Māksliniece pati sev

Dace Lielā par dzīvi, darbu un mākslu intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Līdz augusta beigām Valsts Mākslas muzejā apskatāma Daces Lielās izstāde “Gleznas”. Jau vairāk nekā divdesmit gadus viņa ir ierakstīta latviešu mākslas vēstures lappusēs kā viena no savdabīgākajām un mainīgākajām latviešu māksliniecēm. Gleznotājas darbi ir viegli atpazīstami un zināmi, tomēr autore personālizstādes rīko reti, arī nelabprāt piedalās kopizstādēs. Visi zina Daces Lielās daiļradi, bet nezina par viņu pašu.

Dace Lielā Foto: Kristīne Auniņa

– Iepriekšējā izstāde jums bija pirms pieciem gadiem. Kā nonācāt līdz domai par šo?

– Bija sakrājušās visādas idejas, no kurām realizēju dažas. Man bija sastādīts saraksts, kurā ietilpa ap astoņdesmit darbu, protams, ne gatavas gleznas, bet idejas. Vairākas ieceres nācās izsvītrot un atlikt uz citu reizi.
Lai radītu darbu, man nepieciešama motivācija. Kad pirms diviem gadiem pieteicu izstādi Valsts Mākslas muzejā, tad arī sāku domāt par darbu un to, ko vēlos panākt. Katrā ziņā izstāde neradās tāpēc, ka nu bija pienācis laiks kaut ko pateikt vai pierādīt. Turklāt man apnika rīkot izstādes galerijās, bet es neapgalvoju, ka man tajās nepatīk izstādīties. Tomēr, ja gadu no gada sadarbojies tikai ar galerijām, rodas nospiedoša sajūta.

– Katrā ziņā izstāde Valsts Mākslas muzejā ir pamanāmāka nekā galerijās.

– Man ir pietāte pret Valsts Mākslas muzeju. Kad pirms diviem gadiem pieteicu izstādi, šķita, ka vēl ilgs laiks priekšā, tomēr, kad tuvojās atklāšanas laiks, darbus nācās sasteigt. Par izstādi man piešķīra stipendiju, tomēr šī summa ir tik minimāla, ka ar to var segt daļu izdevumu, kas saistīti ar izstādi. Tāpēc šajos divos gados es domāju arī par gleznām, kuras varētu ietilpt cilvēku pieticīgajos mitekļos.

– Izstādē pārsvarā ir šogad tapušas gleznas. Kas laika gaitā mainījies jūsu rokrakstā?

– Pašai grūti spriest. Iekārtojot izstādi, apzināti iekļāvu dažādus darbus, daudzveidībai. Tāpēc arī nosaukums ir “Gleznas”. Apskatot zāli, sapratu, ka tajā iederas figurālas gleznas un ainavas.

– Tiekoties ar Valsts Mākslas muzeja speciālistiem, jūs teicāt, ka nevarat neko pastāstīt par saviem darbiem. Kā tas nākas, ka mākslinieks tikpat kā neko nezina par paša veikumu?

– Domāju, ka šie stāsti par darbiem ir pilnīgi nevajadzīgi. Manuprāt, muzeja darbiniekiem vajadzētu atturēties no stāstu stāstīšanas apmeklētājiem.

– Tomēr neviens mākslas darbs nav pasargāts no stāsta. Cilvēks, ieraugot gleznu, automātiski izdomā stāstu, jo mākslinieciskā valoda skatītājā uzjundī asociācijas vai emocijas, nereti notiek identificēšanās ar darbu.

– Protams, stāstus var izdomāt, un lai cilvēki domā. Man nepatīk izdomāt stāstus, jo neviens nevar pateikt, ka darbs stāsta tikai par to un ne par ko citu.

– Piemēram, skatoties uz darbu “Brīvdiena”, manuprāt, viss ir skaidrs. Sievietei brīva diena, viņa stāv uz balkona, visticamāk fonā skan viņas mīļākā mūzika un viņa beidzot pavada pilnvērtīgu dienu.

– Nu redzi, tas ir normāli, ka tev ir pašam savs stāsts par to dāmu. Savukārt krēsls, kas atrodas gleznas priekšplānā, pirms pāris gadiem atradās manā istabā Spānijā. Kādu stāstu var izdomāt par šo krēslu? Kā to varētu traktēt? Tā domāt būtu muļķīgi. Šajā krēslā nav nekādu zemtekstu, un tas nav arī simbols. Manās gleznās vispār nav simbolu. Būtu smieklīgi, ja kāds teiktu, ka krēsls ir varas simbols, ūdens zemapziņas dzīles. Simboli un zemteksti ir raksturīgi padomju laiku glezniecībai, kad glezniecību vajadzēja attaisnot. Ar krāsu simboliku ir pavisam traki, jo katrai tautai taču citāda izpratne par krāsu būtību. Piemēram, sarkanajā gleznā bez nosaukuma, kurā ir divi suņi un sievietes. Daudzi šo gleznu ir traktējuši tā, ka tur attēlots dienesta suns uz sarkanā karoga fona, tādā veidā radot zināmu asociāciju posmu. Es apzinos, ka tā varētu padomāt un tā arī domā. Bet tā tas nav.

– Tātad jums tā īsti nepatīk sižetiskā glezniecība.

– Es nekad neesmu interesējusies par sižetu mākslas darbā. Muzejos, klausoties gidus, man mati ceļas stāvus.

– Kādas ir jūsu attiecības ar jauno mākslinieku izstādēm?

– Es tās apmeklēju, bet mūsdienās jauno māksla ir tāda, ka jebkurš mēsls tiek pataisīts par mākslu. Ļoti daudzi spēlējas ar neestētisko kategoriju, nosaucot to par estētiku. Protams, katrai tautai ir savs priekšstats par to, kas ir estētiski, bet Eiropā jau it kā ir kaut kādi estētikas priekšraksti.

“Zaķis, pele un citi…”, 2005 Foto: Kristīne Auniņa

– Vai varat definēt, kas ir estētiskais?

– Patiesību sakot, es nezinu, ko tas nozīmē. Manuprāt, estētika ietver visu ko.

– Izstādē ļoti labi iezīmējas darbi no pilnīgi tumšiem līdz pilnīgi gaišiem.

– Jā, tā tas ir. Arī tie krāsainie darbi pamatā bāzējas katrs uz savu krāsu un ir monohromi. Tas, ka darbs viss ir zaļš vai zils, neko nenozīmē. Man pašai šķita interesanti salikt šos dažādos darbus un pēc tam meklēt kopsaucēju.

– Un kāds ir šis kopsaucējs?

– Es domāju, ka tā ir tonalitāte.

– Jā, pat ziemas ainavas ir tonāli izkoptas.

– Tieši ziemas ainavas prasa tonālo izjūtu, jo es negleznoju saulainās ziemas ar siltām krāsām. 1986.gadā uzgleznoju vienu gleznu, kurā ir sniegs un ezers, bet šī sniega masa nav reljefa, tajā grūti saskatīt toņus. Beigu beigās sanāca tā, ka redzēt tikpat kā nevar, bet sajust var.

– Pastāstiet, lūdzu, par gleznu “Viesos pie Učello”. Tā ir klasiskā garā gleznota vecmeistara Paolo Učello darba reprodukcija lielākā formātā.

– Man šis autors ir ļoti mīļš. Starp citu, es jau sen Učello gribēju nelietīgi izmantot savām vajadzībām. Viņš ir ļoti interesants mākslinieks.

– Kas viņā ir tik interesants, kā nav citiem agrīnās renesanses māksliniekiem?

– Es pat nezinu. Man šķiet, ka viņš ir viens no pirmajiem, kas izdomājis sarkano zirgu.

– Kas tas par sarkano zirgu?

– Parasts zirgs, tikai sarkanā krāsā. Učello ir fantastisks batāliju autors. Šķiet, mani saista viņa dekoratīvisms, ģeometriskā forma un tipiskie agrīnās renesanses stāstiņi. Viņš mēdz būt aizkustinoši smieklīgs, piemēram, bruņinieki, kuri vienaldzīgi veras tālēs un sēž uz trekniem zirgiem, kas savukārt pacēlušies uz pakaļkājām, bet fonā notiek kaut kādas zaķu medības, dzied meitas, kokos aug apelsīni un tā tālāk. Es domāju, ka agrīnās renesanses māksla ikvienam māksliniekam ir laba skola.

– Manuprāt, jūs esat izteikti femīna māksliniece. Par to spriežu kaut vai tāpēc, ka jūsu gleznās gandrīz neparādās vīrieša tēls.

– Ir jau, ir. Šajā izstādē ir arī vīrieši.

– Tie nav vīrieši – vienā bildē ir zēns, bet gleznā “Pele, zaķis un citi…” var ļoti vāji nojaust, ka tie ir vīriešu kārtas pārstāvji.

– Nojaust nevar, bet tās nav sievietes. Tad jau arī nevar teikt, ka manās gleznās ir sievietes, jo tās ir meitenes. Katrā ziņā kā lai es uzgleznoju vīrieti zilā atlasa vai samta uzvalkā! Tas nekādi neizskatītos.

– Saistībā ar jūsu izstādi vairākkārt izskanējis apzīmējums – banāls. Tomēr izstādē nav nekā banāla.

– Es to teicu pirms sešiem gadiem, un tagad tas tiek atkārtots. Par šo izstādi nevarētu teikt, ka tā ir banāla. Pirms sešiem gadiem bija pavisam cita izstāde. Man šķiet, daudzi izlasa vecos rakstus par bijušajām izstādēm un nedomājot tās salīdzina ar jaunajām. Kāda vaina būt banālam?! Es šo vārdu minēju speciāli, jo lielākajā daļā cilvēku tas iedveš šausmas. Ļoti daudz mākslinieku baidās būt banāli. Es gleznoju to, kas man patīk, un es nedomāju par to, kāds mākslas stils izdzīvos. Tā ir nevajadzīga plānošana. Plānošana ir vistiešākā konjunktūra. Ja pēc gadiem es vairs nebūšu pieprasīta – nu un kas?

– Cik jums svarīgi gleznot akadēmiskā stilā?

– Mūsdienās to nesauc par akadēmisko stilu. Citi to apzīmē kā naivismu. Es vienkārši gleznoju to, kas man patīk.

– Skatoties uz jūsu gleznām, rodas sajūta, ka māksliniece ir romantisku jūtu pilna.

– Nezinu, vai tas atbilst patiesībai. Gleznojot es par jūtām nedomāju. Vispār ļoti reti esmu dzirdējusi, ka mākslinieks gleznotu ar jūtām. Lai dabūtu gatavu gleznu, ir ļoti jāpiedomā. Jocīgākais ir tas, ka noskaņa rodas darba gaitā, jo mākslinieks nevar paredzēt galarezultātu, kur nu vēl sajūtas, kādas varētu rasties, apskatot gatavu darbu. Man šķiet, visi šie aizspriedumi par mākslinieku kā cietēju mākslas darba radīšanas laikā ir radušies pagājušā gadsimta sākumā. Tad bija tāds mākslinieka tēls – pustraks, staigā apkārt, spontāni glezno un tā tālāk.

– Jums gleznošana ir atslodze vai saspringts brīdis?

– Gleznojot ir ļoti jākoncentrējas, bet tas ir patīkami. Nenotiek tā, ka mākslinieks pieiet pie audekla un sāk nedomājot vicināt otu. Darba procesā ir ļoti daudz jāanalizē, jādomā, jāskatās. Pirms gleznošanas es aizvācu visu lieko, lai netraucē. Man tā ir ieslēgšanās.

– Kur jūs smeļat idejas darbiem?

– Man patīk visur skatīties un pamanīt skaistas lietas. Galvā esmu sakrājusi simtiem ideju, kuras neesmu realizējusi gadiem ilgi.

– Kādas ir toņa un sižeta savstarpējās attiecības jūsu darbos?

– Šīs abas lietas viena otru nosaka un papildina. Es nevaru pateikt, kas svarīgāks – tonis vai sižets, jo tie radīšanas procesā ir vienlīdz svarīgi. Kā teica Eduards Kalniņš: “Galvenais ir realizēt to, ko gribi un vienalga kā.”

– Starp citu, kas bija tas būtiskākais, ko ieguvāt, trīs gadus mācoties Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā?

– Grūti pateikt. Viņš kā pedagogs konsekventi pret mani izturējās, tāpat kā savulaik Vilhelms Purvītis izturējies pret viņu.

– Kā tas izpaudās?

– Viņš nevienu reizi nav pateicis nevienu konkrētu vārdu par maniem darbiem. Es zināju, ka viņš pret mani izturas ar labvēlību. Ja runāja ar mani, tad ļoti vispārīgi. Atceros, ka ar citiem viņš strīdējās, norādīja uz kļūdām, pamācīja. Kad Eduards Kalniņš atnāca pie manis uz darbnīcu, es viņam rādīju darbus, viņš stundām sēdēja un skatījās, bet galu galā par darbu nepateica nevienu vārdu. Iedomājies, akadēmijas profesori ir lustīgi ne tikai uz studentu, bet arī kolēģu darbu strostēšanu, tomēr par maniem darbiem viņš tā arī neizteicās trīs gadus.

– Tā arī nenoskaidrojāt, ko viņš par jūsu darbiem domāja?

– Viņš pret mani izturējās ļoti labvēlīgi, un no viņa teiktā varēja saprast, ka viss kārtībā. Ja viņš redz, ka cilvēks pats spējīgs tikt galā, viņš neiejauksies. Un te nu es esmu.

Raivis Spalvēns