Profesionālā orientācija Latvijā – bērna autiņos

Šā gada uzņemšanas statistika Latvijas augstskolās liecina, ka, tāpat kā visus neatkarības gadus, studētgribētāji priekšroku devuši sociālajām zinātnēm.

Profesionālās izglītības attīstības aģentūras direktore Dita Traidās Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Latvijas Universitātē komunikāciju zinībās uz vienu budžeta vietu pretendē 132 studētgribētāji, politologos – 32. Rīgas Tehniskajā universitātē konkursi ir daudz pieticīgāki, izņēmums gan ir studiju programmas, kuru beidzēji nākotnē cer apkalpot strauji plaukstošo nekustamā īpašuma tirgu. Bet, piemēram, inženiertehnikas, mehānikas un mašīnbūves programmā uz 21 budžeta vietu pieteikušies 46 pretendenti, ražošanas tehnoloģijas programmā konkursa vispār nav – uz 25 budžeta vietām pieteikušies vien 11.
Tas apstiprina Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājas Baibas Rivžas intervijā “Latvijas Vēstnesim” (26.07.2005.) teikto, ka nepietiek ar budžeta skaita palielināšanu vien tajās programmās, kas svarīgas tautsaimniecības attīstībai. Jābūt studentiem, kas šīs vietas aizpilda, tādēļ īpaši aktuāls ir jautājums, kā vidusskolas absolventu aizdabūt uz šīm fakultātēm, ja jaunieša brīvā griba un brīvās izvēles tiesības viņu aicināt aicina studēt ārēji tik pievilcīgās sabiedriskās attiecības vai lielu peļņu sološo jurisprudenci.
Šos izplatītos viedokļus par prestižajām un ienesīgajām profesijām nav mainījusi nedz masu medijos izskanējusī informācija par atsevišķu jomu speciālistu pārprodukciju, nedz valdības skaļi paustās bažas par profesionāļu trūkumu eksportspējīgās, tātad valsts attīstībai vitāli nozīmīgās nozarēs.
Tādēļ aizvien vairāk sāk runāt par profesionālās orientācijas nepieciešamību skolās. Mūsu valstī par šo darbu atbildīgas divas ministrijas – Labklājības un Izglītības un zinātnes. Labklājības ministrijas pārraudzībā esošā Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūra strādā ar pieaugušajiem bezdarbniekiem, palīdzot tiem izdarīt izvēli, par ko tad pārkvalificēties. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzītās Profesionālās izglītības attīstības aģentūras (PIAA) mērķauditorija ir skolēni un studenti.

Divi miljoni latu profesionālajai orientācijai

“Latvijas Vēstnesis” PIAA direktorei Ditai Traidās jautāja, vai līdzšinējo profesionālās orientācijas darbu var uzskatīt par sekmīgu, vai aģentūrai nav jāuzņemas līdzatbildība par skolēnu izvēli.
D.Traidās skaidro, ka profesionālā orientācija, kā jebkurš cits valstisks pasākums, ir strādājusi un strādā tik, cik valsts tam atvēl finansējumu. Aģentūras direktore stāsta, ka mūsu valstī profesionālā orientācija par atbalstāmu aktivitāti un valstisku prioritāti kļuvusi tikai pēc Latvijas iestāšanas Eiropas Savienībā (ES), kad parādījās iespēja to finansēt no ES struktūrfondu līdzekļiem. Izglītības un zinātnes ministrija, piedaloties Nacionālā attīstības plāna izstrādē, profesionālo orientāciju noteica par vienu no savām prioritātēm.
Darbs, kuru saprotam kā skolēnu informēšanu skolās par izglītības iespējām, darba tirgu, profesiju perspektīvām, līdz šim un vēl joprojām notiek vienīgi ar izglītības pārvalžu un pašvaldību atbalstu, stāsta D.Traidās. Šis pasākums netiek finansēts no valsts budžeta.
Šis apgalvojums ir pretrunā ar Ministru prezidenta padomnieces sociālajos jautājumos Ilzes Stobovas teikto, ka valsts iegulda profesionālajā orientācijā divus miljonus latu, taču neviens nav izvērtējis atdevi. D.Traidās atklāj, ka divi miljoni latu nāk no ES struktūrfondiem, jo valsts līdz šim šajā darbā budžeta līdzekļus nav ieguldījusi. Par šo naudu tiek finansētas divas aktivitātes. Viens miljons latu paredzēts nacionālā plāna izstrādei profesionālajā orientācijā un otrs miljons – atklātajiem projektu konkursiem. Tā kā abi pasākumi vēl ir tapšanas stadijā, gaidīt atdevi ir pāragri.
Nacionālais plāns paredz četras aktivitātes. Pirmkārt, studiju programmas augstskolām izstrādi, jo šobrīd Latvijā nav neviena profesionālās orientācijas speciālista ar augstāko izglītību. Otrkārt, mācību un metodiskie bukletu sagatavošanu par profesionālo orientāciju skolotājiem – klašu audzinātājiem. Treškārt, tiks apmācīti 3700 skolotāju (daļa jau mācās), lai viņi spētu par šiem jautājumiem runāt stundās ar saviem skolēniem. Un, ceturtkārt, šī nauda paredzēta nacionālo datu bāzes izveidei par izglītības iespējām mūsu valstī.

Trūkst informācijas par darba tirgu

D.Traidās uzsver: ja līdz šim nav bijis attiecīgi izglītotu profesionālās orientācijas speciālistu un valsts nav finansējusi skolēnu izglītošanu skolās par darba tirgu, tad nav nopietni runāt, ka šajā laikā veikts kāds profesionāls orientācijas darbs. PIAA gan tikusi izveidota pirms desmit gadiem, 1995.gadā.
Likumsakarīgs ir jautājums, ar ko tad aģentūra visu šo laiku ir nodarbojusies. D.Traidās stāsta, ka aģentūra tika izveidota citiem mērķiem – PHARE projektu administrēšanai un reformu sagatavošanai profesionālajā izglītībā, kā arī programmas Leonardo da Vinci apsaimniekošanai, ar ko aģentūra nodarbojas vēl joprojām. Tā ka aģentūra visu savas darbības laiku ir strādājusi ar Eiropas naudu, jo, kā atzīst D.Traidās, valsts budžeta ieguldījumi šajā jomā bijuši tik minimāli, ka to apsaimniekošanai neviens aģentūru neveidotu.
Pašlaik galvenais skolēnu palīgs, lai izdarītu izvēli, ko studēt, ir aģentūras paspārnē tapušais Profesionālās orientācijas informācijas centrs (izveidots par Eiropas naudu), kura uzdevums ir nodrošināt informāciju par izglītības iespējām Latvijā ne tikai mūsu skolēniem, bet visiem profesionālās orientācijas speciālistiem Eiropas Savienības dalībvalstīs. Taču informācija vien nav profesionālā orientācija, kas ir ļoti daudzveidīgs pakalpojums. Tā kvalitatīvu sniegšanu spēs nodrošināt vien speciālisti ar augstāko izglītību, kā arī apmācību izgājušie klašu audzinātāji. Taču šādus speciālistus var sagaidīt ne agrāk par 2007.gadu.
Kā atgādina D.Traidās, profesionālajā orientācijā vissvarīgākā ir nevis informācija par izglītības iespējām, bet gan par darba tirgu. Proti: kādas ir nozaru attīstības perspektīvas, cik speciālistu būs nepieciešams, cik viņi pelna. Diemžēl, kā uzskata aģentūras direktore, šādu informāciju sniegt nevar neviena no iesaistītajām institūcijām – nedz Ekonomikas, nedz Labklājības, nedz Izglītības un zinātnes ministrijas. Tāpēc nedrīkst vienu pašu Izglītības un zinātnes ministriju vainot par speciālistu pārprodukciju vienviet un darbaroku trūkumu citviet. Minētā ministrija negatavo un nevar sniegt informāciju par darba tirgu. Tas būtu jādara Ekonomikas ministrijai, kas mūsu valstī atbild par nodarbinātības stratēģiju.
Protams, par šā brīža darba tirgus vajadzībām zinātu stāstīt arī darba devēji. Tādēļ vietā jautājums, vai aģentūras pienākums nebūtu izstrādāt sadarbības mehānismu starp darba devējiem, skolām un augstskolām. D.Traidās stāsta: tāds mēģinājums jau bijis. Eiropas Komisija savulaik uzticējusi aģentūrai projektu – izstrādāt sadarbības mehānismu starp izglītības procesa īstenotājiem un darba tirgu (izglītības atbilstība pieprasījumam, prakses vietas utt.). Aģentūras vadītāja atzīst, ka bija cerīgi iedīgļi sadarbībai ar profesionālajām nozaru asociācijām. Projekts ildzis no 1998.gada līdz 2000.gadam. Tad seko Latvijai pierastais stāsts. Eiropas finansējums beidzas, apsīkst arī projekts līdz ar visām iestrādnēm, kuras tā arī neiesakņojās sistēmā. Pašlaik Profesionālās izglītības centrs gan īsteno programmu “Vienotas metodikas izstrāde profesionālās izglītības kvalitātes paaugstināšanai un sociālo partneru izglītošanai”.
Kā uzsver D.Traidās, jābūt kādai institūcijai, kas koordinē sadarbību starp izglītotājiem un darba devējiem, nozaru profesionālajām asociācijām un to finansē. Šī sadarbība ir ļoti būtiska profesionālajai orientācijai, jo neviena izglītības institūcija voluntāri nevar sākt popularizēt kādu nozari, aicināt apgūt tieši to. Pirmkārt, to var darīt paši darba devēji, attiecīgo nozaru pārstāvji, otrkārt, valstij būtu skaidri jādefinē savas prioritātes.
D.Traidās uzsver: Latvijai nav jāizgudro ritenis, vien jāparaugās uz kaimiņvalstu pieredzi. Somijā darbojas profesionālajai orientācijai divas visbūtiskākās lietas, kuras saliekot kopā, skolēni var izdarīt pilnvērtīgu izvēli. Pirmā ir nacionālā datu bāze par izglītības iespējām, kuru administrē Izglītības ministrija un otrā par darba tirgu, kuru administrē Darba vai Sociālo lietu ministrija.
D.Traidās domā, ka ar pirmo datu bāzi Latvijai nav problēmu, grūtības rada datu bāze par darba tirgu. Kad Latvijā būs abas šīs datu bāzes, varēs uzskatīt, ka profesionālās orientācijas jautājums par 50 procentiem ir atrisināts.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv