Vai vieninieks ir dzīvesveids, ko labprātīgi izvēlamies

Dr.habil.oec., profesors Oļģerts Krastiņš - "Latvijas Vēstnesim"

Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo ģimenēs. Vai ģimenes dzīve saista emocionāli, vai tā ir materiāli izdevīga, vai vienkārši - tāda ir sena tradīcija - ar skaitļiem to neviens nav pierādījis un laikam arī nepierādīs. Ģimeni veido un kopā satur visi minētie un vēl daudzi neminēti faktori. Ģimenes vērtību nevar izteikt ne latos, ne dolāros, ne kādās atzīmju ballēs. Vienkārši laimīgi ir tie, kuriem ir laimīga ģimene. Tomēr daudziem tās nav.

Kā rodas vieninieki un kas viņi ir?

"Vieninieks" ir tik ikdienišķs vārds, ka enciklopēdijās parasti to nepaskaidro. Latviešu valodas vārdnīcā (1987.g.) ir teikts tikai: "Tas, kas dzīvo, strādā, piedalās pa vienam." Mūsu pētījumā galvenā pazīme ir "dzīvošana pa vienam". Pārveidojot statistikā pieņemto "mājsaimniecības" definīciju, var teikt, ka vieninieks (-ce) ir persona, kas viena pati dzīvo vienā dzīvojamā vienībā (mājā, dzīvoklī u.tml.) un viena pati sedz savus uztura izdevumus. Vieniniekam var būt radi, draugi, paziņas, ja vien tie nedzīvo kopā un nav pilnīgi vai daļēji apvienojuši savus patēriņa budžetus. Vieniniekam nav jābūt vientuļniekam, kaut gan nereti viņš tāds kļūst.

Izsmeļošas ziņas par vieninieku skaitu, sadalījumu pēc dzimuma un vecuma grupām, tautībām, teritorijām, sociālām, izglītības un citām grupām dod tautas skaitīšanas. Kamēr pēdējās šā gada tautas skaitīšanas rezultātus vēl gaidām, nepieciešamo priekšstatu dod 1989.gada tautas skaitīšanas rezultāti. Tos var papildināt ar dažādiem pēdējo gadu izmaiņu vērtējumiem.

1989.gadā Latvijā kā vieninieki dzīvoja nedaudz vairāk kā 250 tūkstoši iedzīvotāju, kas bija 9,4% no visu iedzīvotāju skaita (1.tabula).

Bērnībā un agrajā jaunībā kā vieninieki dzīvo ļoti maz. 1989.gada tautas skaitīšanā vecuma grupā līdz 20 gadiem konstatēja tikai 1,7% vieninieku, arī galvenokārt jauniešu apakšgrupā. Vieninieku skaits un īpatsvars strauji pieaug nākamajā desmitgadu vecuma grupā (20-29 gadi), kad jaunieši dodas uz tālākām skolām vai darbavietām, pametot vecāku ģimenes, bet savas ģimenes visi vēl nav izveidojuši. Vismazāk vieninieku (ja neskaita bērnības gadus) ir 30-39 gadu vecuma grupā. Šajā vecumā gandrīz visi, kam tas lemts, ir izveidojuši savas ģimenes un audzina bērnus. Palielinoties vecumam, aug vieninieku skaits un īpatsvars, pirmo reizi valsts vidējo pārsniedzot 50-54 gadu vecuma grupā. No tiem, kuriem pāri 65, jau katrs ceturtais dzīvo kā vieninieks.

Vieninieki rodas, ģimenēm sarūkot vai izirstot. Pieaugušie bērni aiziet savā dzīvē, kāds no precētajiem mirst vai šķiras. Zināms skaits iedzīvotāju mūžu nodzīvo, nekad nestājušies laulībā.

Kā redzams 1.tabulā, līdz 49 gadu vecumam kā vieninieki vairāk dzīvo vīrieši, bet lielāka vecuma gados sieviešu vieninieču skaits dramatiski pārsniedz vieninieku vīriešu skaitu. Pēc 65 gadu vecuma no 100 vieniniekiem tikai 16-17 tolaik bija vīrieši, pārējās - sievietes. Līdz ar to arī kopumā divas trešdaļas no vieniniekiem ir sievietes.

Šo starpību galvenokārt izskaidro sieviešu garāks mūža ilgums. Pakārtota nozīme var būt tam, ka vīrieši aktīvāk cenšas nodibināt jaunu ģimeni, ja iepriekšējā zaudēta.

