Quo vadis, Latvijas uzņēmēj?

Eiropa jau sen ir pārdzīvojusi “mežonīgā kapitālisma” stadiju, kad uzņēmēju darbība bija saistīta vienīgi ar peļņas gūšanu. Daudzie streiki septiņdesmitajos gados un astoņdesmito sākumā Rietumeiropas darba devējiem iemācīja, ka, nerēķinoties ar strādājošo un visas sabiedrības interesēm, nebūs arī peļņas.

Uzņēmēji kūtri apvienojas asociācijās

Pašlaik Rietumeiropā aktuāls ir sociālais dialogs un Latvijā vēl praksē īsti neiesakņojies jēdziens – korporatīvā sociālā atbildībā. Tas nozīmē, ka uzņēmējs domā ne tikai par to, lai gūtu peļņu, bet arī lai viņa darbība nestu labumu sabiedrībai. Sociāli atbildīgu uzņēmēju vispirms jau raksturo vēlme un spēja domāt gan par savu biznesu, gan nozari ilgtermiņā, neorientējoties uz vieglu un ātru peļņu, kas parasti ir īslaicīga. Šie darba devēji veic investīcijas savos darbiniekos, pretī saņemot darbinieku lojalitāti, godaprātu un profesionalitāti.
Protams, sociālā atbildība uzliek zināmus pienākumus, darba devējiem jāveic finansiāli ieguldījumi gan darba apstākļu uzlabošanā, gan videi draudzīgu tehnoloģiju iegādē. Latvijā šādi uzņēmēji apvienojas nozaru profesionālajās asociācijās, strādā pie jautājumiem, kas saistīti ar nozares attīstību, sabiedriskā kārtā piedalās vairākās darba grupās, profesiju standartu izstrādē, augstskolu programmu akreditācijās utt. Daudzās valstīs vairākus ar darba tiesiskajām attiecībām saistītus jautājumus neregulē likumdošana, bet par tiem tiek panākta vienošanās nozares līmenī. Šī ir daudz elastīgāka un perspektīvāka pieeja, jo, piemēram, jautājums par darba laiku un virsstundām ir krietni atšķirīgs žurnālistikā un rūpniecībā. Latvijas Darba likums arī paredz, ja 60% nozarē strādājošo panāk vienošanos par kādu jautājumu, piemēram, minimālo algu, tā attiecas uz visu nozari. Diemžēl Latvijā šo normu pagaidām neizdodas pielietot, jo nevienā nozarē nav šīs 60% pārstāvniecības.

Uzņēmējiem jāspēj domāt ilgtermiņā

Jautāta par iemesliem, kādēļ uzņēmēji tik kūtri apvienojas nozaru profesionālajās asociācijās, Latvijas darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Elīna Egle min vairākus iemeslus. Viens no tiem – sociāli atbildīgs uzņēmējs mūsu valstī diemžēl bieži strādā ar finansiāliem īstermiņa zaudējumiem, jo neiztur nežēlīgo konkurenci ar ne tik godīgajiem sāncenšiem, arī valsts to nekādi neatbalsta. “Uzņēmēji vēl joprojām strādā sakāpinātas konkurences apstākļos, ir liela ēnu ekonomika, kas vairo negodīgu konkurenci.” Otrkārt dalība nozaru asociācijās ir saistīta ar biedra naudām un sabiedriskajiem pienākumiem, piemēram, jau minēto dalību profesiju standartu izstrādē. Daudziem mazajiem un vidējiem uzņēmējiem tam trūkst nepieciešamās kapacitātes. Bez tam, kā stāsta E.Egle, daudzi no viņiem uzskata, kādēļ sevi apgrūtināt ar kādu jautājumu risināšanu, ja ir taču lielie uzņēmumi, tirgus līderi, kas visu izdarīs mūsu vietā. Bet tad nu iznāk, ka šo uzņēmumu pārstāvji piedalās divdesmit darba grupās, nodrošina studentus ar prakses vietām, uzliekot papildu slodzi kādam savam darbiniekam – prakses vadītājam, kurš šos jauniešus apmāca. Un, E.Egle stāsta, pēc tam šos patstāvīgam darbam pilnībā sagatavotos speciālistus, maksājot lielākas algas aploksnē, pārpērk ne tik sociāli atbildīgie konkurenti, kuri neko nav darījuši, lai jauniešiem būtu prakses vietas, lai izstrādātu darba tirgum atbilstošus profesijas standartus. Tādēļ LDDK ģenerāldirektores lielākais jautājums ir: kā mūsu valsts atbalsta sociāli atbildīgus uzņēmējus?
Nozaru asociāciju biedri sabiedriskā kārtā ziedo savu laiku, pieredzi un naudu, lai nodrošinātu nozares normālu funkcionēšanu, bet kur ir pārējie tās dalībnieki?
E.Egle atzīst, ka diemžēl Latvijā nemaz nav tik daudz uzņēmēju, kas spētu domāt par savu biznesu un nozares attīstību ilgtermiņā. Kā stāsta LDDK eksperte Marina Paņkova, bijuši gadījumi, kad kādu uzņēmēju aicina piedalīties izglītības procesa nodrošināšanā, pēc pieciem gadiem pretī solot kvalificētu darbinieku, atbilde bijusi – nē, paldies, es nemaz nezinu, vai tik ilgi darbošos šajā nozarē. Protams, ja ir šāda attieksme, tad grūti panākt spēcīgas profesionālās nozaru asociācijas. Tajās nevēlas darboties arī tie uzņēmēji, kuri nodarbojas ar ne visai legālu uzņēmējdarbību, jo tad tā, protams, būs jālegalizē.
E.Egle uzsver, ka ir sāpīgi uzklausīt pārmetumus nozaru asociācijām, jo vājās pārstāvniecības dēļ, to kapacitāte ir salīdzinoši neliela, bet jāspēj apmierināt 15 ministriju un divu sekretariātu vajadzības.
LDDK ģenerāldirektore uzskata, ka no informācijas laikmeta ir jāpāriet uz sadarbības laikmetu, jo ir pienācis brīdis, kad informācija ir pieejama visiem, bet viens tu ar to neko nevari iesākt. E.Egle ir pārliecināta, ka agri vai vēlu lielākā daļa nozarē strādājošo uzņēmēju būs spiesti apvienoties profesionālajās asociācijās, jo, tikai pierādot, ka nozares pašas var risināt sev svarīgus jautājumus, būs iespējams samazināt smagnējo valstisko regulējumu.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv