Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991. gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07., 21.07., 27.07.2005.

Okupācijas laikā Rīga tika pārpludināta ar padomju militārpersonām. Artilērijas dienas svinēšana Rīgā 1946.gada 24.novembrī	Protesta mītiņš rūpnīcā VEF pret “amerikāņu agresiju” Korejā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Baltijas valstis Rietumu uzmanības lokā

Baltijas problēmas ietvaros demokrātiskās Rietumu valstis 40.gadu otrajā pusē un 50.gadu sākumā politiski un diplomātiski diezgan aktīvi atbalstīja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas un to emigrācijas organizāciju cīņu par savu valstu neatkarības atjaunošanu. Zināma loma šajā procesā bija arī ASV, Lielbritānijas un Zviedrijas izlūkdienestu aktivitātēm bijušajās Baltijas valstīs. Rietumu izlūkdienesti atbalstīja nacionālo pretošanās kustību Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, organizēja tajās speciālas operācijas, kuru mērķis bija iegūt militāra, ekonomiska un politiska rakstura informāciju par PSRS.
Īpašu interesi par Baltijas valstīm un kontaktiem ar to pretošanās kustību izlūkdienesti izrādīja laika posmā no 1946. līdz 1952.gadam. Aukstā kara sākums, attiecību pasliktināšanās ar PSRS un tās kodolieroču programmas izstrāde spieda Rietumu valstu izlūkdienestus realizēt speciālās operācijas. Lietuviešu pētnieks Alģirds Jakubčonis, ļoti kritiski vērtējot šos procesus, atzīst, ka pamatā bija nevis reāla vēlme sekmēt Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, bet gan diskreditēt PSRS. A.Jakubčionis uzsver, ka tas viss vispirms jāskata kā Rietumu valstu pretdarbības politikas sastāvdaļa, kā cīņa pret Padomju Savienību.
Britu izlūkdienests savu aģentu tīklu Baltijas valstīs sāka veidot pēc Pirmā pasaules kara beigām, kad Latvija, Lietuva un Igaunija proklamēja neatkarību. Taču 20. – 30.gados nekādas nopietnas operācijas pret PSRS no Baltijas valstīm netika realizētas. Situācija mainījās, beidzoties Otrajam pasaules karam, kad Rietumu valstis padomju totalitāro režīmu un tā realizēto politiku sāka uzskatīt par sev bīstamu. Angļu un amerikāņu izlūkdienesti sāka atjaunot kontaktus ar saviem agrākajiem aģentiem un veidot sakarus ar nacionālās pretošanās grupām Baltijā. Lielbritānijas izlūkdienests (Secret Intelligence Service – SIS) savas operācijas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā uzsāka 1945.gadā, aktīvi vervējot aģentus baltiešu bēgļu un karagūstekņu nometnēs Vācijā un Beļģijā. Kā atzīmē britu vēsturnieks Stīvens Dorils, tie bieži bija latviešu leģiona bijušie virsnieki un karavīri.
Britu slepenās operācijas Baltijā koordinēja Harijs Kars un Aleksandrs Makkibins, bet par ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes aktivitātēm šeit bija atbildīgs Pols Hartmans. Arī Zviedrijas izlūkdienests bija iesaistīts šo abu valstu speciālo dienestu operāciju sagatavošanā. Ar britu un ASV izlūkdienestiem Zviedrijā sadarbojās bijušais Latvijas Republikas kara prokurors ģenerālis Verners Tepfers, Valsts vēstures muzeja direktors Valdis Ģinters, sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais.

Pirmās operācijas neveiksme

Pēc kara beigām pirmā Lielbritānijas slepeno dienestu operācija Latvijā tika realizēta 1945.gada oktobrī. Naktī no 14. uz 15.oktobri četru vīru grupa – Artūrs Arnītis, Jānis Šmits, Laimonis Pētersons un Eduards Andersons – tika izsēdināti Kurzemes piekrastē. Operācija beidzās neveiksmīgi, jo apmēram 100 m no krasta grupas motorlaiva uzsēdās uz sēkļa un apgāzās. Aģenti gan izcēlās krastā, bet viss ekipējums tika pazaudēts. Dažas dienas vēlāk Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas darbinieki apcietināja L.Pētersonu un E.Andersonu. Pēc spīdzināšanas viņi atklāja grupas vadītāja A.Arnīša atrašanās vietu, un viņš pēc trim nedēļām tika apcietināts Ventspilī. Taču A.Arnītis pa rāciju bija paspējis informēt par grupas ierašanos Latvijā.
Kaut arī A.Arnīša grupas misija kopumā cieta neveiksmi, nacionālo partizānu vidū un arī pretpadomju pagrīdē Kurzemē kādu laiku runāja par “angļu grupas” ierašanos. Līdz ar to sabiedrībā nostiprinājās ilūzija par kaut kādu britu klātbūtni Baltijā. Tas savukārt sekmēja pārliecību, ka cīņa pret padomju režīmu jāturpina, ka Rietumu lielvalstis nav aizmirsušas Latviju. Sabiedrībā arī cirkulēja baumas par iespējamo PSRS un Rietumu valstu konfliktu tuvākajā nākotnē.

Lidmašīna tiek sagatavota labības lauku apsmidzināšanai ar ķimikālijām Krustpils rajona Staļina kolhozā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Zandes grupas dramatiskais liktenis

1946.gada 6.augustā divi britu SIS aģenti – Rihards Zande un Ēriks Tomsons – zvejnieku motorlaivā ieradās Rīgas jūras līča piekrastē no Zviedrijas. Grupas uzdevums bija noskaidrot A.Arnīša misijas likteni un nodibināt radiosakarus ar izlūkošanas centru Stokholmā, kā arī vākt nepieciešamo izlūkošanas rakstura informāciju. R.Zandes grupas izsēšanās krastā Zvejniekciemā, netālu no Skultes bija veiksmīga, un tā uzsāka savu darbību. Izmantojot labos sakarus Latvijā, R.Zande devās uz Rīgu un sāka veidot savu izlūkošanas informācijas vākšanas grupu. Visiem savervētajiem grupas dalībniekiem apmaiņā pret piegādāto informāciju tika solīta iespēja nokļūt Zviedrijā. Bet R.Zande no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ ilgu laiku nevarēja nodibināt radiosakarus ar centru Stokholmā. Britu SIS deva norādījumu R.Zandem sazināties ar aģentu Augustu Bergmani, kurš bija labs radiosakaru speciālists. Bet A.Bergmani padomju drošības orgāni šajā laikā jau bija arestējuši un savervējuši. A.Bergmanis, būdams dubultaģents, deva iespēju PSRS Valsts drošības ministrijai uzsākt Rietumu izlūkdienestu operāciju kontroli Baltijā, ko tā arī izmantoja.
Tā kā R.Zandes situācija bija sarežģīta, viņš izpildīja centra norādījumus un 1946.gada novembrī uzņēma kontaktus ar A.Bergmani. Pēc tikšanās viņš piekrita, ka tieši A.Bergmanis savākto informāciju turpmāk nosūtīs SIS. A.Bergmaņa rīcībā nonāca SIS šifri un paroles, kā arī atsevišķu aģentu vārdi un informācija par viņu dzīves vietu. Tā R.Zandes grupa, kurā darbojās ap 20 cilvēku, nonāca pilnīgā padomju drošības iestāžu kontrolē. Operatīvu apsvērumu dēļ, lai varētu veiksmīgāk realizēt pretdarbību Rietumu valstu izlūkdienestiem, R.Zandi un viņa līdzgaitniekus apmēram gadu neapcietināja. Tikai tad, kad R.Zandem radās pamatotas aizdomas un viņš divas reizes mēģināja aizbēgt uz Zviedriju, čeka viņu arestēja.

Turpinājums sekos