Deviņdesmitajos gados vieninieku skaits un īpatsvars noteikti ir pieaudzis. Pēc mājsaimniecību budžetu pētījuma vispārinātajiem datiem var vērtēt, ka 1999.gadā Latvijā bija ap 320 tūkstošiem vieninieku, kas ir 13,3% no iedzīvotāju skaita un 31,6% no mājsaimniecību skaita.

Galvenie faktori, kas palielināja vieninieku skaitu un īpatsvaru, varētu būt divi: 1) vidējā mūža ilguma diferencēšanās; vīriešiem tas ir samazinājies, bet sievietēm izmainījies maz, un 2) laulību šķiršanas intensitātes pieaugums.

Vai vieninieki ir turīgāki vai trūcīgāki?

Statistika nevar izsvērt un izvērtēt ģimenes un vienatnības emocionālos plusus un mīnusus. Skaitliskam raksturojumam padodas vienīgi dzīves materiālā puse, ko saucam par labklājību.

Lai raksturotu vieninieku labklājību uz sabiedrības vispārējās labklājības fona, noteikti ir jāizdala divas tipiskas vieninieku grupas: pensijas vecuma vieninieki (galvenā daļa) un jaunāki par pensijas vecumu.

Turpinājums - 2.lpp.

1.tabula

Vieninieku skaits un sastāvs 1989.gada tautas skaitīšanas laikā

Aprēķināts pēc: 1989.gada tautas skaitīšanas rezultāti Latvijā. Statistisku datu krājums. - R.:VSK, 1992.-64., 150.lpp.

Jaunākajiem vienatnība parasti ir pagaidu stāvoklis līdz savas ģimenes izveidošanai, viņu dzīvi lielā mērā aizpilda darbs, draugi, sabiedriskas aktivitātes. Pensijas vecuma vieniniekiem savu stāvokli mainīt ļoti grūti. Tā kā vairs nav arī darba, pamazām zūd draugi, vienatnība var pārtapt vientulībā. Tikai par šo grupu var jautāt virsrakstā teikto: vai tā ir nolemtība?

Par primāro labklājības rādītāju mājsaimniecību budžetu pētījumos uzskata rīcībā esošo ienākumu, rēķinot to vai nu uz mājsaimniecības locekli, vai pieauguša patērētāja vienību. Tā kā pēc Latvijā līdz šim lietotās patērētāju ekvivalences skalas pirmais pieaugušais mājsaimniecības loceklis tiek pieņemts par vienu patērētāja vienību, tad vieninieku grupās rādītāji, rēķinot uz personu un patērētāja vienību, sakrīt.

Kā redzams 2. tabulā, pensijas vecuma vieninieku rīcībā esošais ienākums ir ievērojami mazāks nekā vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās (pēdējo rēķinot uz patērētāja vienību). Vēl lielāka starpība ir pensijas vecuma un jaunāku vieninieku ienākumiem.

Taču noslāņošanās process aplūkojamās grupās notiek atšķirīgi. Pensijas, kaut arī ir izteikti nepietiekamas, tomēr nodrošina regulāru ienākumu. Tādēļ pirmo divu trīs labklājības deciļgrupu pensionāri nav tik nabadzīgi kā attiecīgo deciļgrupu iedzīvotāji citās sociālās un demogrāfiskās grupās. Taču, sākot ar ceturto piekto labklājības deciļgrupu, pensionāru ienākumi atpaliek no valsts vidējiem rādītājiem un īpaši no gados jaunāku vieninieku ienākumiem.

2.tabula

Rīcībā esošais ienākums pensijas vecuma vieninieku mājsaimniecībās, salīdzinot ar jaunāku vieninieku un visas Latvijas mājsaimniecību vidējo ienākumu, rēķinot uz patērētāja vienību mēnesī 1999.gada vērtības latos

Salīdzinot pensijas vecuma vieninieku ienākumus 1997.-1999.gadā, pārrēķinātus fiksētas 1999.gada vērtības latos, redzam, ka tie ir auguši. Straujāks pieaugums ir vērojams augstākās labklājības deciļgrupās, un zināmā mērā to var izskaidrot ar pilnu pensijas izmaksu strādājošiem pensionāriem 1999.gadā. Tā kā 2000.gadā strādājošiem pensionāriem izmaksā tikai daļu pensijas, šī tendence var mainīties. Tāpat jāņem vērā, ka sakarā ar pensionēšanās vecuma palielināšanu vieninieku sadalījums pensijas vecuma un jaunākos aplūkojamos gados ir salīdzināms tikai tuvināti.

Spriežot pēc to pensionāru daļas, kuru veido vieninieki, viņi noslāņojas daudz mazāk nekā pārējā sabiedrības daļa. Emocionālajiem uzbrukumiem presē tā sauktajām lielajām pensijām nav ekonomiska seguma. Par 200 latiem lielākas pensijas Latvijā ir piešķirtas tikai kādiem 3000 pensionāriem, kas nav vairāk par 0,5% no visu pensionāru skaita. Un kas ir 200 lati mēnesī pret 1-2-3 tūkstošiem, ko saņem dažādi pilnvarnieki, turklāt strādājot amatu savienošanas kārtībā?

Vieninieki ir pieticīgi

To sakām gan tikai par pensijas vecuma, nevis jaunākiem vieniniekiem, un teikto apstiprina patēriņa izdevumu struktūra. Pensijas vecuma vieninieku budžeta izdevumu daļā dominē trīs pozīcijas, kas ievērojami pārsniedz jaunāku vieninieku un valsts vidējo mājsaimniecību rādītājus: izdevumi uzturam, maksa par mājokli un komunālajiem pakalpojumiem, kā arī par medicīnisko aprūpi un zālēm (3.tabula). Par pirmajām divām grupām jau esam runājuši iepriekšējos rakstos, bet par ārstēšanās izdevumiem ir lietderīgi minēt papildu skaitļus.

Vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās, rēķinot uz patērētāja vienību, 1999. gadā medicīnai izdeva Ls 2,94 (jeb 3,8% no visiem patēriņa izdevumiem), taču pensijas vecuma vieninieki šiem mērķiem bija spiesti izdot Ls 5,56 (jeb 7,9% no saviem patēriņa izdevumiem). Un tas tālu nenodrošināja sanitāri higiēnisko komfortu, īpaši runājot par zobu labošanu un protezēšanu.

Aprēķinot pensionāru vieninieku papildu izdevumu lielumu minētajās trīs obligāto un pusobligāto izdevumu grupās, varētu mēģināt pamatot, kādam būtu jābūt viņu ekvivalences koeficientam patērētāju vienību aprēķināšanas skalā.

Protams, mūsu oponenti var iebilst, ka citās izdevumu pozīcijās pensionāru dzīve ir lētāka nekā vidēji. Piemēram, kam viņiem vairs izglītība? Pensionāriem vieniniekiem patiešām šajā grupā izdevumu nav. Vai viņiem vajag izdevumus atpūtai un kultūrai? Patiešām pensionāru izdevumi šiem mērķiem turpat divas reizes mazāki nekā citiem. Var valkāt vecās drēbes un apavus! Arī šeit pensionāru izdevumi aprobežojas ar pusi no tā, ko izdod pārējie. Tas pats ar transporta izdevumiem. Vēl lielāka izdevumu starpība par sabiedrisko ēdināšanu, viesnīcām, ceļojumiem. Bet vai tā vajadzētu? Vai tie, kas izaudzinājuši mūsdienu jauno paaudzi (pensionāru lielākā daļa!) vai vismaz sastrādājuši tos īpašumus, ko citi tagad privatizē (ja bērnu pensionāriem nav bijis), ir jāsūta dzīvot "pirtiņā", kā to nereti darīja pagājušajā gadsimtā? Domājam, ka jaunajai tūkstošgadei tas godu nedara!

Bet, ja ar optimismu un mazu humora devu, tad no nabadzības ir arī savs labums. Vientuļie pensionāri mūsdienās alkohola un tabakas iegādei izdod tikai pusi no tā, ko valsts iedzīvotāji vidēji un tikai trešdaļu no tā, ko izdod gados jaunāki vieninieki.

Agrāk karikatūrās katram vecam vīram iezīmēja pīpi zobos, bet vecākai tirgus sievai - "kaļķīti". Tagad zinošs mākslinieks tā nedarīs. Tagad cigareti liks mutē skolas puikam un prezervatīvu paciņu bikšu kabatā. Katram laikmetam ir sava atribūtika, par ko pasmieties. Bet dažreiz smiekli nenāk.

3.tabula

Patēriņa izdevumu struktūra pensijas vecuma vieninieku mājsaimniecībās, salīdzinot ar jaunāku vieninieku un visas Latvijas mājsaimniecību vidējo patēriņa izdevumu struktūru, procentos

x) Patēriņa izdevumi sakārtoti to īpatsvara dilstošā secībā vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās.