Profesionālā orientācija Latvijā – bērna autiņos
Šā gada uzņemšanas statistika Latvijas augstskolās liecina, ka, tāpat kā visus neatkarības gadus, studētgribētāji priekšroku devuši sociālajām zinātnēm.
Profesionālās izglītības attīstības aģentūras direktore Dita Traidās Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” |
Latvijas Universitātē komunikāciju
zinībās uz vienu budžeta vietu pretendē 132 studētgribētāji,
politologos – 32. Rīgas Tehniskajā universitātē konkursi ir daudz
pieticīgāki, izņēmums gan ir studiju programmas, kuru beidzēji
nākotnē cer apkalpot strauji plaukstošo nekustamā īpašuma tirgu.
Bet, piemēram, inženiertehnikas, mehānikas un mašīnbūves
programmā uz 21 budžeta vietu pieteikušies 46 pretendenti,
ražošanas tehnoloģijas programmā konkursa vispār nav – uz 25
budžeta vietām pieteikušies vien 11.
Tas apstiprina Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājas
Baibas Rivžas intervijā “Latvijas Vēstnesim” (26.07.2005.)
teikto, ka nepietiek ar budžeta skaita palielināšanu vien tajās
programmās, kas svarīgas tautsaimniecības attīstībai. Jābūt
studentiem, kas šīs vietas aizpilda, tādēļ īpaši aktuāls ir
jautājums, kā vidusskolas absolventu aizdabūt uz šīm fakultātēm,
ja jaunieša brīvā griba un brīvās izvēles tiesības viņu aicināt
aicina studēt ārēji tik pievilcīgās sabiedriskās attiecības vai
lielu peļņu sološo jurisprudenci.
Šos izplatītos viedokļus par prestižajām un ienesīgajām
profesijām nav mainījusi nedz masu medijos izskanējusī
informācija par atsevišķu jomu speciālistu pārprodukciju, nedz
valdības skaļi paustās bažas par profesionāļu trūkumu
eksportspējīgās, tātad valsts attīstībai vitāli nozīmīgās
nozarēs.
Tādēļ aizvien vairāk sāk runāt par profesionālās orientācijas
nepieciešamību skolās. Mūsu valstī par šo darbu atbildīgas divas
ministrijas – Labklājības un Izglītības un zinātnes. Labklājības
ministrijas pārraudzībā esošā Profesionālās karjeras izvēles
valsts aģentūra strādā ar pieaugušajiem bezdarbniekiem, palīdzot
tiem izdarīt izvēli, par ko tad pārkvalificēties. Savukārt
Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzītās Profesionālās
izglītības attīstības aģentūras (PIAA) mērķauditorija ir skolēni
un studenti.
Divi miljoni latu profesionālajai orientācijai
“Latvijas Vēstnesis” PIAA
direktorei Ditai Traidās jautāja, vai līdzšinējo profesionālās
orientācijas darbu var uzskatīt par sekmīgu, vai aģentūrai nav
jāuzņemas līdzatbildība par skolēnu izvēli.
D.Traidās skaidro, ka profesionālā orientācija, kā jebkurš cits
valstisks pasākums, ir strādājusi un strādā tik, cik valsts tam
atvēl finansējumu. Aģentūras direktore stāsta, ka mūsu valstī
profesionālā orientācija par atbalstāmu aktivitāti un valstisku
prioritāti kļuvusi tikai pēc Latvijas iestāšanas Eiropas
Savienībā (ES), kad parādījās iespēja to finansēt no ES
struktūrfondu līdzekļiem. Izglītības un zinātnes ministrija,
piedaloties Nacionālā attīstības plāna izstrādē, profesionālo
orientāciju noteica par vienu no savām prioritātēm.
Darbs, kuru saprotam kā skolēnu informēšanu skolās par izglītības
iespējām, darba tirgu, profesiju perspektīvām, līdz šim un vēl
joprojām notiek vienīgi ar izglītības pārvalžu un pašvaldību
atbalstu, stāsta D.Traidās. Šis pasākums netiek finansēts no
valsts budžeta.
Šis apgalvojums ir pretrunā ar Ministru prezidenta padomnieces
sociālajos jautājumos Ilzes Stobovas teikto, ka valsts iegulda
profesionālajā orientācijā divus miljonus latu, taču neviens nav
izvērtējis atdevi. D.Traidās atklāj, ka divi miljoni latu nāk no
ES struktūrfondiem, jo valsts līdz šim šajā darbā budžeta
līdzekļus nav ieguldījusi. Par šo naudu tiek finansētas divas
aktivitātes. Viens miljons latu paredzēts nacionālā plāna
izstrādei profesionālajā orientācijā un otrs miljons –
atklātajiem projektu konkursiem. Tā kā abi pasākumi vēl ir
tapšanas stadijā, gaidīt atdevi ir pāragri.
Nacionālais plāns paredz četras aktivitātes. Pirmkārt, studiju
programmas augstskolām izstrādi, jo šobrīd Latvijā nav neviena
profesionālās orientācijas speciālista ar augstāko izglītību.
Otrkārt, mācību un metodiskie bukletu sagatavošanu par
profesionālo orientāciju skolotājiem – klašu audzinātājiem.
Treškārt, tiks apmācīti 3700 skolotāju (daļa jau mācās), lai viņi
spētu par šiem jautājumiem runāt stundās ar saviem skolēniem. Un,
ceturtkārt, šī nauda paredzēta nacionālo datu bāzes izveidei par
izglītības iespējām mūsu valstī.
Trūkst informācijas par darba tirgu
D.Traidās uzsver: ja līdz šim nav
bijis attiecīgi izglītotu profesionālās orientācijas speciālistu
un valsts nav finansējusi skolēnu izglītošanu skolās par darba
tirgu, tad nav nopietni runāt, ka šajā laikā veikts kāds
profesionāls orientācijas darbs. PIAA gan tikusi izveidota pirms
desmit gadiem, 1995.gadā.
Likumsakarīgs ir jautājums, ar ko tad aģentūra visu šo laiku ir
nodarbojusies. D.Traidās stāsta, ka aģentūra tika izveidota
citiem mērķiem – PHARE projektu administrēšanai un reformu
sagatavošanai profesionālajā izglītībā, kā arī programmas
Leonardo da Vinci apsaimniekošanai, ar ko aģentūra
nodarbojas vēl joprojām. Tā ka aģentūra visu savas darbības laiku
ir strādājusi ar Eiropas naudu, jo, kā atzīst D.Traidās, valsts
budžeta ieguldījumi šajā jomā bijuši tik minimāli, ka to
apsaimniekošanai neviens aģentūru neveidotu.
Pašlaik galvenais skolēnu palīgs, lai izdarītu izvēli, ko studēt,
ir aģentūras paspārnē tapušais Profesionālās orientācijas
informācijas centrs (izveidots par Eiropas naudu), kura uzdevums
ir nodrošināt informāciju par izglītības iespējām Latvijā ne
tikai mūsu skolēniem, bet visiem profesionālās orientācijas
speciālistiem Eiropas Savienības dalībvalstīs. Taču informācija
vien nav profesionālā orientācija, kas ir ļoti daudzveidīgs
pakalpojums. Tā kvalitatīvu sniegšanu spēs nodrošināt vien
speciālisti ar augstāko izglītību, kā arī apmācību izgājušie
klašu audzinātāji. Taču šādus speciālistus var sagaidīt ne agrāk
par 2007.gadu.
Kā atgādina D.Traidās, profesionālajā orientācijā vissvarīgākā ir
nevis informācija par izglītības iespējām, bet gan par darba
tirgu. Proti: kādas ir nozaru attīstības perspektīvas, cik
speciālistu būs nepieciešams, cik viņi pelna. Diemžēl, kā uzskata
aģentūras direktore, šādu informāciju sniegt nevar neviena no
iesaistītajām institūcijām – nedz Ekonomikas, nedz Labklājības,
nedz Izglītības un zinātnes ministrijas. Tāpēc nedrīkst vienu
pašu Izglītības un zinātnes ministriju vainot par speciālistu
pārprodukciju vienviet un darbaroku trūkumu citviet. Minētā
ministrija negatavo un nevar sniegt informāciju par darba tirgu.
Tas būtu jādara Ekonomikas ministrijai, kas mūsu valstī atbild
par nodarbinātības stratēģiju.
Protams, par šā brīža darba tirgus vajadzībām zinātu stāstīt arī
darba devēji. Tādēļ vietā jautājums, vai aģentūras pienākums
nebūtu izstrādāt sadarbības mehānismu starp darba devējiem,
skolām un augstskolām. D.Traidās stāsta: tāds mēģinājums jau
bijis. Eiropas Komisija savulaik uzticējusi aģentūrai projektu –
izstrādāt sadarbības mehānismu starp izglītības procesa
īstenotājiem un darba tirgu (izglītības atbilstība pieprasījumam,
prakses vietas utt.). Aģentūras vadītāja atzīst, ka bija cerīgi
iedīgļi sadarbībai ar profesionālajām nozaru asociācijām.
Projekts ildzis no 1998.gada līdz 2000.gadam. Tad seko Latvijai
pierastais stāsts. Eiropas finansējums beidzas, apsīkst arī
projekts līdz ar visām iestrādnēm, kuras tā arī neiesakņojās
sistēmā. Pašlaik Profesionālās izglītības centrs gan īsteno
programmu “Vienotas metodikas izstrāde profesionālās izglītības
kvalitātes paaugstināšanai un sociālo partneru
izglītošanai”.
Kā uzsver D.Traidās, jābūt kādai institūcijai, kas koordinē
sadarbību starp izglītotājiem un darba devējiem, nozaru
profesionālajām asociācijām un to finansē. Šī sadarbība ir ļoti
būtiska profesionālajai orientācijai, jo neviena izglītības
institūcija voluntāri nevar sākt popularizēt kādu nozari, aicināt
apgūt tieši to. Pirmkārt, to var darīt paši darba devēji,
attiecīgo nozaru pārstāvji, otrkārt, valstij būtu skaidri
jādefinē savas prioritātes.
D.Traidās uzsver: Latvijai nav jāizgudro ritenis, vien jāparaugās
uz kaimiņvalstu pieredzi. Somijā darbojas profesionālajai
orientācijai divas visbūtiskākās lietas, kuras saliekot kopā,
skolēni var izdarīt pilnvērtīgu izvēli. Pirmā ir nacionālā datu
bāze par izglītības iespējām, kuru administrē Izglītības
ministrija un otrā par darba tirgu, kuru administrē Darba vai
Sociālo lietu ministrija.
D.Traidās domā, ka ar pirmo datu bāzi Latvijai nav problēmu,
grūtības rada datu bāze par darba tirgu. Kad Latvijā būs abas šīs
datu bāzes, varēs uzskatīt, ka profesionālās orientācijas
jautājums par 50 procentiem ir atrisināts.
Rūta Kesnere,
“LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv