1991.gada 19.marta sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrēsimies, lai redzētu, cik mēs esam pulksten trijos. Rezultāts: 103 deputāti reģistrējušies.

Godājamie kolēģi, saskaņā ar mūsu darba kārtību mums patlaban ir jāizskata 5.punkts– likumprojekts “Par Latvijas Republikas tautas tiesu tautas tiesnešu zvērestu” otrajā lasījumā. Ziņo deputāts Tālavs Jundzis.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Likumprojektā par tiesnešu zvērestu pamatā ir ņemti vērā visi tie priekšlikumi, kuri tika izteikti pagājušajā plenārsēdē, apspriežot šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Konkrēti– esam ņēmuši vērā Eglāja kunga un dažu citu deputātu priekšlikumus svītrot rindkopu, kura paredzēja, ka zvēresta teksts glabājams personīgajā lietā. Savukārt Lazdas kunga ļoti pamatoto rakstiski iesniegto priekšlikumu par to, ka zvērests jānodod arī tiem tienešiem, kuri stājušies amatā pirms šā likuma pieņemšanas. To mēs esam ņēmuši vērā un iekļāvuši lēmuma projektā par likuma spēkā stāšanos 2.punktā. Jāsaka, ka komisijā mēs noraidījām tikai vienu priekšlikumu. Tas bija Endziņa kunga izteiktais priekšlikums attiecībā uz likumprojekta 2.punktu, kas nosaka, ka zvērestu pieņem ne tikai Augstākās padomes priekšsēdētājs. Deputāts Endziņš ierosināja, ka to var darīt arī vietnieks. Apspriežoties komisijā, mēs tomēr secinājām, ka, pirmkārt, ja Prezidija sēde notiek un priekšsēdētājs ir Rīgā, tad viņš arī šo sēdi vada. Otrkārt, ja priekšsēdētājs ir kaut kur komandējumā, tad viņa vietā strādā vietas izpildītājs, un vietas izpildītājs nenoliedzami automātiski vismaz šajā jautājumā pielīdzināms sēdes priekšsēdētājam. Tāpēc mēs nepiekritām situācijai, ka Prezidija sēdē pieņem priekšsēdētāja vietnieks. Praksē laikam tāda sēde nav bijusi, ka priekšsēdētājs būtu Rīgā un sēdi vadītu priekšsēdētāja vietnieks. Varbūt kāds atsevišķs gadījums ir bijis, taču mēs tomēr uzskatām, ka šādā sēdē tiesneši zvērestu nevarēs nodot. Lūk, tāda bija mūsu attieksme.

Visbeidzot es gribu teikt, ka burtiski pirms pāris stundām, nedaudz pārkāpjot vai faktiski pārkāpjot noteiktos termiņus, priekšlikumu iesniedza arī deputāts Rešetņikovs. Viņa priekšlikums attiecas uz likumprojekta 2., 3. un 4.pantu. Tā nav pareizi rakstīt, ka tiesneši dod zvērestu Augstākās padomes Prezidijam un piesēdētāji dod zvērestu attiecīgās tiesas priekšsēdētājam. Deputāts Rešetņikovs piekrīt, ja 1.punktā paliek, ka tiesneši un piesēdētāji dod zvērestu, bet turpmākajos, tas ir, 2., 3. un 4.pantā ir jāraksta– pieņem zvērestu. Mēs šo priekšlikumu komisijā nespējām apspriest. Aprunājoties arī ar deputātiem, un ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju, mēs secinājām, ka tomēr gribētu atbalstīt deputāta Rešetņikova priekšlikumu– 2., 3. un 4.panta redakciju grozīt atbilstoši viņa priekšlikumam.

Tas ir viss, ko es gribēju teikt. Es ierosinātu balsot pa pantiem, tad es dotu katra panta redakciju.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi Jundža kungam? Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Kiršteins: Vai jūs izpētījāt, kāda šī procedūra bija pirms kara, kāds bija teksts un kā to darīja?

T.Jundzis: Nē, diemžēl jāsaka, ka es pētījis neesmu. To likumdošanas iniciatīvas kārtībā ir iesniedzis Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Viņš mums paskaidroja, ka iepazinies ar citu valstu pieredzi. Es pieņemu, ka viņš ir pētījis arī Latvijas Republikas laiku.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Čepānis: Es jau iepriekš atvainojos juristiem, ja es ielaužos sfērā, kurā neesmu kompetents. Es domāju, vai zvēresta tekstā nevajadzētu vārda “patiesība” vietā ierakstīt– “īstenība”. Apsūdzētajam taču ir viena patiesība, advokātam– otra, prokuroram– trešā, bet tiesnesim vajadzētu noskaidrot īstenību.

T.Jundzis: Es arī neesmu kompetents atbildēt, teiksim, no tāda filoloģiska vai filozofiska viedokļa, bet varu tikai pateikt, ka kriminālprocesā tomēr ir rakstīts šis vārds “patiesība”. Es varu tikai tā paskaidrot. Droši vien nebūtu labi, ja pastāvētu pretruna ar procesa kodeksu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

P.Laķis: Nē, šeit ir pilnīgi pareizi. Filozofiski var lietot tikai vārdu “patiesība”. Īstenība, sākot no Hēgeļa, ir kaut kas cits, tā kā te tam ir jāpaliek.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi ziņotājam? Nav. Sākam apspriest likumprojektu pa pantiem. Lūdzu, pirmo pantu.

T.Jundzis: Pirmais pants paliek tāds, kā jums ir tekstā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais pants.

T.Jundzis: Ņemot vērā deputāta Rešetņikova priekšlikumu, otro pantu varētu piedāvāt šādā redakcijā: “Latvijas Republikas Augstākās tiesas un tautas tiesu tiesnešu zvērestu pieņem Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija sēdē Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs.” Vārda “dod” vietā rakstīt vārdu “zvērestu pieņem”.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi iebildumi? Nav. Lūdzu, trešais pants.

T.Jundzis: Trešajā pantā tieši tas pats labojums– vārda “dod” vietā rakstīt “pieņem”. Līdz ar to panta redakcija ir šāda: “Latvijas Republikas Augstākās tiesas tautas piesēdētāju zvērestu pieņem Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs vai viņa vietnieks.”

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi iebildumi? Nav. Lūdzu, 4.pants.

T.Jundzis: Ceturtajā pantā tiek izdarīts tas pats labojums, panta redakcija ir šāda: “Latvijas Republikas tautas tiesu tautas piesēdētāju zvērestu pieņem attiecīgās tautas tiesas priekšsēdētājs.”

Priekšsēdētājs: Lūdzu, piektais pants.

T.Jundzis: Piektajā pantā Augstākās tiesas priekšsēdētājs pamanīja vienu redakcionālu kļūdu, tas ir, otrajā rindā– “zvēresta tekstu paraksta katrs tiesnesis un tautas piesēdētājs”– viņš ierosina vārda “un” vietā lietot vārdu “vai”. Tas būtu pareizāk.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi iebildumi? Nav. Lūdzu, 6.pants.

T.Jundzis: Nav nekādu ierosinājumu.

Priekšsēdētājs: Attiecībā uz 7.pantu ierosinājumu nav. Paldies. Par zvēresta tekstu nav nekādu iebildumu? Nav. Tas ir pielikums.

Godājamie kolēģi, mēs varētu balsot par Latvijas Republikas likumu “Par Latvijas Republikas tiesas tiesnešu un tautas piesēdētāju zvērestu” līdz ar pielikumu– zvēresta tekstu– otrajā lasījumā. Vēlreiz reģistrēsimies, jo deputātu skaitā ir būtiskas izmaiņas. Rezultāts: 116 deputāti reģistrējušies. Balsojam par Latvijas Republikas likumu “Par Latvijas Republikas tiesas tiesnešu un tautas piesēdētāju zvērestu” līdz ar pielikumu– zvēresta tekstu. Rezultāts: par– 90, pret– 5 un atturas– 15. Līdz ar to likumprojekts otrajā lasījumā ir pieņemts. Kādas ir godājamā ziņotāja domas par trešo lasījumu?

T.Jundzis: Tā kā mēs gandrīz vienbalsīgi esam izlēmuši otrajā lasījumā un nekādi priekšlikumi vairs nav izskanējuši, tad varētu risināt jautājumu par pieņemšanu arī trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Tādējādi esam nobalsojuši. Tā kā komisija atzīst, ka nekādu priekšlikumu nav bijis, līdz ar to esam nobalsojuši arī otrajā lasījumā galīgi un likums ir pieņemts. Mums atliek tikai pieņemt lēmumu par spēkā stāšanās kārtību. Lūdzu, Jundža kungs, kādi būtu apsvērumi?

T.Jundzis: Kā jau es teicu, šis lēmums ir jauns un svarīgākais ir 2.punkts, kurš paredz to, ko tad darīt ar tiem tiesnešiem un tautas piesēdētājiem, kuri ievēlēti līdz šā likuma pieņemšanai. Un 2.punktā ir noteikta kārtība, ka viņi ir tiesīgi pagaidām pildīt savus pienākumus līdz zvēresta došanai. Viņiem zvērests jādod līdz 1.jūnijam un šajā likumā noteiktajā kārtībā. Var arī paskaidrot, kāpēc līdz 1.jūnijam. Tāpēc, ka šo tiesnešu un piesēdētāju ir ārkārtīgi daudz. Tā, piemēram, Augstākās tiesas piesēdētāju vien, kā mēs atceramies, ir apmēram 280 cilvēku. Savukārt tautas tiesas piesēdētāju skaits pārsniedz 8000. Nav teikts, ka visiem šiem piesēdētājiem jāpieņem zvērests, bet katrā ziņā bez zvēresta viņi nevarēs pildīt savus pienākumus atbilstoši mūsu likumam. Vēl es gribu teikt, ka, manuprāt, šeit ir aizmirsts 3.punkts par to, ka jāatceļ 1990.gada 1.martā pieņemtais likums par tiesnešu zvērestu, kurš regulēja zvēresta jautājumus līdz šim. Tas tad būtu 3.punkts, kuru, ja jūs uzticētu, varētu formulēt Juridiskā pārvalde.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Man būtu priekšlikums tomēr grozīt 2.punkta redakciju, jo, vadoties pēc šīs redakcijas, iznāk tādējādi, ka mēs saistām visu tikai ar zvēresta nodošanu. Konstitūcijā mums nekas tamlīdzīgs paredzēts nav. Man būtu priekšlikums noteikt, ka tiem republikas tautas tiesnešiem un piesēdētājiem, kuri ir ievēlēti līdz likuma “Par Latvijas Republikas tiesu tiesnešu un tautas piesēdētāju zvērestu” spēkā stāšanās dienai, jānodod zvērests līdz 1991.gada 1.jūnijam šai likumā noteiktajā kārtībā. Nevis runāt par to, ka viņi ir tiesīgi pildīt savus pienākumus līdz zvēresta došanai. Patlaban kaut kur ir pretruna ar Konstitūciju.

T.Jundzis: Tādā gadījumā man jāatgādina, ka tikko mūsu pieņemtā likuma 6.punkts norāda: “Latvijas Republikas tiesu tiesneši un tautas piesēdētāji stājas pie savu pienākumu pildīšanas pēc zvēresta došanas.”

A.Endziņš: Taču tāpēc jau šeit ir teikts: ir tiesīgi pildīt. Tādā gadījumā uzreiz nepieciešams mainīt Konstitūciju, vai ne? Tiesnešus mēs esam ievēlējuši uz 10 gadiem, bet tagad mēs pieņemam likumu, kas šajā gadījumā būs pretrunā. Man liekas, tas būs ļoti normāli, ja mēs vienkārši norādām termiņu.

T.Jundzis: Tad es atgādināšu, ka Konstitūcijā arī ir ierakstīts, ka pirmo reizi ievēlētie tiesu tiesneši un tautas piesēdētāji dod zvērestu. Protams, nav teikts par izrietošām sekām, ja tiesnesis vai piesēdētājs zvērestu nav nodevis, bet likumdevējs ir tiesīgs tāpēc ar likuma palīdzību šīs sekas regulēt.

A.Endziņš: Tajā pašā laikā Konstitūcija neparedz, kādā gadījumā, ja, teiksim, šāds zvērests netiek nodots vai kaut kas tamlīdzīgs, viņu varētu atsaukt. Tas jāparedz Konstitūcijā, vismaz pašreizējā situācijā. Man liekas, ka tad mēs varētu iziet no situācijas, vienkārši norādot termiņu, līdz kuram ir jādod zvērests.

T.Jundzis: Labi, domāju, ka patlaban par minēto jautājumu var strīdēties, bet varētu šo rindu izņemt ārā. Tā praktiski neko reāli nemaina, vai ne? Tikai varbūt tiešām, lai tur nebūtu tādu strīdu, kādi mums tikko radās, no Konstitūcijas izņemt ārā vārdus: “ir tiesīga pildīt savus pienākumus līdz zvēresta došanai” un paliks tikai: “tiesnešiem un tautas piesēdētājiem jādod zvērests līdz 1991.gada 1.jūnijam”. Faktiski tas arī ir tikpat obligāts nosacījums, kā tad, ja ir šie vārdi.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka kompromiss ir panākts, un redakcijas komisija tātad arī piekritusi. Eglāja kungs vairs negrib uzstāties. Vai ir kādi citi iebildumi pret šā lēmuma projektu? Nav. Tādā gadījumā mēs varam balsot kopumā par šā lēmuma projekta spēkā stāšanās kārtību. Lūdzu balsojam par to redakciju, kādu vienojoties panāca Jundža kungs un Endziņa kungs. Rezultāts: par 88, pret– 6 un atturas– 14. Lēmums pieņemts.

Godājamie kolēģi, nākamais– 6.– mūsu darba kārtības jautājums ir likumprojekta “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR likumā “Par pagasta pašvaldību”” otrais lasījums. Lūdzu, Blažēviča kungs.

J.Blažēvičs: Godājamo sēdes vadītāj! Godājamie kolēģi! Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija pēc plašām diskusijām iesniedz jums izskatīšanai otrajā lasījumā likumprojektu “Par pagasta pašvaldību”. Minētais likumprojekts un likums par rajonu, pilsētu pašvaldību, kā arī par Rīgas pārvaldi ir tikai daļa no valsts uzbūves. Pēc pirmā lasījuma šis likumprojekts tika nosūtīts visiem pagastu vadītājiem. Pēc tam tas tika apspriests, slavēts, pelts un kritizēts zonālajās sanāksmēs Kurzemē, Vidzemē un Latgalē. Diskusijā piedalījās, klausījās, dažās vietās pat balsoja praktiski visi republikas pagastu tautas deputātu padomju vai izpildkomiteju priekšsēdētāji. Mūsu komisija, akceptējusi rezultātus, secināja, kādas konkrētas pamatnostādnes tiks pieņemtas. Taču tika ieviestas arī principiālas korekcijas, nepieciešamība pēc kurām dominēja daudzos priekšlikumos. Šos priekšlikumus mēs iestrādājām likumprojektā.

Tagad par to, par ko bija daudz domstarpību. Vispirms par pagasta pārvaldes institūcijām. Visvairāk diskutēja par pagasta valdi. Pirmajā variantā bija paredzēts, ka pagasta valdē ietilpst tikai deputāti. Mēs pastāvam uz to, ka tas ir pareizākais, demokrātiskākais ceļš pārejas periodā, kad ir stipra aparāta vara, vietējie deputāti ir jauni un nepieredzējuši. Izstrādājot lēmumu, pārejot no deklaratīvisma uz konkrētu rīcību, nepieciešams, lai speciālisti piedalītos ne tikai lēmumu izstrādāšanā, bet arī to pieņemšanas procedūrā. Tātad paredzēts, ka valdes sastāvā būs ne mazāk kā divas trešdaļas deputātu, bet pārējie var būt speciālisti. Valdes sēdes ir iespējams noturēt, ja tajās piedalās ne mazāk kā divas trešdaļas no tās locekļiem, līdz ar to izveidojot iespējamo speciālistu dominanti. Šī valdes konstrukcija ļauj ievēlēt valdes sastāvā kompetentākus izpildkomitejas locekļus, kā arī labāk sagatavotos deputātus, kuriem ir jau konkrēta atbildība par padomes un valdes lēmumu izpildi. Pašreizējās izpildkomitejas likvidēšana un strukturālās izmaiņas nav modes lieta, bet, mūsuprāt, šajā situācijā tikpat nepieciešama.

Otrs diskusiju avots bija pagasta vecāko ievēlēšanas kārtība. Par pagasta vecākā tiešām vēlēšanām diezgan daudz priekšlikumu iesniedza gan Augstākās padomes deputāti, gan vietējie. Taču tikpat liels skaits ierosinājumu ir par likumprojektā iestrādāto modeli. Mūsu komisija nenoliedz šādu iespēju variēšanu. Taču uzskatām, ka pirms tam jāatrisina un pēc tam balsojot jāpieņem būtisks mūsu valsts pārvaldes princips– varas institūciju visu līmeņu vadītāju tieša ievēlēšana, sākot ar Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāju. Taču šodien debatējot un balsojot varat šo strīdu izšķirt galīgi.

Tagad par attiecībām ar Latvijas Republikas Ministru padomi un rajona padomi. Mēs esam ierakstījuši vispārīgu, kaut arī pareizu frāzi par to, ka šīs attiecības regulē citi likumi. Strīdus gadījumu izšķiršanas kārtību noteiks atsevišķs Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums, kas būs iesniegts trešajā lasījumā. Gribētos uzsvērt, ka nepieciešams likums par Ministru padomi, jo uz vietām sāk izvērsties darbība, ko ministrijas nespēj ne regulēt, ne kontrolēt.

Likumprojekta ekonomiskā daļa ir precizēta, saskaņota ar praksē darbojošos likumu par nodokļiem, likumu par budžeta tiesībām, kur tiek radīti pirmie patstāvības pamati. Bez šaubām, šo darbību mums būtiski aizkavē valsts īpašuma konversija. Taču mēs redzam, ka jau rīt šo jautājumu mēs skatām Augstākajā padomē un tāpēc ir ļoti saskanīgi, ka mēs šos jautājumus risinām paralēli, un līdz ar to sāks veidoties pašvaldību īpašums. Tas ir arī atspoguļots likumprojektā.

Ļoti daudz priekšlikumu ir par pagastu tiesībām uz dabas resursiem. Mēs komisijā neizdomājām, ka pagastu padomes īpašumā var būt zeme, kā arī meži un ūdeņi. To ierosināja ļoti daudzi deputāti. Es vēlreiz pasvītroju, var būt zeme, meži un ūdeņi. Aģitējot par labu šim nodomam, varu teikt, ka ir trīs īpašuma attiecību formas, kas noteiktas Konstitūcijā,– valsts īpašums, privātīpašums un pašvaldību īpašums. Negribētu, lai pašvaldības atrastos ārpus likuma, kā tas daļēji ir noticis citās reizēs, lai zeme, kas būs brīva, īstenojot zemes reformu, tiktu nodota pagasta pārvaldīšanā. Šī zeme nav salīdzināma ar pagastam piederošo, pagasta īpašumā esošo. Ceram, ka zemes reformas otrajā kārtā zeme nonāks pagastu īpašumā.

Kopumā ņemot, likums ir orientēts uz valsts vadīšanas decentralizāciju. Šī pieeja ir nepieciešama, lai sagrautu totalitāri centralizēto pārvaldes sistēmu un nostiprinātu demokrātismu. Gribētos, lai mēs visi saprastu to, ka centrālās varas pārvaldes iestādes nevis vada, bet pavēl vietējām padomēm. Pašvaldība savā teritorijā pilda valsts funkcijas. Tās paredzētas tikai likumos, nevis atsevišķu ministriju lēmumos, kā tas ir tagad. Mēs uz pašvaldībām attiecinājām specifiskas funkcijas, teiksim, izglītības jomā, un to noteiks atsevišķs likums par tautas izglītību, tāpat par policiju u.c.

Vēl daži argumenti, kas bija minēti par labu likumprojektam zināmā mērā jau pirmajā lasījumā. Kaut vai zemes reforma paredz pamatīgas kaislības laukos. Viss galvenais smagums gulsies uz pagasta padomes deputātiem. Būs vajadzīga maksimāla vienotība un vienojošais spēks. Taču tagad ir divas lēmējinstitūcijas– padome un izpildkomiteja, divas sabiedriski līdzvērtīgas amatpersonas– padomes priekšsēdētājs un izpildkomitejas priekšsēdētājs. Es redzu, ar šo problēmu saskaras arī citas mūsu kaimiņvalstis, piemēram, Lietuva. Par šīm problēmām bieži varam lasīt Lietuvas avīzēs. Viņi šo jautājumu mēģina risināt, bet tas iznāk diezgan sāpīgi.

Pašreizējā likuma ekonomiskā daļa ir pilnīgā pretrunā ar jau pieņemtajiem ekonomiskajiem likumiem. Likuma ieviešana ir saistīta tikai ar vienas sesijas organizēšanu, kurā ievēlē valdi. Un šeit ir nepieciešams nomainīt padomes priekšsēdētāju, vai, ja jūs nobalsosiet par to, ka jāievēlē pagasta padomes vecākais, tad vēlēšanas arī ir.

Visbeidzot, ļoti bieži jādzird, ka pašvaldībās mēs vairāk ticam aparātiem, bet ne cilvēku tūkstošiem, kuriem tauta uzticējusies.

Tagad attiecībā uz likumprojektu. Vadoties pēc jūsu un daudzu kolēģu priekšlikumiem, līdz likumprojekta 27.pantam nav nekādu ierosinājumu. Tie visi tika ņemti vērā un iestrādāti, un ārpus mūsu redzesloka nepalika neviens ierosinājums, izņemot līdz 27.pantam.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi vispārīgi jautājumi Blaževiča kungam? Pirmā jautāt pierakstījusies deputāte Briņķe. Lūdzu, ja ir vispārīgi jautājumi.

I.Briņķe: Sakiet lūdzu, ar ko izskaidrojams tas, ka likumprojekta pirmais lasījums ļoti atšķiras no otrā lasījuma. Tā, piemēram, 25.pants un vēl daži citi panti. Pilnīgi atšķirīga ir pat pantu struktūra un jēga, tajos ietverts pilnīgi kaut kas cits. Tas attiecas kaut vai uz vides aizsardzību. Mēs izteicām priekšlikumus, taču šie priekšlikumi vairs nav nekādā sakarībā ar to, ko jūs te dodat. Pilnīgi atšķiras, pat konceptuāli.

J.Blažēvičs: Redziet, likums tika diezgan plaši apspriests. Tādā gadījumā arī jebkura cita likuma pirmais un otrais lasījums atšķirtos. Mūsu likumprojekts taču izgāja cauri visām vietējām padomēm. Mēs nevaram iziet ar pilnīgi jēlu likumu cauri vietējām pašvaldībām. Mēs ņēmām vērā visas piezīmes, kas nāca no pagastu padomēm, no priekšsēdētājiem, no izpildkomiteju priekšsēdētājiem. Tāpēc vietvietām atšķiras, bet nebūt neatšķiras no pamatkoncepcijas. Šā likuma pamatkoncepcija palikusi tā pati. Kas attiecas uz jūsu priekšlikumiem, tad mēs uzskatām, ka vides aizsardzības iestādēm jāveic savas funkcijas un pašvaldībām nav ko jaukties šajās funkcijās, tas ir, Vides aizsardzības komitejai jāpilda savi pienākumi un funkcijas.

I.Briņķe: Es atvainojos, es tāpēc arī jautāju, jo jūs esat paredzējuši ļoti plašas tiesības tieši vides izmantošanā. Likuma iepriekšējā redakcijā bija arī kaut kādi pienākumi attiecībā uz vides aizsardzību, patlaban pašvaldībām nav paredzēti nekādi pienākumi vides aizsardzībā.

J.Blažēvičs: Kāpēc? Pašvaldības atbild. Kas attiecas uz pagastiem, tad 19.pantā lasu: “lemt par valsts un rajona nozīmes projektu realizāciju pagasta teritorijā”. Lai realizētu šo projektu, vides aizsardzības inspektors obligāti izteiks savus priekšlikumus, kā tas ir paredzēts zemes reformas īstenošanā, kad vides aizsardzības inspektors ir arī zemes komisijas sastāvā.

Priekšsēdētājs: Patlaban tiek uzdoti vispārīgi jautājumi, mēs apspriežam pa pantiem. Tātad ir pierakstījušies: deputāts Grūbe, pēc tam deputāts Aizezers un vēl pēc tam deputāts Kide. Lūdzu, otrais mikrofons.

G.Grūbe: Patlaban 4.pantā jūs rakstāt, ka pašvaldības atbild par visām tām lietām, kas šajā pantā minētas. Taču finanses tagad mums nav atrisinātas. Attiecībā uz 30.pantu jautājums ir par pagasta vecākā vēlēšanām, jo tas nav praktiski atrisināts. Jūs redzat, 42.pants un 43.pants par īpašumu uz zemi faktiski ir pretrunā Konstitūcijai. Attiecīgie Konstitūcijas labojumi nav iesniegti un tā tālāk. Likuma par Ministru padomi šobrīd arī nav. Vai jūs tomēr neuzskatāt, ka patlaban ir pāragri otro lasījumu pieņemt pa pantiem? Vajadzētu apstāties, kamēr minētie likumprojekti būs sagatavoti vismaz pirmajā lasījumā, pēc tam varētu virzīties uz priekšu. Pretējā gadījumā šis likums pēc diviem mēnešiem būs jāgroza. Vai jums nav tādas pārliecības?

J.Blažēvičs: Kas attiecas uz 30.pantu– par vēlēšanām, to var izšķirt šodien balsojot, te nekādu problēmu nav. Ja Augstākā padome uzskata, ka var vēlēt šodien pagasta vecāko un tikai tiešās vēlēšanās, tad nav problēmu. Mēs nobalsojam un nav problēmu, ko mēs ierakstām šajā pantā. Otrkārt, par zemi. Tajā pantā mēs speciāli rakstām, lasiet uzmanīgi, ka pašvaldību īpašumā var būt zeme.

G.Grūbe: Konstitūcija neparedz šādi...

J.Blažēvičs: Zeme ir pašvaldību īpašums. Tātad ir jāgroza Konstitūcija. Ja jūs šodien otrajā lasījumā pieņemat, ka pašvaldību īpašumā var būt zeme, tad mēs gatavojam trešo lasījumu– “grozījumi Konstitūcijā”. Mēs gatavojam, mēs būsim spiesti strādāt par velti šeit, ja zeme būs personīgajā īpašumā. Taču es neuzskatu, ka šodien vajadzētu to darīt, jo zemes reformā paredzēts juridiskām personām zemi izdalīt tikai 1992.gadā. Mēs varam šodien grozīt Konstitūciju, bet tas nedos nekādu labumu, jo juridiskām personām kopā ar visām pašvaldībām zeme nonāks īpašumā 1992.gadā.

G.Grūbe: Taču jūs neatbildējāt galveno. Lietošanā, bez šaubām, tas ir skaidrs. Taču jautājums ir par šiem likumiem, tas ir, par Ministru padomi un rajona padomi. Tātad, kāds šeit ir kopsakars? Un jūs neatbildējāt par finansēm. Bez šaubām, mēs ievēlēsim pagasta vecāko. Taču finanses? Budžeta tiesības pagastu padomei tāpat nav risināmas.

J.Blažēvičs: Budžeta? Budžeta pakete, ko jūs paši pieņēmāt, paši taču pieņēmāt šo budžeta paketi. Un paši sadalījāt starp pagastu, rajonu un pilsētu. Mēs esam izsmēluši šo budžeta paketi. Ja jūs uzskatāt, ka budžeta pakete jāpārveido, lūdzu. Pašlaik mēs esam iedevuši vairākus nodokļus pagasta pārziņā. Tas gan vairāk attiecas uz Ekonomikas komisiju. Šis jautājums patlaban primāri ir atrisināts. Runājot par attiecībām ar rajonu, jāsaka, ka šie jautājumi starp pagastu un rajonu mums ir saskaņoti. Turpmāk nāksim klajā ar rajonu, bet vispirms jāiziet arī ar pilsētu, lai mēs zinātu tos pamatus, pamatlīniju, jo rajons ir atmirstošs. Pēc komisijas domām, rajonu kā tādu nebūs. Būs valsts funkcijas, un valsts funkcijas pildīs apriņķa vadības iecelta administrācija, kā jūs gribat.

G.Grūbe: Taču likumprojekta par Ministru padomi nav, un kā mēs patlaban šo likumprojektu varam pieņemt otrajā lasījumā? Es saprotu, ka mēs varam to sagatavot, bet šodien pieņemt otrajā lasījumā, kad nav redzama pati virsbūve? Var jau būt, ka tas tiešām tiek gatavots no apakšas, bet tajā pašā laikā jābūt kaut kādam darba dokumentam, Ministru padomes lēmumam, pretējā gadījumā tas ir absurds, atvainojiet.

J.Blažēvičs: Redziet, kas par lietu, Ministru padome neregulēs pašvaldības likuma konstruktīvo izpildi. Mūsu likumā ir pateikts, ka sadarbību starp Ministru padomi un pašvaldību regulē likums par Ministru padomi, un es neredzu, ka likumā par Ministru padomi varētu būt pieņemti kaut kādi šā likuma grozījumi, tas ir, grozījumi par pagasta vecākā ievēlēšanu vai par valdes sastāva sastādīšanu, vai par budžeta veidošanu. Nepieņems neko tādu, jo likuma noteiktajos ietvaros šai regulācijai jāpastāv.

Priekšsēdētājs: Vēl ir pierakstījies deputāts Aizezers, lai uzdotu vispārēju jautājumu, pēc tam– deputāts Kide, laikam tikai pēc tam varēs runāt deputāts Škapars. Jautājums?

J.Škapars: Ja es tomēr varētu dažus vārdus teikt kā komisijas priekšsēdētājs.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu! Izsakieties komisijas vārdā. Pēc tam– vārds deputātam Aizezeram.

J.Škapars: Šeit būtībā sākas debates. Varbūt, ņemot vērā to, ko saka arī Grūbes kungs, nezinu gan, kā tas saskanētu ar Reglamentu, taču mēs varētu dot kādu laiku vispārīga rakstura debatēm, pieņemsim– stundu vai pusstundu. Tas tāpēc, ka izvirzās vairāki jautājumi, kuri būtu apspriežami arī tādā vispārīgākā kārtībā. Katrā ziņā es būtu gatavs arī izteikt mūsu komisijas domas par dažiem jautājumiem, proti, kāpēc šis likums pašlaik tomēr ir ļoti nepieciešams.

Priekšsēdētājs: Tātad komisijas vārdā deputāts Škapars, neskatoties uz mūsu apstiprināto pagaidu nolikumu par likumu pieņemšanu, ierosināja atklāt vispārējas debates, kā es sapratu, par likumprojekta konceptuāliem jautājumiem. Jau pirmajā lasījumā mēs tos gan esam pieņēmuši un tā kā nobalsojuši. Taču mums tas ir jāizlemj. Mēs varam atklāt arī debates, kā formulē Grūbes kungs, par lietderību izskatīt otrajā lasījumā. Taču varbūt pirms tam neliegsim deputātiem uzdot vispārīgus jautājumus. Pēc tam balsojot izlemsim, kādā veidā šo likumprojektu mēs apspriedīsim. Lūdzu– deputāts Aizezers un pēc tam deputāts Kide uzdod jautājumu.

J.Aizezers: Jāsaka, ka, izskatot otrajā lasījumā, debates nav paredzētas. Ja būs debates, protams, arī es izteicu vēlēšanos runāt debatēs. Taču, ja tās netiks atklātas, tomēr izmantošu iespēju un uzdošu jautājumu. Pirmais, runājot par 30.pantu, pēc kādiem apsvērumiem vadoties, pretēji vairākuma viedoklim, kas tika izteikts pirmajā lasījumā par pagasta vecākā nosaukumu, tomēr prevalē nosaukums– padomes priekšsēdētājs. Bija taču viennozīmīgs priekšlikums. Izskatot pirmo lasījumu, par to izteicās kolēģu deputātu vairākums, tas ir, ka pagasta vecāko arī jāsauc par pagasta vecāko. Otrais, manuprāt, ir jāliek uz balsošanu par pagasta vecākā izvēlēšanas kārtību. Trešais, 30.panta otrajā daļā ir tāds nesaprotams teikums, proti, ka padomes priekšsēdētāja jeb pagasta vecākā amats parasti ir atalgots. Kā tad ir neparasti? Manuprāt, šī nekonsekvence jāmet ārā un skaidri jānosaka, ka pagasta vecākā amats ir algots. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es tikai gribētu aizrādīt, ka tas bija jautājums par konkrētu pantu. Tas ir risināms, apspriežot konkrētu pantu, neuzdodot vispārīgu jautājumu. Varbūt Blažēviča kungs ļoti īsi varētu atbildēt?

J.Blažēvičs: Es varētu atbildēt Aizezera kungam šādi: ja mēs sesijā nobalsosim, ka pagasta vecākais, tas ir principiālākais jautājums, tiks ievēlēts tiešās vēlēšanās, tad viņš arī sauksies par pagasta vecāko. Ja viņš paliek padomes priekšsēdētājs, tad mēs nevaram viņu nosaukt par pagasta vecāko. Kas viņš par pagasta vecāko, ja viņš ir priekšsēdētājs? Es pilnīgi pievienojos tam, ka pagasta vecākajam jābūt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Kide: Pašlaik, mainoties apstākļiem, pagasta valdes un padomes un pagasta vecākā funkcijas, kā jau te Grūbes kungs teica, grandiozi pieaug. Pagastam tiek nodoti īpašumi, komunālā saimniecība, dzīvokļu fonds, lopi, aptiekas– viss, kas bija kopsaimniecībām, tiks nodots pagastam. Tam būs savi uzņēmumi. Taču pārvaldes struktūra paliek vecā– viens apmaksāts priekšsēdētājs un sekretāre. Valdē ievēlēti pat deputāti no padomes. Tie strādā kaut kur pastāvīgā darbā. Man jautājums– kas būs tie, kas ikdienā veiks šo grandiozo pastāvīgo darbu? Vai tikai sekretāre un priekšsēdētājs, kas līdz šim izrakstīja tikai izziņas?

J.Blažēvičs: Šajos likumos– gan pagastu, gan pilsētas, gan rajonu likumā– izpildinstitūcijas mēs speciāli nereglamentējam, kā tas bija reglamentēts iepriekš. Mēs domājam un tagad arī prakse parāda, ka katras padomes izpildinstitūcijas ir atkarībā no komunālās saimniecības lieluma. Taču mēs nevaram ierakstīt, ka katrā pagastā ir komunālā saimniecība, ir komunālās saimniecības priekšnieks. Katrs pagasta padomē atsevišķi veido savu izpildinstitūciju struktūru, un maksā tik daudz, cik atļauj pagasta budžets. Ne tikai šie trīs vai četri speciālisti, bet visi viņi var būt atbrīvoti, arī deputāts var būt atbrīvots no darba. Pagasta padome to pati izlems. Ja mēs to ierakstīsim likumā, tad saistīsim rokas daudziem pagastiem, visiem 469 pagastiem.

E.Kide: Blažēviča kungs, tad to vajadzētu atspoguļot kādā no likuma pantiem, jo šis mehānisms nekur nav atspoguļots. Vienīgi ir ierakstīts, ka drīkst ievēlēt arī tos, kuri nav deputāti, pie tam nav saprotams, kādā veidā, kā var ievēlēt tos, kuri nav deputāti?

J.Blažēvičs: Sesijā.

E.Kide: Vai viņi ir apmaksāti, vai viņi ir struktūrvienībās, nav saprotams.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, es vēlreiz atvainojos. Varbūt deputāts Stroganovs uzdos vispārīgu jautājumu un pēc tam balsosim. Jo mēs jau par daudz debatējam, pirms atklātas debates. Lūdzu, pirmais mikrofons, pēc tam balsosim.

F.Stroganovs: */Cienījamie kolēģi! Kad mēs izskatām ieteiktās izmaiņas projektā, mēs būtībā neņemam vērā tās izmaiņas, kas dzīvē jau tagad ir notikušas. Es to varu pierādīt ar 27.panta piemēru, jo pagastu pašvaldībās, analoģiski pilsētu un rajonu padomēs atbilstoši likumam par zemes komisijām šie orgāni jau formējas citādi. Piedāvātā projekta 27.pantā mēs to neapstiprinām. Nu, mēs pēc tam apspriedīsim pantus un to varēs izlabot. Bet izmaiņas, kas notikušas uz to likumu pamata, kas jau pieņemti, šeit nav ievērotas. Starp citu, es skatos likumu par agrārajiem jautājumiem, ko mēs Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijā apspriedām. Te šīs tiesības nav paredzētas, kaut gan likumā par zemes komisijām šīs tiesības padomēm ir dotas./

J.Blažēvičs: */Es jūs sapratu./

F.Stroganovs: */Jūs sapratāt, jā?/

J.Blažēvičs: */Jā./

F.Stroganovs: */Un tālāk. Jūs taču atceraties, kad pirms trim gadiem tapa šis likums, kuru mēs šodien pārstrādājam, tika izvirzīts jautājums: vēlēt priekšsēdētāju vai vecākos? Taču ļoti pareizi tika formulēts, ka šodien pagasts nav tā ciema padome, kas bija agrāk. Tam šodien ir veselas saimniecības un daļa zemes. Kāpēc gan tad uzreiz nenoteikt, ka vecāko ievēlē nevis padome, bet visa tauta? Lūk, tāds priekšlikums./

J.Blažēvičs: */Jā, es jums piekrītu. Pēdējā jautājumā es jums pilnīgi piekrītu. Ar pēdējo esmu solidārs. Bet jautājums par vecāko mums tagad jāizšķir balsojot, tāpēc ka pašvaldību vadītāju vidū viedokļi dalījās uz pusēm, vieni bija par, otri– pret. Tas ir viens.

Par otro jautājumu. Funkcijas, kuras mēs tagad ierakstām šajā pantā, pēc diviem trim mēnešiem var tikt papildinātas. Pēc gada būs desmiti jaunu funkciju, kas būs ierakstītas citos likumos. Šis likums nekādā gadījumā nav pretrunā ar tiem likumiem, kas tiks pieņemti. Te nav runa par to, ka nav jāpilda citi pieņemtie likumi. Tas atļauj pieņemt izpildīšanai Augstākās padomes lēmumus citos jautājumos./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, es tomēr izmantošu sēdes vadītāja tiesības un likšu uz balsošanu Škapara kunga priekšlikumu. Vai mēs, pārkāpjot pagaidu nolikumu par likumprojektu pieņemšanu un visu pārējo, atklāsim vispārējas debates? Diemžēl visi jautājumi pāraug debatēs un tamlīdzīgi, lai gan mēs vēl neesam sākuši debatēs apspriešanu pa pantiem. Škapara kunga priekšlikums– kā izņēmumu atļaut šajā jautājumā vispārīgas debates, pirms tiek uzsāktas debates par atsevišķiem pantiem. Vai es pareizi sapratu? Laikam pareizi. Tā kā runasvīriem ir vara, tad mēs šodien varam grozīt konkrētā jautājuma apspriešanas kārtību. Lūdzu reģistrēsimies. Rezultāts: reģistrējušies 114 deputāti.
Tātad balsojums par deputāta Škapara priekšlikumu– atklāt vispārējas debates par šo likumprojektu. Rezultāts: par– 59, pret– 19 un atturas– 27. Tātad vairākums ir par to, lai otrajā lasījumā atklātu vispārējas debates. Vēl bija otrs deputāta Škapara priekšlikums– ierobežot šo debašu laiku. Varbūt tad pajautāsim deputātam Škaparam, vai viņš ar to domāja ierobežojumu katram runātājam vai kopējā debašu laika noteikšanu. Tātad deputāta Škapara– komisijas vadītāja– otrs priekšlikums ir: katram runātājam dot ne vairāk kā 5 minūtes, bet kopējais debašu laiks– 40 minūtes. Nākamo pusstundu mēs apspriedīsim, cik ilgi mēs debatēsim. Lūdzu, trešais mikrofons.

M.Budovskis: Es tomēr protestēju pret 40 minūtēm un debašu laiku gribētu saīsināt līdz 30 minūtēm. Citādi es jūtu, ka daudzi svarīgi jautājumi šodien netiks izskatīti.

Priekšsēdētājs: Jā, tas laikam būs vienīgais jautājums, ko mēs šodien izskatīsim. Tātad viens ierosinājums– piecas minūtes katram. Attiecībā uz kopējo debašu laiku ir divi ierosinājumi: pirmais– 40 minūtes, otrais– 30 minūtes. Tātad balsojums attiecībā uz 5 minūtēm. Rezultāts: par– 75, pret– 9, atturas– 11. Tātad par 5 minūtēm mēs esam nobalsojuši. Tagad divi balsojumi ar relatīvo vairākumu. Vispirms par 40 minūtēm, ko ierosināja deputāts Škapars. Nākamais balsojums būs par 30 minūtēm, ko ierosināja deputāts Budovskis. Tātad pirmais balsojums par kopējo debašu laiku– 40 minūtes. Rezultāts: par– 44, pret– 34 un atturas– 13. Tātad 44 balsis ir “par”. Otrs balsojums par 30 minūtēm. Rezultāts: par– 66, pret– 21 un atturas– 8. Tātad– 30 minūtes. Sekretariātam lūdzu iesniegt debatētāju sarakstu. Pieteicies vienīgi deputāts Bērzs, kurš arī lūdz 5 minūtes. Visiem jāpierakstās Sekretariātā. Lūdzu, vārds deputātam Bērzam.

A.Bērzs: Augstais nams! Mēs otrā ciklā sākam izskatīt likumus par pašvaldībām. Es neatceros, ja te ir klāt Ščipcova kungs, viņš zina, kurš no pasaules lielajiem domātājiem izteicies, ka katra nākamā paaudze veido vēsturi, nostājoties uz iepriekšējās paaudzes pleciem. Man gribētos teikt, ka, veidojot šos likumprojektus, ir bijusi stingra stāvēšana uz attīstītā sociālisma pleciem. Redziet, jēdziens “padomes” vispār pirmo reizi radās 1905.gada oktobra vispārējā streika laikā, kad ģeniālā Ļeņina skats tajās saskatīja darbaļaužu tautas varas jaunu formu. 1917.gada Februāra revolūcijas laikā savas padomes veidoja kareivji, strādnieki un zemnieki. Pēc tam, kad Padomju savienībā bija uzcelti sociālisma pamati, Staļins visus cilvēkus dalīja tajos, kas ir darbaļaudis un kuriem var ļaut vēlēt un veidot savas padomes, un tajos, kuriem nevajag ļaut veidot. Tad, kad Brežņevs visu lielo Padomju valsti bija pacēlis līdz attīstītajam sociālismam un bija izveidojusies visas tautas sociālpolitiskā vienotība, visi darbaļaudis vien bija palikuši, nedarbaļaužu vairs nebija. Tādējādi darbaļaužu deputātu padomes pārveidojās par tautas deputātu padomēm. Šodien, apspriežot jautājumu par pagasta padomēm, man it īpaši savādi izklausās, ka katram pagastam ir sava “tauta” ar savu padomi. Ja es vēl varētu saprast, ka bija Riebiņu pagasta deputātu padome, tad man jau ir grūti saprast– Riebiņu pagasta “tautas” deputātu padome, Slamstu pagasta “tautas” deputātu padome. (Zālē smiekli.) Pats lielākais kuriozs ir tas, ka visai Latvijai nav savas tautas, jo ir Latvijas Republikas Augstākā padome, bet šīs padomes deputāti kā tādi “samozvaņeci” uz savām nozīmītēm tomēr arī cenšas rakstīt, ka viņi ir tautas deputāti. Tāpēc es domāju, ka, sākot ar pašu Konstitūciju, vajadzētu noslaucīt visus šos attīstītā sociālisma dižos iekarojumus, lai pagastam būtu pagasta padome, pilsētām vajadzētu tā, kā bija Latvijas laikā,– pilsētas domes, tas ir, pat ne padomes. Tad jau nu vienīgā tautas īstā padome būtu Augstākā padome. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Kā es sapratu, deputāta Bērza priekšlikums bija– visu pārstrādāt no sākuma saskaņā ar jaunu Konstitūciju. Lūdzu, deputāts Eglājs, gatavojas deputāts Grūbe.

V.Eglājs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es gribu it kā turpināt kolēģa Bērza lietu. Arī par terminoloģiju, jo tiešām, ja terminoloģija tiek jaukta, tad arī nevar saprast, kas tad tur domāts, kāda ir interpretācija. Sākšu jau ar likuma nosaukumu: likums “Par pagasta pašvaldību”. Kas tā tāda pagasta pašvaldība? Tālāk tas tiek skaidrots, bet šis termins tiek lietots divās nozīmēs: viena ir kā funkcija, tas ir valdīšana, pagasta pārvaldīšana; otra– kā institūcija, kas ar šo funkciju darbojas, nodarbojas. Ja mēs sakām– valdība– tad tā ir valsts pārvaldes institūcija. Taču, ja mums ir pagasta pašpārvalde, tad tas ietilpst 1.pantā, tā it kā būtu funkcija: 2.pantā– “pagasta pašvaldību realizē”, ja kaut ko realizē, tad tā ir funkcija– realizē, bet tālāk, teiksim, 5.pantā teikts: “pagasta tautas deputātu padomei ir juridiskas personas tiesības”, bet nākamajā rindkopā– “pagasta pašvaldība Latvijas Republikas likumos noteiktā kārtībā var iegūt un atsavināt īpašumu”. Funkcija nevar iegūt īpašumu. Tā kā šajā vietā termins “pašvaldība” ir lietots ar dažādu nozīmi, tad no terminoloģijas viedokļa nav īsti saprotams, kas kurā vietā ir domāts. Funkcija– tā būtu valdīšana, bet kādu terminoloģiju lietot. Vai mums ir pašvaldība un pašpārvalde? Tā lieta tomēr būtu jāatšķir. Tas ir viens faktors, kas iet cauri visam.

Ir arī otrs. Trešajā pantā daudz un dikti uzskaitīta kompetence, kas ir izpildinstitūcijas pārziņā. Te ir uzskaitīts no viena līdz divpadsmit. Es teikšu, ka tas nav pilnīgs uzskaitījums. Es piekrītu Briņķes kundzei, ka galīgi izmests tas, ka to pārziņā ir savas teritorijas vides aizsardzība. Jo pašvaldība uzstājas kā savas teritorijas īpašnieks, kuram jāseko arī tam, kā uzvedas iedzīvotāji, tauta un kas šajā teritorijā vispār notiek. Es pilnīgi esmu pret to, kas rakstīts 4.panta pēdējā rindkopā, proti, ja pēc augstākas valsts varas jeb pārvaldes institūciju lēmuma tiek paplašinātas pagasta pašpārvaldes funkcijas un tas saistīts ar izdevumu palielināšanos, šīm valsts varas un pārvaldes institūcijām vienlaikus jāgādā par attiecīgo izdevumu kompensāciju. Es domāju, ka šīs funkcijas mēs nosakām ar likumu, ka viņiem jārūpējas par savu teritoriju, lai tā netiktu piesārņota. Šīs rūpes ir viņu funkcija. Galu galā par visām lietām atbild īpašnieks, tā ir ekonomiska atbildība. Paldies.

