Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Pauls Liepiņš

Viens no retajiem Rīgā dzimušajiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem. Bez tam viens no retajiem pareizticīgā ierēdņa ģimenē dzimušajiem. Pasaulē nācis 1898.gada 14.augustā. 1917.gadā beidzis savas pilsētas reālskolu, jauneklis devās studēt medicīnu uz Latvijas zinībkāro puišu iecienīto Tērbatas universitāti. Taču mācības izjauca vācu okupācija 1918.gadā un lielinieku iebrukums Latvijā nākamajā gadā. Arī P.Liepiņam vajadzēja ņemt šauteni rokās, lai aizstāvētu savu tikko nodibināto neatkarīgo valsti. Dienests sākās 1919.gada jūnijā 2. Ventspils kājnieku pulkā, kas šajā laikā cīnījās Austrumlatvijā. Tā paša gada rudenī P.Liepiņš piedalījās kaujās pret Bermonta armiju pie Rīgas, kā arī Lielupes un Iecavas upes krastos.
Pēc tam pienācīgi izglītoto un pietiekami pulveri ostījušo cīnītāju nosūtīja mācīties karaskolā, kuru viņš tās pirmajā izlaidumā pabeidza 1920.gada maijā leitnanta pakāpē. Pagāja pieci gadi 4. Valmieras kājnieku pulkā, bet, lai būtu vēl labāk noderīgs komandieris jaunās valsts armijas veidošanā, vajadzēja mācīties tālāk, un P.Liepiņš 1926.gada septembrī ar pirmās šķiras diplomu absolvēja virsnieku kursus. Klāt nāca arī virsleitnanta uzpleči. Kā neatkarības kara dalībnieku P.Liepiņu 1928.gada novembrī apbalvoja ar Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas medaļu un nākamā gada februārī – ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Viņš bija to ne pārāk daudzo Latvijas armijas virsnieku vidū, kuriem radās izdevība papildināt savas militārās zināšanas ārzemju mācību iestādēs. Acīmredzot P.Liepiņš to bija pelnījis, jo 1930.gada janvārī tika komandēts uz Franciju iestāju pārbaudījumu kārtošanai turienes Kara akadēmijā. Kad tas bija sekmīgi izdarīts, viņš varēja divus gadus mācīties Latvijas sabiedrotās prestižajā militārajā augstskolā.
Pēc kvalifikācijas celšanas franču zemē P.Liepiņu paaugstināja par kapteini un nosūtīja turpināt dienestu armijas štāba apmācības daļā. No 1935.gada viņš bija populārā mēnešraksta “Militārais Apskats” hronikas, bibliogrāfijas un vēlāk arī taktikas nodaļas redaktors. Lai iegūtu jaunāko komandēšanas pieredzi, P.Liepiņam no 1937. līdz 1939.gadam vajadzēja stažēties armijas štāba bataljonā, karaskolā un 6. Rīgas kājnieku pulkā. Pēc paaugstināšanas par pulkvežleitnantu 1937.gadā militārās karjeras ziņā sevišķi dāsns viņam bija 1939.gads – jūlijā tika iecelts par armijas štāba informācijas daļas ārējās informācijas nodaļas priekšnieku, novembrī – par reglamentu nodaļas priekšnieku, decembrī – par apmācības daļas priekšnieku.
Pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā P.Liepiņu paaugstināja par pulkvedi un pārskaitīja uz jauno varasvīru izveidoto 24.teritoriālo strēlnieku korpusu. Pieredzējušo štābistu iecēla par korpusa štāba operatīvās daļas priekšnieka palīgu. Taču tas nebija šķērslis viņa apcietināšanai karaspēka vasaras nometnē Litenē 1941.gada 14.jūnijā un deportācijai uz Noriļskas gulagiem. Pulkvedim Paulam Liepiņam 1941.gada oktobrī piesprieda nāves sodu, kuru izpildīja nākamā gada 15.martā. Tā, nepaguvušam pat nodibināt ģimeni, jau 41 gada vecumā pa mūžības taku vajadzēja aiziet vienam no daudzajiem brīvās Latvijas bruņoto spēku augstākajiem virsniekiem. 

Rihards Treijs,
prof., Dr.habil.hist.