Lai satiksmē vienmēr līdzvērtīgs braucējs un gājējs

Alnis Jirgens, Iekšlietu ministrijas Valsts policijas Ceļu policijas pārvaldes priekšnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

— Satiksmes negadījumiem un šajā sakarā arī Ceļu policijas pārvaldei pēdējā laikā pievērsta īpaša sabiedrības uzmanība. Kāda ir statistika par pēdējo mēnešu satiksmes negadījumiem, par bojāgājušo skaitu?

— Vispirms es gribētu teikt, ka satiksmes drošība, satiksmes negadījumu skaits nav atkarīgs tikai un vienīgi no Ceļu policijas. Satiksmes drošība ir vairāku elementu kopums: ceļš, satiksmes dalībnieks, transporta līdzeklis un vide, kurā tas viss norisinās. Un šajā sakarībā jāsaka, ka Ceļu policija šo kustību kontrolē gan ar skaidrojošo darbu, gan ar piespiedu līdzekļiem zināmā mērā ietekmē, lai satiksmes dalībnieki ievērotu ceļu satiksmes noteikumu prasības. Un tādēļ nekādā gadījumā es negribu teikt, vai mūsu valstī šajā ziņā ir labi vai slikti. Tas ir vai nu nopelns, vai arī Ceļu policija kaut ko vēl līdz galam nav izdarījusi.

Pēc statistikas datiem, šā gada astoņos mēnešos, līdzīgi kā pērngad, smago satiksmes negadījumu skaits, kuros cilvēki guvuši ievainojumus vai gājuši bojā, ir samazinājies. Tāpēc it kā varētu teikt, ka satiksmes drošība ir uzlabojusies. Astoņos mēnešos negadījumos ir gājuši bojā 348 cilvēki, 3463 guvuši ievainojumus. Kopējais satiksmes negadījumu skaits ar cietušajiem ir 2822. Visi šie trīs skaitļi ir ar mīnusa zīmi salīdzinājumā ar pagājušo gadu.

— Ja negadījumu skaits ir samazinājies, tad kādēļ par šo problēmu pašlaik runā vairāk nekā jebkad agrāk?

— Acīmredzot tādēļ, ka ir diezgan daudz satiksmes negadījumu, kuros vienlaikus guvuši traumas vai gājuši bojā vairāki cilvēki. Gadījumi, kuros cieš viens divi cilvēki, it kā paliek neievēroti, žurnālisti tos atsevišķi neuzskaita. Tajā pašā laikā, ja cieš vairāki cilvēki, tas uzreiz nokļūst redzeslokā, lai gan statistiku veido nevis šie atsevišķie negadījumi, kuros ir daudzi cietušie, bet visi kopumā. Un te nu jāteic, ka mēs atrodamies vienā no sliktākajām vietām Eiropā. Tātad — ir daudz ko darīt. Un, ja prese, radio, un televīzija satiksmes nelaimes gadījumiem esam pievērsuši lielu uzmanību, tad par to jāsaka paldies. Šeit jau ir atklājušās daudzas lietas, kuras ir saistītas ne tikai ar Ceļu policijas darbu vien. Tā, piemēram, ir autovadītāju apmācība.

— Acīmredzot nevar sacīt, ka autoskolas strādā godprātīgi?

— Ir jau izvirzīts jautājums, ka nākamie autovadītāji autoskolās negūst šajā jomā tādu izglītību, kādu viņiem vajadzētu saņemt. Viņus pietiekami daudz nemāca par jautājumiem, kā vajadzētu rīkoties kritiskās situācijās, kāda ir autovadīšanas kultūra. Par to diemžēl neviens nerunā. Autoskolās vajag tikai iegaumēt atbildes uz jautājumiem un nokārtot eksāmenu.

— Vai ir lietas, kas var ietekmēt satiksmes negadījumu rašanos, bet nav atkarīgas no Ceļu policijas?

— Jā, protams. Satiksmes organizācijas jautājumi, ceļa zīmju izvietojums, baltās strīpas uz ceļiem. Par to nav atbildīga Ceļu policija, bet gan citas institūcijas, pirmkārt, pašvaldības, otrkārt — Satiksmes ministrijas attiecīgās institūcijas. Un tagad šis jautājums tiešām arvien vairāk tiek akcentēts.

— Sabiedrība lielā mērā akceptē, ka cilvēks, izdzēris divas trīs glāzītes alkohola, sēžas pie automašīnas stūres. Reizumis līdzbraucējs akceptē arī atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu. Kā, jūsuprāt, cīnīties ar šo autovadītāju visatļautību?

— Jā, sabiedrība to akceptē. Sabiedrībai pret šādiem gadījumiem nav negatīvas nostādnes. Bet rezultātā autovadītāji izdara pārkāpumus un izraisa satiksmes negadījumus. Vispirms ir jābūt sabiedrības negatīvai nostājai. Turklāt mašīnā parasti brauc vairāki cilvēki. Ko šie cilvēki domā? Vai viņiem neienāk prātā, ka šoferis riskē ar viņu veselību un dzīvību? Un, ja runājam par alkohola lietošanu... Parasti jau cilvēks viens pats to nelieto, bet lielākā vai mazākā kompānijā. Tātad kāda ir šīs sabiedrības nostādne pret konkrēto cilvēku, kurš pēc laika sēdīsies pie automašīnas stūres? Tajā pašā laikā es gribētu teikt, ka pēdējā gada vai pusotra laikā stāvoklis uz ceļiem nenoliedzami ir mainījies uz labo pusi, ja runā par braukšanas kultūru. Agrāk ļoti daudzi vadītāji uzskatīja, ka pārsniegt ātrumu, turklāt ļoti to pārsniegt, ir normāli, un nereti presē sabiedrībā pazīstami cilvēki izteicās, ka, braucot ar lielu ātrumu, viņi relaksējas, atbrīvojas no stresa un šī ātrā braukšana viņiem sagādā baudu, bet pašlaik ļoti reti kāds izsakās, ka patīk ātri braukt un tādēļ viņš pārsniedz atļauto ātrumu. Un arī uz ceļiem mēs arvien mazāk novērojam tādus gadījumus. Kāpēc? Var teikt, ka šeit zināmā mērā ir palīdzējis Ceļu policijas materiāli tehniskais nodrošinājums, jo aptuveni pirms pusotra gada mēs saņēmām jaunos radarus, ar kuriem ātrumu var fiksēt, ne tikai atrodoties vienā stacionārā vietā, bet arī no pretimbraucošas mašīnas. Pašlaik jau mums ir arī tādi radari, kas var fiksēt ātrumu gan priekšābraucošai mašīnai, gan mašīnai, kas brauc no aizmugures. Zināmā mērā arī tas ietekmē braukšanas ātruma ievērošanu.

Ja runājam par to, ka joprojām ļoti daudz avāriju notiek alkohola reibumā, tad zināmā mērā stāvoklis tomēr ir uzlabojies. Mēs tagad mazāk aizturam autovadītājus, kas pie stūres sēdušies pēc alkohola lietošanas. Un arī dzērumā izraisītu avāriju kļuvis nedaudz mazāk. Kādēļ tā? Tādēļ, ka visi zina: ceļu policistiem gandrīz katrā patruļmašīnā ir aparatūra, ar kuru var pārbaudīt alkohola reibuma pakāpi arī turpat uz ceļa. Nav vairs tāds stāvoklis: ja, vienu iereibušu autovadītāju aizvedīs pie ārstiem, uz ceļa vairs nebūs neviena policista. Arī šī aparatūra tātad dod zināmu ietekmi. Taču galvenais nenoliedzami ir cilvēku pašu, sabiedrības attieksme.

— Pašlaik izskanējis arī tāds viedoklis: ja cilvēks vairākkārt atradies pie stūres alkohola reibumā, autovadītāja tiesības viņam vajadzētu atņemt uz mūžu. Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt soda mēram par šādu pārkāpumu?

— Te būtu jārunā par dažādām lietām. Pirmkārt, ja gada laikā cilvēks atkārtoti braucis alkohola reibumā, tad, protams, šādā gadījumā iestājas kriminālatbildība. Un jau tagad par to ir paredzēts sods. Ja cilvēks gada laikā ir vairākkārt atradies pie stūres alkohola reibumā, viņš var saņemt pat cietumsodu. Vai arī viņam uz ilgu laiku var atņemt autovadītāja tiesības. Tātad — šāda veida sods jau ir paredzēts. Varbūt pašlaik vajadzētu runāt par tā dēvētajiem fiksētajiem sodiem. Jo ļoti bieži cilvēki, kuru darbs ir saistīts ar braukšanu, uzskata, ka, pieķerot pārkāpumā, darbs būs aizsarglīdzeklis, lai izvairītos pat no visbargākā soda — no autovadītāja tiesību atņemšanas uz ilgāku laiku. Daži tādos gadījumos stāsta par slimiem vecākiem, kuri dzīvo laukos, kuriem jābrauc palīgā, stāsta par maziem bērniem, kuri jāved uz skolu vai bērnudārzu. Ja tiks atņemtas autovadītāja tiesības, viņus atlaidīs no darba. Protams, no vienas puses, tīri cilvēcīgi to var saprast. Taču, no otras puses... Neviens šim cilvēkam nav lējis mutē alkoholu ar varu. Pats viņš to ir dzēris, pats ir zinājis, uz ko iet. Ja būs fiksētie sodi atkarībā no alkohola līmeņa asinīs, vairs nebūs iespēju cerēt uz mīkstāku soda mēru. Kas attiecas uz autovadītāja tiesību atņemšanu uz mūžu... Arī tajās valstīs, kurās ir šādi ļoti stingri likumi, stingras prasības, tomēr ir paredzēts, ka cilvēks pēc kāda laika varētu sākt ārstēšanās kursu, lai izārstētos no alkoholisma, un atkal, nokārtojis eksāmenus, saņemtu autovadītāja tiesības.

Manuprāt, būtu ļoti svētīgi ieviest kārtību, — ja autovadītājs pie stūres atradies alkohola reibumā, tad viņam obligāti ir jāiziet pārbaude pie narkologa. Pašlaik šis jautājums tiek skatīts, domāju, ka tuvākajā laikā arī valdībā to akceptēs un nodos izskatīšanai un likuma grozījumiem Saeimā. Visos gadījumos, kad cilvēks būs vadījis automašīnu alkohola reibumā, viņš tiks pārbaudīts pie narkologa. Cik zinu, Satiksmes ministrijā un Labklājības ministrijā risina jautājumu, ka arī jaunajiem vadītājiem, kuri vēlēsies iegūt braukšanas tiesības, nāksies iziet narkologa pārbaudi, lai izslēgtu situāciju, ka alkoholiķis vai narkomāns saņem autovadītāja tiesības.

Ļoti satrauc situācija ar narkotiku lietošanu. Šā gada astoņos mēnešos ir aizturēti 96 autovadītāji, kuri lietojuši narkotikas. Pagājušā gada divpadsmit mēnešos tika aizturēti deviņdesmit seši. Šogad būs vēl vairāk. Diemžēl Latvijā, tāpat kā citās valstīs, nav ticamas aparatūras, lai turpat uz ceļa varētu pārbaudīt, vai vadītājs atrodas narkotiku ietekmē. Somijā pašlaik tiek veikta starptautiska pārbaude, gada beigās būs rezultāti, un, iespējams, radīsies kādas cerības, kā šo narkotiku lietošanu uz ceļa konstatēt. Pagaidām nākas vadīties vienīgi no vizuālā iespaida — kā cilvēks izskatās, kā runā, kāda ir viņa reakcija. Pēc acīm un pēc mēles var pateikt, vai cilvēks ir turams aizdomās par narkotiku lietošanu, atrodoties pie stūres.

— Vai bargāks sods par automašīnas vadīšanu alkohola reibumā neradīs vēl lielākas iespējas "atpirkties" no ceļu policistiem? Jau tagad daudzi cilvēki jūtas nodrošināti pret varbūtēju sodu un pat lepojas, ka ar "piecīti" vai "desmitnieku" no policista atpirksies. Protams, šeit, tāpat kā par autovadīšanu alkohola reibumā, jārunā par sabiedrības attieksmi. Sabiedrība visnotaļ akceptē kukuļdošanu ceļu policistam, nemaz neuzskatot, ka tā, tāpat kā kukuļņemšana, ir sodāma rīcība.

— Cik nu tās runas par atpirkšanos ir pamatotas. Jā, nenoliedzami, atsevišķi gadījumi ir zināmi. Arī nesen par negodīgu rīcību kādā lauku rajonā tika aizturēts viens ceļu policists. Ir gadījumi, kad Ceļu policijas darbinieki uz aizdomu pamata no darba ir atbrīvoti. Bet te, kā jūs pati teicāt, ir arī jautājuma otra puse. Arī šeit būtu jārunā par sabiedrības attieksmi pret krimināllikuma ievērošanu. Jau tagad Krimināllikumā ir paredzēts sods. Un, ja sabiedrībā būs negatīva attieksme un sapratne, ka nedrīkst dot kukuli, ka par to arī devējam draud sods, tad šo gadījumu nebūs. Diemžēl sabiedrība pat nekautrējas par to, ka dod kukuli ceļu policistam, nekautrējas par to arī runāt. Ir jābūt sabiedrības nostādnei, attieksmei pret to, ko nedrīkst. Arī ar braukšanas ātruma pārsniegšanu savulaik daudzi cilvēki lepojās.

Domāju, ka tā vairs nav tāla nākotne, kad ceļu policisti vairs neiekasēs ar kvītīm soda naudu uz ceļa. Pašlaik ir tā: ceļu policists ir apturējis kādu autovadītāju (kaut vai varbūt par braukšanu bez drošības jostas), kurš maksā soda naudu. Bet mēs taču neredzam, vai policists dod pretī kvīti. Un šķiet, kā gan tā — policists ņem naudu. Parādās negatīvas emocijas. Tādēļ soda naudas iekasēšana uz ceļa ir jāizbeidz. Ja autovadītājs dos policistam naudu, tas būs mēģinājums dot kukuli. Jau tagad ir likumprojekti, kuros teikts, ka mēģinājums dot kukuli būs ļoti bargi sodāms. Šis jautājums jārisina ne tikai Ceļu policijai, bet arī sabiedrībai.

— Arī gājēji, pārejot ielu neparedzētā vietā vai pie sarkanās gaismas, nav bez grēka. Savulaik miliči rūpējās, lai nedisciplinētos gājējus sodītu. Un vēl. Gājējs nebūt nav drošs, pārejot ielu pie luksofora zaļās gaismas, kuru autovadītāji bieži ignorē, arī pagriezienos brauc strauji.

— Ja runājam par to, kā gājēji ievēro ceļu satiksmes noteikumus, tad šajā jautājumā ir daudz darāmā. Kaut kas jau tiek darīts, vienīgi varbūt ne tik lielā apjomā, kā mēs vēlētos. Ir sodīti gājēji — ar soda naudām, ar protokoliem. Protams, skaits ir salīdzinoši neliels, un jautājums jārisina tālāk. Ja runājam par autovadītājiem, tad šogad ir veikts diezgan daudz plānoto kontroļu. Piemēram, arī pagājušajā nedēļā ceļu policisti vēroja, kā pie gājēju pārejām šoferi ievēro noteikumus. Šādos reidos mēs bieži aicinām piedalīties arī žurnālistus. Ko autovadītāji pārkāpuma gadījumos atbild? Esot spīdējusi saule un neesot redzējuši luksofora gaismu vai gājēju. Faktiski viņi nejūtas vainīgi. Šeit mums ir jāstrādā un autovadītāji jāaudzina. Par gājējiem... Diemžēl viņi uzskata, ka satiksmes noteikumus var neievērot, nedomā par savu drošību. Un šajā sakarā, lai satiksmes negadījumos mazāk ciestu bērni, sevišķi lauku rajonos, tumšā laikā, mēs jau pagājušajā gadā izdalījām bērniem gaismas atstarojošus kulonus. Arī šogad esam tos pasūtījuši, un ceru, ka jau pavisam drīz saņemsim 35–40 tūkstošus kuloniņu, kurus izdalīsim lauku rajonu bērniem, lai viņi tos piekarinātu pie skolas somām un būtu labāk saredzami. Pašlaik gājējiem un velosipēdistiem bieži šķiet: ja es redzu mašīnu, kāpēc tad tā neredz mani!? Zināmā mērā mūsu darbu ietekmē materiāli tehniskais nodrošinājums. Kuloniņi maksā naudu, informatīvās lapiņas arī.

Šā gada sākumā tika apstiprināta Ceļu satiksmes drošības nacionālā programma. Tajā ir ierakstīts, kas būs jāveic visām institūcijām, visām ministrijām. Diemžēl nevienā punktā nav ierakstīts, ka ir paredzēti budžeta līdzekļi. Nav plānotu līdzekļu, lai varētu iegādāties attiecīgu tehniku, lai daudz ko varētu darīt. Lai varētu, piemēram, uzstādīt ielās automātiskos radarus, kas fiksētu autovadītāju, kurš braucis ar ļoti lielu ātrumu. Fiksēts — un nekādu jautājumu. Mēs zinām krustojumus, uz kuriem diezgan bieži notiek ceļu satiksmes negadījumi. Viens no iemesliem: vadītājs brauc pie aizliedzošā signāla. Ja to fiksētu fotokameras, videokameras, nevarētu vairs būt strīdu. Bet... vajadzīgi līdzekļi.

— Vai skolās, īpaši pirmajās klasēs, māca ceļu satiksmes noteikumus?

— Skolās šīs mācību stundas nav obligātas, un tas ir ļoti liels mīnuss. Ja būtu obligātas nodarbības bērniem, viņi zinātu, kā uzvesties uz ielas ar velosipēdiem, ar skrituļslidām un skrituļdēļiem, zinātu, kā drīkst pāriet ielu.

— No kā atkarīgs, lai ceļu satiksmes noteikumi skolās būtu obligāts mācību priekšmets?

— Pirmkārt, no Izglītības un zinātnes ministrijas. Protams, ceļu policija var reizi vai divas reizes gadā rīkot akcijas, kā mēs to darām septembrī, sevišķi pirmajā nedēļā, kad pie skolām kontrolējam, kas notiek. Visu gadu mēs to nevaram darīt. Ceļu policija katru gadu skolās rīko konkursus. Arī tagad oktobrī vairākos rajonos notiks konkursi 5.–8.klašu skolēniem ceļu satiksmes noteikumu zināšanu pārbaudē. Taču tie ir tikai atsevišķi pasākumi. Ar skolēniem vajadzētu runāt regulāri, mācību stundā. Reiz mums skolās mācīja, kā pāriet ielu, no kuras puses apiet tramvaju vai trolejbusu. To vajadzētu darīt arī tagad.

Armīda Priedīte,

"LV" korespondente