"Dāņi nemelo"

Eiropas valstī kaut kas nav kārtībā: mazā Dānija, kurā ir 5 miljoni iedzīvotāju, balso par eiro un pārējo 365 miljonu ES pilsoņu valdības aiztur elpu — un pamatoti.

Patiesībā ir tā, ka dāņi līdz ar referendumu savās rokās ir ņēmuši vienu no daudzajiem brīvajiem pavedieniem Eiropā. Un, ja viņi pietiekami spēcīgi to pavilks, tad var izjukt liela daļa kopējās konstrukcijas. Tad var vairs nebūt šis tas no tā, kas šodien šķiet drošs — un no nākotnes plāniem var palikt pat vēl mazāk.

Dāņu referendumam par pievienošanos Valūtas savienībai nav dziļākas jēgas, jo viņi de facto jau sen ir tās dalībnieki, jo krona ir cieši saistīta ar eiro un šo stāvokli viņi nevēlas mainīt, lai kāds būtu balsojuma rezultāts. Tas, par ko eiro atbalstītāji un brīdinātāji ir sacēluši troksni, "joprojām" ir Eiropas Savienība: jautājums ir tas, vai Dānija grib piedalīties Savienības ciešākajā politiskajā sadarbībā, kādu tai uzspiež arī eiro.

Ja Dānija tagad noraidīs eiro, tad valsts gada beigās nepiekritīs arī padziļinātajām ES reformām. Šīs reformas prasa daļu nacionālo kompetenču nodot ES, kas turpmāk lēmumus pieņems ar vienkāršu balsu vairākumu.

Taču dāņi neizšķir tikai savu nākotni kopējā Eiropā vien: bez ES reformām neviens nevar nopietni vēlēties 12 jaunu dalībvalstu uzņemšanu, jo cena par to tad būs Savienības politiska paralīze. Un tā referendums par eiro Dānijā, ES reformas decembrī, Savienības paplašināšana un arī ES konstitūcija atrodas cits aiz cita kā domino kauliņi — ja kritīs viens, kritīs arī pārējie, nemaz jau nerunājot par eiro kursu. Un Eiropas Savienība desmitgadē, kurai patiesībā vajadzētu būt tās desmitgadei, būs jāizgudro atkal no jauna. Tātad uz spēles nekādā gadījumā nav likta tikai nākotne, bet arī daudz kas no jau sasniegtā.

ES valdības nav likušas dāņiem manīt, ka tāpēc viņi varētu tikt ignorēti. ES jau tāpat var pietiekami smagi klāties draudošo seku dēļ, kādas var būt nepārdomātajai Austrijas blokādei. Kas attiecas uz mazāko dalībvalstu neuzticēšanos lielākajām, tad līdz reformu pabeigšanai decembrī no tās atbrīvoties būs grūti. Taču 15 ES valdības pieļauj arvien jaunas kļūdas: vai Vācijas valdība tagad paātrina ES paplašināšanas tempu, vai arī to bremzē? Vai Polijas uzņemšana ir politisks lēmums, vai tīri ekonomisks? Kandidātvalstis Austrumos vispār vairs nezina, cik tālu tās ir tikušas ar bagāto klubu Rietumos.

Šķiet, ka arī 15 dalībvalstis tā īsti nezina, cik tālu tās ir tikušas pašas ar sevi. Vai naftas krīzē eksistē kopēja līnija, vai arī spēkā ir "glābjas, kas var"? Pat ne astoņas dienas nenoturējās ES finansu ministru paziņojums, ka pēc francūžu pārsteidzīgās rīcības vairs nebūs nekādas piekāpšanās pret spiedienu ielās. Taču tad no jauna sākās labdarības sacensība, kuras rezultātā eiro vērtība nokritās vēl vairāk un apturama vairs bija tikai ar Eiropas Centrālās bankas ārkārtas pasākumu palīdzību. 15 dalībvalstu savstarpējā attālināšanās nav atmaksājusies nevienam: vistālāk protestētājiem piekāpās Francijas valdība, taču aptaujās tās reitings ir nokrities gandrīz tikpat zemu kā Tonijam Blēram, kas līdz šim ir palicis nelokāms.

Valdības ar zināmām tiesībām var norādīt, ka nacionālā ekonomiskā politika eiro korsetē ir gluži jauna, tātad nepārbaudīta un uzņēmīga pret kļūdām. Taču tas no soda nepasargā. Ja dāņi noraidīs eiro, vainīgi būs visi, un arī zaudējumus cietīs visi.

"Die Welt"

— 2000.09.25.

Nikolauss Blome