Laba arhitektūra neradīsies, ja to negaidīs

Juris Poga, Latvijas Arhitektu savienības valdes priekšsēdētājs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Juris Poga: “Ir divi viedokļi: pirmais – ka vecais nevar sadzīvot ar jauno, otrs – ka vērtīgs ir tas, kas ir patiess, savam laikam atbilstošs.” Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

– Jūlija nogalē notika diskusija par mūsdienu arhitektūras kvalitāti kultūrvēsturiskajā vidē. Vai par šiem diviem jēdzieniem – mūsdienu arhitektūru un vēsturisko vidi – jārunā kā par konfliktējošiem?

– Diskutējām par arhitektūras kvalitātes likumu. 1999.gadā parādījās arhitektu manifests valdībai un tautai, taču palika nesaklausīts. Tagad izrādās, ka šā manifesta nostādnes sakrīt ar Eiropā valdošajām. Kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā (ES) un esam kļuvuši par Eiropas Arhitektūras padomes locekli, Eiropas nostādnes esam iepazinuši tuvāk. Tās ir rūpes par dabu, par kvalitatīvu vidi, kurā dzīvo eiropieši.
ES uzsver, ka kultūrtradīcija saglabā identitāšu daudzveidību. Ir divi viedokļi: pirmais – ka vecais nevar sadzīvot ar jauno, otrs – ka vērtīgs ir tas, kas ir patiess, savam laikam atbilstošs. Vecpilsēta ir patiesa, jo būvēta savā laikā ar tā laika izpratni, ar senu būvniecības tehnoloģiju un toreiz lietotiem materiāliem. Jaunais būs patiess tikai tad, ja to cels atbilstoši mūsdienu sapratnei, ar jauniem materi-āliem un modernu tehnoloģiju. Jautājums ir par jaunā un vecā sadzīvošanu. Tā ir arhitekta spēja jauno integrēt vecajā. Vecais nenozīmē sliktu, bet gan tādu, kas pārdzīvojis daudzus gadus, sevi pierādījis un apliecinājis; pēc vecpilsētas Rīgu tagad atpazīst visā pasaulē. Ja jaunais ieiet šai vidē, tam jābūt ļoti kvalitatīvam un atbildīgam attiecībā pret veco. Notiek strīds par Rātsnamu, vai tas ir atbilstošs un patiess. Eiropā pašlaik uzskata, ka nevar atdarināt to, kas bijis.  

– Rīgas gadījumā, iespējams, aktuālāks ir jautājums par jaunu arhitektūru vēsturiskā vidē.

– Mūsu sabiedrība kopumā un liela daļa arhitektu šo uzdevumu nespēj ne formulēt, ne izpildīt. Jāpaiet laikam, kamēr sabiedrība uz pozitīvu piemēru pieredzes bāzes pieņems to, ka modernu ēku var būvēt vēsturiskā vidē. Jāredz, ka tiešām 21.gadsimta objekts labi saskan ar 19.gadsimta un senākiem objektiem. Vecrīgā pārsvarā ir ēkas, kas būvētas no 16. līdz 20.gadsimtam, un tās mēs uztveram kā vienotu ansambli. Tas ir Vecrīgas audums, kuru veido dažādu laiku uzslāņojumi. Šajā audumā īpaši nevajadzētu parādīties 21.gadsimtam, bet tas parādās – un parasti kā neveiksme. Ir arī veiksmes, taču tās mēs nepietiekami izceļam. Rīgas vēsturiskajā centrā jaunais ar veco labi sader, piemēram, Berga bazārā, pie Vecās Ģertrūdes baznīcas ir veiksmīga moderna biroja ēka. Taču var saprast bažas par jauno arhitektūru. Neveiksmes gadījumā tā ilgi ietekmēs vidi. Tāpēc arī prasības projekta izstrādes procesā ir augstākas.  

– Uzskata, ka krīze Latvijas arhitektūrā ir dziļāka, nekā spējam iedomāties. Izpratne par vērtībām ir neskaidra ne tikai sabiedrībai, bet arī arhitektūras radītājiem.

– Problēma ir nopietna. Daudz ko diktē pasūtītāju nauda. Pēc iepirkumu likuma valsts un pašvaldības interesēs var pirkt kādu izdevīgu arhitekta pakalpojumu, nevis arhitektūras kvalitāti. Taču šīs prasības likumdošanā jāmaina, lai parādītos vismaz kādi kritēriji un prasības pret arhitektūras kvalitāti. Tagad visu liekam uz arhitekta atbildību, bet noteiktu prasību nav. Mēs pat nevaram iespaidot arhitektu sagatavošanas līmeni.  

– Ar kādiem konkrētiem mehānismiem arhitektūras kvalitāti likumdošanā iespējams nodrošināt?

– Kvalitāte nav fizisks lielums, ko var izteikt skaitļos. To var novērtēt eksperti. Subjektīvi vērtējumi, salikti kopā, noved pie kopīga vērtējuma – līdzīgi kā, piemēram, daiļslidošanas vērtēšanā. Kas tad veido arhitektūras kvalitāti? Iepriekšējo gadu skolā dominē jēdzieni – proporcijas, kompozīcija, izteiksmes līdzekļi. Kritēriji ir arī konstruktīvisms, funkcionalitāte, ekonomiskums. Tagad ir parādījies jauns termins – ilgtspēja. Tāds, kas ilgi spēj kalpot. Vecrīga, Doma baznīca ir ilgtspējīgi projekti, kas pastāv gadsimtiem. Līdz ar to šajā jēdzienā koncentrējas atbildība, stabilitāte. Tas ir līdzīgi kā ar zemi, – varam to izmantot gan drīzai dārgākai pārdošanai, gan izveidot dārzu. Tāpat celtne var būt gan peļņas objekts, supermārkets, kas pastāvēs 10 līdz 15 gadu, tāda bezsejas arhitektūra, kas nav ilgtspējīga, gan skaistas, paliekošas celtnes.
Mēs sūdzamies par padomju laikiem, bet toreiz bija spēcīgas bremzes, tāpēc tapa maz vēsturiskajā vidē neiederīgu objektu. Tagad, kad prevalē tirgus ekonomikas kritēriji, tiem sekojot, varam zaudēt Rīgas centra vērtības. 

– Kāpēc, jūsuprāt, Rīgas vēsturiskajā centrā ir realizēts tik daudz apšaubāmas kvalitātes un lietderības projektu, pret kuriem visumā bija argumentēti iebildumi? Daudzos no minētajiem gadījumiem sabiedrībai nav skaidrs, kāpēc arhitektu profesionālās organizācijas nav spējušas šādu būvniecību apturēt.

– Var to emocionāli kritizēt, bet nav noteikumu, uz kuru pamata mēs varētu kaut ko apturēt. Reizēm esam iebilduši, un dabūjām dzirdēt, ka nezinām, ko gribam. Arhitektam ir jābūt neatkarīgam, bet mūsu apstākļos viņš vienmēr meklē kompromisu starp to, kā vajadzētu, un to, ko grib pasūtītājs. Tā iegūstam dažādas kvalitātes risinājumus, pret kuriem no juridiskā viedokļa nevaram iebilst. Tāpēc vajadzīgi labi izstrādāti arhitektūras kvalitātes noteikumi, kas līdzsvarotu ekonomisku kritēriju pašreizējo dominēšanu pār citiem, arī kvalitātes kritērijiem. 

– Vai gaidāmais arhitektūras kvalitātes likums mazinās problēmas būvatļauju izsniegšanas procesā, kas, kā secināts pērn publicētajā Klāva Sedlenieka pētījumā, iemieso labvēlīgu vidi korupcijai?

– Pētījumu nelasīju, bet dzirdēju atsauksmes. Mani pārsteidz secinājums, ka koruptivitātes līmenis ir zemāks nekā liekas. Tā ir koruptīva zona galvenokārt likumu nesakārtotības un daudzo pieļauto kompromisu dēļ. Plānošana ir viens no pamatnoteikumiem apbūvei konkrētā vietā. Ir iestrādes Rīgas vēsturiskā centra plānam, izstrādāts Rīgas attīstības plāna projekts, par tiem daudz debatē. Notiek daudz konkursu, bet vēl nav kvalitātes prasību, tāpēc ne vienmēr realizē labāko. Reizēm konkurss no arhitekta viedokļa ir neizdevies, bet procedūra ir veikta, un būvē tik augšā. Tas ir absurds. Kvalitātes likums būs arī pamats valsts iepirkuma kārtības pārskatīšanai. Kad konkursā ir apzināts, ko mums īsti vajag, tālāk var strādāt atbilstoši iepirkuma likumam, iepirkt pakalpojumu būvprojekta izstrādāšanai, būvniekus, un šai procesā dominēs laika un naudas faktori. Taču iepriekš ir jāformulē uzdevums, ko un kā būvēsim. Piemēram, valsts koncertzāli būvēs ļoti atbildīgā vietā, tāpēc jāizsver projekta kvalitāte, lai nesabojātu Daugavmalu un Rīgas centru. 

– Paļauties uz to, ka arhitektūras kvalitātes likums visu atrisinās, laikam gan nevar.

– Visu ar vienu rāvienu neatrisināsim, tāpēc jārunā par arhitektūras politiku. Tā ir priekšstatu maiņa. Luksemburgā, kur viss ir skaists un proporcionāls, arhitekti un valdība pauž bažas par krīzi un lielprojektu postošo ietekmi vēl vairāk nekā mēs šeit. Taču arī viņi grib nodrošināties pret tiem ar likumdošanu.
Rīgas vēsturiskā centra vērtība veidojās 19.gs. vidū, kad pilsēta izgāja ārpus mūriem, paplašinājās. Tie, kas regulēja celtniecību, vienkārši savilka ielas un noteica vienkāršus apbūves noteikumus, ne tik daudz arhitektoniskus, cik utilitārus, lietišķus, lai nodrošinātu ugunsdrošību, piekļūšanu ēkām, minimālu izsauļotību. Pa ielām gāja komunikāciju tīkli, bet daudz kas palika uz saimnieku sirdsapziņas. Šo noteikumu ietvaros esam ieguvuši gan eklektismu, gan jūgendstilu, nacionālo romantismu, funkcionālismu, mūsu koka celtnes – to, ko UNESCO atzina par pasaules mantojuma cienīgu. Starp citu, tik racionālu un senu ugunsdrošības noteikumu kā pie mums nav daudzās pilsētās. 

– Cik lielā mērā jauno ēku neiederību vēsturiskajā vidē nosaka modernu celtniecības materiālu pielietojums?

– Bieži minētā celtne blakus veikalam “Centrs” ir neveiksme. Bet biroju centrs pie Vecās Ģertrūdes baznīcas iederas harmoniski, un modernās stikla virsmas netraucē. Runa ir tikai par prasmi celtni harmonizēt ar apkārtni.  

– Vai ar kultūrvēsturiskajā vidē neiederīgiem apšaubāmas kvalitātes arhitektūras objektiem, kas Rīgas vēsturiskajā centrā jau uzbūvēti, sabiedrībai nāksies samierināties gadu desmitiem?

– Esmu redzējis arī labas gribas izpausmi: īpašnieks ievēroja, ka viņa pirms 10 gadiem celtā māja izskatās slikti blakus citām. Viņš rīkoja konkursu, lai arhitekti atrastu jaunu risinājumu. Kamēr tas nebūs pašsaprotami, ka mājai jāizskatās labi, nekāds likums neko nemainīs. Mēs ļoti gribam mainīt sabiedrības attieksmi, lai tā uzskatītu par pašsaprotamu labi sakārtotu telpu. Laba arhitektūra neradīsies, ja netiks gaidīta. 

– Vai joprojām pastāv draudi, ka nepārdomātas arhitektūras dēļ Rīgas vēsturisko centru var izslēgt no UNESCO pasaules kultūtvēsturiskā mantojuma saraksta? Iepriekšējās pilsētas domes pārstāvji apgalvoja, ka bažas ir pārspīlētas.

– Kad Rīgas centru iekļāva šajā sarakstā, Latvijas valsts un Rīgas dome uzņēmās zināmas saistības. Noteica datumu, līdz kuram izstrādās vēsturiskā centra plānu. Taču šajā datumā plāns nebija pat iesākts, amatpersonas aizbildinājās, ka būvvalde veic stingru uzraudzību. Reāli nekādu ierobežojumu celtniecībai nebija. Tagad šis termiņš pārcelts uz 2006.gadu, plāns ir jau gandrīz izstrādāts. Kopumā plāns kavējās tādēļ, ka pie mums ekonomiskajiem kritērijiem dod pārāk brīvu vaļu.  

– Kāda bijusi Rīgas domes sadarbība ar arhitektiem?

– Kad ieguvām neatkarību, politiķi uztvēra sevi kā tautas pārstāvjus, lēma, kā pašiem šķita labāk, un tikai vēlāk sāka domāt par plānveidību, par to, ka attīstības pasākumi ir ilgāki par vienas domes sasaukuma laiku. Būvvaldē blakus stāv jaunais pilsētas attīstības plāns un pēdējais padomju ģenerālais plāns, un būtisku atšķirību tajos nav. Padomju laikā daudz ko paredzēja, jauno tiltu vietas jau sen ir apzinātas. Tagad, realizējot pilsētai svarīgās būves, atklājas, ka daudzi “pa ceļam” esoši zemes gabali ir privatizēti. Ja tilts ir vajadzīgs pilsētai, kāpēc bija jāizdala zeme pie tā? 1995.gadā pieņēma pirmo pilsētas attīstības plānu, un ievēroju, ka par to interesējās gandrīz tikai nekustamo īpašumu speciālisti. Viņi centās iepirkt “baltos” zemes gabalus, turpmākās izpētes un plānošanas teritorijas, kas saistītas ar pilsētas nākotnes infrastruktūras objektiem, jo zināja, ka tās atpirks.

– Jauna aktualitāte ir Rīgas mikrorajonu iekšpagalmu apbūve. Vai arī tajā valda haoss?

– Zināmā mērā. Apbūvei ir vairāki tehniski parametri – apbūves piesātinājums, intensitāte un procents, saistīts ar fizikālām prasībām, piemēram, pietiekamu saules gaismu. Ir noteikti attālumi starp mājām, no autostāvvietām, vietas bērnu laukumiem. Taču lielas platības, piemēram, Purvciems, ir apbūvētas ekstensīvi, ir lieli nekopti laukumi starp mājām. Pozitīvs piemērs ir Ventspils, tur komunālais dienests par pilsētas naudu daudzdzīvokļu māju pagalmus labiekārto. Pašvaldībai ir jāsabalansē iedzīvotāju un pilsētas intereses. Ja tas nenotiek, izrādās – kāds pagalms ir privatizēts, tiek apbūvēts, un cilvēki protestē.  

– Pēdējos gados arvien retāk spriež par padomju tipveida blokmāju īsmūžību. Tagad par tām vairāk runā kā paliekošu pilsētas vaibstu.

– Šo māju celtnieciskā noturība ir labāka, nekā tiek stāstīts. Dreiliņu mājas 15 gadus nostāvēja bez jumta, bet to konstrukcijas ir pietiekami labā stāvoklī, lai gan iekšā bezpajumtnieki kurināja ugunskurus. Šiem namiem ir lieli siltumzudumi, slikta ventilācija, taču laiks tās nojaukt vēl nav pienācis. Līdz ar iestāšanos ES un energoresursu sadārdzināšanos pilsētām ir jāuzņemas rūpes par neprivatizēto māju siltināšanu un rekonstruēšanu, citādi mēs nonāksim pie pamestām zonām pilsētās.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv