Tilts caur pukstošu cilvēka sirdi

Vakar, 4.augustā, Polijas vēstnieks Latvijā Tadeušs Fišbahs rīkoja atvadu pieņemšanu, pakavējoties sarunā ar daļu no sev tuviem cilvēkiem. Tie sastapti darba gaitās Daugavas un Gaujas
krastos, apjaušot kopīgo divu valstu un divu tautu likteņos.

Bet sākās viss pirms gandrīz četrām vasarām. 2001.gada 14.augustā Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai pieredzējušais Polijas diplomāts un tehnisko zinātņu doktors Tadeušs Fišbahs iesniedza akreditācijas rakstu, lai kļūtu par Polijas vēstnieku Latvijā.
Toreiz, tūlīt pēc akreditācijas ceremonijas, atbildot uz “Latvijas Vēstneša” jautājumu par jauno pienākumu prioritātēm, T.Fišbahs teica: “Mans galvenais uzdevums būs arī turpmāk stiprināt abpusēji izdevīgas attiecības visās valsts dzīves sfērās, sasniedzot abu valstu stratēģiskos mērķus. Mūsu tautu kopīgās intereses un kopīgie centieni mērķu sasniegšanā, kas vieno draudzīgās Latvijas Republikas un Polijas Republikas tautas, nesīs augļus un izpaudīsies arī integrētajā Eiropā. Mūsu ekonomiskās attiecības jāpadara dinamiskākas. Šeit ir vēl daudz darāmā, jo savstarpējais tirdzniecības apgrozījums, neraugoties uz zināmu progresu, nav pietiekams. Mūsu iespējas ir daudz lielākas. Savstarpēju otras valsts iepazīšanu un tālāku Latvijas un Polijas tuvināšanos var sekmēt vēl daudzveidīgāki kontakti zinātnes, kultūras un izglītības jomā šā vārda visplašākajā nozīmē. Nekas tā netuvina tautas kā sirsnīgi savstarpējie kontakti. Mēs veltām aizvien lielāku uzmanību poļu izcelsmes Latvijas iedzīvotājiem. Ar cieņu un atzinību jārunā par Latvijas ekonomiskajām un politiskajām izmaiņām, kas panāktas arī ar poļu līdzdalību. Šī ir abpusēji izdevīga un veiksmīga līdzāspastāvēšana, kurā identificēšanās ar Latvijas Republikas interesēm apvienojas ar poļu tradīciju turpināšanu.”
Kādā no uzrunām Latvijas sabiedrībai pirms dažiem gadiem Tadeušs Fišbahs cita starpā pievērsās arī laika jēdzienam, apcerot, ka tam ir dažādas dimensijas un definīcijas. Laiks, kuru skaitām ar kalendāra lapu palīdzību, ir hronos, tātad laiks kā pārejoša parādība. Bet ir arī tā dēvētais tempus opportunum – attiecīgais laiks, svarīgu lēmumu, izaugsmes, brieduma, atgriešanās un augļu vākšanas laiks.

2003.gada 1.septembris. Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs, izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis un Polijas vēstnieks Latvijā Tadeušs Fišbahs cienājas ar sālsmaizi Itas Kozakēvičas vārdā nosauktās Rīgas Poļu vidusskolas atklāšanā pēc renovācijas darbiem Foto: Aigars Jansons, A.F.I.	2001.gada 9.novembris. Rīgas metropolijas Romas Katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats un Tadeušs Fišbahs Polijas Neatkarības dienas un I.Kozakevičas Poļu skolas 10 gadu jubilejas svinībās Kongresu namā Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Nu tempus opportunum jeb augļu vākšanas laiks pienācis pašam Polijas vēstniekam. Pirms nepilna mēneša Tadeušs Fišbahs ir pievienojies Triju Zvaigžņu ordeņa komandieru pulkam. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atvadu vizītē augstu novērtēja vēstnieka darbu, uzsverot, ka viņš bijis kā tilts, kas savienojis Latviju un Poliju, viņam bijusi nozīmīga loma informācijas un intereses plūsmā starp abām valstīm. Savukārt Ministru prezidents Aivars Kalvītis īpaši pateicās Polijas vēstniekam par poļu kopienas darbības aktivizēšanu un veicināšanu Latvijā.
Atvadīšanās nu ir noticis fakts. Bet gan jau vēl nāks arī atgriešanās, tikšanās laiks. Kaut vai tāpēc, ka augusta beigās Gdaņskā paredzēta Latvijas diena, zinātniska konference un izstāde “Latvijas ceļš uz neatkarību”.
Šai sakarā nedrīkst nepieminēt vēl kādu T.Fišbaha šīsvasaras atziņu: “Vairojušās zīmes uz Latvijas un Polijas kopējā ceļa, kas ved abas valstis pa vispārcilvēcisko vērtību – brīvības, neatkarības, nacionālās identitātes, pašnoteikšanās tiesību – ceļu.”

“LV” informācija