"Izbeigt stagnāciju paplašināšanā"

Laikrakstā ir ievietots plašs Ungārijas Zinātņu akadēmijas Pasaules ekonomikas institūta direktora Andrāša Inotai raksts, kurā autors iebilst pret ES paplašināšanu vienā lielā grupā. Viņš uzskata, ka tad visas kandidātvalstis tiekot sasviestas vienā lielā katlā neatkarīgi no to „gatavības integrēties". Šāda „homogenizācija" esot jo nesaprotamāka tāpēc, ka diferences starp atsevišķām kandidātvalstīm kļūstot arvien lielākas. Viņš arī meklē atbildi uz to, kāpēc notiek tāda krampjaina turēšanās pie desmit kandidātvalstu grupas un kāpēc tiek strikti noraidīta kandidātvalstu diferencēšana.

Kā vienu no iemesliem viņš min to, ka Eiropas Savienībai trūkst paplašināšanās stratēģijas. Viņš saka, ka tad, ja tāda būtu, tai jau sen būtu izstrādāts skaidrs plāns ar termiņiem vai vismaz pa periodiem.

Kā nākošo iemeslu viņš min to, ka pilsoņi daudzās dalībvalstīs arvien mazāk atbalsta paplašināšanu. Šādā stāvoklī — saskaņā ar virspusēju iekšpolitisko loģiku — diferencēt kandidātvalstis būtu pašnāvība, jo tādējādi paplašināšanas process gan saņemtu impulsu, taču aktivizētos arī tā pretinieki.

Autors domā, ka ietekmi uz Savienības spēju paplašināties ir atstājuši arī pasaules politikas apsvērumi. Vēlmē stabilizēt Balkānus sarunas par iestāšanos tika sāktas arī ar Rumāniju un Bulgāriju, lai gan tās neizpilda Kopenhāgenas kritērijus. Te izpaužoties arī ASV intereses: tā uzskata, ka tagad ir pienākusi ES kārta spert nozīmīgus soļus drošības nostiprināšanā kontinentā, galvenokārt Baltijā. Tas liekot secināt, ka vienādo izturēšanos pret kandidātvalstīm nosaka arī drošības politikas apsvērumi.

Taču svarīgākais, bet skaļi nepateiktais arguments esot tas, ka līdz ar „lielo paplašināšanu" kandidātvalstu uzņemšanu esot iespējams novilcināt „līdz pat bezgalībai".

Tāpat neesot arī izslēgts, ka atgriešanās pie viena lielā katla esot notikusi neatrisinātā „Polijas jautājuma" dēļ. Diferencētas jaunu dalībvalstu uzņemšanas gadījumā Polija varētu arī palikt ārpusē. Inotai saka, ka tik ilgi, kamēr šis Gordija mezgls netiks pārcirsts, labākais, bet Eiropas nākotnei ne pats drošākais atrisinājums šķiet paplašināšana vienā lielā grupā.

Tālāk politiķis norāda uz briesmām, kādas sevī slēpj paplašināšana vienā lielā grupā. Viņš domā, ka vislielāko risku visiem dalībniekiem — ES labāk sagatavotajām kandidātvalstīm un arī sliktāk sagatavotajām kandidātvalstīm —varētu nozīmēt iestāšanās termiņa pārbīde tālu aiz 2005. gada. Tad nedrošā stāvokļa dēļ pasaulē tiktu vājinātas ES politiskās un ekonomiskās pozīcijas. Paplašināšanas stratēģijas trūkuma dēļ dažās Viduseiropas un Austrumeiropas kandidātvalstīs draudot Krievijas ietekmes pastiprināšanās vai arī orientācija šajā virzienā.

Tāpat Andrāšs Inotai uzskata, ka ES lielā paplašināšana apdraudētu arī Savienības iekšējo vienotību. Katra valsts, respektīvi, valstu grupa, mēģināšot noteiktas kandidātvalstis atbalstīt vai arī tās izņemt no kopējā katla, kas vēl vairāk apšauba paplašināšanas lietderību vienā lielā grupā. Kā argumentus viņš min arī to, ka tad Savienība tiktu konfrontēta ar saskaņošanas un pielāgošanās problēmām, rastos liels skaits izņēmuma noteikumu, kas paralizētu Briseles institūciju darbu, un kandidātvalstīm varētu tikt piedāvāta neakceptējamā „divu līmeņu līdzdalība".

Paplašināšana vienā lielā grupā esot drošākā metode, kā vēl vairāk samazināt sabiedrības atbalstu paplašināšanai ES dalībvalstīs.

Tālāk viņš apskata ES paplašināšanas pozitīvos aspektus mazās, iestāties gatavās grupās. Viņš uzskata, ka tad gan ES institūcijām, gan dalībvalstīm samazinātos ar paplašināšanos saistītais šoks, kā arī netiktu apšaubīts līdzšinējais lēmumu pieņemšanas mehānisms. Tad jaunās dalībvalstis varēšot iesaistīt nākamo reformu izstrādāšanā un realizēšanā, kā arī samazinātos ar paplašināšanu saistītais baiļu potenciāls. Labi sagatavotu valstu iestāšanās nozīmētu uzticamus partnerus, kas ir gatavi sadarboties. Tāpat pieredze ar pirmo paplašināšanas raundu varēšot kalpot kā bāze vēlākajiem paplašināšanas raundiem.

Autors uzskata, ka lielās paplašināšanas gadījumā zaudētājas līdz ar ES būtu arī labāk sagatavotās Vidusaustrumeiropas kandidātvalstis. Tā kā saskaņā ar kritērijiem Ungārija ir kandidātvalsts, kas ir sasniegusi vislielāko progresu, tad lielākā zaudētāja šāda scenārija gadījumā būtu tieši Ungārija. Jūtami samazinātos starptautisko investoru interese, kuri stratēģiskajos lēmumos ir rēķinājušies ar valsts drīzu iestāšanos ES. Plašos iedzīvotāju slāņos pastiprinātos vilšanās, ES zaudētu ticamību un nostiprinātos ekstrēmistiskie, nacionālistiskie un populistiskie spēki, samazinātos reģionālā stabilitāte. Praktiski netiktu izmantotas reģionālās sadarbības priekšrocības.

Kā vēl vienu svarīgu argumentu Inotai min to, ka migrācija kļūtu nekontrolējama. Viņš uzskata, ka vislielāko risku Eiropas nākotnei radīs lēnākā ekonomiskā attīstība un augošais bezdarbs.

Savienības paplašināšana lielā grupā radīšot zaudējumus arī valstīm, kas vēl nav gatavas iestāties ES.

Turpretī ES paplašināšanai vairākās grupās būšot daudz priekšrocību. Pirmajā paplašināšanas raundā uzņemtās valstis varētu savu pieredzi nodot tālāk nākamajām.

Andrāšs Inotai domā, ka sevī briesmas slēpj arī termiņa noteikšana pēc 2005. gada: ja nākošajos gados ES paplašināšana netiks realizēta, tad nestabilitāte attiecīgajās kandidātvalstīs pastiprināsies.

Viņš aicina "beigt stagnāciju ES paplašināšanā". Taču to var izdarīt, tikai paziņojot noteiktu paplašināšanas stratēģijas termiņu plānu. Tas varētu aptvert periodu no 10 līdz 15 gadiem ar trim paplašināšanas raundiem: pirms 2005. gada, laika posmā no 2007. gada līdz 2009. gadam un trešo nākamās desmitgades pirmajā pusē. Konkrētas valstis nosaukt neesot nozīmes, jo tas, kādu datumu izvēlēties, esot katras atsevišķas kandidātvalsts uzdevums.

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 2000.09.22.