Emocionālās atmiņas spēks un vājums

Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs Kalna Ziedos, turot cieņā mājas pirmā saimnieka muižas kalēja Jēkaba Dannenfelda piemiņu, ik gadus bagāti svin Jēkabdienu.

Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Šovasar ciemiņus sagaidīja senajās akmens velvēs iekārtotā izstāde “Vecās pils naudas pagrabs”, izstāžu namā atvērtā ekspozīcija “Raksts: nepazīstamā pasaule”, kuras autors ir Pļaviņās dzīvojošais mākslinieks Uldis Beķeris, un Preiļu podnieka Leona Cīruļa mazā keramikas cepļa atvēršana. Tas viss veidoja krāsainu fonu tradicionālajiem lasījumiem, kuru tēma šoreiz bija “Revolūcijas simtgade”.
Sarunu par Piektā gada notikumiem Aizkraukles apkaimē un visā Daugavas joslā ievadīja rakstniece Māra Svīre: “Tautas atmiņa glabā ne tik daudz faktus kā pārdzīvotās nojausmas, noskaņas, izjūtas. Manuprāt, toreiz pirms simt gadiem cilvēku pašapziņu modināja un mudināja galvenokārt ilgas pēc brīvības. Priekšgalā gāja skolotāji, inteliģence, kas cieta kultūras badu. Diemžēl revolūcija uzvandīja ne tikai labākās, bet arī sliktākās jūtas. Revolūcijai arvien ir gan cildenā, gan melnā puse. Bet bez revolūcijas arī nevar. Revolūcijai, radikālām pārmaiņām jānotiek katrā no mums. Arī šis laiks prasa daudz ko mainīt. Ja neļaujamies pārmaiņām, mēs neglābjami atpaliekam no dzīves.”
Lasījumos, ko vadīja muzeja direktore Regīna Paukšte, ar saviem atradumiem, pārdomām un secinājumiem iesaistījās Latviešu folkloras krātuves speciāliste Māra Vīksna, vēsturnieks Indulis Zvirgzdiņš no Madonas muzeja, rakstniece Lūcija Ķuzāne un vēl citi, jo ap muzeju izveidojusies dažādu nozaru lietpratēju, rosīgu novadpētnieku un atsaucīgu klausītāju saime.
“Nepierakstītas un nepublicētas, revolūcijas dalībnieku un vēsturisko notikumu aculiecinieku atmiņas vēl lidinās gaisā,” teica skolotāja Lidija Ozoliņa. “Atmiņa esot dzīva trijās paaudzēs, bet atmiņām vajadzētu papildināt vēstures monogrāfijas, jo vēsturi taču veido dzīvi cilvēki.”
Arī Piektais gads kļūst labāk saprotams, kad par to varam izlasīt ne tikai sēžu protokolus, bet arī anekdotes, ja pierakstītas gan smieklīgās, gan – kā uz to aicinājis folklorists Pēteris Birkerts – briesmīgās un šaušalīgās. Vācot ziņas biogrāfiskajam stāstam par Jūliju Dievkociņu, kas iznāca 1980.gadā, Lūcija Ķuzāne vēl satikusi vienu no tām bezbailīgajām meitenēm, kas nesušas nošautā skolotāja zārku, jo neviens no pieaugušajiem vīriešiem nav iedrošinājies to nest. Saglabājušās arī liecības par ķildām, kas izcēlušās, dalot baroniem atņemto mantu. Bet, kad uzvarēja reakcija, daudzi bijuši naski uz sūdzēšanos. Varbūt arī tāpēc tik grūti gājis ar atmiņu pierakstīšanu.
Kā pretsvaru ekskursam pa revolūcijas melno pusi Aizkraukles muzeja speciāliste Teiksma Gailīte bija veidojusi stāstījumu par Skrīveru stacijas priekšnieka palīgu Artūru Piegāzu, kas tika nošauts 1907.gadā. No 63 tā sauktajā Skrīveru-Kokneses prāvā apsūdzētajiem revolucionāriem divdesmit diviem piesprieda nāvessodu. Trīspadsmit no viņiem to aizstāja ar katorgu, bet Artūrs Piegāzs bija starp tiem deviņiem, kam nāvessodu izpildīja.
“Latvijas revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmatas” 1.sējuma 1.daļā, kas iznāca 1976.gadā, līdz ar īsām biogrāfiskām ziņām par Artūru Piegāzu publicēta viņa līdzgaitnieka Mārtiņa Graša atmiņu skice un divas vēstules, ko Artūrs pirms nošaušanas rakstījis vecākiem un māsai Emīlijai, kas bija dažus gadus jaunāka par viņu. Gatavojoties sava novadnieka Artūrā Piegāza 100.dzimšanas dienai, Teiksma Gailīte 1982.gadā tikusies ar viņa māsasmeitu Ernu Osi, kas muzejam vēlāk atsūtījusi arī otru, nekur vēl nepublicēto Emīlijai rakstīto vēstuli. Artūram Piegāzam bija tikai 25 gadi, kad lode izdzēsa viņa jauno dzīvību. Viņa atstātās vēstules šajā emocionāli piesātinātajā Piektā gada piemiņas stundā lasīja Aizkraukles ģimnāzija absolvents Arvis Ostrovskis.
Ar muzeja laipnu atļauju iepazīstinām mūsu lasītājus ar līdz šim nepublicēto vēstuli Emīlijai.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

Pēc labākās pārliecības

Rīgas guberņas Centrālcietumā
9.septembrī, 1907.gadā pulksten 11 naktī

Nu, mīļais, labais Emsi – dod ķepu – proščai!

Varbūt pēdējo nakti, labākajā gadījumā priekšpēdējo, tamdēļ steidzu Tev rakstīt pēdējās sveikas. Tu tak esi mans biedris, Tu mani saproti, Tev esmu stāstījis to, ko citiem nevienam, tamdēļ gribas vēl pēdējo reizi izrunāties. Uz satikšanos jau maz var pateikt, tamdēļ rakstu. Spriedums jau vakar pulksten 8 ir spēkā nācis, tamdēļ tagad jau skaitos pie viņas pasaules, tas ir, minerālu valstības. Es par to lietu neuztraucos, bet turpretī esmu tik mierīgs un vienaldzīgs, ka pašam brīnums. Saka, ka no nāves esot bailes, ka pēdējais laiks esot pilns moku. Nieki! Nekā tāda nav, tas ir kādas nervozas galvas izperinājums. Esmu gluži mierīgs, jūtos tāpat kā vienmēr, un no ciešanām nav ne runas. Netrīcēja ne nervs, kad sludināja nāves spriedumu, tikai pasmējos es. Netrīcēs nervs, domāju, kad sauks naktī uz nošaušanu. Domāju, dziedāsim gan mēs dūšīgi tai pēdējā nakts ceļojumā, un mūsu pēdējie cīņas saucieni būs skaļi. Ko sauksim, to Tu zini jau iepriekš, ir tikai viens, ko saukt.
Es uz nāvi skatos filozofiski jeb, labāk sakot, zinātniski – tā tikai vielu maiņa. Dabā jau nekas nezūd, bet tikai mainās un mainās mūžīgi un katru mirkli. Nāve būs tikai šāda pamatīga maiņa: tās vielas, no kurām es sastāvu, kuras izraisa manu dzīvību, līdz ar intelektuālām funkcijām, šīs vielas sadalīsies savās sastāvdaļās, izplūdīs zemes sastāvdaļās un, izejot caur vajadzīgo rindu maiņu, steigsies parādīties atkal dzīvības veidā, tikai citādā varbūt formā, un mūžīgā dabiskā dzīvības gaita atdabūs to, ko ar manu nāvi tā zaudē. Tāda tā lieta ir, tā tās vielas mainās, un tā no viņu maiņas ceļas un zūd dzīvības formas – tad saki, vai ir par ko uztraukties, no kā baidīties, ka mainās dzīvības forma, zināms, ka ne. Šī apziņa mani paceļ pār bailēm no nāves, un es viņas nevaru iedomāties un saprast.
Negribu teikt, ka man liels prieks aiziet no šīs skaistās pasaules uz to minerālu valsti, lai atkal atgrieztos cita formā! Nebūt ne! Turpretī ļoti gribētos vēl padzīvot šajā pašā formā, jo jūtu, ka par maz esmu baudījis dzīves ziedu!
Es uz dzīvi skatījos vienmēr kā uz kalpošanu, kā uz upurēšanos līdz pašaizliedzībai. Kaut ne reti esmu locījis ceļus elkiem, kaut ne ar reizi atradu to idealu, pēc kā tvīku, tomēr meklējis esmu pastāvīgi, meklējis pēc savas labākās pārliecības un ar pašaizliedzību, nereti atteikdamies no laimes, no baudām, no dzirkstošā dzīves prieka.
Tomēr tā bija kļūda. Es biju vienpusīgs. Vajadzēja tā dzīvot, ka katrā acumirklī koncentrētos cik iespējams daudz dzīves satura, ka šie mirkļi kā dārgakmeņu mozaīka sastādītu dzīvi, visu dzīvi, un katris no viņiem būtu vesela atmiņu jūra, vienalga, līksma vai sāpīga, vajag prast tā dzīvot, ka nav tukšu acumirkļu – tad nebūs žēl arī nejustas laimes. Katris vienaldzībā, garlaicībā, apātijā un žāvās pavadīts acumirklis ir noziegums. Strādāt un līksmoties, doties cīņā un plūkt ziedus katrā acumirklī – tā ir dzīve, īsta dzīve. Zināms, nav tagadējā kārtībā tas pilnam iespējams, tamdēļ jācīnās pret šo kārtību. Esmu laimīgs, ka jāmirst kā šīs cīņas kareivim, kaut gan vēl ko par maz paspēju padarīt.
Neatkārtošu savus uzskatus, tos Tu jau zini – atminies vienu manu vēstuli no pagājušās ziemas, tur runāju par to plaši. No manas lugas, ceru, var redzēt to pašu, tamdēļ būtu lieki runāt. Jā, pie tās pašas reizes par lugu. Kad pārrakstīsi, dosi drukā. Še klāt pielieku Tev pilnvaru par to lugu un tās izdošanu priekš gadījuma, ja tā būtu vajadzīga Tev kādreiz. Žēl, ka nepaspēju uzrakstīt vairāk kādus gabalus. Galvā vesels pūlis domu, kas laužas tikt izteiktas, bet netiks. Pirmais, gribētu rakstīt plašu kritiku par Nīčes filosofiju un buržuāzijas filosofiju vispār, tad vienu filosofisku gabalu “Strastji i ideali”, tad dzelzceļnieku sociālo un ekonomisko stāvokli aprakstīt zinātniskā rakstā un satīriski “Dņevņik Djavola”, norādot uz viņu psiholoģiskos štrihos, tad tālāk vēsturisku pārskatu par Baltijas revolūciju, līdz ar tiesiskām un ekonomiskām attiecībām gabalā “Vremja burj i natiska v Baltiji”, tad lugu “Položiteļnoje i otricateļnoje”. Šie gabali man tā reljefi galvā, gabalus varu citēt neuzrakstītus no galvas – bet paliks neuzrakstīti. Bet ir arī šai lietā apmierinājums – pasaule no tā neapgāzīsies, bet, ja arī sašķiebsies, gan gadīsies kāds, kas atšķiebj.
Nu tagad mana prāva būs galā. Tev par piemiņu no sevis atstāju kopiju no liecinieku izteikumiem apvainošanas aktā un spriedumā. Uz nākošo tikšanos lūkošu izdot vai tāpat caur kantori. Pēc tam Tu pati varēsi spriest par maniem darbiem, jo pati Tu par maz par viņiem zini. Tad vēl 2–3 burtnīcas pie Krauzes (viens vārds neatšifrēts) un 2 burtnīcas ir pilnas kantorī, domāju, ka būs atsūtītas no Centrālcietuma, tās paprasi, Tev izdos kopā ar citām manām lietām. Grāmatas atstāju tepat biedriem, kam katorga. Burtnīcās tajās ir konspekti no šā tā izlasīta un vienā daži “nabroski”, bet tos gan nevarēsi saprast, jo tīšām sarakstīju krustām šķērsām, lai sveša acs neko nevar uzzināt. Citas piemiņas nav Tev ko atstāt. Par pašu tiesas gaitu jau Tu zini – nebija nekas vairāk kā dumja komēdija. Notiesāja mani, kā redzēsi iz sprieduma uz 100.panta (par revolucionāras komitejas, kuras mērķis atdalīties no valsts, biedri) un uz 270.panta (par dzelzceļa saņemšanu savās rokās priekš tāda mērķa izvešanas kā atdalīšanās no valsts un patstāvīgas “Latvijas Republikas” dibināšanas). Kāds absurds! Neviens liecinieks neliecināja, ka es būtu runājis par Latvijas Republikas dibināšanu, bet tiem vīreļiem tas bija vajadzīgs, lai varētu tai lietai piedot šiku! Nu, čort s ņimi!
Sākšu atvadīšanās “ļebeģinuju pesņ”. Daudzi, daudzi būtu pazīstamu, kam gribētos rakstīt atsevišķi, bet laikam gan netikšu. Mārtiņam saki manas siltākās ardievas – ja tikai vien paspēšu, rakstīšu viņam atsevišķi, bet negalvoju, vai paspēšu. Hermīnei un citām Siseņ jaunkundzēm tāpat – mans sirsnīgākais paldies, par viņu pūlēm priekš manis un pēdējo sveikumu. Labprāt rakstīšu atsevišķi, ja tikai varēšu veikt. Spied no manis ķepas Mežans Marijai un Āboltiņ Emsim, lai dzīvo lielas. Izleju pār viņām tikpat bagātīgi visādus vēlējumus (kādu tikai viņām vajag) kā 2 gadus atpakaļ viņas pār mani lēja ūdens spaiņus, un es visam tam tikai piekritīšu, lai vēlas, ko grib. Sveicini Paulu Salu un citus, kas par mani interesējas – spiežu visiem roku un saku savas pēdējās ardievas. Ja par gadiem varbūt tiktos ar Kārkliņu un Degsni, tad nodod manas biedra sveikšanas kā kopējā darba atbalsi.
Tā, laikam būšu visas lietas likvidējis, varu vēl papļāpāt. Žēl, ka nevaru Tev atdot to visu, ko zinu, ko pats nedabūju izlietot, kā franču valodu, filosofiju, politisko ekonomiju etc., pavisam negribas tādas skaistas lietas stiept līdzi uz smiltaini. Bet vispāri, skaista būs tā padarīšana, tā pēdējā..., gulties ar cīņu biedriem iekš “bratskaja mogila”, tas tiešām ne katram izdodas. Tikai tos mājiniekus Tu lūko apmierināt. Ja nevar savādi, sastāsti par debess priekiem. Tu tak arī esi no šķesteru zortes, tādas lietas tak pieder Tev pie amata. Žēl man ir viņu, viņiem manis, bet nevaram viens otram līdzēt. Kad varētu viņi mani saprast, tad viņiem tā lieta pārietu vieglāki, bet kā lai viņi to iespēj! Lūko, Emsi, ieskaidrot! Ja tas nelīdzēs, tad laiks, kas visas brūces dziedē, dziedēs arī šo – jāapmierinās ar to. Vēl pēdējās ardievas Baldavam, Bumbēram un Verai. Spiežu visiem roku un Bumbieru jo karsti skūpstu. Nu vēl sveikas visiem mājiniekiem, visus skūpstu un lūdzos neskumt, nebēdāties par mani. Nu sveika arī Tu, Emsi! Tu man biji māsa un biedrs, tamdēļ divkārt sveika! Skūpstu Tevi, skatos acīs un spiežu roku! Zinu, Tu mani saproti un neraudāsi par mani. Sveika, ardievu, dzīvo laimīgi un priecīgi!

Artūrs