"Grūtības paplašināšanās izmaksu dēļ"

ES budžeta komisāre Mihaele Šreiere eksplozīvāko dokumentu tur ieslēgtu. Viņas ierēdņi ir izdarījuši dažādus aprēķinus par tiešo palīdzību lauksaimniecībai ES paplašināšanās dēļ. "Nav tāda reāla scenārija, lai jau no pirmās iestāšanās dienas varētu pilnībā izmaksāt tiešo palīdzību lauksaimniecībai," intervijā ar SZ teica Šreiere. Zaļo politiķe zina, ka ar pretējiem izteikumiem viņa politiski var pamatīgi apdedzināt pirkstus.

"Tikai nekādu debašu par mazsvarīgo paplašināšanā uz austrumiem", tāds ir ES Komisijas moto. Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, kam pagājušajā ES prezidentūras gadā lielas pūles prasīja ES finansu plāna pieņemšanā, laika posmam līdz 2006. gadam Agenda 2000 , baidās no atklātām debatēm par nepatīkamo tēmu. Savu lomu te spēlē arī bailes, ka atkal var izraisīties strīds par Vācijas augstajām iemaksām ES budžetā.

Uz ārpusi viss šķiet mierīgi un droši: Agenda 2000 arī turpmāk ir jābūt ES izdevumu noteicējai. Tomēr gluži tik pārliecinošu iespaidu Briseles un Berlīnes apgalvojumi neatstāj. Tieši Komisijas prezidents Romano Prodi, kas jau ar izteikumiem par intervenci valūtu tirgū saistībā ar vājo eiro pievienojās ES finansu ministru sapīkumam, tagad norāda, ka paplašināšanās uz austrumiem varētu izrādīties dārgāka nekā gaidīts. Līdz šim paplašināšanai uz austrumiem Savienība no kopējiem izdevumiem, kas sasniedz 690 miljardu eiro, laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam ir rezervējusi 80 miljardus.

Galvenais ir jautājums par ES lauksaimniecības politikas finansēšanu, kas prasa pusi no ES budžeta. ES cenšas iestāties valstis, kuru lauksaimniecība ir gatava muzejam. Jau līdz ar pirmā raunda kandidātvalstu uzņemšanu, starp kurām ir Polija un Ungārija, drastiski paaugstinātos lauksaimniecībā nodarbināto skaits. Polijā 20 līdz 25% darbaspējīgo strādā lauksaimniecībā. Pēc Halles Viduseiropas un Austrumeiropas lauksaimniecības attīstības institūta vērtējuma, līdz ar desmit Austrumeiropas kandidātvalstu iestāšanos 20% kopējo ES lauksaimniecības izdevumu aizies jaunajām dalībvalstīm.

Nav nekāds brīnums, ka kandidātvalstis galvenokārt cer uz tām īpaši svētīgo ES tiešo palīdzību lauksaimniecībai. Šie maksājumi, kas lauksaimniecības reformu rezultātā tika ieviesti 1992. gadā, nāk par labu tieši lauksaimniekiem. Pilnīga Austrumeiropas lauksaimniecības nozaru iekļaušana šajā sistēmā ik gadu ES izmaksās 12 miljardu eiro. Tādējādi tiktu uzspridzināts Agenda 2000 ietvars. Līdz šim tiešie maksājumi lauksaimniekiem netika paredzēti.

Tāpēc ES budžeta komisāre Šreiere un par lauksaimniecību atbildīgais komisārs Francs Fišlers ir vienojušies par jaunu formulu, saskaņā ar kuru kandidātvalstis lauksaimniecības palīdzības sistēmā tiks iekļautas tikai pakāpeniski. Taču tā ir nedroša atkāpšanās pozīcija, lai izvairītos no draudošā konflikta. Piemēram, ES politiķi nepasaka, kāds būs šis laika periods. Dilemma ir skaidra: vai nu ES ir jāizcīna izmaiņas Agenda 2000 , vai arī Eiropas Savienībai kandidātvalstīm jāizgudro "otrās klases" lauksaimniecības politika. Pēdējo politisku iemeslu dēļ diez vai vajadzētu lietot.

Labākais risinājums, protams, ir vēl viens lauksaimniecības reformu raunds. Tas ir anahronisms, ka lauksaimniecības politika tiek vadīta centralizēti no Briseles. Dalībvalstīs ieviestā ko finansēšana jūtami atslogotu Savienības budžetu. Vācija, kā lielākā maksātāja ES budžetā, ir ieinteresēta šādā modelī. Berlīne nedrīkst vairs ilgāk baidīties no konflikta ar Franciju, kas aizstāv pastāvošo sistēmu.

"Sūddeutsche Zeitung"

– 2000.09.26.