevumiem.

Iesniegtā lēmuma 3.punktā tiek atzīts par nepieciešamu Latvijas Republikas Ministru padomes sastāvā izveidot Valsts īpašuma konversijas departamentu uz valdības struktūrvienību štatu bāzes un līdz 31.martam iesniegt apstiprināšanai Latvijas Republikas Augstākajai padomei nolikumu par Valsts īpašuma konversijas departamentu un nolikumu par pašvaldību privatizācijas institūcijām. Es gribētu minēt, ka šajā 3.punktā ir trīs redakcionāli labojumi. Proti, nosaukums “Valsts īpašuma konversijas departaments” būtu noteikti jāraksta ar lielo burtu un 4.rindkopā būtu svītrojami četri vārdi: “laikā pēc departamenta izveidošanas”, jo jau tekstā ir norādīts konkrēts datums, proti, 31.marts, līdz kuram šie dokumenti jāiesniedz apstiprināšanai Augstākajai padomei.

Es gribētu uzsvērt, ka šāds formulējums, proti, ka uz valdības bāzes tiek izveidots Valsts īpašuma konversijas departaments, ir zināms iepriekšējā darba, kā arī kompromisa variants, jo tika pamatīgi diskutēts par četrām iespējamām īpašuma konversijas praktiskā darba realizēšanas organizatoriskajām struktūrām. Tās bija šādas.

Pirmā iespēja: īpašuma konversijas praktisko realizāciju veic neatkarīga struktūra ārpus valdības sastāva, kas pakļauta tieši Augstākajai padomei.

Otrā iespēja – tika spriests, ka tā varētu būt jauna ministrija valdības sastāvā.

Trešais variants – departaments valdības sastāvā.

Ceturtais – departaments kādā no esošajām valdības ministrijām.

Veiktā darba un apspriešanas rezultātā par vispieņemamāko mēs atzinām departamenta statusu valdības sastāvā. Daži deputāti iebilst, ka diez vai būtu pareizi, ka departamenta nolikumu apstiprina un departamenta direktoru ieceļ Augstākā padome. Tomēr mēs uzskatām, ka pašlaik juridiskajā aspektā mums nav precedenta šādam gadījumam. Mēs vēl arvien neesam pieņēmuši likumprojektu par Ministru padomi, kur tiktu definēts, kas ir ministrija, kas ir departaments. Juridiskajā modelī mums tas nav noteikts. Praksē valdība izveido departamentus, kuri veic valdības deleģētas funkcijas konkrētā nozarē. Šiem departamentiem ir savs konts bankā, sava grāmatvedība, un tie veic juridiskos darījumus. Tādējādi praksē ir izveidojusies šāda situācija, bet mēs uzskatām, ka mums nav ne juridisku, ne arī praktisku iemeslu, kāpēc mēs nevarētu šeit apstiprināt departamenta direktoru, kā arī īpašuma aizsardzības un privatizācijas departamenta nolikumu.

Tālāk, 4.punktā Ministru padomes priekšsēdētājam ir uzdots iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai padomei priekšlikumus par kandidatūru šā departamenta direktora amatam.

5.punktu mēs ieteiktu vienkāršot, nemainot tā būtību, proti, tiek atzīts par nepieciešamu izveidot Latvijas Republikas Nekustamo īpašumu reģistru. Tomēr, apspriedusi vēl ienākušos deputātu priekšlikumus, Ekonomikas komisija uzskata, ka šeit nevajadzētu speciāli paredzēt, ka šīs darba grupas izveidos Augstākās padomes Prezidijs. Vajadzētu apvienot pirmo rindkopu ar pēdējo šā punkta daļu, proti, mēs atzīstam par nepieciešamu izveidot Latvijas Republikas Nekustamo īpašumu reģistru, kā arī izstrādāt likumprojektu par Latvijas Republikas Nekustamo īpašumu reģistru.

6.punkts paliek tajā pašā redakcijā: “Uzdot Latvijas Bankai izstrādāt kārtību, kādā banku sistēma nodrošinās privatizācijas procesu veicināšanu un kontroli.”

Noslēgumā es gribētu teikt: mēs Ekonomikas komisijā ļoti labi saprotam, ka īpašuma konversijas realizēšanas ceļš nebūs viegls, mums varbūt vairākkārt nāksies vēl atgriezties pie šiem jautājumiem, vismaz tā ir bijis daudzās valstīs, kuras pāriet no administratīvā sociālisma, no pārspīlētas plānveida sistēmas uz tirgus ekonomiku. Mēs saprotam arī to, ka katram deputātam jāaizstāv savi vēlētāji un katrs no mums aizstāv arī zināmas sociālās grupas intereses. Tomēr uzskatām, ka būtu ļoti bīstami īpašuma konversijas jautājumos pieļaut zināmu strausa politiku, proti, izlikties, ka nekas nenotiek, dzīve neiet uz priekšu, un pašiem nepieņemt nekādus lēmumus.

Protams, savienot dažādos, ļoti dažādos viedokļus ir samērā grūti, un varbūt vieglāk ir nemitīgi atlikt šā jautājuma izskatīšanu. Tomēr mēs šajā lēmumā, kurā netiek diskutēts par īpašuma privatizācijas principiem, piedāvājam izveidot šīs institūcijas gan Augstākajai padomei, gan Ministru padomei, lai pēc nedēļas izskatītu konversijas principus, bet pēc tam jau konkrētos likumus, priekšlikumi, kuriem jau ir gan komisijās, gan deputātiem. Protams, mēs rēķināmies arī ar to, ka Ministru padome pati ir ļoti ieinteresēta un nekavēsies ieteikt kandidatūras īpašuma konversijas departamenta direktora amatam, kā arī nevilcināsies iesniegt konkrētos normatīvos dokumentus, lai šie procesi varētu virzīties tālāk uz priekšu. Paldies par uzmanību. Ja ir jautājumi, esmu gatavs uz tiem atbildēt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdošanai pagaidām pierakstījušies divi deputāti. Lūdzu, jautājumu uzdod deputāts Cupruns, gatavojas deputāts Grūbe.

I.Cupruns: Kehra kungs, sakiet, lūdzu, kāda loma tiek atvēlēta Ekonomikas komisijai šajā konversijas procesā, ja reiz mēs dibinām speciālu komisiju?

O.Kehris: Apspriešanas gaitā tika diskutēts par dažādiem iespējamiem komisiju statusiem. Tika izsvērta iespēja, ka konversijas jautājumus risinātu patstāvīga komisija, un otra iespēja, ka tā būtu Augstākās padomes komisija. Mēs ceram, ka tās funkcijas, kuras es nosaucu, veiks un pamatā ar šiem jautājumiem nodarbosies Īpašuma konversijas komisija. Bet jebkurā gadījumā, es domāju, ka Ekonomikas komisiju arī nevar atbrīvot un neatbrīvos no atbildības par ekonomikas reformas gaitu, jo īpašuma konversijas jautājumi ir saistīti gan ar budžetu, gan ar nodokļiem, gan ar uzņēmējdarbību. Tādēļ mēs domājam, ka konceptuāli pirmos lasījumus mēs varētu apspriest kopā. Ar šiem jautājumiem nodarbotos patstāvīga komisija, kas, pēc mūsu domām, būtu labākais variants – tā varētu projektus virzīt uz plenārsēdēm atbilstoši mūsu Kārtības rullim. Pretējā gadījumā to nāksies darīt mums. Tā ka visu šo darbu smagumu atbilstoši savām funkcijām būtu jāveic īpašai komisijai.

I.Cupruns: Paldies par atbildi, bet es domāju, ka tā tomēr ir ekonomiska problēma un līdz ar to arī Ekonomikas komisijas problēma. Un, ja varētu būt runa par komisiju, tad tikai par apakškomisiju, tas ir, varētu sarīkot talku jūsu komisijas ietvaros. Tad jūs varētu uzņemties gan darba nastu, gan atbildību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Cik es saprotu, Cupruna kungs debatēs vairs neuzstāsies.

O.Kehris: Paldies. Mēs uzskatījām, ka to kolēģu deputātu, kuri iekļauti šajā komisijā – šeit pašlaik ir tikai viens no viņiem, deputāts Biezais – pieredze un līdzšinējā darbība, risinot īpašuma konversijas jautājumus, būtu ļoti lietderīga. Jo mēs, plānojot darbu, redzam, ka Ekonomikas komisijā vēl ir daži darba iecirkņi, kuros mēs ļoti maz esam varējuši paveikt. Piemēram, ārējās ekonomiskās sfēras likumdošana. Ir nepieciešami cilvēki, kas ļoti pamatīgi nodarbosies arī ar šiem jautājumiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

G.Grūbe: Man ir dažas neskaidrības. Varbūt es neuzmanīgi klausījos 4.punktu. Jūs izteicāt viedokli, ka departamenta direktora kandidatūru nevajadzētu apstiprināt Augstākajai padomei, jo mums nav likuma par Ministru padomi, bet departamentus taču apstiprina valdība. Es tā sapratu jūsu domu.

O.Kehris: Es atvainojos, varbūt esmu neprecīzi izteicies, nevis Grūbes kungs neuzmanīgi klausījies, bet man pie 4.punkta nav nekādu labojumu. 4.punkts ir tāds, kāds bija paredzēts, proti, Ministru padomes priekšsēdētājs izvirza kandidatūru īpašuma konversijas departamenta direktora amatam, un mēs to apstiprinām. Es tikai mēģināju paskaidrot, ka jau esam saņēmuši no dažiem deputātiem, konkrēti, no deputāta Endziņa, iebildumus, ka diez vai tā būtu mūsu kompetence – iejaukties Ministru padomes lietās. Tā kā mums pašlaik nav likuma ne par ministrijas, ne par departamenta statusu, bet dzīvē šie statusi ir ļoti tuvi, tad, mūsuprāt, mēs to varam darīt, un tas nav pretrunā ar mūsu pieņemtajiem likumiem.

G.Grūbe: Jā, tam es pilnīgi piekrītu, tikai gribēju atgādināt Augstākās padomes Prezidijam, ka jau veselu mēnesi gaidu atbildi, kad būs šis likumprojekts par Ministru padomi.

Priekšsēdētājs: Vairs neviens nav pierakstījies jautājumu uzdošanai. Paldies Kehra kungam. Arī debatēs neviens no deputātiem nav pieteicies. Tādā gadījumā mēs varētu reģistrēties un balsot par šo lēmumprojektu tādā redakcijā, kādu mums piedāvāja Kehra kungs. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies! Lūdzu rezultātu! 88 deputāti reģistrējušies, atvainojos, 89. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Vaivads: Es nesapratu. Tātad tādā redakcijā, kā ieteica Kehra kungs, attiecībā uz 5.punktu tas nozīmē izslēgt otro rindkopu?

Priekšsēdētājs: Kehra kungs tūlīt atbildēs. Precizēs šo formulējumu.

O.Kehris: Mūsu redakcija būtu šāda: atzīt par nepieciešamu izveidot Latvijas Republikas Nekustamo īpašumu reģistru un izstrādāt likumprojektu par Latvijas Republikas Nekustamo īpašumu reģistru. Otrā rindkopa būtu jāsvītro, jo arī deputāts Biezais un vēl daži deputāti bija iesnieguši priekšlikumu, ka šī rindkopa ir lieka, jo tas pats par sevi saprotams. Prezidijs izveidos darba grupu pēc mūsu izveidotās komisijas priekšlikuma. Ja likumprojekta autori uzskatīs, ka ir nepieciešama speciāla koncepcija, tā tiks izstrādāta.

J.Vaivads: Es gribētu, lai paliek abi varianti. Viens esošajā redakcijā, un otrs varētu būt jūsu redakcijā.

Priekšsēdētājs: Cik es saprotu, jūs šo punktu gribat likt uz balsošanu?

J.Vaivads: Jā.

Priekšsēdētājs: Tātad mums atsevišķi būtu jānobalso par vienīgo punktu, par kuru bija domstarpības, tas ir, par 5.punktu. Tātad viens variants, kāds ir jums izdalītajā tekstā, un otrais, kuru ieteica Kehra kungs. Pirmais balsojums par variantu, kuru mums piedāvāja komisijas priekšsēdētājs. Lūdzu rezultātu! Tātad 60 – par, 3 – pret un 18 – atturas. Paldies. Nākamais balsojums – par 5.punktu tādā redakcijā, kāda ir dokumentā Nr.546. Lūdzu rezultātu! 34 – par, pret – 12 un atturas – 31. Tādējādi balsu vairākumu guvis variants, kuru mums piedāvāja Ojārs Kehris, un tādā variantā esam pieņēmuši 5.punktu. Tā kā par pārējiem punktiem mums nekādu jautājumu un domstarpību nebija, lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim kopumā par lēmuma projektu “Par īpašuma konversijas institūciju izveidošanu”. Lūdzu rezultātu! 70 – par, 3 – pret un 9 – atturas. Līdz ar to lēmums pieņemts. Paldies.

Nākamais mūsu apskatāmais jautājums ir dokuments Nr.3. Lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanu”. Piedalās šā likumprojekta autori – Latvijas Bankas prezidents Pāvils Sakss un valdības administrācijas padomnieks Aigars Plotkāns. Vārds ziņojumam Saksa kungam. Pēc tam Saksa kungs atbildēs uz jautājumiem un koreferātu sniegs deputāts Einars Repše. Lūdzu.

P.Sakss, Latvijas Bankas prezidents: Cienījamais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Latvijas Republikas valstiskās, politiskās un ekonomiskās neatkarības sasniegšana nav iedomājama, kamēr tās ekonomiskajā apritē ir naudaszīmes, kuru emisijas centrs atrodas citā valstī. Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijas nespēj ietekmēt šā centra darbību, piedalīties naudas apgrozības regulēšanas procesā, izmantot naudu ekonomikas attīstības stimulēšanai, kā arī veikt valstisko ekonomikas tiešo vai netiešo regulēšanu. Republikas pāreja uz tirgus ekonomikas attiecībām, iekšējā tirgus normāla funkcionēšana un ārējā tirgus attīstība nav iespējama bez stabiliem maksāšanas līdzekļiem un drošas norēķinu kārtības. To var nodrošināt tikai nacionālā naudas vienība – lats. PSRS naudas apgrozības nestabilitāte izpaužas pieaugošā inflācijā, arī krītoties rubļa pirktspējai. Iedzīvotājos zūd ticība naudai, turpinās bēgšana no naudas, t.i., cenšanās naudu ātrāk pārvērst precē. Tas dod arvien jaunus triecienus jau tā tukšajam patēriņa tirgum. Plaši tiek ieviesta naturālā norēķinu sistēma, arī barterdarījumi. PSRS vienotā naudas sistēma rada iespēju nemitīgai preču aizplūšanai no republikas. Dažkārt liekas, ka visi pasākumi iekšējā tirgus aizstāvēšanai, ko mēs republikā veicam, ir cīņa ar vējdzirnavām. Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanas galvenie mērķi ir izlaist apgrozībā naudaszīmes, kuras pildītu naudas funkcijas un kurām būtu relatīvi augsta, stabila pirktspēja, kā arī pārējās funkcijas: apgrozības, uzkrāšanas, maksāšanas un vēlāk arī pasaules naudas funkcijas. Nepieciešams nodrošināt valsts īpašuma konversiju, uz tās pamata attīstot privāto iniciatīvu, un ieviest tirgus ekonomiku, kā arī izveidot un aizsargāt republikas preču un darbaspēka tirgu, sekmēt tirdzniecību ar ārvalstīm, stabilizēt iedzīvotāju dzīves līmeni un veicināt tā pakāpenisku celšanos, bet vēlākā periodā panākt valūtas iekšējo konvertējamību.

Kādi būtu ekonomiskie priekšnosacījumi nacionālās naudas sistēmas ieviešanai, pārejai uz brīvām tirgus cenām? Tikai pārejas periodā kādu brīdi valsts varētu noteikt vitāli svarīgu preču cenu līmeņus, kā arī regulēt privatizācijas procesu. Tāpēc mēs uzskatām, ka privatizācijas procesu var saistīt ar nacionālo naudaszīmju ieviešanu. Šai koncepcijai varētu būt vairāki risinājumi. Pirmais – sāpīgu, ļoti sāpīgu ceļu izvēlējās 1948.gadā Rietumvācijā, kad apmainīja tikai zināmu daļu apgrozībā esošo naudaszīmju. Kaut arī ļoti sāpīgs, pēc tam tas izrādījās efektīvs ceļš. Mēs uzskatām, ka būtu iespējams saistīt naudas reformu ar privatizāciju, lai jaunas naudas ieviešanas process būtu mazāk sāpīgs gan uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām, gan arī iedzīvotājiem, kuri piedalās privatizācijas procesā.

Viens no ekonomiskajiem priekšnosacījumiem ir tāds, ka, sākot bankas zīmju ieviešanas procesu, jābūt uzkrātam zināmam daudzumam preču. Tāda ir arī Rietumvācijas pieredze. Un attiecīgi izlaistās naudas summas masai jābūt nodrošinātai ar precēm un pakalpojumiem. Likumdošanas ceļā jāveicina ārvalstu investīciju iesaistīšana, kā arī republikā jāievieš stingra un precīza uzskaites un atskaites sistēma, lai naudas reformas brīdī novērtējums būtu precīzs un atbilstošs vērtībām.

Kādi ir politiskie priekšnosacījumi? Mēs nevaram apgalvot, ka politiskie priekšnosacījumi ir labvēlīgi šim procesam, mūsu plānotajai akcijai. PSRS neatzīst Latvijas Republiku par suverēnu valsti. PSRS Valsts banka neatzīst Latvijas Republikas nacionālās naudas vienības ieviešanu. Joprojām Latvijas Republikas teritorijā ir PSRS bruņotie spēki. Latvijas Republika šobrīd nekontrolē valsts rietumu robežu, nepilnīgi tiek veiktas muitas kontroles funkcijas.

Galvenie republikas naudas sistēmas izveidošanas posmi ir pārejas – sagatavošanas periods, naudaszīmju apmaiņa un naudas sistēmas stabilitāte. Sagatavošanas periodā ir jāpieņem virkne likumdošanas aktu, kas noteiktu, piemēram, ka jāizveido komisija, kurai Augstākā padome deleģētu galvenās funkcijas, tādas funkcijas kā noteikt termiņus, kādos naudas reforma jāpaveic. Šodien es negribu kavēties pie naudas maiņas reglamentācijas divu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, lai neradītu ažiotāžu uzņēmējdarbībā, iedzīvotājos, jo šodien mēs pastāvīgas, nemitīgas rubļa pirktspējas krišanās apstākļos nevaram prognozēt, cik rubļu pēc pāris gadiem vai pat pāris mēnešiem rublim vēl būs jāpieraksta klāt. Otrkārt, lai nerosinātu dažādā veidā spekulāciju. Jāizveido attiecīgas organizatoriskās struktūras un jānosaka to darbības kompetence.

Kādi pasākumi ir veikti, lai izgatavotu naudas vienību un strādātu pie naudas sistēmas ieviešanas? Pirmkārt, naudas skiču izgatavošana. Ir beidzies Kultūras fonda organizētais konkurss. Konkursā piedalījās 11 autori, tajā skaitā autoru kolektīvi. No tiem tika prēmēti pieci. Savukārt divi izpelnījās visaugstāko atzinību. Konkurss parādīja, ka šie divi autori, no tiem viens bija autoru kolektīvs, ir gatavi darboties naudaszīmju izgatavošanā, jo viņu rokraksts atbilst attiecīgajam mākslinieciskajam līmenim. Naudaszīmju skiču projektus izvērtējušas arī trīs pasaules naudas drukāšanas firmas, kuras atzinušas, ka skiču projekti ir pietiekami augstvērtīgi un tās varētu sadarboties ar šiem māksliniekiem, protams, ja būs attiecīgs sižetiskā risinājuma pilns novērtējums. Ir iesniegts arī lēmuma projekts par komisijas izveidošanu, kura noteiks sižetisko risinājumu.

Kāpēc ir jānosaka sižetiskais risinājums, kāpēc mēs liekam iet šādu ceļu? Vairākas reizes Kultūras fondā tikās mākslinieki, kā arī radošo organizāciju pārstāvji, taču nespēja izvēlēties vienotu sižetisko risinājumu. Atsevišķi speciālisti mākslinieki uzskatīja, ka nepieciešams uz šīs naudaszīmes atainot kādu ainu no Latvijas vēstures, no pirmās, otrās vai trešās atmodas laikiem, kā arī atsevišķus arhitektoniskus elementus, bet citi speciālisti uzskatīja, ka nepieciešams naudaszīmes modernizēt, jo pasaulē naudaszīmju iespiešana ir modernizēta un to veic galvenokārt ar kompjūteru palīdzību.

Kādi ir iespējamie naudaszīmju drukāšanas izdevumi, ko paredz ārvalstu firmas? Pirmās partijas izgatavošanai šo izdevumu cena pasaulē ir apmēram vienāda un tā svārstās no 7,5 līdz 8 miljoniem ASV dolāru. Turklāt jāpiebilst, ka naudas drukāšanas cena nav atkarīga no nomināliem, šī diference nav liela – starpība par vienu nominālu ir līdz 200 dolāriem, tas ir, pēc atsevišķu drukātāju priekšlikuma. Savukārt dažas firmas šos pakalpojumus var sniegt mums izdevīgajos termiņos, tas ir, gada laikā, un samaksa varētu būt kā bartera darījums vai arī kā kredīts Latvijas Republikai ar izdevīgiem procentiem. Latvijas Republikas valdības sēdē šī naudas koncepcija ir izskatīta un atzīta par pieņemamu. Ministru padomē izveidota darba grupa, kas strādās tālāk pie naudas reformas sagatavošanas, kā arī veiks veselu virkni pasākumu, lai nodrošinātu tās finansēšanu.

Mūsu viedoklis ir tāds – nepieciešams Augstākās padomes lēmums, kurš uzdotu Ministru padomei un Latvijas Bankai sagatavot naudaszīmju izgatavošanas programmu un nodrošināt tās finansēšanu. Un, godātie deputāti, nobeigumā man ir dažas piezīmes par pašu lēmuma projektu.

Es to gribētu nosaukt tā: “Par Latvijas Republikas naudaszīmju izgatavošanu”. Savukārt pirmajā punktā ierakstīt: “Atzīt par nepieciešamu veikt nacionālo naudaszīmju izgatavošanas priekšdarbus.” Tālāk tā, kā iesniegtajā projektā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Uz jautājumiem pagaidām pierakstījies tikai deputāts Edmunds Krastiņš. Lūdzu, otrais mikrofons, pēc tam deputāts Silārs.

E.Krastiņš: Tātad runa ir par naudaszīmju izgatavošanu. Kā zināms, naudaszīmes izgatavo saskaņā ar noteiktiem nomināliem, un es saprotu, ka tas būs saistīts ar kādu izveidošanas koncepciju, kuru mēs faktiski oficiāli redzējuši neesam, bet, tā kā es neoficiāli esmu ar šo koncepciju iepazinies, tad esmu redzējis arī nominālo rindu, kas tur ir. Saksa kungs teica, ka starpība atkarībā no tā, cik nominālu tiek pasūtīts, ir neliela, bet es atceros, ka pirmdien tika minēts miljons dolāru, nedomāju, ka tā ir tik maza starpība. Tāpēc es tomēr vēlētos, lai jūs paskaidrotu, kāpēc ir izraudzīta konkrētā nominālu rinda. Vai tā ir labākā, vai tā ir optimālākā, vai ir veikti kādi salīdzinoši aprēķini, un, ja tādi nav veikti, tad man būtu priekšlikums šeit iekļaut jautājumu par alternatīvu nominālu rindu izstrādāšanu, jo es jūtu, ka mēs gatavojamies pieņemt unikālu mūsu jaunās naudas vienības nominālu rindu, kāda nekur Eiropā un pasaulē laikam gan nav sastopama, izņemot Padomju Savienību.

P.Sakss: Strādājot pie naudas nominālu projekta, protams, tika ņemta vērā arī pasaules prakse, kā arī izvērtēts, cik liels daudzums naudaszīmju jeb kāda naudas summa ir nepieciešama vienam iedzīvotājam un kāda ir racionālākā naudas nominālu struktūra. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, arī mūsu koncepcijā ir šāds priekšlikums. Taču šobrīd mēs nevaram apgalvot, ka tieši šie nomināli, kādi ir mūsu koncepcijā, būs pats optimālākais risinājums tajā brīdī, kad ieviesīsim nacionālo naudas vienību. Tas būs atkarīgs no tā, cik liels būs jaunās naudas nodrošinājums. Var būt arī tā, ka pēc kāda laika mums radīsies nepieciešamība pēc piecsimt latu naudaszīmēm, bet varbūt nebūs tādas nepieciešamības, varbūt izņemsim no apgrozības viena, divu un pieclatu papīra naudaszīmes. Tas ir atkarīgs no tā, cik liels naudas jeb preču un pakalpojumu nodrošinājums būs šīm naudaszīmēm. Protams, lētāk un izdevīgāk ir laist apgrozībā maiņas monētas. Bet, ja šo maiņas monētu būs milzīgi daudz un naudas nodrošinājums nebūs tik liels, iedzīvotāji vienkārši nepieņems šīs maiņas monētas, un tas apgrūtinās naudas apriti.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod deputāts Silārs, gatavojas deputāts Aleksejevs.

I.Silārs: Man ir divi jautājumi. Vispirms mani interesē 3.punkta formulējums. Kādēļ ne “sižeta risināšanai”, bet “sižetiskā risinājuma noteikšanai”? Ko tas nozīmē – komisija “sižetiskā risinājuma noteikšanai”?

P.Sakss: Paskaidrošu. Tātad kāpēc ne “sižeta”, bet “sižetiskā risinājuma”. Ar sižeta noteikšanu mēs saprotam precīzu zīmējuma izvietojumu jau naudaszīmē. Bet, ja mēs principā pieņemam, ka uz 10 vai 100 latu banknotes jābūt ūdenszīmei un ka šīs naudaszīmes vienā pusē nepieciešams atainot šādu, bet otrā pusē – tādu vēsturisku momentu, tad attiecīgi izvietot to šajā naudaszīmes laukumā – tas būs mūsu mākslinieku, kā arī naudas drukātāju mākslinieku kopīgs uzdevums.

