Kad virknējas jautājumi uz demogrāfisko tabulu malām

Dr.habil.oec. prof. Oļģerts Krastiņš — "Latvijas Vēstnesim"

Nesen ir iznācis viens no interesantākajiem Centrālās statistikas pārvaldes izdevumiem — "Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2000". — R. : 2000. — 206 lpp. Interesants šis izdevums ir tādēļ, ka apkopo datus par mums pašiem: cik tad mūsu ir, un kas ar mums notiek?

Cik daudz esam?

Gadagrāmata sniedz precīzu atbildi: 2000.gada 1.janvārī Latvijā bija 2 424 150 iedzīvotāju. Ar precizitāti līdz vienam! Tūliņ gan seko atruna, ka dati "ir provizoriski un tie tiks precizēti, vadoties no 2000.gada tautas skaitīšanas rezultātiem"(10.lpp.). Un šie rezultāti, kuri arī nav galīgie, parāda, ka esam tikai 2 375 339 jeb par 49 tūkstošiem mazāk (Pielikums Latvijas statistikas ikmēneša biļetenam Nr.10/2000; nav ņemtas vērā iedzīvotāju skaita izmaiņas no 1. janvāra līdz skaitīšanas dienai). Arī tautas skaitīšanas rezultāti nebūs precīzi līdz vienam. Atcerēsimies, ka tautas skaitīšana balstījās uz Iedzīvotāju reģistra datiem, un par tā precizitāti vai, precīzāk sakot, neprecizitāti jau daudz rakstīts. Kur lai tautas skaitītājs atrod katru vienu, ja nu jau oficiāli cilvēkam drīkst būt divas un vairāk dzīvesvietas, pamatdzīvesvieta nesakrist ar pieraksta vietu utt.

Statistikā ir jārēķinās, ka jebkuri dati nav precīzāki par 3 — 5 pirmajiem zīmīgajiem cipariem, parasti var rēķināties ar četriem. Tātad Latvijas iedzīvotāju skaitu mēs zinām un zināsim tūkstošos. Tautsaimnieciskiem aprēķiniem ar to arī pietiek.

Kas notiek, ja kādreiz ar šādu precizitāti nepietiek, to parādīja nesen notikušās prezidenta vēlēšanas varenajās Amerikas Savienotajās Valstīs. Rezultātu izšķīra simti, bet skaitīšanas precizitāte bija tikai tūkstoši, pēc dažu domām — miljoni. Un biļetenus urnā taču var saskaitīt daudz precīzāk nekā cilvēkus, no kuriem daži pat izvairās no skaitīšanas.

Ja jau bagātajā Amerikā nespēj saskaitīt miljonus ar precizitāti līdz vienam, tad neprasīsim to no mūsu statistikas. Tomēr, skatoties uz daudzzīmju skaitļiem, būsim reālisti...

Turpinām izmirt

No visiem demogrāfiskās statistikas datiem tiklab politiķus, kā nepolitiķus visvairāk uztrauc tas, ka mirušo skaits valstī ievērojami pārsniedz dzimušo skaitu. Vismaz vajadzētu uztraukt...

Kopš 1991.gada, kad Latvijā pirmo reizi mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu, valstī ir dzimuši 215 tūkstoši bērnu, bet miruši 325 tūkstoši iedzīvotāju. Tātad šīs dabiskās (nedabiskās!) paaudžu nomaiņas rezultātā esam zaudējuši jau 110 tūkstošus iedzīvotāju (63.lpp.). Šis skaitlis presē ir salīdzināts gan ar pēdējā kara, gan deportāciju upuru skaitu, bet labāk no tā netiek.

Izmirst gandrīz visas Latvijā dzīvojošās tautības, atskaitot vienīgi čigānus, kuriem visā periodā no 1991. līdz 1999.gadam ik gadu ir bijis dabiskais pieaugums. Samērā zīmīgi, ka tās tautības, kas Latvijā pārstāvētas mazāk, izmirst straujāk...

Tomēr arī latviešu kā valsts pamatiedzīvotāju kļūst mazāk un mazāk. Rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, latviešu mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu 1993.gadā par 3,2, turpmākajos gados par 5,0; 5,6; 4,8; 4,9; 5,6 un 4,5 1999.gadā (65.lpp.). Var jau teikt, ka pēdējā gadā ir vērojams zināms uzlabojums, taču, novērtējot skaitļu svārstības visā laika rindā, uzlabojums ir diezgan mazs un tālākai uzlabošanās prognozēšanai nedrošs.

Arī migrācijas saldo pēdējos 10 gados Latvijā ir bijis negatīvs: vairāk iedzīvotāju izbraukuši uz citām valstīm, nekā iebraukuši. Rezultātā laikā starp pēdējām divām tautas skaitīšanām Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 291 tūkstoti jeb 10,9%.

Vislielākais iedzīvotāju blīvums ir Rīgas pilsētā: 2,57 tūkstoši cilvēku uz kvadrātkilometru, vidēji valstī — 37,5 cilvēki, (48.lpp.). Tādēļ iedzīvotāju skaita sarukumam Rīgā var būt arī kāda pozitīva nianse. Divu tautas skaitīšanu starplaikā Rīgas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 146 tūkstošiem jeb mazliet vairāk nekā par 16%.

Protams, nevar apgalvot, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās dēļ atbrīvojās 16% no Rīgas dzīvokļiem. Tomēr iedzīvotāju skaita samazināšanās mīkstināja smagās sociālās sekas, ko radīja brīvā dzīvokļu tirgus "palaišana" Rīgā un citās pilsētās. Ja iedzīvotāju skaits būtu nevis samazinājies, bet pieaudzis, bail pat iedomāties, cik būtu izlikšanas prāvu un cik bezpajumtnieku mūsu galvaspilsētā.

Vai sievietes

nevar atrast vīrus?

Pēdējā 2000.gada tautas skaitīšanā Latvijā saskaitīja 1093 tūkstošus vīriešu un 1282 tūkstošus sieviešu. Dažreiz secina, ka 189 tūkstošiem sieviešu "pietrūkst" vīru jeb 14,7% no viņu kopskaita. Vismazāko vīriešu īpatsvaru konstatēja Jūrmalā un Rīgā.

Šoreiz stāvoklis nav tik ļauns, kā izskatās. Ne jau visu vecumu sievietes meklē vīrus!

Daudz nekļūdīsimies, sakot, ka "precībspēju" vecums sakrīt ar darbspējas vecumu. Un, salīdzinot vīriešu un sieviešu skaitu darbspējas vecumā, "Demogrāfijas gadagrāmatā" redzam, ka kopš 1979.gada Latvijā vienmēr ir bijis vairāk darbspējīgu vīriešu nekā sieviešu. Piemēram, 2000.gadā no Latvijas darbspējīgajiem iedzīvotājiem bija 50,6% vīriešu un 49,4% sieviešu (30.lpp.). Apmēram 16 tūkstošiem vīriešu pietrūka sievu!

Minēto secinājumu vēl var precizēt. Aplūkojot iedzīvotāju dzimumstruktūru pēc atsevišķiem vecuma gadiem, redzam, ka vīriešu skaits pārsniedz sieviešu skaitu līdz 35 gadu vecumam. Tas arī ir laiks, kad jāmeklē vīrs un kad ir izvēle. Ja to nokavē, jārēķinās jau ar "konkursu". Jau 36 gadus vecu sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, un, jo lielāks vecums, jo disproporcijas izteiktākas. 60 — 64 gadu vecumā jau uz katru vīrieti ir 1,4 sievietes. Nākamajās piecu gadu vecumgrupās šī attiecība pieaug līdz 1,6; 2,0; 2,8; 3,1 un 3,5 85 — 89 gadu vecumgrupā (31. — 32.lpp.). Šī ļoti lielā dzimumu disproporcija pensijas vecuma iedzīvotāju vidū arī rada ilūziju, ka pastāv disproporcija vispār.

Vīriešu trūkums pensijas vecuma grupās ir izskaidrojams ar Otrā pasaules kara sekām, bet īpaši ar to, ka vīriešu vidējais mūža ilgums ir mazāks nekā sievietēm.

Vai vīrieši

nesagaidīs pensiju?

"Demogrāfijas gadagrāmatā" ir publicēts arī paredzamais mūža ilgums noteikta dzimuma un vecuma iedzīvotājiem. Paredzamais mūža ilgums 1999.gadā dzimušajam vīrietim bija 64,89 gadi, bet sievietei — 76,20 gadi (125.lpp.). No tā dažkārt secina, ka, paaugstinot pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem, valsts "vidējam" vīrietim vairs nebūs cerību to sagaidīt. Tik bēdīgi tomēr nebūs, ja vien vīrietis būs pietiekami uzmanīgs pret savu veselību un dzīvību jaunības un pusmūža gados.

Jāaizrāda, ka paredzamie mūža ilgumi nav domāti kā prognozes konkrētiem cilvēkiem, pat ne vidēji konkrētai paaudzei. Tie raksturo iedzīvotāju izdzīvošanas iespējas, pastāvot aprēķināšanas laika (1999.gada) sociālekonomiskajiem un medicīniskās aprūpes apstākļiem. Taču 1999.gadā dzimušie nedzīvos tikai 2000.gadā, bet vairāk nekā pusi no nākamā gadsimta. Tad, kā mēs ceram, dzīves apstākļi būs uzlabojušies un paredzamais mūža ilgums — garāks.

Turklāt paredzamo mūža ilgumu dzimšanas gadā ļoti samazina iespējamā pāragrā nāve jau jaunībā vai pusmūžā. Tādēļ par varbūtību sagaidīt pensiju reālāk spriest pēc paredzamā mūža ilguma pirmspensijas vecumā. Pieņemsim, ka sākam gaidīt pensijas, kad mums ir 60 gadu. Tad vīriešiem paredzamais atlikušais mūža ilgums ir nevis 4,9 gadi, kā izrietētu no iepriekšējā, bet 14,1 gads, sievietēm — pat 21,5 gadi. Starpība aprēķinu rezultātos izskaidrojama ar to, ka 60 gadus sasniegušais jau ir pārvarējis daudzus dzīvībai bīstamus brīžus, ar ko jārēķinās jaunpiedzimušajam.

Šī paša apstākļa dēļ savi gadi vēl paliek arī tajā vecumā, kad, spriežot pēc jaundzimušā paredzamā mūža ilguma, vairs nav atlicis nekā. Piemēram, 80 gadus vecam sirmgalvim vēl var paredzēt 5,1 mūža gadu, bet tikpat vecai vecmāmiņai — 9 gadus. Šie skaitļi jau tuvāki īstai prognozei, jo tuvāko 5 — 10 gadu laikā dzīves apstākļi nemainīsies tik būtiski kā pusgadsimtā.

Vēl mūs var interesēt, kā mainījies paredzamais mūža ilgums pēdējā desmitgadē, piemēram, salīdzinot mūsdienas ar priekšpēdējās tautas skaitīšanas gadu — 1989. gadu (skat. "Iedzīvotāju dabiskā kustība un migrācija Latvijas Republikā 1989.gadā — R.: VSK, 1990. — 132.lpp.).

Izrādās, ka zēniem līdz 5 gadu vecumam paredzamais mūža ilgums (noapaļojot līdz veseliem gadiem) ir palicis nemainīgs, bet visās turpmākajās vīriešu vecumgrupās samazinājies par vienu gadu, pāris vecumgrupās — par diviem. Turpretī sieviešu paredzamais mūža ilgums visās vecumgrupās pieaudzis: visbiežāk par vienu, dažās grupās — par diviem gadiem.

Tātad saudzēsim vīriešus jaunības un pusmūža gados... Bet kā to izdarīt, ja viņi nesaudzē paši sevi? Vispārējie dzīves apstākļi un medicīniskās aprūpes līmenis vīriešiem un sievietēm visumā taču ir līdzīgs.

Sabrūk

laulību institūcija

Visā garajā 1954. — 1991. gada periodā Latvijā ik gadu reģistrēja 20 — 25 tūkstošus laulību. Augsta laulību noslēgšanas intensitāte bija 1978., 1979., 1986., 1987., 1988.gadā, kad noslēgto laulību skaits pat nedaudz pārsniedza 25 tūkstošus gadā. Pēdējos gados (1996. — 1999.) ik gadu noslēdz mazāk nekā 10 tūkstošus laulību gadā. Tas ir mazāk nekā puse no tā, kas bija raksturīgs iepriekšējās desmitgadēs (62. — 63.lpp.). Ir samazinājies arī šķirto laulību skaits. Taču ne tādēļ, ka būtu samazinājusies šķiršanās intensitāte, bet vienkārši tādēļ, ka ir mazāk ko šķirt. 1986. — 1990.gada periodā, rēķinot uz 100 noslēgtām laulībām, šķīra 44, bet 1991. — 1995.gada periodā 66 un 1996. — 1999.gada periodā 64.

Vēl astoņdesmitajos gados tikai 12 — 15% bērnu dzima laulībā nesastāvošām sievietēm, taču pēdējos gados jau katrs trešais un vairāk (1999.gadā 39,1%, pilsētās 36%, laukos 44,2% — 90.lpp.).

Var jautāt: kas tur slikts, tā ir sieviešu un daļēji arī vīriešu brīva izvēle. Tomēr tik vienkārši tas nav.

Vairākos iepriekšējos rakstos, kuri bija veltīti dažādu iedzīvotāju demogrāfisko grupu labklājībai, parādījām, ka vientuļām mātēm ar vienu vai vairākiem bērniem ir daudz lielāka varbūtība nonākt trūkumā vai pat nabadzībā nekā precētiem pāriem ar 1 — 2 nepilngadīgajiem bērniem. Šādā gadījumā bērna(—u) tēvs pilnīgi vai daļēji atbrīvojas no rūpēm par saviem pēcnācējiem. Turklāt dzīve sašķeltās mājsaimniecībās ar mazu locekļu skaitu izmaksā daudz dārgāk nekā lielākās, pilnās ģimenēs. Sievietēm, kuras grib izmantot brīvību šķirt laulību vai laist pasaulē bērnus vispār bez laulības, ir jāapzinās, ka līdz ar to viņas uzņemas smagāku materiālo atbildību par saviem bērniem un risku nonākt trūkumā. Bieži ir tā, ka par brīvību jāmaksā, un šis ir īpaši raksturīgs gadījums.

Ar teikto viss vēl nebeidzas. Vientuļās mātes, kuras nonākušas trūkumā, izdara lielu spiedienu uz sociālās palīdzības un citiem sociālajiem dienestiem, bet pēdējie — uz valsts budžetu un pārējās sabiedrības labklājību.

Pieaugušo bērnu masveida nošķiršanās no vecākiem divdesmitā gadsimta vidusposmā radīja nepieciešamību izveidot milzīgus daudzmiljonu lielus pensiju fondus. Laulību institūcijas sabrukšana draud ar to, ka ģimenes vairs nerūpēsies ne vien par vecākiem, kuri dzīvo no pensijām, bet arī par bērniem. Tie būs jāuztur ar ģimeņu pabalstiem vai pat bērnunamos.

Bērnu un sirmgalvju vieta sociālajā budžetā kļūs samērojama vai pat līdzīga. Taču paliks viena būtiska atšķirība. Ja ir pietiekami liela pensija, ar pārējo vairums sirmgalvju paši tiek galā. Bērniem vēl bez materiālajiem līdzekļiem ir vajadzīga audzināšana un ievadīšana sociālajā vidē. Vairums mediķu, psihologu un pedagogu domā, ka vislabāk to var izdarīt ģimenē. Daži pat uzsver, ka ārpus pilnvērtīgas ģimenes kvalitatīva audzināšana nemaz nav iespējama. Kas notiks, ja puse vai vairāk bērnu paliks bez šīs audzināšanas ģimenē?

Uz citu valstu fona

"Latvijas demogrāfijas gadagrāmatai 2000" ir pievienotas arī 13 tabulas, kurās Latvijas dati salīdzināti ar demogrāfisko stāvokli 38 citās Eiropas un pasaules valstīs. Īpaši plaši salīdzinājumi sniegti par Igauniju un Lietuvu.

Kā jau atzīmējām iepriekš, Latvijā viena no smagākām demogrāfijas problēmām ir iedzīvotāju skaita samazināšanās, mirstībai pārsniedzot dzimstību: 1999.gadā par 5,5 cilvēkiem, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem. No uzrādītajām valstīm vēl sliktāks rādītājs ir tikai Bulgārijai — 6,4 un Ukrainai — 5,9. Vēl liels negatīvs dabiskais pieaugums ir Krievijā (–4,8), Baltkrievijā (– 4,8) un Ungārijā (– 4,3). Arī mūsu tuvākajās kaimiņu valstīs dabiskais pieaugums ir negatīvs, bet mazāk izteikts nekā Latvijā: Igaunijā — 4,1, Lietuvā — 1. Tajā pašā laikā ir mums netālas un tālas valstis, kurās iedzīvotāju dabiskais pieaugums, dzimstībai pārsniedzot mirstību, ir pozitīvs: Albānijā — 13,2; Islandē — 8,6; Īrijā 6; Nīderlandē — 3,9; Norvēģijā 3,2 (178.lpp.).

Vidējais paredzamais mūža ilgums piedzimstot, kurš Latvijā 1999.gadā vīriešiem bija 64,9 gadi, šajā periodā no pārskatā uzrādītajām 27 valstīm vēl īsāks bija tikai Krievijā (61,3 gadi), Baltkrievijā (62,7), Ukrainā (62,8), Igaunijā (64,4 gadi). Ar ilgu paredzamā mūža ilgumu izceļas vīrieši, kas dzimuši Zviedrijā (76,7 gadi), Norvēģijā (75,5), Nīderlandē (75,1). Tas ir par 10 gadiem vairāk nekā Latvijā.

Sieviešu paredzamais mūža ilgums piedzimstot salīdzināmajās valstīs atšķiras ievērojami mazāk: Latvijā tas ir 76,2 gadi, un vēl sliktāks rādītājs ir Krievijā (72,9); Rumānijā (73,3); Ukrainā (73,2 gadi). Savukārt vairāk nekā 80 gadus sagaida sievietes Šveicē (82,4), Zviedrijā (81,8), Spānijā (81,5), Norvēģijā (81,3), Beļģijā (81,1), un vēl citās valstīs.

Atlikušais mūža ilgums vīriešiem 65 gadu vecumā, kas Latvijā ir 11,3 gadi, ir pats mazākais starp visām aplūkotajām 27 valstīm. Tas ir mazs arī Baltkrievijā (11,4), Krievijā (11,6), Ukrainā (11,5). Savukārt ilgu mūžu (vēl vairāk nekā 16 gadus) var gaidīt 65 gadus veci pensionāri Šveicē, Francijā, Zviedrijā, Spānijā.

Savukārt 65 gadu vecu sieviešu atlikušais mūža ilgums Latvijā (17,8 gadi) uz citu valstu fona izskatās apmēram vidū. Ja tā būtu ar visiem citiem rādītājiem, mēs varētu būt apmierināti (179.lpp.). Par reģistrētajām un šķirtajām laulībām ir doti salīdzinājumi tikai ar Igauniju un Lietuvu. Tādēļ plašāki dati jāmeklē citās grāmatās un citreiz.

Ne jau mēs pirmie un ne pirmoreiz konstatējam, ka vissliktākie rādītāji ir tā sauktajās pārejas valstīs, kuras pāriet vai nu uz tirgus ekonomiku, kā to saka "pozīcija", vai uz mežonīgo kapitālismu, kā izsakās "opozīcija".

Kādus vārdus arī izvēlētos, atverot robežas visiem rietumu vējiem un caurvējiem, pie mums lēni ienāk zinātnes un tehnikas progress, tiesiskuma apziņa, sociālais taisnīgums. Toties atvērtajām robežām lavīnveidā pāri veļas kontrabanda, narkotikas, vardarbības un seksa subkultūra, kas veicina reālu noziedzību un tikumisko uzskatu deformēšanos. Vārdu sakot, "Rietumi" šeit grib nopelnīt ātri, daudz un iespējami viegli. Un tas viņiem arī izdodas.

Bet Latvijai problēmas, problēmas, problēmas... Vai tās tiks atrisinātas, kamēr vēl nav par vēlu? Mūsdienīgāk izsakoties, kamēr negatīvie procesi nav kļuvuši neatgriezeniski. Dati par demogrāfiskajiem procesiem valstī par to brīdina. Un šo brīdinājumu nevar ne apšaubīt, ne noklusēt.