I.Silārs: Vai jūs tiešām domājat, ka tādēļ ir vajadzīgi 11 cilvēki? Tikai lai risinātu šo vienu jautājumu: kā izvietot – tajā pusē vai šajā pusē?

P.Sakss: Nē, nē, ne tikai. Šie 11 cilvēki ir nepieciešami, lai noteiktu, kādu no piedāvātajiem attēliem, zīmējumiem izvēlēties naudaszīmei – vai simtlatu naudaszīmē attēlot kādu Brīvības pieminekļa fragmentu vai arī Latvijas dabas skatu. To izlems šī komisija, un tāpēc tā ir nepieciešama.

I.Silārs: Nu skaidrs, es sapratu, ka ar 9 nu nekādi nepietiek, tur vajag 11 cilvēku. Labi. Tad par lēmuma 2.punktu. Šeit rakstīts “uzdot saskaņā ar Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanas koncepciju”. Kas šo koncepciju izstrādājis? Ja man vajag strādāt saskaņā ar koncepciju, es, piedodiet, nevaru saskaņot ar tādu koncepciju, kuru neesmu redzējis. Kas šo koncepciju ir apstiprinājis? Kad tā pieņemta, un cik vīru komisija to pieņēmusi? Un kad mūs iepazīstinās ar šo koncepciju?

P.Sakss: Latvijas banka 17.decembrī iesniedza Augstākajai padomei izskatīšanai un akceptēšanai konceptuālās nostādnes un izveidošanas programmu Latvijas Republikas naudas sistēmas ieviešanai.

I.Silārs: Skaidrs, tātad mēs to esam apstiprinājuši. Tāds lēmums ir pieņemts, mēs esam izdiskutējuši, komisijās tas izskatīts, un ir pieņemts tāds un tāds Augstākās padomes lēmums par šīs koncepcijas apstiprināšanu?

P.Sakss: Nē, Augstākās padomes lēmuma nav. Šī koncepcija ir izskatīta Ekonomikas komisijas sēdē.

I.Silārs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Aleksejevs uzdod jautājumu, gatavojas deputāts Celmiņš.

A.Aleksejevs: */No jūsu uzstāšanās es sapratu, ka banknotes būs ļoti skaistas, un tas ir labi. Bet es nesapratu pašu galveno: vai šī valūta apgrozīsies arī ārpus šīs ēkas? Tāpēc, ka mums, acīmredzot, būs jāveic saimnieciskās operācijas ar ārvalstīm. Un lūk, vai tās ņems mūsu skaisto valūtu? Bet, ja ņems, tad rodas jautājums: ar ko tiks garantēts tās kurss, kādi zelta krājumi tam nepieciešami? Tā kā šis jautājums ļoti nopietns, es gribētu zināt, kā Krievija tirgosies ar mums un mēs ar Krieviju, vai mēs ar to netirgosimies.

Un otrais jautājums. Kā mēs tirgosimies ar tām valstīm, kuras tirgojas par dolāriem? Kāds būs mūsu lata kurss attiecībā pret dolāru un ar ko tas tiks garantēts?/

P.Sakss: Aleksejeva kungs, atļaujiet uz šo jautājumu atbildēt darba grupas loceklim – valdības administrācijas padomniekam Plotkāna kungam.

A.Aleksejevs: Nu, vienalga, tas, kas labāk šo jautājumu pārzina, lai atbild.

A.Plotkāns, valdības administrācijas padomnieks: Kā labāk, latviski vai krieviski?

A.Aleksejevs: */Nu, var krieviski. Es saprotu kā krieviski, tā arī latviski. Tā ka es neiebilstu./

A.Plotkāns: */Nu, tad es runāšu krieviski.

Situācija ir tāda, kad mēs ieviesīsim mūsu nacionālo norēķinu vienību – latu, pirmais mērķis nebūs jautājums par tās konvertējamību ārējā tirgū. Tāpēc ka, piemēram, Rietumvācijas marka uz to gāja ļoti ilgi. Tas nav šīs reformas vai mūsu naudas ieviešanas galvenais uzdevums. Mūsu pirmās kārtas uzdevums – naudas iekšējā konvertējamība, t.i., lai par šo naudu varētu kaut ko nopirkt.

Kāds ir šī naudas ieviešanas pirmais un galvenais mērķis? Kā tiks veikti norēķini? Un kā tā apgrozīsies mūsu republikā?

Līdz ar latu ieviešanu, rublis, dabīgi, republikā tiks izņemts no apgrozības. Tas ir pirmkārt. Tas ir, apgrozībā būs tikai lats. Ar Krieviju un citām republikām norēķini notiks vai nu nacionālā valūtā, ja tā būs Igaunija, Lietuva vai Ukraina, kura arī paziņoja par nodomu ieviest savu pašas valūtu. Vai tas notiks klīringa veidā, vai būs attiecīgā starpvalstu vienošanās. Tādā veidā, piemēram, Padomju Savienība ilgu laiku tirgojās ar Somiju. Teiksim, pēc tam var nolīdzināt apgrozījumu finanšu gada beigās. Tas ir par norēķiniem ar republikām. Un, ja būs nepieciešamība, nav problēmu transformēt latu un rubli pēc attiecīgā Latvijas Bankas noteiktā, vai peldošā kursa, un tirgus noteiks lata un rubļa attiecību. Protams, es varu Jūs informēt, ka Krievijas Federācija, pareizāk, Krievijas Federācijas Banka ir norūpējusies par Baltijas valstu un Ukrainas vēlēšanos, – es zinu, ka arī Baltkrievija un Gruzija strādā pie šī jautājuma, pie nacionālās valūtas ieviešanas,– bet ne tāpēc, ka tas ievērojami sarežģītu norēķinus, bet tāpēc, ka viņi baidās no ievērojama rubļu daudzuma pieplūduma no Baltijas republikām, teiksim, Krievijā, ieviešot latu. Tas pagaidām bija vienīgais arguments pret mūsu nacionālās valūtas ieviešanu.

Un pēdējais jautājums. Ārpus mūsu republikas robežām, dabīgi, nav jābūvē kaut kādas ilūzijas, sākumā, vienalga, norēķini notiks brīvi konvertējamā valūtā. Tas, cik ātri lats kļūs konvertējams, atkarīgs no mūsu realizējamās ekonomiskās un finanšu politikas. Lata ieviešanai nav nepieciešams, lai tas būtu konvertējams, lai tam būtu zelta vai cita dārgmetāla segums, vai konvertējamās valūtas krājumi, jo vairākums pasaules valstu atteikušās no tādas prakses, kad viņu nacionālā valūta tiek segta ar dārgmetāliem. Mēs uzskatām, ka mūsu naudas segums būs tā nacionālā bagātība, tie krājumi, kādi mums ir republikā. Bet konvertējamības jautājums – tas ir pārāk sarežģīts jautājums un tas ir tuvāko trīs vai pat piecu gadu jautājums./

A.Aleksejevs: */Pateicos jums./

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošanu noslēdz deputāts Celmiņš.

J.Celmiņš: Es gribētu jautāt sakarā ar to, ka mēs vispār neesam apsprieduši naudas maiņas koncepciju. Daudzu valstu vēsturiskā pieredze pierāda, ka tieši uz stabilu naudu pāriet neizdodas, bieži vien izveidojas starpposms, kad krīzes periodā apmainītā nauda tomēr nespēj turēties pretī inflācijai, tā zaudē savu vērtību un nākas vēlreiz ieviest jaunu naudu. Tātad jautājums: vai mums nevajadzētu apspriest vispārējo koncepciju un paredzēt šādu pārejas periodu, jo pie stabilas naudas tiksim tikai tad, kad iziesim no krīzes?

A.Plotkāns: Jā, šāds posms ir paredzēts. Latvijas Bankas darba grupa, kas strādāja pie lata koncepcijas, un Ministru padomes darba grupa, kas strādāja pie baltās naudas koncepcijas, ir strādājušas atsevišķi, bet te nu mūsu ceļi ir krustojušies, un acīmredzot, vismaz tā saka mūsu premjers Godmanis, kurš vairākas reizes to deklarējis, uz savu nacionālo naudas vienību mēs iesim caur baltās naudas ieviešanu. Pāris vārdos par to. Baltā nauda, kā jūs zināt, sākotnēji ir it kā unificēts talons, kas jums dod iespēju iegādāties paaugstināta pieprasījuma preci tad, kad jūs to gribat, un tik, cik daudz jūs to gribat. Tātad uzdevums ir paplašināt un vienkāršot šā talona lietojumu. Analoga tam ir Ukrainas pieredze kuponu ieviešanā. Tas varētu būt sākotnējais posms. Tātad tiek ieviesta baltā nauda, kas aizsargā tirgu un ir daudz elastīgāka par talonu. Ir vēl tāds būtisks moments, ka baltajai naudai vismaz sākotnēji parādās kaut kāds melnā tirgus kurss. Tā kā šobrīd cilvēki pārdod talonus, tā arī baltajai naudai acīmredzot būs kaut kāds melnā tirgus kurss. Ņemot vērā to, ka baltā nauda pēc savām aizsargfunkcijām un aizsargspējām būs ļoti tuva naudai, vajadzēs veikt veselu virkni drošības pasākumu, lai to nevarētu viltot. Es paredzu iespēju, ka baltā nauda varētu funkcionēt reizē ar rubli un varētu tikt brīvi mainīta pēc kaut kāda noteikta kursa, kāds izveidosies tirgū.

Tātad baltā nauda varētu kalpot kā pārejas posma mehānisms mūsu nacionālās naudas ieviešanai. Varbūt pievērsīšos vēl pāris aspektiem, kuri saistīti ar pārejas posmu. Tātad, kā jūs jūtat, mēs tomēr ejam uz brīvajām cenām, un, ja šīs brīvās cenas pēc kāda laika būs ieviestas, tām agri vai vēlu tomēr vajadzētu stabilizēties, tas būtu viens no pozitīvajiem momentiem mūsu nacionālās naudas ieviešanā, un katrā ziņā arī uzņēmējdarbība, tie jaunie uzņēmumi, kuri dibinās, kā arī daļēji uzsāktā privatizācija agri vai vēlu tomēr dos rezultātus, kas ļaus stabilizēt patēriņa tirgu.

J.Celmiņš: Paldies. Ar atbildi apmierināts, tikai, manuprāt, šos plānus vajadzēja apspriest arī parlamentā.

A.Plotkāns: Jā, bez šaubām, baltā nauda, kā jūs saprotat, netiks ieviesta bez jūsu akcepta. Varbūt vienīgi mazliet paskaidrošu, kāpēc netiek apspriesta pati koncepcija. Redzat, šobrīd galvenais ir pasūtīt savu nacionālo naudas vienību, jo no pasūtīšanas brīža līdz izgatavošanai paies vismaz gads, un mēs šobrīd tiešām nevaram pateikt, kurā brīdī mums šī nauda būs vajadzīga. Es jau pirmdien runāju par situāciju, kāda var izveidoties, ja, teiksim, igauņi ievieš savu naudas vienību. Tad mēs nonāksim ļoti neizdevīgā stāvoklī, ja pie mums būs palikuši rubļi. Tā ka mēs šajā ziņā esam ļoti saistīti. Pašreizējā koncepcijā ir tikai norādīti virzieni, kādi ejami, un problēmas, kādas risināmas. Šobrīd mēs nevaram runāt ne par maiņas kursu, ne arī par to, kā varētu attīstīties politiskā situācija, vai šī naudas ieviešana notiks ar PSRS akceptu vai bez tā. Mēs vēl veselu gadu varēsim strādāt pie šīs koncepcijas, un, bez šaubām, tā tiks izskatīta Augstākajā padomē.

Priekšsēdētājs: Paldies ziņotājiem. Jautājumu uzdošana ir beigusies. Pirms debatēm vēl vārdu koreferātam vēlējās deputāts Einars Repše. Lūdzu. Jums ir jāaprēķina, cik daudz laika vajadzīgs, jo tuvojas starpbrīdis.

E.Repše: Godātie kolēģi! Es ziņošu Ekonomikas komisijas vārdā. Mans uzdevums ir krietni atvieglots, jo daudz kas no tā, ko es gribēju teikt, jau ir izrunāts.

Patiešām, kamēr Latvijā apgrozībā ir rublis, tikmēr mūsu suverenitāte tiek pārkāpta vistiešākajā veidā. Rubļa emisiju mēs nevaram kontrolēt. Ja emisiju pārtrauc PSRS varas iestādes, ja vienkārši sūta rubļus vagonos uz Latviju, tad tādā gadījumā pēc pusotra mēneša var aptrūkties naudas, ko maksāt cilvēkiem. Tālāk. Rubļa nestabilitāte un jaunas, pat talantīgas, naudas reformas, kādu jau mēs piedzīvojām, – mums nav nekādu līdzekļu, lai aizsargātu savus iedzīvotājus pret šādiem gadījumiem. Šeit vēl var minēt nekontrolējamu rubļa ienākšanu pāri robežai no PSRS teritorijām un arī banku jautājumu. Kamēr mums nav pašiem savas naudas, kuras emisiju mēs kontrolējam, arī banku neatkarības problēma ir krietni vien grūti atrisināma.

Naudas ieviešanā svarīgi divi aspekti: teorētiskais un materiālais. Materiālais – tās ir šīs naudaszīmes, kas jānodrukā ar visām nepieciešamajām drošības garantijām, lai tās nebūtu viegli viltojamas un tā tālāk. Otrs aspekts – teorija, koncepcija, kā apmainīt, cik daudz apmainīt, cik ilgā laikā un tā tālāk. Kā nodrošināt tirgu, kā stabilizēt valūtu šeit.

Bet, kamēr pats lats nav nodrukāts, tikmēr, protams, nekādu apmaiņu nevaram veikt. Un šim darbam, kvalitatīvai nodrukāšanai, patiešām ir nepieciešams aptuveni gads. Tāpēc nedrīkstam kavēties. Šis lēmums ir ļoti svarīgs. Naudas pasūtīšana ir ļoti svarīga. Labāk, lai pēc gada tā mums ir nodrukāta un glabājas seifos, nevis otrādi – rodas vajadzība savu naudu ieviest, bet izrādās, ka tā vēl nav nodrukāta.

Lēmuma projekts domāts tieši un tikai savu naudaszīmju iespiešanas organizēšanai. Un tāpēc arī es pilnībā atbalstu Latvijas Bankas ierosinājumu par lēmumprojekta nosaukuma maiņu. Proti, tagad nosaukums būtu – “Par Latvijas Republikas naudaszīmju izgatavošanu”. Tas patiešām novērš dažus pārpratumus un daudz precīzāk atspoguļo šā lēmuma būtība. Lēmuma projekts neskar un nekādā ziņā nepieliek punktu diskusijai par pašu ieviešanas koncepciju. Tāpēc lai deputāti neuztraucas, pie koncepcijas apspriešanas mēs vēl nonāksim, kad diskutēsim par nākamajiem dokumentiem, kas saistīti tieši ar naudas ieviešanu, proti, likuma par naudu vai lēmuma par naudas reformu, likuma vai lēmuma par naudas komitejas izveidošanu, šīs komitejas nolikuma. Kā jau minēja banku pārstāvji, mēs pat neesam gatavi šodien pilnībā diskutēt par ieviešanas koncepciju. Tāpēc šo jautājumu varam kvalitatīvi risināt turpmāk, bet nauda ir jādrukā.

Beidzot Ekonomikas komisijas vārdā es lūdzu šo lēmuma projektu atbalstīt. Tos deputātus, kuriem nebija iespējas būt klāt Tautas frontes frakcijas sēdē, varu informēt, ka arī frakcijā šis lēmuma projekts pirmdien tika apspriests un atbalstīts. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs ir pierakstījušies divi deputāti – deputāts Bērzs un deputāts Kehris. Lūdzu – deputātam Bērzam pirmajam vārds.

A.Bērzs: Augstais nams! Šīs darba dienas sākums mūsu parlamentā parādīja, ka mēs esam kļuvuši ļoti kritiski attiecībā pret citiem un bieži izsakām jautājumu, teiksim, par pelēkās masas darbības jaudu savu kolēģu galvās. Kritizējam citus. Es toties esmu kļuvis paškritisks. Redzat, vakar, sevišķi kritiski izsakoties par kādu likumprojektu, pats nonācu tik tālu, ka, mazliet hiperbolizējot domu, panācu to, ka projekta autors manu ideju nesaprata, jo viņam kaut kas no manas kritikas nobloķējās. Tāpēc šodien es labošos un negribu teikt absolūti nevienu kritisku vārdu, bet tikai izteikt atzinību Latvijas Bankas prezidentam un viņa vadītajai komandai par to, ka gandrīz gada darbības laikā beidzot šī ļoti svarīgā lieta novesta līdz tādam līmenim, ka Augstākā padome var sākt lemt par tās komisijas sastāvu, kura spriedīs, vai Brīvdabas muzeja rijas zīmējums ir liekams uz 25 latu zīmes vai uz 50 latu zīmes. Šī grandiozā darba vainagojumu es gribu atzīmēt ar savu personisko pateicību tā veicējiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kehris. Gatavojas deputāts Aleksejevs.

O.Kehris: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gribu atbalstīt priekšlikumu, ka noteikti ir jāmaina lēmuma projektu nosaukums, jo šis tik tiešām ir Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma projekts par Latvijas Republikas nacionālo naudaszīmju izgatavošanu. Un tikai. Protams, būtu bijis daudz labāk, ja mēs pašlaik būtu varējuši izskatīt jautājumu pēc būtības – lēmuma projektu vai likumprojektu par Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanu, jo naudas sistēma tik tiešām ietver ne tikai zīmējumus un ne tikai izgatavošanas jautājumus. Manuprāt, šis lēmums noteikti ir nepieciešams. Bet tajā pašā laikā var kritizēt gan mūsu komisiju, gan Latvijas Bankas izveidoto darba grupu. Jo padarīts, manuprāt, ir ļoti maz. Es gribētu ar savu uzstāšanos to vēlreiz pateikt. Un deputātu negatīvais noskaņojums ir pilnīgi pamatots – mēs esam strādājuši ļoti lēni, jo vēl nav pat skaidrības, kā mēs pārņemsim savas bankas, kā mēs ieviesīsim šo naudu, kāds būs tās segums. Es saprotu, ka šajos jautājumos vēl var būt neskaidrības. Bet iestrādņu dažādos virzienos būtu jābūt daudz vairāk. Kuru no tām izmantot, tas jau būtu tālāk risināms jautājums.

Es saprotu, ka viegli ir kritizēt, bet ļoti grūti dabūt profesionālus kadrus. Banka šajā jomā ir kaut ko darījusi, tā mēģina atrast jaunus cilvēkus, sūtīt viņus mācīties, jo būtībā tas kadru sastāvs, kāds mums ir, ir ļoti, ļoti nabadzīgs, lai neteiktu vairāk vai vēl asāk. Šī problēma mums ir īpaši jāapzinās. Tā koncepcija, kura ir izdalīta deputātiem, tā tik tiešām būtībā nav nekāda koncepcija. Tās ir arī mūsu komisijas domas. Ir jāpievieno iestrādnes par balto naudu. Un šis darbs ir jāmēģina maksimāli aktivizēt, jāņem vērā ārzemju konsultantu pieredze.

Taisnība mūsu deputātiem, arī Bērza kungam, diemžēl izdarīts ir ļoti maz.

Konkrēti par šo lēmumu. Manuprāt, tas ir jāpieņem ar jaunu nosaukumu. Varbūt to vēl ir iespējams izdarīt līdz pārtraukumam.

Priekšsēdētājs: Pēdējais debatētājs ir Aleksejeva kungs. Bet man jājautā, vai viņam pietiks ar piecām minūtēm, jo mums ir piecas minūtes līdz pārtraukumam.

A.Aleksejevs: Kā parasti! */Cienījamie kolēģi! Es negribētu, lai to, ko es teikšu, jūs uzņemtu kā kritiku. Protams, tā nebūs arī atzinība tiem, kuri iesniedza mums šo projektu. Es gribu pievērst jūsu uzmanību dažiem momentiem, kuri man palika neskaidri. Vai nu tāpēc, ka tie šeit neatskanēja, vai, varbūt, nav skaidri arī tiem, kuri šodien ierosina ieviest savu valūtu. Un lūk, pirmais jautājums: kādēļ mums vajadzīga sava valūta?

Ja tādēļ, lai pasargātu savu tirgu, tad šo tirgu pilnīgi var aizsargāt ar kartītēm vai taloniem, kurus šodien izsniedzam saviem iedzīvotājiem cukuram un pārējām precēm. Tas ir daudz lētāk un galu galā, tas nekad nebūs smieklīgi. Šodien patiešām citas izejas nav, bet, kad mainīsies apstākļi, tad mēs vienkārši atcelsim šos talonus. Kad mēs runājam par valūtu, tad mēs nevaram nerunāt par to, kāda būs šīs valūtas attiecība pret citām valūtām, tai skaitā ar kaimiņu valstu valūtām. Referents teica, ka mūsu valūta tiks garantēta ar visu mūsu republikas bagātību. Es gribētu uzzināt no mums, kas tā par bagātību, kas garantētu mūsu valūtas kursu. (Zālē kaut kādas replikas.) Jā, tāda atbilde arī vajadzīga, un tā tikai apstiprinās visu to, ar ko es sāku. Atcerēsimies Godmaņa kunga uzstāšanos. Viņš teica, ka tie laiki, kad mēs eksportējām vairāk, nekā importējām, nogrimuši Lētē (aizmirstībā – Red.). Uz manu jautājumu, kas būs, ja Savienība pāries uz pasaules cenām, kāda būs starpība starp tās produkcijas vērtību, ko mēs pirksim, un tās produkcijas vērtību, ko mēs pārdosim, Godmaņa kungs atbildēja: “2 miljardi”. Te rodas sekojošais jautājums. Mūsu referenti teica, ka Krievija briesmīgi baidās no tā, ka Latvija apbērs to ar rubļiem. Bet es domāju, ka tas nav nekas cits, kā lieluma mānija. Ja mums vajadzēs maksāt 2 miljardus vairāk, nekā mums ir, tad ar ko mēs varēsim apbērt Krieviju? Gaļas mums arī nav. Paskatieties statistikas rokasgrāmatas par janvāri un februāri. Ja mēs nevaram garantēt mūsu valūtas kursu, tad nav jēgas arī ieviest to. Kam mums tāda valūta, kā, piemēram, Dienvidslāvijā vai Polijā, kur jau šodien, lai nopirktu prievīti, vajadzīgi gandrīz vai miljoni zlotu. Bet mēs gribam maksāt miljonus latu? (Zālē troksnis, replikas.).

Es gribētu jums vēlreiz atgādināt, cienījamie kolēģi, ka mēs tagad katru gadu iepērkam ne par pasaules cenām par 500 miljoniem rubļu elektroenerģiju, par 500 miljoniem rubļu kurināmo, un par 400 miljoniem rubļu metālu. Padomāsim, vai visas šīs problēmas atrisinās tā nauda, par kuru mēs nezinām, cik tā būs vērta, un ar ko tā būs nostiprināta. Es uzskatu, ka šodienas jautājumu var atrisināt tikai pēc tam, kad mūsu priekšā stāsies nopietni finansisti, bet ne mākslinieki, kuri mums stāsta, kas būs uzzīmēts uz šīs naudas, bet tie, kuri teiks, ar ko šī nauda būs nodrošināta un kas republikai būs naturāli dolāros, rubļos, latos, zeltā, vienalga kādā veidā. Paldies./

Priekšsēdētājs: Tātad debates šajā jautājumā ir pabeigtas. Varbūt tiešām nobalsosim pirms pārtraukuma? Jā. Bija viens priekšlikums, laikam par tekstu. Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Es iesniedzu Einaram Repšem šo priekšlikumu. Otrajā punktā aiz vārda “programmu” tekstu izteikt šādi – “nosakot optimālu un ekonomiski pamatotu monētu un banknošu nominālu rindu un nodrošināt šīs programmas finansēšanu”, jo diemžēl atbilde mani nepārliecināja. Man liekas, ka pašreizējā nominālu rinda ir vienkārši nokopēta no PSRS nominālu rindas bez jebkādām modifikācijām.

Priekšsēdētājs: Laikam nepieciešams Repšes kunga viedoklis. Lūdzu.

E.Repše: Es apspriedos ar bankas pārstāvjiem, un mēs pilnībā atbalstām šādu redakcionālu papildinājumu.

Priekšsēdētājs: Tātad problēmu nav. Deputāta Edmunda Krastiņa ierosinājums ir pieņemts. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies, cienītie kolēģi! 97 deputāti ir reģistrējušies.

Godājamie kolēģi! Tagad lūdzu ieslēgt balsošanas režīmu, balsosim par dokumentu Nr.557 tādā redakcijā, kādu mēs noklausījāmies, ar tiem labojumiem, kas iesniegti. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 73, pret – 4 un atturas – 14. Lēmums pieņemts. Paldies. Bet pirms pārtraukuma vēl divi paziņojumi. Pirmo sniedz deputāts Ābiķis, otro – deputāts Biezais.

Dz.Ābiķis: Darba grupu, kas izveidota migrācijas jautājumu risināšanai, es ļoti lūdzu iziet blakustelpā, tikko sāksies starpbrīdis.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons. Deputāts Biezais.

J.Biezais: Paldies kolēģiem par uzticību. Konsultējušies ar kolēģi Bojāru, jau izveidoto grupu lūdzam pulcēties kafejnīcā, taču šampanieša nav. (Zālē smiekli.)

Priekšsēdētājs: Paldies. Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, mēs varētu sākt. Mums ir divi svarīgi jautājumi – likumprojekts “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, kuru vajadzētu izskatīt, un otrs jautājums – par demokratizācijas procesa atbalstīšanu Krievijas Federācijā. Es gribētu dzirdēt profesora Bojāra viedokli. Bojāra kungs, vai jūs esat gatavs un vai jums liekas, ka mēs varētu pietiekami ātri izskatīt šo dokumentu, lai pēc tam ķertos pie cita fundamentāla jautājuma, kas jau sen ir darba kārtībā. Visiem ir izdalīti dokumenti?

J.Bojārs: Es atvainojos cienīto kolēģu priekšā par pārpratumu, kas radās no rīta. Projektā mēs atkal ietvērām to daļu, kas mums sākotnēji bija un ko mums pēc tam lika izslēgt. Respektīvi, to daļu, ko uzrakstīja Dozorceva kungs ar Movela kungu, izskaidrojošo daļu. Mēs to saīsinājām un atkal ietvērām projektā. No rīta mūs dezinformēja, ka Krievijai tas neesot vajadzīgs. Mēs šo dezinformāciju pārbaudījām, un izrādās, ka neviens no Krievijas pārstāvjiem mūs nav lūdzis atturēties no jebkuriem paziņojumiem tās labā.

Es ceru, ka jums katram ir rokā arī variants krievu valodā. Es ļoti lūdzu atvainot, bet acīmredzot šis ir tas izņēmuma gadījums, kad dokuments adresēts Krievijai, un līdz ar to pamatam ir jābūt krievu valodā.

Dokumentā ir dažas nelielas korekcijas. Ja jūs kaut mirkli pievērstu savu uzmanību projektam, es tās izskaidrotu.

Pirmajā rindkopā pēdējo vārdu svītrojam.

Priekšsēdētājs: Lielākajai daļai deputātu tomēr izsniegts variants latviešu valodā. Arī latviešu deputātiem ir krievu teksts? Personiski man tā nav.

J.Bojārs: Ir arī teksts krievu valodā.

Priekšsēdētājs: Ja ir, tad skatīsim krievu tekstu, lai uzreiz būtu skaidrība.

J.Bojārs: Tālāk. Otrās rindkopas otrajā rindiņā vārdu “jejo” (*/“viņas”/) svītrojam. Tālāk 1.punkts. Pēdēja rindiņā svītrojam “s” un rakstām “protiv diktaturi KPSS” (*/“pret PSKP diktatūru”/). To no stilistikas viedokļa laboja Marjašas kundze. Mēs pret viņu vienmēr izturamies ar lielu pietāti. Vairāk nekādu specifisku labojumu nav. Mēs tomēr riskējām atstāt 4.punktu pavisam citā redakcijā, domas attīstībai. Es pat ieteiktu ietvert vēl dažus vārdus par demokrātijas aizsardzību. Nu, bet tas jūsu zināšanai. Jebkurā gadījumā šis 4.punkts tomēr ir vissvarīgākais un nepieciešams visu pārējo punktu attīstībai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nu, cienījamie kolēģi, mēs redzam, ka dokuments ir būtiski pārstrādāts. Ja ir kādi jautājumi vai neskaidrības par motivāciju, tad jautāsim. Bet, lūdzu, pēc iespējas īsāk, jo mēs jau esam ļoti daudz par šo jautājumu diskutējuši. Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Mucenieks: Tātad otrajā rindkopā, kur ir “konservativnije načali kampaniji diskreditaciji Verhovnogo Soveta” (*/Augstākās Padomes diskreditācijas kampaņas konservatīvie pamati/) un tā tālāk, rakstīt “Soveta i praviteļstva RSFSR” (*/“KPFSR Padomes un valdības”/).

J.Bojārs: Jā, manuprāt, tā varētu.

Priekšsēdētājs: Tas ir redakcionāls labojums. Varbūt pāriesim uzreiz pie priekšlikumiem par labojumiem, lai vairs nevajadzētu uzdot jautājumus, jo viss jau ir skaidrs. Lūdzu, Silāra kungs.

I.Silārs: Man ir labojums 2.punktā. Aiz vārda “ģetjam” (*/“bērniem”/) vārdus “v rajonah šahtjorskih zabastovok” (*/“kalnraču streiku rajonos”/) aizstāt ar “ģetjam bastujuščih šahtjorov” (*/“streikojošo kalnraču bērniem”/).

J.Bojārs: Jā, tā tas varētu būt.

Priekšsēdētājs: Tā laikam ir pat labāk. Freimaņa kungs, trešais mikrofons.

J.Freimanis: Es joprojām, kolēģi, iebilstu pret 4.punktu, uzskatu, ka tā ir pilnīgi nevajadzīga provokācija, kas nez no kurienes uzradusies. Es lūdzu par šo 4.punktu nobalsot atsevišķi, uzskatu, ka tas ir nederīgs.

Priekšsēdētājs: Ja ir priekšlikums, – balsosim.

J.Bojārs: Es gribu tūlīt atbildēt. Apskatieties uzmanīgāk, cienījamais Freimaņa kungs, ir rakstīts: “provesti neobhodimije konsultaciji” (*/“veikt nepieciešamās konsultācijas”/). Tas ir pirmais apsvērums. Otrais apsvērums – šāds priekšlikums radās jau 4.kongresa laikā Maskavā, toreiz vienkārši neizdevās sapulcēt republiku vadītājus. Bet šāds priekšlikums bija, diemžēl tas netika pieņemts. Tā ka te nekādas provokācijas nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Mucenieks: 2.punkts – “Gumanitarnaja pomošč ģetjam” (*/Humānā palīdzība bērniem/). Varbūt tas skan emocionāli un skaisti, bet vai mēs varam tik noteikti pateikt, ka tikai bērniem, un pieaugušie nedrīkstēs šo palīdzību izmantot. Tas ir tāds komunistisks sauklis: “Sirmgalvjiem, sievietēm un bērniem!” Es domāju, ka mēs ogļračiem piedāvājam zināmu palīdzību, un lai viņi paši skatās, kam tā ir visvairāk vajadzīga.

J.Bojārs: Nu, mēs to jautājumu grozījām dažādi, Dozorceva kungs varbūt pateiks. Viņa doma bija tāda, ka tiešs atbalsts streikotājiem pašlaik ir diezgan apšaubāms no politiskā viedokļa. Ja nu streiki sākas arī pie mums, kas tad notiks? Taču šajā gadījumā, ja mēs runājam tikai par bērniem, tad tas ir tīri humāns atbalsts. Un beigu beigās jūs saprotat – vienā šahtā strādā 20 000 cilvēku, un mēs viņus nepiebarosim. Tas nav reāli.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl kāds priekšlikums? Berklava kungs, jums ir? Ja priekšlikumu nav, varbūt mēs varētu balsot par dokumentu kopumā, izņemot 4.punktu, par kuru vajadzētu balsot atsevišķi, jo bija priekšlikums to izsvītrot. Lūdzu operatoru lejā dot zvanu. Vai Dozorceva kungs vēlas kaut ko argumentēt? Rikarda kungs grib vēl parunāties.

R.Rikards: Par balsošanas motīviem. Es uzskatu, ka 4.punktam obligāti jābūt, jo mūsu Austrumu politika ir nulles līmenī. Ne valdība, ne Ārlietu komisija šajā virzienā neko nedara, bet šī būtu viena no iespējām sākt veidot Austrumu politiku. Es aicinātu balsot par šā punkta atstāšanu.

Priekšsēdētājs: Dozorceva kungs – trešais mikrofons.

V.Dozorcevs: */Es domāju, ka nav sevišķas nepieciešamības aizstāvēt šo dokumentu gadījumā, ja nebūs nekādas diskusijas par to. Es izteicu savu uzskatu, strādājot pie šī dokumenta un esmu gatavs parakstīties zem katra vārda./

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu reģistrācijas režīmu. 91. Varbūt tomēr vēlreiz varētu dot zvanu. Cienījamie kolēģi, kuri dzird mani, es zinu, ka viena komisija šobrīd strādā pretējā mājā, tomēr, lūdzu, atnāciet uz balsošanu.

Mēs tagad varētu balsot par profesora Freimaņa priekšlikumu svītrot 4.punktu, jo ir vajadzīgs vienkārši balsojošo vairākums. Tātad, ja “par” būs mazākums no balsojošiem, tad mēs šo punktu nesvītrosim, bet atstāsim. Lūdzu balsošanas režīmu. Profesora Freimaņa priekšlikums – svītrot 4.punktu. Lūdzu. Tā, par – 7, pret – 43, atturas – 14. Tātad viss ir skaidrs, 4.punkts paliek šajā dokumentā.

Varbūt, kamēr kolēģi, kas pašlaik strādā pretējā mājā, atnāk šurp, mēs varētu sākt nākamo jautājumu? Marjašas kundze, jūs varat ziņot, nobalsosim pēc tam. Cik daudz laika jums vajadzēs ziņojumam? Otrais lasījums. Es domāju, ka pietiks ar 10 minūtēm.

R.Marjaša: Cienījamie kolēģi!

Priekšsēdētājs: Tikai neaizejiet prom, cienījamie kolēģi!

R.Marjaša: Pēc likumprojekta pieņemšanas pirmajā lasījumā bija ienākuši daži priekšlikumi un labojumi no deputātiem, kā arī no sabiedriskajām organizācijām. Komisija tos visus ir apkopojusi. Jāsaka, ka nekā sevišķi būtiska nebija, bet pēc iespējas mēs ņēmām vērā visus priekšlikumus. Es pašlaik runāšu tikai par tiem punktiem, kuri ir vai nu palikuši divos variantos, vai arī par kuriem priekšlikumus komisija ir noraidījusi.

Es runāšu arī par deputāta Aleksejeva deklarāciju, žēl, ka viņa paša šeit nav. Bet viņš laikam ir izdalījis, un visiem deputātiem šī deklarācija ir.

2.pants likumprojektā jums ir piedāvāts divos variantos. Viens ir komisijas variants par to, ka katrs Latvijas Republikas pastāvīgais iedzīvotājs var brīvi, saskaņā ar savu nacionālo pašapziņu uzrādīt vai atjaunot civilstāvokļa aktu ierakstos savu nacionālo piederību. Bija deputāta Andreja Krastiņa priekšlikums papildināt šo pantu un izteikt to tādā redakcijā, ka katrs Latvijas Republikas pastāvīgais iedzīvotājs ir tiesīgs brīvi, saskaņā ar savu nacionālo pašapziņu un pamatojoties uz nacionālo piederību, kāda ir vienam no vecākiem, uzrādīt vai atjaunot civilstāvokļa aktu ierakstos savu nacionālo piederību. Es tomēr gribētu motivēt, kādēļ komisija aizstāv 2.panta pirmo variantu. Cienījamie kolēģi, jūs saprotat, ka šis likums garantē būtisku cilvēka apziņas brīvības sastāvdaļu, proti, nacionālās pašapziņas brīvību. Man ir grūti pārkliegt kolēģi, kas te pirmajā rindā sēž, esiet tik laipni varbūt, ja vecajā variantā piedāvātā redakcija prasa, lai šī persona katrā konkrētā gadījumā pierāda to, ka vai nu māte, vai tēvs ir piederējuši pie tās tautības, pie kuras viņš pats pēc savas nacionālās pašapziņas jūtas piederošs. Šeit rodas jautājums – kas mums būtībā ir jāaizsargā, ja prasām šādus pierādījumus? Kādas valsts vai sabiedriskās intereses ir apdraudētas, ja mums ir noteikti jāprasa juridisks pierādījums tam, ka vai nu māte, vai tēvs ir bijuši piederīgi pie vienas vai pie otras tautības? Piederība pie vienas vai otras tautības taču nekādas privilēģijas nerada. Tas ir viens no mūsu konstitucionālajiem pamatprincipiem. Es jums minēšu piemērus no mūsu komisijas ikdienas. Pie mums nāk cilvēki un lūdz labot viņiem ierakstus par nacionālo piederību. Ņemsim par piemēru latviešu tautu. Tā ir viena no tautām, kas tika vajāta 20.gadsimtā, izkaisīta pa pasauli. Tagad pie mums griežas pēc palīdzības kāda 1937.gadā Krievijā represētā latvieša mazdēls, kura vecāmāte, pašaizsargāšanās instinkta spiesta, savā laikā ir atteikusies no vīra, arī no sava vīra uzvārda un tautības. Un pašaizsargāšanās dēļ arī tālāk piederība pie latviešu tautas nav fiksēta dokumentos. Turklāt ir bijušas jauktas laulības kādā no nākamajām paaudzēm. Šim cilvēkam, kurš saglabājis savu latviskumu kultūras ziņā, gan tēvs, gan māte ir bijuši jaukteņi, un viņš šodien savu piederību pie latviešu tautas pierādīt nevar. Vai cits piemērs – klaida latvieši, teiksim, no Kanādas vai Austrālijas. Starp citu, tur tautības vispār netiek fiksētas dokumentos. Es esmu lasījusi ļoti interesantu Jaunsudrabiņa rakstu, kur viņš teicis – ja jūs izvēlaties citas tautības draugu vai draudzeni, neaizmirstiet savu kultūru, savu valodu! Šodien cilvēks, būdams emigrants, teiksim, trešajā paaudzē, sākot no 1941.gadā emigrējušā vectēva, nevarēs pierādīt to, ka viņam tēvs vai māte ir latvieši.

Tātad, ja viņš nevarēs pierādīt to, ka viņa vecāki ir latvieši, mēs viņam atņemsim tiesības izteikt savu nacionālo pašapziņu un fiksēt to dokumentos? Domāju gan, ka tas nebūtu pareizi. Es domāju, ka mums šajā kosmopolītisma laikmetā vajadzētu ļaut atgriezties pie savām saknēm tiem cilvēkiem, kas to vēlas. Tādēļ es jūs aicinu balsot par 2.panta pirmo variantu, kuru piedāvā komisija.

Tālāk – 4.pants. Deputāts Imants Ziedonis, diemžēl viņa nav klāt, ir izteicis priekšlikumu attiecībā uz senās pamattautības – lībiešu nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, sociālekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību. Deputāts Ziedonis piedāvā nevis “atjaunošanu”, bet gan “veidošanu” vai “jaunveidošanu”. Nu, lai piedod man godājamais Imants Ziedonis, bet man liekas, ka no jauna veidot senu tautību nevar un arī nevajag. To, kas vēl ir saglabājies, mums ir jāmēģina arī turpmāk saglabāt un pēc iespējas atjaunot mūsdienu apstākļos. Tādēļ mēs, komisija, nepiekritām šim Imanta Ziedoņa priekšlikumam.

5.panta pēdējais teikums: “Valsts pienākums ir sekmēt nacionālo kultūras biedrību, apvienību un asociāciju darbību un materiālo nodrošināšanu.” Deputāts Ziedonis piedāvāja jautājumu par materiālās nodrošināšanas sekmēšanu aizstāt ar ekonomisko centienu sekmēšanu. Mēs tomēr domājam, ka materiālās nodrošināšanas sekmēšana ir plašāks jēdziens. Šodien mēs esam nabadzīgi, mums nav iespējas no budžeta izdalīt asignējumus nacionālajām kultūras biedrībām. Bet šis likums jau netiek pieņemts vienai dienai. Mēs zinām, ka nākotnē būs arī dažādi budžeta asignējumi, būs mērķprogrammas. Atvieglojumi nodokļu sistēmā mums jau tagad ir paredzēti. Mēs tomēr lūdzam atstāt šo plašāko jēdzienu.

Tālāk, kolēģi, 13.pants. 13.pantu deputāts Laķis, kura arī diemžēl nav...

Priekšsēdētājs: Ir, ir.

R.Marjaša: Deputāts Laķis piedāvā papildināt 13.pantu, kur ir runa par nacionālo kultūras biedrību tiesībām un par republikas institūciju atbalstu, nacionālās periodikas izdošanu un izplatīšanu.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Marjašas kundze. Cienījamie deputāti, pagaidiet pāris minūtes, tūlīt būs balsošana. Tas attiecas uz deputātu Rāznu un deputātu Grūbi. Vai es drīkstu, Marjašas kundze, jūs pārtraukt?

R.Marjaša: Jā. Labi.

Priekšsēdētājs: Es redzu, ka visi ir ieradušies uz balsošanu. Lūdzu, reģistrēsimies! Turklāt arī Kiršteina kungs reģistrēsies. Rezultāts: 99 deputāti. Tātad, lūdzu, balsosim par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu “Par demokratizācijas procesu atbalstīšanu Krievijas Federācijā”. Lūdzu balsošanas režīmu. 79 – par, lēmums pieņemts. Turpinām darbu.

R.Marjaša: Tā, tagad 14.pants. Tam ir divi varianti. Pantā ir runa par to, ka nacionālajām kultūras biedrībām, to apvienībām un asociācijām ir tiesības veikt uzņēmējdarbību, kura nav pretrunā ar likumu. Tālāk teikts, ka nacionālajām kultūras biedrībām piederošais īpašums un to uzņēmumi tiek atbrīvoti no īpašuma nodokļa maksāšanas. Deputāts Laķis piedāvā papildināt šo punktu ar vārdiem – “ja šo īpašumu neīrē un ja šo īpašumu izmanto noteiktiem, ar kultūrizglītību saistītiem mērķiem”. Es gribu atgādināt, ka šis nodokļa atvieglojums ir skaidri definēts attiecīgajā likumdošanas aktā – likumā “Par īpašuma nodokli”.

Otrais variants, kas jums šeit tiek piedāvāts. Mēs to noformulējām burtiski tāpat kā likumā “Par īpašuma nodokli”, proti: “Nacionālajām kultūras biedrībām, kuru sarakstu apstiprina Latvijas Republikas Augstākā padome pēc Latvijas Republikas Ministru padomes priekšlikuma, piederošais īpašums un to uzņēmumi tiek atbrīvoti no īpašuma nodokļa maksāšanas.” Otrā rindkopa saskan ar attiecīgo norādi likumā “Par peļņas nodokli”, arī šeit ir pilnīgi tāda pati redakcija. Es domāju, ka šodien šī redakcija, kas sakrīt ar attiecīgajiem likumiem par nodokļiem, atbilst nepieciešamajām prasībām un kaut ko speciāli reglamentēt vēl sīkāk šajā likumā nav vajadzības. Ja prakse mūs pamudinās vēlreiz pārskatīt likumus par nodokļiem, tad deputāts Laķis varēs piedāvāt savus priekšlikumus. Tātad es aicinātu jūs balsot par 14.panta otro variantu. No daudziem priekšlikumiem, kuri tika saņemti no kultūras biedrībām un atsevišķām ieinteresētām un kompetentām personām, izriet secinājums, ka tuvākajā laikā mums būs jāizstrādā nolikums par nacionālo kultūras biedrību un nacionālo kopienu veidošanas un reģistrācijas kārtību. Jūs zināt, ka Ministru padomē ir izveidots Nacionālo jautājumu departaments, un sadarbībā ar šo departamentu, es ceru, mēs pēc zināma laika varēsim nolikumu izstrādāt un iesniegt.

Tagad daži vārdi sakarā ar deputāta Aleksejeva vakardienas ierosinājumu izskatīt viņa iesniegto deklarāciju par starpnacionālo attiecību galvenajiem principiem Latvijā. Žēl, ka paša Aleksejeva kunga te nav, viņu varbūt neinteresē šī lieta, kaut gan es brīdināju, ka par to tiks runāts, bet es gribu izteikt, cienījamie kolēģi, Aleksejeva kungam, nu, teiksim, ne slavināšanu, bet atzinību – viņam deklarācijā ļoti daudz kas pilnīgi atbilst tam likumprojektam, ko mēs šodien iesniedzam izskatīšanai. Varbūt deputāts Aleksejevs savā laikā nav izlasījis šo likumprojektu, bet būtībā viņš to atkārto. Piemēram, tas, kas ietverts viņa deklarācijas preambulā, ir paredzēts likumprojekta 16.pantā. Tas, kas paredzēts deklarācijas 2.punktā, ir ietverts likumprojekta 1.pantā. Vienīgi pēc deklarācijas autora koncepcijas iznāk, ka tikai krievi, poļi, vācieši un ebreji ir senas un tradicionālas minoritātes Latvijā. Mēs savā likumprojektā pilnīgi saprotamu apsvērumu dēļ neizceļam nevienu minoritāti kā pārāku par citām. Runa ir par jebkuru minoritāti. Bet tas, ko deputāts Aleksejevs raksta citos punktos, piemēram, par attiecībām ar armiju, par svinamām dienām, par reliģijas, ekonomikas, izglītības jautājumiem, – tas viss ir ietverts attiecīgajos likumdošanas vai normatīvajos aktos, vai nu jau pieņemtajos, vai pašlaik izskatāmajos. Jāatzīst, ka deklarācijas 8.punktā Aleksejeva kungs pavisam pamatoti raksta par to, ka likuma par... Es izlasīšu krieviski, kā viņš to raksta: */“Sakarā ar to, ka republikas valdība nenodrošināja likuma par valodām ieviešanas programmas izpildi, uzskatīt par nepieciešamu pārskatīt likuma spēkā stāšanās termiņus, balstoties uz jauno valdības programmu.”/

Es varbūt neizteiktos tik kategoriski, bet šim apgalvojumam ir jēga un savs pamats, es varu jums pateikt, ka jaundibinātais Ministru padomes Nacionālo jautājumu departaments par vienu no saviem galvenajiem un neatliekamajiem uzdevumiem uzskata tieši Valodu likuma uzlabošanu vai varbūt pārskatīšanu, katrā ziņā šīs programmas apspriešanu. Tas arī man ir viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Cilinskis vēlas uzdot jautājumu.

E.Cilinskis: Šajā likumā vairākās vietās lietots termins “pastāvīgie iedzīvotāji”, kurš vēl nekur īpaši nav definēts, bet ir saprotams, ka te domāti visi Latvijas Republikā pastāvīgi pierakstītie cilvēki. 3.pantā viņiem visiem tiek garantētas vienlīdzīgas tiesības uz darbu. Tas viss būtu labi, bet šajā sakarā rodas pirmais jautājums – ja mēs vēlāk kādā likumā, piemēram, likumā par policiju, kurš ir projektā, reglamentēsim, ka noteiktus amatus var ieņemt tikai Latvijas Republikas pilsoņi, vai tur būs vai nebūs pretruna ar šo likumu? Tas pats attiecas uz 9.pantu, kur teikts, ka visi pastāvīgie iedzīvotāji var brīvi izbraukt no Latvijas un atgriezties Latvijā. Ja vēlāk mēs pieņemsim likumu par migrāciju, arī tajā varētu būt kādi nosacījumi. Vai tad neradīsies pretrunas?

R.Marjaša: Es domāju, ka pretrunu nebūs, jo tas ir pamatprincips. Tomēr ir iespējami kādi konkrēti apstākļi. Es uzskatu, ka starp jautājumu par darbu un jautājumu par zināma amata ieņemšanu ir atšķirība. Pastāv arī jautājums par kvalifikāciju, piemēram, ja cilvēks nezina valodu, viņš nevar ieņemt amatu, kam nepieciešama valodas prasme. Tāpat cilvēks nevar strādāt tādu darbu, kuram viņš profesionāli nav sagatavots. Es domāju, ka mums šodien nevajadzētu saasināt šo jautājumu. Mūsu principiālā nostādne ir tāda, ka mums ir demokrātiska valsts, mēs atbildam par jebkuru cilvēku, kas pie mums pastāvīgi dzīvo un atrodas mūsu likumu aizsardzībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Silārs.

I.Silārs: Man ir divi jautājumi par 10.pantu. Mani mulsina tas, ka vajag sekmēt atbilstošu materiālu apstākļu radīšanu, paredzot tam valsts budžetā attiecīgu summu. Ko nozīmē – atbilstošiem apstākļiem attiecīgas summas? Vai tas ir juridiski korekti?

R.Marjaša: Tas nozīmē burtiski to, kas te ir uzrakstīts. Redzat, tas ir likums gandrīz vai konstitucionālā līmenī. Šeit mēs nevaram visu konkretizēt. Katram likumam ir sava sistēma, sava loģika. Mēs rakstām par nacionālajām kultūras biedrībām, bet kas tās tādas ir? Man liekas, likumā ir pamatprincips.

I.Silārs: Bet, godājamā Marjašas kundze, es saprotu to domu, bet vai nebūtu korektāk, ja šiem mērķiem būtu paredzēta noteikta summa budžetā? Ja te būs rakstīts “attiecīgā summa” un “atbilstoši materiālie apstākļi”, tad vienmēr varēs teikt – nē, šī summa nav attiecīga tiem atbilstošajiem apstākļiem.

R.Marjaša: Varbūt arī, bet...

I.Silārs: Tad vienmēr būs strīds. Es varu piekrist, ka jābūt paredzētai noteiktai summai. Bet, ja šeit rakstām “attiecīgi”, tad vienmēr varēs pateikt – nē, nē, tā nav atbilstoša, tā nav attiecīga summa.

R.Marjaša: Zināt, es gandrīz jums piekrītu.

I.Silārs: Paldies. Tad tālāk par 10.panta pirmo un otro variantu. Es īsti nesaprotu, man šķiet, ka tie viens otru papildina. Turklāt otrais variants vairāk atbilst ierakstīšanai izglītības likumā.

R.Marjaša: Tas tur ir ierakstīts.

I.Silārs: Tad, manuprāt, tas nav vajadzīgs šajā likumā.

R.Marjaša: Var būt arī tā. Bet, Silāra kungs, par to ļoti interesējās nacionālās kultūras biedrības, un būtu ļoti vēlams, ka viņu tiesības būtu speciāli garantētas arī šajā likumā.

I.Silārs: Tam es piekrītu, bet tad vajag atstāt abus variantus.

R.Marjaša: Atstāsim, es neiebilstu.

I.Silārs: Es esmu par to, lai būtu atstāti abi varianti, jo tie neizslēdz viens otru, gluži otrādi, tie viens otru papildina.

R.Marjaša: Man nekas nav pretī, varam atstāt abus variantus.

Priekšsēdētājs: Deputāts Freimanis, trešais mikrofons, nākamais jautā deputāts Ščipcovs.

J.Freimanis: Godājamā Marjašas kundze, es vēlreiz lūgtu atgriezties pie 9.panta.

R.Marjaša: Pie devītā?

J.Freimanis: Jā. Es gribētu vēl pastiprināt Cilinska kunga teikto. Mums nekad nebūs tādas situācijas, ka mēs iesim ar paceltu galvu pāri robežām šurp un turp. Vai jūs nepiekristu šādai redakcijai – “kā arī brīvi izbraukt no Latvijas un atgriezties Latvijā saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu”?

R.Marjaša: Jā.

J.Freimanis: Jo, nu, neiesim tā, vicinot karogus, pāri robežām.

R.Marjaša: Piekrītu, piekrītu.

J.Freimanis: Jūs varat?

No zāles. Par procedūru drīkst?

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

E.Krastiņš: Es saprotu, ka otrajā lasījumā likumprojektus apspriež pa pantiem. Tad apspriedīsim, lūdzu, pa pantiem, – pie katra panta konkrēti jautājumi, balsojums – strādāsim mūsu noteiktajā kārtībā, nevis kā tagad – katrs jautā par to, kas viņu interesē, bet, kad apspriedīsim pa pantiem, atkal viss atkārtosies no gala.

Priekšsēdētājs: Labi. Es došu vārdu deputātam Ščipcovam, viņš jau stāv. Kaut gan paši deputāti ir vainīgi, jo vajag tikai uzdot jautājumus, nevis apspriest.

O.Ščipcovs: */Cienījamā Marjašas kundze! Vai Jūs uzskatāt par nepieciešamu ierakstu par nacionālo piederību Latvijas Republikas pasēs?/

R.Marjaša: */Jūs zināt, es atbildēšu krieviski. Mēs šo jautājumu neapspriedām. Jūs gribiet zināt manu personīgo viedokli?/

O.Ščipcovs: */Nu, vispār to vajadzētu šeit kaut kā fiksēt./

R.Marjaša: */Nē. Tas nav likums par pilsonību, tas nav nolikums par pasēm. Te runa ir par ierakstiem civilstāvokļa aktos. Tikai. Saprotat? Tas ir, dzimšanas apliecībās. Bet, kas attiecas uz pasēm, tad, piemēram, man vairāk imponē, ka pasēs nekas nav rakstīts, kā tas ir Rietumos, bet te ir liela starpība. Jūs saprotiet, Rietumos tautības jautājums neatrodas reabilitācijas stadijā, tā, kā pie mums. Mums tautības jautājums atrodas, nosacīti runājot, reabilitācijas stadijā, tāpēc, jūs ziniet, šodien diezin vai Padomju Savienībā atradīsies daudzi cilvēki, kuri piekritīs atteikties no šāda ieraksta pasē. Bet principā es, protams, uzskatu, ka progresīva norma ir to neierakstīt. Bet šajā likumā, es uzskatu, nav vērts par to runāt./

Priekšsēdētājs: Paldies. Kā mēs vienojāmies, jautājumu uzdošanu pārtraucam un sākam apspriest pa pantiem otrajā lasījumā. Tātad par preambulu nav nekādu priekšlikumu? Rakstveidā arī jums nav, Marjašas kundze? Nekādu priekšlikumu. Tātad balsot nevajag. 1.pants. Nav. Neviens deputāts neuztur spēkā nevienu priekšlikumu. 2.pants. Tie divi varianti...

R.Marjaša: Jā, tie divi varianti. Jautājums par to, vai jāpierāda, ka viens no vecākiem ir bijis attiecīgas tautības. Pirmais variants paredz, ka nav jāpierāda, tas ir komisijas variants. Un otrs, Krastiņa kunga variants, – ka būtu jāpierāda.

Priekšsēdētājs: Tātad komisijas variants būtu pirmais, un ir vēl arī otrs variants. Deputāti, lūdzu, vēlreiz iepazīstieties ar šiem variantiem, un balsosim atsevišķi. Vispirms par pirmo un tad par otro variantu. Lūdzu! Varbūt vēlreiz reģistrēsimies, jo daudzu deputātu jau vairs nav šeit.

R.Marjaša: Jūs mani reģistrējāt.

Priekšsēdētājs: Tas nav svarīgi. 63 deputāti. Tātad mēs varam strādāt. Otrajam lasījumam tas ir pilnīgi pietiekami, jo balsojumi ar vienkāršu balsu vairākumu tiek akceptēti. Lūdzu, balsosim par 2.panta pirmo variantu. 2.panta pirmais variants. 42 – par, pret – 4, atturas – 7. Lūdzu – par 2.panta otro variantu. 16 – par, 15 – pret, atturas – 21. Tātad pieņemts ir pirmais variants. Un, lūdzu, atgādiniet arī kolēģiem, kuru šodien nav, ka mēs esam nobalsojuši par vienu variantu un vairs neatgriezīsimies pie tā trešajā lasījumā.

3.pants.

R.Marjaša: Nav.

Priekšsēdētājs: 4.pants. Lūdzu!

R.Marjaša: Šeit bija Imanta Ziedoņa ...

Priekšsēdētājs: Jūs runājat par trešo vai par ceturto pantu?

R.Marjaša: Par ceturto. Šeit bija Imanta Ziedoņa priekšlikums par to, ka lībiešiem nevis jāsaglabā sava nacionālā identitāte un kultūrvide, bet jāveido no jauna. Mēs uzskatām, ka no jauna veidot senu tautību nevar un nevajag.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – trešais mikrofons!

J.Strazdiņš: Par 4.pantu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu! Tikai nāciet tuvāk mikrofonam!

J.Strazdiņš: 4.pants. Šeit it kā pietrūkst dažu vārdu – runa ir par lībiešiem, par viņu sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu. Tātad vajadzētu, lai tas attiektos uz kādu noteiktu teritoriju.

R.Marjaša: Nevar dzirdēt.

Priekšsēdētājs: Jā. Par apdzīvotās teritorijas sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu. Nu, tas ir loģiski, jo nevar jau atjaunot lībiešu sociāli ekonomisko infrastruktūru. Nav saprotami, vai tas ir bioloģiski vai kādā citādā veidā.

R.Marjaša: Tad tas būs redakcionāls labojums?

Priekšsēdētājs: Tas ir pieņemams labojums. Acīmredzot nav jābalso. Imanta Ziedoņa arī nav, un nav neviena, kas uztur šo viņa prasību spēkā, lai par to balsotu.

Tagad, lūdzu, 5.pants.

R.Marjaša: 5.pantā arī Imanta Ziedoņa priekšlikums. Mums 5.panta pēdējais teikums skan tā: “Valsts pienākums ir sekmēt to darbību un materiālo nodrošināšanu.” Runa ir par nacionālo biedrību apvienību un asociāciju. Imants Ziedonis piedāvā sekmēt tikai ekonomiskos centienus. Bet es jau teicu, ka tas sašaurina jēgu, jo nākotnē var būt tādi gadījumi, kad sekmēs ne tikai ekonomiskos centienus, bet arī materiālo nodrošināšanu plašākā nozīmē.

Priekšsēdētājs: Tātad komisija nepiekrīt. Vai ir kāds deputāts, kas uztur spēkā Imanta Ziedoņa piedāvājumu? Nav. Tātad, lūdzu, tālāk! 6.pants.

R.Marjaša: Nekas nav.

Priekšsēdētājs: Septītais.

R.Marjaša: Arī nekas nav.

Priekšsēdētājs: Tā, lūdzu – trešais mikrofons.

J.Strazdiņš: 7.pantā pēdējie vārdi: “republikas likumu jaunradē”. Varbūt tur vajadzētu drīzāk “likumu izstrādāšanā”?

R.Marjaša: Izstrādāšanā? Nu, varbūt.

J.Strazdiņš: Varbūt vispār teikuma pēdējā daļa ir lieka. Vienkārši – piedalīties Konsultatīvās tautību padomes darbā, kuras funkcijās ietilpst piedalīšanās likumu izstrādāšanā.

R.Marjaša: Jums nepatīk vārds “starpniecība”?

I.Strazdiņš: Tur visu laiku iznāk atkārtošanās.

R.Marjaša: Zināt, redakcija ir saskaņota ar “Nolikumu par sabiedrisko konsultatīvo tautību padomi”.

Priekšsēdētājs: Jautājums bija tāds, ka es nesapratu šo niansi. Tātad, ja Sabiedriskās konsultatīvās tautību padomes nolikumā jau ir runāts par šo iespēju līdzdarboties likumu izstrādē, tad varbūt šajā likumā tas nav nepieciešams.

R.Marjaša: Nē, tomēr mēs šeit pasvītrojam, ka nacionālās kultūras biedrības piedalās likumu radīšanā.

Priekšsēdētājs: Jūs apmierina paskaidrojums?

I.Strazdiņš: Jā.

Priekšsēdētājs: Nav jābalso? Lūdzu, astotais pants.

R.Marjaša: Nav nekā.

I.Strazdiņš: Par 8.pantu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu!

I.Strazdiņš: Te var rasties pārpratumi, jo sākumā ir teikts: “ievērot savas nacionālās tradīcijas”, bet arī tālāk it kā vajadzētu paredzēt tiesības lietot savu nacionālo simboliku un atzīmēt savus nacionālos svētkus. Lai nesajauktu nacionālos svētkus ar kādiem vispārējiem svētkiem.

R.Marjaša: Jūs domājat, ka viena tautība vai etniskā grupa var lietot otras nacionālo simboliku?

I.Strazdiņš: Nē, tas varbūt būtu citādi jāformulē.

Priekšsēdētājs: Tas acīmredzot ir redakcionāli jāpārdomā.

I.Strazdiņš: Runa ir par atšķirīgiem...

Priekšsēdētājs: To var redakcionāli labot līdz trešajam lasījumam, to komisija ņems vērā. Tā nav principiāla lieta. 9.pants.

R.Marjaša: 9.pantā bija, man liekas, Silāra kunga priekšlikums. Es neatceros, kurš piedāvāja, ka teikums ir jāpabeidz tā: “saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu”. Kas piedāvāja? Es principā tam piekrītu.

Priekšsēdētājs: “Saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu”... Tātad šeit ir grozījums. Laikam vajadzētu nobalsot par šo pantu, jo tas tomēr ir diezgan būtisks papildinājums.

R.Marjaša: Jā, izbraukšanu un iebraukšanu regulēt ar likumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, par 9.panta akceptēšanu otrajā lasījumā, profesora Freimaņa papildinājums. Lūdzu, rezultātu! 45 – par. Priekšlikums pieņemts.

10.pants.

R.Marjaša: Es vairs neatceros, kurš piedāvāja priekšlikumu? Silāra kungs? Piekrītu. Vārdu “attiecīga” aizstāt ar vārdiem “noteikta summa”. Tas būtu precīzāk. Es tam piekrītu, tāpat arī tam, ka jāsaglabā abi varianti.

Priekšsēdētājs: Trešais mikrofons.

E.Kide: Par 10.pantu. Man priekšlikums sakrīt ar Silāra kunga priekšlikumu, tikai, manuprāt, vairāk precizē domu un labāk atbilst likumam par izglītību. Pēdējā teikuma beigas: “paredzot tam valsts budžetā summas pēc Latvijas Republikas Ministru padomes apstiprinātajiem normatīviem.” Mums ir paredzēts noteikt normatīvus uz katru audzēkni vai studentu, un arī uz visām etniskajām grupām attiektos tas pats normatīvs. Tāda norma bija 1934.gada likumā, kad visas etniskās grupas saņēma noteiktu summu proporcionāli pēc normatīva atbilstoši etnisko grupu skaitam noteiktajā apvidū. Tad tas būtu noteikti, jo visi saņemtu taisnīgi – kā viena, tā otra tauta – pēc normatīvā aprēķina.

R.Marjaša: Zināt, tas nav principiālas dabas jautājums. Es neesmu pilnvarota pati izlemt šo jautājumu. Es jūs ļoti lūgtu iesniegt rakstveidā.

E.Kide: Es jums uzrakstīšu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu iesniegt rakstveidā līdz trešajam lasījumam. Lai komisija to iestrādā. Tas ir precizējums, un mums nav jābalso. Varianti ir divi.

E.Kide: Par otro variantu. Man ir tāds priekšlikums: nacionālajām biedrībām ir tiesības blakus budžeta normatīvajiem asignējumiem arī par saviem līdzekļiem izveidot nacionālās mācību iestādes. Tādēļ ka skolu celtniecībai visām nacionālajām grupām pēc normatīviem tiek paredzēti līdzekļi. Tā kā dažas grupas ir ļoti mazas un tām var nepietikt līdzekļu skolu celtniecībai, tad, protams, būtu nepieciešami arī papildu līdzekļi. Pretējā gadījumā etniskajai grupai it kā būtu gan tiesības par saviem līdzekļiem celt, bet budžeta līdzekļi it kā paiet garām.

R.Marjaša: Tā kā jautājums ir saistīts ar normatīviem, tad, lūdzu, iesniedziet savus priekšlikumus rakstveidā.

E.Kide: Es iesniegšu trešajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Marjašas kundze, mums jābalso par pirmo un otro variantu?

R.Marjaša: Es piekrītu, ka jāatstāj abi. Atstāt abus teikumus, nevis abus variantus, un, ja vēl būs Kides kunga papildinājums, izskatīt trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Tālāk 11.pants.

R.Marjaša: Nekā nav.

Priekšsēdētājs: 12.pants.

R.Marjaša: Nekā nav.

Priekšsēdētājs: Nav. 13.pants?

R.Marjaša: Nu, 13.pantā deputāts Laķis ļoti konkretizē nacionālajām kultūras biedrībām piederošo uzņēmumu darbību – ka vēl ir tiesības izgatavot simboliku, dažādas kultūras zīmes un tā tālāk, kā arī atsauces uz nodokļiem. Mēs uzskatām, ka šajā likumā nav mērķtiecīgi tik sīki reglamentēt, ko ražo. Varbūt viņi gribēs ražot nacionālas cepurītes vai kaut kādas sporta bikses vai pat cept pankūkas? To visu taču mēs nevaram likumā ierakstīt. Arī par nodokļiem. Es jau teicu, ka ir nodokļu likums, mēs 14.pantā ierakstām tā, kā ir rakstīts attiecīgi nodokļu likumā.

Priekšsēdētājs: Es nedaudz nesapratu. Jūs aicināt balsot tikai...

R.Marjaša: Par 13.pantu es aicinu balsot kā par tādu, kāds tas ir likumprojektā. Bez Laķa konkretizācijas.

Priekšsēdētājs: Jā, skaidrs. Jūs par 13.pantu?

A.Buls: Par 14.pantu.

Priekšsēdētājs: Tad mēs varam iet tālāk pie 14.panta.

R.Marjaša: Šeit ir strīdi par to, vai mums jāraksta detalizētāk un sīkāk nekā likumā par nodokļiem vai arī jādefinē tieši tā, kā ir likumā par nodokļiem, vai varbūt vispār nav jāraksta nekas. Tāds ir jautājums tagad.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Buls: Cienījamā Marjašas kundze! Ar šo jautājumu par nodokļiem mēs jau saskārāmies Ekonomikas komisijā, kad runājām par sabiedriskajiem fondiem. Arī deputāts Ziedonis šajā likumprojektā reglamentējis jautājumu par nodokļiem. Es ierosinātu nekādos citos likumos nedublēt nodokļu likumus. Nodokļu likumos pilnīgi izsmeļoši jābūt visam, kas attiecas uz nodokļiem. Turklāt šoreiz 14.pantā tā dublēšana, kā saka, ir vēl tikai pusbēda, bet pēdējā rindkopa, kur runāts par peļņas nodokli, patiesību sakot, ir pretrunā ar, ja nemaldos, likuma “Par peļņas nodokli” 32.pantu, kur nebūt nav tā, kā šeit ierakstīts, ka “nav apliekama ar nodokli”. Likums “Par peļņas nodokli” paredz, ka divkārši samazināma tā summa, kas tiek aplikta.

R.Marjaša: Nē. Mēs speciāli izrakstījām no nodokļu likuma. Mūsu referents paņēma nodokļu likumu un nošpikoja tekstu pilnīgi tā, kā tur bija. Es, piemēram, piedāvāju vispār nedublēt.

A.Buls: Varbūt es nedaudz kļūdos tieši par šo pantu. Bet dažādas mecenātu lietas par peļņas nodokli bija tieši risinātas. Un vispār man liekas, ka nevajadzētu šajā likumā skart nodokļu jautājumus. Tas būtu jāizsvītro. Es atstātu tikai 1.rindkopu.

Priekšsēdētājs: Tas ir priekšlikums. Varbūt balsosim? Lūdzu!

R.Marjaša: Es jums pilnīgi piekrītu. Bet šeit ir mazliet tāds politisks moments. Mēs tomēr gribējām šajā likumā fiksēt to, ko mūsu Augstākā padome likumdošanā jau ir izdarījusi kultūrnacionālās autonomijas attīstības jomā. Varbūt mēs pārāk primitīvi sapratām principu, bet tāda bija mūsu vēlēšanās. Jo šos nodokļu likumus ne visi lasa. Toties šo likumu lasa daudz plašāks mūsu republikas iedzīvotāju loks. Es jums teikšu atklāti. Kaut gan nodokļu likums jau bija pieņemts, apspriežot savu likumprojektu, mēs konstatējām, ka neviena kultūras biedrība nemaz nezina, ka ir pieņemti tādi nodokļu atvieglojumi.

A.Buls: Paldies, Marjašas kundze, es savu domu izteicu.

R.Marjaša: Es arī izsaku savas domas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Es arī gribētu vērsties pie visām šīm komisijām, kas nav tieši saistītas ar ekonomiskajiem jautājumiem. Man liekas, tas bacilis ir ārkārtīgi lipīgs un pašlaik plaši izplatījies. Ne tikai likumprojektos par sabiedriskajiem fondiem. Ne tikai šajā likumā. Tas pats ir Izglītības likumā, likumā “Par zinātnisko darbību”, visur parādās šie panti – par nodokļu atvieglojumiem. Man liekas, tāda politika tomēr nav pieņemama. Un kas būs, kad mainīs nodokļu likumdošanu un vispār nebūs vairs īpašuma nodokļa? Vai tiks ieviests kaut kāds cits likums, kas paredzēs nacionālajām kultūras biedrībām atvieglojumus? Mans viedoklis ir tāds, ka šis pants vispār jāizslēdz, un jautājumu par uzņēmējdarbību varētu arī mierīgi izslēgt. Marjašas kundze jau teica, ka šis ir vairāk konstitucionāls likums. Ja jūs noteikti gribat politiski pasvītrot šo aspektu, formulējiet tā, ka nacionālajām kultūras biedrībām likumdošanā noteiktajā kārtībā tiek piešķirti zināmi nodokļu atvieglojumi. Tā. Nekā konkrēta, bet politiskais motīvs paliek. Viss vajadzīgais ir fiksēts nodokļu likumos. Nevajag dublēt konkrētās normas, kuras var mainīties jebkurā brīdī. Šo nodokļu likumu nākamgad vispār var nebūt, un ko tad jūs darīsit?

R.Marjaša: Jā, tas, ko jūs sakāt, tiešām ir ļoti loģiski. Jūs varētu priekšlikumu iesniegt mums trešajam lasījumam?

E.Krastiņš: Pirmkārt, es šodien gribētu ierosināt...

R.Marjaša: Priekšlikumu var iesniegt mums.

E.Krastiņš: Pirmkārt, es šodien gribētu ierosināt nobalsot par izslēgšanu, jo šādā formulējumā, manuprāt, 14.pants nevar palikt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

Dz.Ābiķis: Es pilnībā atbalstu divus iepriekšējos runātājus. Es pat gribētu teikt vairāk. Es uzskatu, ka mēs toreiz, kad lēmām par īpašuma nodokli un par šo biedrību atbrīvošanu no īpašuma nodokļa, esam pieļāvuši kļūdu, kas būs jābalso visai drīz. Jo mēs praksē labi redzam, cik veiksmīgi ļoti daudzi un dažādi kooperatīvi izmantoja komjaunatni vai tagadējo Progresa savienību un zem tās karoga nodarbojās ar uzņēmējdarbību, jo tad nebija jāmaksā šis nodoklis. Tā ka es pilnībā atbalstu iepriekšējos runātājus, ka šajā likumā nevajadzētu ietvert jautājumus, kas attiecas uz nodokļiem. Tam ir paredzēti nodokļu likumi.

R.Marjaša: Es gan nesapratu iepriekšējos runātājus, kāpēc viņi tur aizdomās tieši nacionālās kultūras biedrības, ka tās tagad nodarbosies tikai ar finansu inspekcijas krāpšanu. Bet es pilnīgi piekrītu tam, ka nevajadzētu atsaukties uz konkrētiem nodokļiem un citēt attiecīgos nodokļu likumus. Tomēr 14.panta pirmo rindkopu es lūgtu atstāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Kide: Man par pirmo rindkopu būtu tāds priekšlikums, rakstīt – “ir tiesības veikt uzņēmējdarbību” un tālāk – nevis “kura nav pretrunā ar likumu”, protams, ka tāda uzņēmējdarbība nedrīkstētu būt, bet “atbilstoši pastāvošajai likumdošanai par uzņēmējdarbību”.

R.Marjaša: Lūdzu, iesniedziet savu priekšlikumu rakstveidā.

E.Kide: Jā, es gribētu Krastiņa kunga priekšlikumu atbalstīt. Mums jābūt konsekventiem visos likumos – neatkārtot tos atvieglojumu uzskaitījumus.

R.Marjaša: Labi, es ceru, ka jūs man iesniegsit priekšlikumus.

Priekšsēdētājs: Tātad pie 14.panta mums būs jāatgriežas trešajā lasījumā, jo te vajadzīga cita redakcija. Šobrīd vienīgi jāizšķir jautājums par izslēgšanu. Par to vajadzētu nobalsot. Šīs divas rindkopas par nodokļiem jebkurā redakcijā tiek slēgtas. Lūdzu – trešais mikrofons. Jūs kaut ko gribējāt teikt?

A.Aleksejevs: */Es gribētu uzzināt, kā tomēr mēs izskatīsim deklarācijas projektu?/

Priekšsēdētājs: Aleksejeva kungs!

A.Aleksejevs.*/ Es saprotu, jā. Bet tā šodien nav izplatīta un, bez tam, tā nav pārtulkota latviešu valodā. Pagājušajā reizē Bela kungs teica, ka viņš nevar izskatīt dokumentu iekams tas nav pārtulkots valsts valodā. Es uzskatu, ka tas tomēr jāizdara./

Priekšsēdētājs: Aleksejeva kungs! Jūs iesniedzāt savu deklarāciju komisijai. Tās idejas, kas tur tika izklāstītas, šodien deputāti neatbalstīja.

R.Marjaša: Nē, nav taisnība. Piedodiet, lūdzu. Es tieši uzsvēru, ka lielum lielais vairākums no Aleksejeva kunga deklarācijā minētajām idejām atbilst šim likumprojektam un tās tur ir atspoguļotas.

Priekšsēdētājs: Jā, Marjaša kundze, bet tur viss ir skaidrs. Ja Aleksejeva kungs grib ar savu deklarāciju vēlreiz uzstāties, lai viņš griežas pie komisijas. Jo pašreiz mēs apspriežam likumu.

A.Aleksejevs: */Es uzskatu, deputāte Marjaša, no jūsu puses tas ir vienkārši netaktiski šodien ieņemt tādu pozīciju, vienkārši netaktiski./

Priekšsēdētājs: Cienījamais Aleksejeva kungs!

R.Marjaša: Es paslavēju Aleksejeva kungu, bet viņš man saka, ka es esot netaktiska.

Priekšsēdētājs: Izšķirsimies par 14.panta pirmo vai otro variantu. Priekšlikums ir šos abus variantus, kas attiecas uz atbrīvošanu no nodokļiem, svītrot. Tas ir principiāls jautājums. Tāpēc lūdzu balsošanas režīmu. Tātad paliek tikai pirmā rindkopa, bet mēs trešajā lasījumā atgriezīsimies vēl pie redakcijas. Kā pirmais, tā arī otrais variants tiek svītrots. Lūdzu. Par – 45, pret – 8 un atturas – 2. Tātad šis priekšlikums pieņemts.

15.pants.

R.Marjaša: Nav nekā.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kide, jūs par 15.pantu?

E.Kide: Nē, nē.

Priekšsēdētājs: 16.pants.

R.Marjaša: Nav nekā.

Priekšsēdētājs: Tātad mēs varam balsot par likuma “Par nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” pieņemšanu otrajā lasījumā, īpaši atgādinot, ka pie 14.panta mēs atgriezīsimies vēlreiz jaunā redakcijā, kad balsosim pa pantiem trešajā lasījumā. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. Par – 51, atturas – 6. Tātad šis likumprojekts ir pieņemts otrajā lasījumā.

Vai vēl palicis neizskatīts kāds jautājums no 13.martā paredzētās darba kārtības? Jautājums par pagasta pašvaldību? Otrais lasījums. (Zālē troksnis.) Es baidos, ka mēs aizsāksim šā jautājuma izskatīšanu, bet būs pārtraukums veselu nedēļu. Otrdien mēs turpināsim izskatīt un varbūt būsim aizmirsuši, par ko tika ziņots. Vai kādam deputātam nav vēl kas ziņojumam? Lūdzu, deputāts Jurševics.

E.Jurševics: Man ir informācija par to, ka, ņemot vērā deputātu slikto veselības stāvokli, mums ir noorganizēts medpunkts, kur strādā feldšeris. Medpunkts atrodas komisiju ēkas pirmajā stāvā blakus Preses centram. Tur var griezties akūtos gadījumos, ja kāds jūtas slikti, var izmērīt asinsspiedienu vai saņemt neatliekamo palīdzību. Ja kādam ārsts ir parakstījis injekcijas, tad medpunktā to var izdarīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons!

A.Bērzs: Man būtu tāds novēlējums, kas adresēts rītdienas Prezidija sēdei, lai izlemj, vai deputātiem nepienāktos Lieldienu atvaļinājums.

No zāles: Tiks lemts.

Priekšsēdētājs: Jā, par to tiks lemts. Citu ziņojumu nav? Tātad uz redzēšanos. Rīt tiksimies komisijās.

(Sēdes beigas)