Priekšsēdētājs: Eglāja kungs, jums vēl bija 30 sekundes. Lūdzu, deputāts Grūbe, gatavojas deputāts Škapars.

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi deputāti! Šo likumprojektu izskatot, es gribēju tikai atbildēt uz četriem jautājumiem. Pirmkārt, vai ir atrisināts varas jautājums? Tātad padome vai pagasta vecākais? Es šeit iepriekšējās debatēs jau dzirdēju, ka daļa deputātu izteicās par pagasta vecāko, kurš patiešām iegūtu reālu varu, taču šajā likumprojektā tas nav atrisināts.

Otrkārt, ir jautājums par finansēm. Absolūti nav ieskicēts tas, kādi nodokļi tad būs pagasta rīcībā. Ja arī mēs tagad ievēlēsim jaunu pagasta vecāko, tad vienalga, vai tā būs pagasta padome, vai tie būs visi pagasta iedzīvotāji, nekas tur nemainīsies, jo finansu jautājumi nav atrisināti.

Treškārt, īpašuma jautājumi. Kā jau runājām un debatējām, tad Konstitūcijā šāds zemes īpašums šobrīd nav paredzēts. Arī šādi Konstitūcijas labojumi, kuriem mēs varētu piekrist, šodien nav iesniegti.

Ceturtkārt, kompetences jautājums. Man absolūti nav skaidrs, ja šodien mēs uzrakstīsim par pagasta kompetenci, kā sanāks, kad nākamais likums būs par rajona kompetenci un vēl svarīgāks– par Ministru padomi? Tad pagastam atkal viss būs jāgriež ar kājām gaisā, jo, piemēram, jau šobrīd Ministru padome ļoti veiksmīgi ar ministriju starpniecību veido savus departamentus un pilnīgi un galīgi pārņem rajonu padomju un pagastu padomju funkcijas, veido un prasa budžeta līdzekļus. No gala veidojas tikai kārtējā birokrātija, un es neredzu šeit nekādu izeju.

Arī es pirms trim nedēļām iedevu deputāta pieprasījumu, cik tālu ir likumprojekts par Ministru padomi. Augstākās padomes Prezidijs man neatbildēja. Patlaban gatavoju speciālu pieprasījumu Augstākās padomes priekšsēdētājam Gorbunova kungam. Varbūt viņš var pieprasīt Prezidiju atbildēt, taču pašreiz tādas atbildes nav. Reāli man šodien ir priekšlikums tomēr pārtraukt otrā lasījuma izskatīšanu. Pēc tam, kad būs sagatavoti visi dokumenti, mēs varam virzīties uz priekšu. Patlaban mēs pieņemsim konceptuāli visus pantus, nobalsosim, un nākamajā lasījumā par tiem vajadzēs balsot tikai redakcionāli. Tātad, kā tad mēs darīsim? Vai atcelsim šā likumprojekta izskatīšanu otrajā lasījumā, vai virzīsimies reāli uz priekšu. Es nezinu, kā tas būs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Škapars.

J.Škapars: Pašvaldības likumi mums ir nepieciešami, un šo likumu pieņemšanu un apspriešanu mēs pilnīgi nedrīkstam atlikt. It īpaši, ja mēs runājam par pagastu pašvaldību. Tas ir viens no posmiem, ja mēs gribam demokratizēt mūsu sabiedrību, ja mēs gribam pāriet no totalitārā režīma uz demokrātisku sabiedrību. Turklāt mēs nevaram atlikt tāpēc, ka darbojas vecais pašvaldības likums, kuram ir diezgan daudz deformāciju. No vietām ir prasījuši, lai pārstrādātu, lai likvidētu šīs deformācijas. Minēšu šādu deformāciju– patlaban ir divi lemjošie orgāni, divas lemjošās institūcijas, tas ir, padomes un izpildkomitejas, kas savā starpā sāk konfliktēt un konfliktu skaits aug aizvien lielāks. Turklāt mēs nevaram atlikt arī tāpēc, ka patiesībā pagastu pašvaldību darbs sāk jau apsīkt. Patiesību sakot, šobrīd daudzi jautājumi paliek neatrisināti, jo nav pieņemts likums un netiek risināti citi jautājumi, kas saistīti ar šo likumu. Ja mēs līdz pavasarim to neizveidosim un nesāksim veidot nākamā gada budžetu, patiesību sakot, pašvaldības nedarbosies ne tikai vēl šogad, bet nedarbosies vēl arī nākamajā gadā. Tādējādi mēs paši likvidēsim to, ko esam izveidojuši. Tas ir viens.

Otrkārt, attiecībā uz budžetu, nodokļiem, attiecībā uz īpašumu, es domāju, jāievieš attiecīgās korekcijas nodokļu likumos tajās vietās, kuras vēl neapmierina pašvaldību. Ja mēs šodien pašvaldībām nododam skolas, nododam bērnudārzus, nododam daudzus citus objektus, bet nav budžeta seguma, ar ko uzturēt šīs iestādes, tad pašvaldības, bez šaubām, savus jautājumus nevar atrisināt. Tāpēc arī šeit ir punkts, par ko teica, ja mēs nododam īpašumus, ja mēs nododam attiecīgus objektus, tad jābūt arī attiecīgam segumam, ar ko izdarīt. Šodien tikko runāju ar Vidzemes priekšpilsētas vadītājiem, un viņi teica, ka skolotājiem algas paaugstināja, bet attiecīgus fondus, ar ko segt algu paaugstinājumus, rajonam neizdalīja. Neizbēgami, rajona budžetā rodas deficīts. Tāpēc, ja mēs tiešām gribam risināt pašvaldības jautājumus, tie jārisina visās līnijās, jārisina attiecībā uz nodokļu likumu, jārisina attiecībā uz budžetu.

Taču ir vēl viena joma, kurā jārisina pašvaldības likums, tas ir, attiecībā uz īpašumu. Likumā par pašvaldību visu to paredzēt nebija iespējams, vienkārši reāli nebija iespējams to visu izdarīt. Tas ir jādara praktiski. Patlaban mēs izstrādājam valsts īpašuma konversijas koncepciju, izstrādājam valsts konversijas programmu. Šīs programmas realizācijā patiesībā jābūt arī sadalījumam starp valsts īpašumu un pašvaldības īpašumu. Katrā rajonā, katrā pagastā, katrā pilsētā būs konkrēti jāizskata visi īpašumi, visi objekti, jāinventarizē, jānovērtē un jāsadala, kas paliks, teiksim, valstij, kas paliks valsts īpašumā, kas pāries pašvaldību pārziņā. Turklāt jānosaka forma, kādā veidā paliks, vai tas būs īpašums, vai tas paliks vienkārši pašvaldību pārziņā. Tā ka tas ir jāizlemj ļoti konkrētā darbībā.

Attiecībā uz nolikumu par Ministru padomi. Es domāju, ka daudzās valstīs vispār nav likuma par Ministru padomi, kaut gan es uzskatu, ka mums šāds likums ir pilnīgi nepieciešams, jo pašlaik pastāv milzīgi liels centralizācijas akcents, izstrādājot ministriju nolikumus. Taču es domāju, ka, izstrādājot arī Latvijas centrālo struktūru, augšējo struktūru, ir jārēķinās ar šīm pašvaldības nepieciešamībām. Tāpēc es domāju, ka šā likuma pieņemšanu tas katrā ziņā traucēt nevar. Kas attiecas uz pārējiem pašvaldības likumiem, tad tādi būs četri, tas ir, pagastu, pilsētu likums, Rīgas pilsētas likums un rajonu likums. Tie savā starpā ir saskaņoti, nav pretrunā viens ar otru un ir analogi. Tāpēc man būtu ļoti liels lūgums šodien šim jautājumam pieiet ar ļoti lielu izpratni, jo, patiesību sakot, valstisko struktūru nākotne ir atkarīga no tā, kā mēs risināsim šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Debatēm vēl mums ir laiks 16 minūtes, es atvainojos, nevis 16, bet vairs tikai 13. Papildus vēl ir pierakstījušies deputāti Aizezers un Kide. Lūdzu– deputāts Aizezers, gatavojas deputāts Kide.

J.Aizezers: Kolēģi deputāti! Šodien izskatāmais jautājums, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs un svarīgs. Pagastos viennozīmīgi zina, ka Augstākā padome gatavo vietējo pašvaldību likumdošanas grozīšanu. Manuprāt, jo ātrāk mēs pieņemsim šo likumu, jo noteiktāks un striktāks būs darbs mūsu vietējās pašvaldībās un konkrēti pagastos. Šodien pat lieki diskutēt ar finansēm saistītus jautājumus, jo tie praktiski ir atspoguļoti nodokļu likumdošanā. Ja nepieciešams, tad arī turpmāk šajos likumos var izdarīt attiecīgus grozījumus. Tajā pašā laikā, manuprāt, mums viennozīmīgi jānostiprina konsekvence, ka pagastā dzīvi vada demokrātiski ievēlēts pagasta vecākais, kas pagastā jāuzskata par galveno valdības institūciju. Tāpēc man konkrēts priekšlikums, ka pagasta vecāko, kā es teicu, sauktu par pagasta vecāko. Šis priekšlikums, ka pagasta vecāko ievēlē pagastā vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās un, protams, demokrātiskās vēlēšanās, jāliek uz balsošanu. Jāsvītro 30.panta punkts, fiksējot, ka pagasta vecākā amats ir algots. Turklāt tika izvirzīts jautājums par to, ka pagasta pārziņā pāriet daudzas funkcijas. Jā, jau šodien pagasta pārziņā ir pārgājušas daudzas funkcijas. Šo funkciju apjoms un kompetences robežas arvien palielināsies. Minēto funkciju risināšanā nav pretrunu, jo pagasta padomei, pagasta valdei un pagasta vecākajam ir tiesības budžetā atvēlēto asignējumu ietvaros pieņemt darbā jebkuras amatpersonas. Pašreiz, vismaz mūsu rajonā, lielākajā daļā pagastu darbā reāli pieņemti gan zemes ierīcības speciālisti pagasta zemes ierīkotāji, gan grāmatvedības un ekonomikas darbinieki. Manuprāt, šeit absolūti nekādas problēmas nerodas, tāpēc jāpapildina 30.panta sadaļa, kurā runāts par pagasta vecākā kompetenci, nosakot, ka pagasta vecākais pieņem un atbrīvo no darba amatpersonas. Šodien likumprojektu var pieņemt otrajā lasījumā, iekļaujot trīs minētos papildinājumus vai grozījumus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Kide.

E.Kide: Cienījamie deputāti! Kā jau es teicu, krasi mainās mūsu lauku veidols. Sociālistiskie uzņēmumi pārkārtojas par privātuzņēmumiem. Tiek gatavots likums par paju saimniecībām laukos. Tātad lielsaimniecības sairs un visa smagā komunālās saimniecības nasta kopā ar izglītību, kultūru, veselības aizsardzību pāries uz pagastu centriem. Līdz šim laikam tie parasti pildīja ļoti primitīvas funkcijas. Ļoti svarīgi, lai pār visu šo saimniecību būtu pareiza pārvalde. Un tomēr šajā likumprojektā es redzu tikai konceptuāli salāpītu iepriekšējo likumprojektu. Ja pieņemsim otrajā lasījumā, manuprāt, apspriežot pa pantiem, ļoti rūpīgi jāpieiet katram pantam, to izvērtējot.

Ko es nesapratu šajā likumprojektā? Es nesapratu to, par ko atbild pagasta vecākais, par ko atbild valde, par ko atbild padome. Es neredzu formulējumu par viņu atbildību. Ir funkciju uzskaitījums, taču neatbild neviens. Es neredzu, kurš šodien pagastā vai rajonā atbild par ražošanu, kurš atbild par to, ja kopumā samazinās ražošanas rādītāji. Arī šeit nekā tāda nav. Manuprāt, šo likumprojektu vajadzēja izskatīt kopā ar likumprojektu par administratīvo iedalījumu. Šķiet, ka pagasta centri pārvirzīsies uz kādu no saimniecību centriem gadījumā, ja tas sakritīs ar šo pagastu. Likumprojektā ne ar vienu vārdu nav minēts likumprojekts par pagasta, par pašvaldības uzņēmējdarbību, uz šo likumu pilnīgi neatsaucas. Manuprāt, likuma lasīšanu ļoti traucē tas, ka pantiem nav doti nosaukumi. Jāmeklē, kas zem kura panta ir rakstīts.

Eglāja kungs pareizi teica, ka galīgi sajaukta terminoloģija. Ir dots jēdziens,– pagasta, pašvaldības īpašums, padomes īpašums. Kas ar šo īpašumu domāts? Nav izvērstas arī pašas valdes struktūra un funkcijas. Manuprāt, derētu tā, ja jau laižam iekšā deputātus, tad, lai puse būtu deputāti un puse– pārvaldes struktūras atbildīgie darbinieki. Vieni tad sēdēs galda vienā pusē, otri– galda otrā pusē. Tas nav saprotams.

Aizezera kungs šeit teica: “Ņemiet, kādus cilvēkus gribat, lieciet viņus kā amatbrāļus valdē, tajā pārvaldīšanā.” Taču likumā teikts, ka šādus cilvēkus ievēlē kā nedeputātus. Kāda tad starpība starp pieņemšanu darbā, nozīmēšanu darbā un ievēlēšanu? Kāda katram no šiem cilvēkiem ir atbildība?

Es pieskaros tikai dažiem jautājumiem, bet visā likumprojektā ir daudz šādu jautājumu. Tie acīmredzot mums būs jānoskaidro tad, kad mēs skatīsim katru pantu atsevišķi.

Tā, piemēram, rakstīts, ka pagasta vecākais koordinē visu pagasta iestāžu, uzņēmumu un organizāciju vadītāju darbu. Šodienas patstāvības apstākļos nav saprotams, ko tas nozīmē.

Mans priekšlikums ir, ka likums jāpieņem reizē ar likumu par rajonu. Jāpasteidzina rajonu likums, bet pašvaldības likums jāpieņem otrajā lasījumā. Taču jāstrādā ļoti rūpīgi. Ja nepaspējam šodien, tad jāturpina nākamajā dienā, bet katrs pants rūpīgi jāizskata. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kāds vēlas runāt debatēs? Vēl 6 minūtes laika. Lūdzu, deputāts Dinevičs.

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Šeit skanējis daudz vērtīgu domu. Tās klausot, manī rodas nelielas bažas. Pašreiz mēs runājam par to, ka pagasta vecākais principā būtu jāvēlē demokrātiski. Ļoti labi, bet bažas ir tādas, vai tas neradīs zināmu ķēdes reakciju. Kāpēc mēs izejam tikai uz pašvaldību līmeņa jaunām vēlēšanām un ignorējam pārējos līmeņus? Kas tajā brīdī, teiksim, notiks ar pilsētu līmeni, ar rajonu līmeni un kādā veidā mēs to pamatosim? Kas pieņems lēmumu par šīm vēlēšanām? Vai lēmumu par to pieņems attiecīgais rajons, ka tā pagastos notiek vēlēšanas? Tad es to vēl kaut kādā veidā spēju saprast. Ja Augstākā padome pieņem lēmumu par vēlēšanu rīkošanu, tad man nav skaidrs, kāpēc Augstākā padome diferencēs to, kur vēlēšanas rīkot un kur tās nerīkot. Ja mēs, ja varbūt juristi var formulēt, kad patiesi rajona padome var to izdarīt, nesaistot ar Augstāko padomi, tādā gadījumā katram rajonam rodas zināmas izvēles iespējas. Rajons, uzskatīdams, ka tam vēlēšanas ir vajadzīgas, var tās organizēt, ja ne– tad rajons var to arī nedarīt.

Par šo likumprojektu kā tādu. Bez šaubām, tas ir vajadzīgs likumprojekts, Kides kungs jau teica, ka varbūt kontekstā ar citiem nepieciešamiem likumiem tomēr vajadzētu, manuprāt, censties ātrāk pieņemt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vairs debatēt neviens nevēlas, lai gan vēl ir 4 minūtes laika. Mums jābalso par diviem priekšlikumiem. Pirmais ir skaidri izteiktais deputāta Grūbes priekšlikums, kuru daļēji atbalstīja arī deputāts Bērzs, tas ir, pašreiz pārtraukt otro lasījumu un atjaunot izskatīšanu tad, kad tie argumenti, kurus jūs dzirdējāt, likumprojektā visi būs kopā. Otrs priekšlikums– jāuzsāk otrā lasījuma izskatīšanas parastā gaita pa pantiem.

Jūs redzat, ir pagājusi pusstunda, bet tas viss bija pasakāms laikam pāris vārdos. Tātad balsojam par pirmo priekšlikumu. Rezultāts: par– 50, (deputāts Muciņš ir “par”?) par– 57, pret– 19 un atturas– 17. Tātad relatīvs balsu vairākums. Vēl 2 bija “pret”, tātad pret– 21 un atturas– 17. Otrs balsojums, kas izrietēja no pārējo debatētāju viedokļa. Rezultāts: par– 37, pret– 23 un atturas– 31. Līdz ar to ar balsu vairākumu esam nolēmuši, ka otrais lasījums ir jāpārtrauc, kā to ierosinājis deputāts Grūbe, un visi šie likumdošanas akti jāsaskaņo. Lūdzu, deputāts Blažēvičs izteiksies.

J.Blažēvičs: Man tikai lūgums: “Deputāti, iesniedziet kaut kādus priekšlikumus.” Vienīgi, pamatojoties uz deputātu emocijām, mēs nobalsojām “pret”. Nekādi konkrēti priekšlikumi nebija saņemti.

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti, lūdzu visus savus priekšlikumus, kas šodien izskanēja vispārējās debatēs, iesniegt deputātam Blažēvičam un deputātam Škaparam. Vistuvākajā laikā jāizlemj, kad mēs varam atjaunot otro lasījumu. Tātad šo jautājumu mēs esam izskatījuši un atlikuši.

Nākamais, kas mums jāizskata, ir ne mazāk diskutabls likumprojekts “Par policiju” pirmajā lasījumā. Vai deputāts Budovskis vēlas kaut ko teikt? Lūdzu, trešais mikrofons.

T.Jundzis: Tā kā Budovska kungam esot 10 minūšu ilgs ziņojums, tad varbūt līdz pārtraukumam ar to jautājumu arī tiktu galā. Tādēļ vajadzētu jautājumus pārcelt vietām.

Priekšsēdētājs: Skaidrs, tātad līdz pārtraukumam ir 10 minūtes. Ierosināts noklausīties deputāta Budovska ziņojumu. Godājamie deputāti, iekams deputāts Budovskis sāk ziņot, jānorunā, vai tas tiešām būs ziņojums, kuru mēs noklausīsimies, un pēc tam sāksies pārtraukums, vai arī uzdosim jautājumus un atklāsim debates par deputāta Budovska ziņojumu. Uzreiz balsosim, lai pēc tam nebūtu nekādu pretenziju. Pirmais balsojums– uzskatīt deputāta Budovska ziņojumu par Mandātu un deputātu ētikas komisijas informāciju un pieņemt zināšanai, neuzdodot jautājumus un neatklājot debates. Geidāna kungs, izdalītie materiāli jālasa. Otrs balsojums– pēc šā ziņojuma uzdot jautājumus un atklāt debates.

Tātad pirmais balsojums. Rezultāts: par– 63, pret– 20 un atturas– 10. Lūdzu, vārds deputātei Ždanokai.

T.Ždanoka: */Deputātu frakcija “Līdztiesība”, iepazinusies ar izsniegto dokumentu saturu, uzstājas ar savu paziņojumu. Par nožēlu, sakarā ar to, ka jautājums pārnests, dienas kārtība izmainīta, šis paziņojums pašlaik ir mašīnrakstīšanas birojā, tiek nodrukāts. Atbilstoši šim paziņojumam deputātu frakcija “Līdztiesība” nepiedalās šā jautājuma izskatīšanā./

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Būsim solīdi, mums vēl ir otrs balsojums. Lūdzu, tā kā mēs devām vārdu deputātei Ždanokai, tad nevar liegt vārdu deputātam Aleksejevam. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Es uzskatu, ka šāda pieeja šim jautājumam vēlreiz pierāda, ka mums Mandātu un deputātu ētikas komisija ir pārvērtusies par komisiju cīņai pret citādi domājošajiem./

Priekšsēdētājs: Mandātu un deputātu ētikas komisija izskatīs šo jūsu apgalvojumu.

Lūdzu, otrais balsojums– pēc šā ziņojuma uzdot jautājumus un atklāt debates. Rezultāts: par– 16. Acīmredzams mazākums.

Lūdzu, Budovska kungs, sešas minūtes jūsu rīcībā ziņojumam.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Šodien mēs esam sagatavojuši trīs lēmumus. Ja minēts vai rakstīts vārds “lēmuma projekts”, tad to varat pārsvītrot, jo tas nav projekts, tas ir Mandātu un deputātu ētikas komisijas lēmums.

Pirmkārt, es gribētu jums paskaidrot visvienkāršāko, kas mums bija jāizskata,– tas ir lēmums par deputāta Bojāra goda aizskaršanu deputāta Dīmaņa runā Augstākās padomes 1991.gada 6.marta plenārsēdē. Es gribētu teikt, ka patiešām mums ir ļoti nepatīkami izskatīt šādu jautājumu, bet pēc būtības to nav grūti izskatīt, jo klajā veidā parādās divas pozīcijas. Pirmā– deputāts Bojārs izsaka domu, ka mūsu opozīcijas vadītājam Dīmanim, spriežot pēc viņa kandidāta grāda, nevajadzētu būt dumjam. Otrā pozīcija– Dīmanis atbild: “Es vienkārši brīnos, kāpēc deputāts Bojārs, būdams doktors, ir tik dumjš.” Mums šajā sakarā nerodas absolūti nekādas domstarpības. Tas atspoguļots mūsu lēmumā, kurā norādām uz to, ka deputāta Bojāra izteikumu mēs varētu kvalificēt kā provokatīvu, tajā pašā laikā Dīmaņa izteikumu– kā rupju deputāta Bojāra goda aizskaršanu. Es tomēr gribētu griezties pie jums, lai ierosinātu 3.punktu, kurā deputātam Dīmanim būtu uzdots publiski atvainoties deputātam Bojāram. Mūsu viedoklis ir tāds, ka atvainošanās procedūrai jānotiek plenārsēdes laikā, tieši tādā pašā adekvātā situācijā, kādā deputāts Bojārs tika apvainots.

Cienījamie kolēģi! Es saprotu, ka jums šīs dažas replikas liekas ļoti dzīvinošas, bet es gribētu jūsu uzmanību saasināt uz nākamajiem diviem lēmumiem. Abi tie principā ir identiski.

Pirmais no tiem ir par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu frakcijas “Līdztiesība” aicinājumu PSRS Augstākajai padomei. Materiāls jums visiem ir izdalīts. Šis mūsu lēmums ir ļoti plašs, un es gribētu izteikt tikai nelielu komentāru par to, kas ir minēts 5.punktā. Ja jūs skatāties 5.punktu, tad redzat, ka tajā izteikts komisijas uzskats, ka aicinājums latviešu lasītājiem nav pieņemams, šajā gadījumā es tieši gribu uzsvērt– latviešu lasītājiem. Netaktisks ir deputāta Dīmaņa paskaidrojums. Savā paskaidrojumā viņš burtiski saka: “Par tulkojumu nevaru atbildēt, jo man klāt nestāvēja. Jebkurā gadījumā prezidents nav dezinformēts (ir runa par Gorbačovu– M.B.), jo latviski viņš nelasa.” Es domāju, šī ir vienīgā etniskā kategorija, par kuru mēs patiešām varētu runāt. Ja cilvēks nesaprot attiecīgo valodu, vai tad tādā gadījumā drīkst melot? Komisija nolemj, ka tas, ko deputāts Dīmanis ir parakstījis, respektīvi, frakcijas “Līdztiesība” aicinājums, tomēr ir faktu sagrozījums un dezinformācija. Turklāt apzināta dezinformācija. Vēl komisija nolemj, ka šis mūsu lēmums jāpublicē laikrakstā “Diena”, kā jūs saprotat, abās valodās.

Ļoti identisks ir arī pēdējais lēmums, tas ir, attiecībā uz deputātes Zeltkalnes protestu sakarā ar deputātes Ždanokas izteikumiem par to, ka it kā esot nopostīti Rīgas atbrīvotāju kapi. Es gribētu uzsvērt divas lietas.

Pirmais, atkal mēs saskaramies ar dezinformāciju brīdī, tas ir, deputāte Ždanoka attiecīgi izsakās laikā, kad republikā starp ļaudīm liesmo nesaskaņu ugunskurs. Es domāju, ka šādā gadījumā jeb šādā brīdī izplatīt dezinformāciju ir dubultbīstami. Mūsu lēmums arī ir identisks iepriekšējam secinājumam, proti, tā ir dezinformācija, kas sekmējusi nesaskaņas starp Latvijas iedzīvotājiem. Šis lēmums arī jāpublicē laikrakstā “Diena”. Pilnībā ar minētajiem lēmumiem jūs varat iepazīties mūsu izdalītajos dokumentos. Es gribētu divu minūšu laikā izteikt vēl pēdējo komentāru.

Priekšsēdētājs: Jums ir minūte un 15 sekundes laika. (Zālē smiekli.)

M.Budovskis: Abos šajos lēmumos– kā vienā, tā otrā– ir runāts par dezinformāciju. Mēs to varam atsegt, cik smalkiem vārdiem vien gribam, taču nepatiesības nešana tautā ir nepatiesības izplatīšana. Par šādu nepatiesības nešanu tautā mums ir bezgala daudz vēstuļu, kuras rakstījuši gan krievu vēlētāji, gan latviešu vēlētāji. Vienalga– dezinformācija ir dezinformācija. Šajā sakarā es gribētu teikt to, cik vienkārši iziet kaut kur tautā vai iznākt uz tribīnes un pateikt nepatiesību un pēc tam lepni aiziet. Pēc tam Mandātu un deputātu ētikas komisija strādā, sasauc citu komisiju ekspertus skaitļošanas centrā un tā tālāk, mēnesi un ilgāk cīnās, lai pierādītu, ka tie ir meli. Es domāju, ka tā ir tā vecā patiesība, par kuru mēs kādreiz ar skābu smīnu runājam, proti, ka pietiek vienam izteikties: “Tu esi ēzelis un tad tev jādabū zīme, kas pierādītu to, ka tu neesi ēzelis.” Es domāju, ka šādā veidā mums jautājumu ir ļoti grūti risināt. Tāpēc es lūgtu visiem deputātiem padomāt, vai nebūtu pienācis laiks izveidot likumu par deputātu atbildību par saviem vārdiem. Tādā gadījumā mums jebkurā brīdī ir iespējams, vai tas ir pēc mēneša vai pēc diviem mēnešiem, tomēr pierādīt, ka tie ir meli. Nevis apmierināties ar nosodījumu, kādu aizrādījumu, bet patiešām likt deputātam atbildēt likuma priekšā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Viens precizējums, pirms mēs aizejam pārtraukumā. Godājamais Budovska kungs, vai publikācijā faktu, ka tiek apšaubīta deputātu gudrības pakāpe, jūs arī gatavojaties publicēt?

M.Budovskis: Nē, tas netiek publicēts.

Priekšsēdētājs: Sākas 30 minūšu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet vietas un reģistrējieties! Tā kā pulkstenis ir 17.00, sekretariāts salīdzinās datus, kas bija no rīta, ar pašreizējiem faktiem. Godājamie kolēģi, vai visi ir paspējuši reģistrēties? Juris Dobelis gatavojas tūlīt ņemt izdruku. Rezultāts: 104 deputāti.

Godājamie kolēģi! Saskaņā ar mūsu darba kārtību nākamais izskatāmais jautājums ir likumprojekta “Par policiju” pirmais lasījums. Lūdzu ziņotāju tribīnē. Apmēram cik minūtes vajadzēs?

T.Jundzis: Līdz 20 minūtēm.

Priekšsēdētājs: Ziņotājs runās 20 minūtes.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Es domāju, šodien mēs sākam ļoti lielu un nopietnu darbu, kurš, es ceru, būs vērsts uz Latvijas nākamās policijas veidošanu un, iespējams, tagadējās milicijas pārveidošanu.

Vispirms es gribu teikt– tiešām, lai neapvainojas tie kolēģi, kuri no rīta uzstāja, ka nevajag šo jautājumu izskatīt. Es gribu teikt, ka situācija šodien ir visai kutelīga, jo mūsu milicija ir palikusi vispār bez kāda likuma. Maniem kolēģiem juristiem to vajadzētu īpaši atcerēties. Dekrēts, kurš līdz šim regulēja milicijas darbību arī Latvijā, bija pieņemts 1973.gadā un tika atsaukts pirms pāris nedēļām. Jauno PSRS likumu par miliciju mēs neesam ratificējuši un nevaram ratificēt. Līdz ar to situācija ir tāda, ka vispār nav likuma vai pat dekrēta, kā tas bija līdz šim, kas šodien regulētu milicijas darbību. Tāpēc es vēlreiz gribu īpaši uzsvērt– situācija ir veidojusies tā, ka mums diezgan straujos tempos jāstrādā, lai šo nepieņemamo situāciju novērstu.

Vēl dažus vārdus es gribu teikt par šā likumprojekta tapšanas vēsturi. Pie likumprojekta sagatavošanas strādāja darba grupa iekšlietu ministra pirmā vietnieka Zenona Indrikova vadībā. Jāsaka, ka variants, kas atrodas jūsu priekšā, jau ir apmēram piektais izstrādātais variants. Šis darbs ļoti intensīvi ir turpinājies kopš pagājušā gada novembra. Es domāju, ka arī jūs, kuri esat iedziļinājušies likuma tekstā, redzēsiet, ka pie likuma ir nopietni strādāts. Tajā pašā laikā, protams, ārkārtīgi daudz ir arī strīdīgu punktu, ir vēl viena otra neprecizitāte. Par to es mēģināšu jums sīkāk ziņot. Šodien no rīta, iekļaujot šo jautājumu darba kārtībā, to jau es arī teicu, ka likumprojekts kopā ar praktiskajiem darbiniekiem ir izskatīts visos rajonos, visās republikas pilsētās. Izskatīts gan pirmais variants, arī šā pēdējā varianta labojumi jau apspriesti daļā rajonu. Ne tikai tiesībsargājošajām republikas, bet arī visām iestādēm šis likumprojekts ir divas reizes nosūtīts, lai pēc tam saņemtu atsauksmi vai atzinumu. Jums piedāvātajā variantā šie atzinumi ir maksimāli ņemti vērā. Atļausiet man patlaban pāriet pie paša likumprojekta.

Likumprojekts piedāvā miliciju turpmāk nosaukt par policiju. Aizsardzības un iekšlietu komisijā mēs bijām vienisprātis, ka tas ir pareizs risinājums. Ja mēs papētām, vēsturiski milicija ir radusies kā bruņota ļaužu grupa, tas ir, tie bija neprofesionāli cilvēki, kuru galvenais uzdevums nebūt nebija noziedzības apkarošana un kārtības nodrošināšana. Savukārt policija visā pasaulē pazīstama kā militarizēta organizācija, kura cīnās ar noziedzību. Ja mēs gribam attīstīt starptautiskos sakarus un paši līdzināties pasaulē pieņemtajiem standartiem, te varbūt vietā atcerēties Latvijas Republikas laikus, tad droši vien būtu pieņemamāks nosaukums– policija. Es ceru, ka par to lielu debašu nebūs, lai kā mēs provocētu. Es teikšu atklāti, tajās sanāksmēs, kurās man bija tikšanās ar praktiskajiem milicijas darbiniekiem, nopietnu iebildumu pret vārdu “policija” nebija. Tā kā es ceru, ka arī 22.martā milicijas darbinieku sanāksmē mēs šo jautājumu, protams, vēlreiz apskatīsim, un es domāju, ka nebūs lielu domstarpību.

Likumprojektā ir svarīgas un būtiskas nostādnes, taču es nerunāšu par visām ietvertajām normām. Varbūt skaršu tikai svarīgākās, bet vēl vairāk– strīdīgākās, jo pat visām svarīgākajām normām ziņojumā vienkārši nebūs laika pievērsties.

Tātad 5.pantā ir runa par to, ka policijas darbinieki nepiedalās partiju darbībā. Es domāju, ka iestāde un organizācija, kuras rokās ir ieroči un kurai ir jācīnās ar noziedzību, nevar būt pakļauta kādas partijas kursam, kādas partijas gribai. Tāpēc likumprojektā šī norma, vismaz mūsu komisijā skatījumā, likās pati par sevi saprotama. Es šai normai vienkārši vēlreiz pievēršu uzmanību.

Zināmas diskusijas mums radās, izskatot likumprojekta 8.pantu, kurā teikts, ka policija sadarbojas ar starptautiskajām organizācijām, slēdzot attiecīgus līgumus un vienošanās saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem. Te palikām pie viedokļa, ka mēs ļoti gribētu dzirdēt mūsu Ārlietu komisijas domas, vai tomēr policijai, es vēlreiz uzsveru, kā militarizētai organizācijai mēs drīkstam piešķirt pilnvaras tieši slēgt kādus līgumus, piemēram, ar kādas citas valsts policiju. Vai te neveidojas, tā sakot, tādas darbības, kas varētu kaitēt mūsu valsts interesēm. Taču par to mēs pārliecināti nebijām un paļausimies uz ārlietu speciālistu domām.

Runājot par policijas darbinieku pienākumiem, tā ir likumprojekta II nodaļa, jāsaka, ka attiecībā uz šo nodaļu mums nebija tādu būtisku iebildumu vai principiāli konceptuālu domstarpību, kā tas bija pirmajā lasījumā. Es negribētu ziņot par dažādām redakcionālām piezīmēm attiecībā uz pantiem. Vienīgi runājot par pienākumiem, varbūt palika atklāts jautājums par policijas pienākumiem darboties robežapsardzības jomā. Taču tā jau laikam ir, ka mēs neesam gatavi šo jautājumu izlemt, tāpēc arī likumprojektā par robežapsardzību kā par policijas funkciju netiek runāts. Varbūt tas ir pareizi, bet ceru, ka par to kolēģi savas domas izteiks.

Vēl, par II nodaļu– policijas darbinieku pienākumi– runājot, jāsaka, ka sākumā ir neliela neprecizitāte, jo ir teikts, ka saskaņā ar policijas uzdevumiem policijas darbinieku pienākumi ir, pēc tam tiek uzskaitīti 14 virzieni. Acīmredzot jāpiebilst, ka šie virzieni neattiecas uz katru policijas darbinieku atsevišķi, bet domāti attiecīgā policijas darbinieka kompetences robežās. Acīmredzot tas redakcionāli jālabo.

Manuprāt, tieši no mūsu deputātu puses šajā likumprojektā visbūtiskākā, vissvarīgākā un visatbildīgākā ir III nodaļa. Tā ir nodaļa par policijas darbinieku tiesībām. Tūlīt jāsaka, ka šī nodaļa arī mūsu komisijā radījusi zināmas iebildes un domu apmaiņu. Tātad, runājot par policijas darbinieku tiesībām, ir jābūt skaidrībai. Ja mēs, no vienas puses, policijai piešķirsim pārāk mazas, nepilnīgas tiesības, tad mēs arī nevaram gaidīt un nevaram prasīt, lai policija efektīvi cīnītos ar noziedzību. Savukārt tikpat lielā mērā mums jābaidās no otras galējības– policijai piešķirt pārlieku lielas pilnvaras.
Tādējādi varam izveidot diktatorisku policejisku valsti un pat varbūt vietumis pārkāpt konstitucionāli garantētas pilsoņu tiesības. Tas ir mans personiskais viedoklis, ka vairākas normas šajā sadaļā rada pārdomas. Šīm III nodaļas normām es pievērsīšu uzmanību. Un konkrēti– 11.panta 2.apakšpunktā ir runa par to, ka policijas darbiniekiem ir tiesības pārbaudīt pilsoņu, kas ir amatpersonas, dokumentus. Es domāju, šis pants ir jāsašaurina, aprobežojoties ar policijas darbinieku tiesībām pārbaudīt dokumentus tikai tiem pilsoņiem, kuri tiek turēti aizdomās par tiesību pārkāpumu izdarīšanu. Šā paša 11.panta 12.apakšpunktā ir paredzēts, ka policijas darbinieks jebkurā diennakts laikā var iekļūt dzīvojamās telpās, ja ir pietiekams pamats domāt, ka tur tiek izdarīts vai jau ir izdarīts noziegums. Komisijā mēs bijām vienisprātis, ka to nevar darīt bez prokurora sankcijas, bet es atkal uzsveru savu viedokli, ka arī šis formulējums ir daudz par plašu un šīs tiesības, manuprāt, ir jāierobežo, paredzot tikai to gadījumu, kad policists seko noziedzniekam pa pēdām. Protams, arī stihisku nelaimju gadījumā vai arī situācijās, kad acīm redzami attiecīgajā dzīvoklī tiek izdarīts noziegums.

Nākamais– 14.apakšpunkts– šajā sadaļā ir par to, ka policistam ir tiesības izdarīt transporta līdzekļu apskati, un ir noteikts kādos gadījumos to drīkst darīt. Uzskaitītas dažas cilvēku kategorijas, kuru transporta līdzekļi šādai apskatei nav pakļauti. Tie ir diplomātiskie darbinieki un citi. Mūsu komisijā bija viedoklis, ka minētajā kategorijā tomēr būtu iekļaujami Latvijas Republikas tautas deputāti, kas droši vien atbilstu viņu statusam. Tieši tāpat kā 15.apakšpunktā vajadzētu rakstīt arī 11.pantā, kurā runa ir par lidmašīnas pasažieru bagāžas apskati. Te atkal ir izņēmumi– diplomātiskie un citi darbinieki. Kā tas ir praksē un vadoties pēc pastāvošās kārtības, arī deputātus, cik zināms, nepārbauda. Komisijas viedoklis ir, ka likumprojektā jāparedz, ka arī Augstākās padomes deputāti netiek pakļauti šādai apskatei.

Zināmas pārdomas rada 11.panta 16.apakšpunkts. Šeit ir paredzētas policijas darbinieku tiesības apturēt transporta līdzekļus un pārbaudīt vadītāju dokumentus, kas apliecina viņu tiesības vadīt konkrēto transporta līdzekli. Manuprāt, šīs policijas darbinieku pilnvaras būtu maksimāli ierobežojamas, apmierinoties ar gadījumiem, kad ir acīmredzams tiesību pārkāpums, ko izdara transporta līdzekļa vadītājs. Tikai tas varētu būt pamats, lai policijas darbinieks drīkstētu izmantot minētās tiesības.

11.panta 12.apakšpunktā ir paredzētas policijas darbinieku tiesības pārbaudīt saimnieciskās darbības noteikumus uzņēmumos un organizācijās. Komisija, iepazīstoties ar citiem analoģiskiem likumiem, kuri pēdējo mēnešu laikā ir pieņemti arī kaimiņrepublikās un kaimiņvalstīs, piekrita viedoklim, ka šī norma mums tomēr ir plašāka nekā citos šādos likumos. Tāpēc varētu domāt par šo tiesību sašaurināšanu.

Aizsardzības un iekšlietu komisija bija vienisprātis, ka 11.panta 20.apakšpunktā jāierobežo paredzētās policijas darbinieku tiesības izdot atļaujas par stipras iedarbības ķīmisko un indīgo vielu iegādi. Acīmredzot tiem uzņēmumiem, kas iegādājas sērskābi un vēl visu citu, diez vai katrā tādā gadījumā būtu jāgriežas policijā. Tāpēc mēs ierosinām šeit ierakstīt: Latvijas Republikas Ministru padomes noteiktajā kārtībā, tas ir, lai valdība nosaka to, kuriem uzņēmumiem ir jāprasa atļauja un kuriem tas nav jādara. Es domāju, ja ķīmisko vielu iegāde un izmantošana ir ražošanas interesēs, tad diez vai katrā gadījumā, kad šīs vielas tiek iegādātas, būtu vajadzīga policijas atļauja.

Izejot no pieņemtā likuma par uzņēmējdarbību, 11.panta 20.apakšpunktā mēs konstatējām, ka nav paredzētas policijas darbinieku tiesības izdot licences detektīvdarbībai un spēļu namu atvēršanai un to darbībai. Te būtu jāsalīdzina likuma par uzņēmējdarbību normas.

Komisijā palika atklāts, varētu tā teikt, jautājums par zīmogiem, jo mēs nebijām tik lieli speciālisti. Ir teikts, ka vajag policijas atļauju, lai atvērtu uzņēmumus, kas izgatavo zīmogus. Taču kā būs ar atsevišķiem zīmogiem? Kā zināms, līdz šim, lai jebkura organizācija, sabiedriska, juridiska persona saņemtu zīmogu, tai ir vajadzīga policijas, pareizāk teikt, milicijas atļauja. Vai tas ir pareizi, mēs par to mazliet šaubāmies, bet es ceru, ka te atradīsies speciālisti, kuri arī šajā ziņā izteiks viedokli.

Attiecībā uz 11.panta 23.apakšpunktu, runājot par tiesībām, ir vēl pēdējā piezīme. Paredzēts, ka bez atlīdzības var izmantot valsts un masu informācijas līdzekļus, lai noskaidrotu noziedzniekus un noziegumā vainīgās personas. Doma ir apmēram tāda. Taču mēs šīs tiesības ierobežojam un sašaurinām, ierakstot, ka: “bez atlīdzības izmantot valsts un pašvaldību masu informācijas līdzekļus”. Jo diez vai būtu pareizi, ja policists kādai privātai avīzei pavēlētu ievietot sludinājumu, teiksim, kas aizņemtu varbūt pusi lapas. Savukārt uz valsts un pašvaldības organizācijām attiecināt šādas tiesības būtu loģiski, jo gan valsts, gan pašvaldības atbild par tiesisko kārtību un sabiedrisko drošību savā teritorijā.

Viss iepriekš teiktais ir par šā likumprojekta II un III nodaļu– “Policijas darbinieku tiesības”.

Varētu pāriet pie IV nodaļas “Policijas struktūra, policijas iestāžu kompetences un atbildības norobežojumi”. Nodaļas formulējums acīmredzot nav pats veiksmīgākais, bet doma it kā būtu skaidra. Jāsaka, ka šī nodaļa arī rada diezgan daudz jautājumu gan praktiskajiem darbiniekiem, gan komisijai. Mums bija ļoti daudz jautājumu, bet pēc tam, kad visu tā saliek pa plauktiņiem, turklāt jāpiezīmē, ka visas komisijas sēdes notika, piedaloties milicijas darbiniekiem, tomēr skaidrība radās. Es nezinu, vai šī skaidrība radīsies deputātiem.

Tātad šajā nodaļā ir paredzēts, ka policija sastāv no divu veidu policijas– no valsts policijas un no pašvaldības policijas. Valsts policija savukārt dalās divos virzienos: tā ir kārtības policija un kriminālā policija. Pie tam policijas darbību Latvijā vada Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Policijas departaments, kurš ir viens no četriem šīs ministrijas departamentiem. Savukārt šeit atrodas gan Kārtības policijas pārvalde, gan Kriminālpolicijas pārvalde. Kārtības policijas pārvaldei pakļaujas rajonu un pilsētu kārtības policijas nodaļas, bet lielākajās pilsētās– kārtības policijas pārvaldes. Šīs policijas galvenais uzdevums ir noziegumu un citu pārkāpumu profilakse un atklāšana, sabiedriskās drošības garantēšana. Es domāju, tas būtu saprotams.

Varbūt ne visi deputāti ir ievērojuši, ka pagājušā gadā 2. vai 3.septembrī bija valdības lēmums attiecībā uz reformu par milicijas reorganizāciju. Atbilstoši reorganizācijai Latvijā šī struktūra jau faktiski pamatos ir izveidota. Atbilstoši likumprojektam tātad bijušo milicijas nodaļu vietā ir radušās vai radīsies, kā tas ir nostiprināts, kārtības policijas pārvaldes un nodaļas. Savukārt Kriminālpolicijas pārvaldei pakļausies reģionālās policijas pārvaldes vai policijas nodaļas. Tātad ir doma un tas praktiski tiek realizēts, ka, piemēram, astoņas lauku rajonos tiek veidotas reģionālās kriminālpolicijas nodaļas. Tās ir reģionālās nodaļas, jo tām pakļaujas arī citi rajoni, ne tikai, teiksim, Ventspils rajons vai Liepājas, vai Gulbenes rajons, bet arī apkārtējie rajoni pakļausies šai kriminālpolicijas nodaļai. Jāsaka, mūsuprāt, visvājākā vieta šajā sadaļā ir tieši kriminālpolicijas un kārtības policijas funkciju norobežošana. Tas ir pats vājākais punkts.

Jāteic, ka blakus valsts policijai atbilstoši likumprojektam ir paredzēta pašvaldības policija. Par pašvaldības policiju mums bija ļoti daudz strīdu. Jautājumam par pašvaldības policiju veltījām vienu komisijas sēdi, taču pie noteikta viedokļa nenonācām, bet konstatējām, ka ir divi pašvaldības policijas risinājuma veidi. Vieni uzskata, ka pašvaldības policija vispār nav vajadzīga; otri uzskata, ka šai policijai bezmaz jābūt galvenajai. Mēs bijām vienisprātis, ka vietējām pašvaldībām jāļauj pašvaldības policiju veidot, sākot jau no pagasta līdz pat rajonam un pilsētai. Turklāt to var veidot un var arī neveidot atkarībā no tā, vai ir nauda un vēlēšanās. Tūdaļ rodas otrs jautājums– vai tur, kur pašvaldības policija būs izveidota, tā darbosies valsts policijas vietā vai tieši otrādi– tikai palīdzēs un darbosies papildus. Tur būs viens valsts policijas inspektors, piemēram, kārtības policists. Taču vietējam pagastam ir nauda un tas pieņem vēl trīs pašvaldības policistus. Tas ir viens variants, tas ir, kad viņi darbojas kopīgi, funkcijas ir vienādas. Taču patlaban likumprojekta pamatā ir doma, ka jācenšas valsts policijai atstāt tās pilnvaras, kas likumā ir, bet pašvaldības policijai norobežot šaurākas funkcijas. Tā, piemēram, galvenokārt veiktu nepilngadīgo pārkāpumu profilaksi, risinātu sociālās reabilitācijas lietas tām personām, kuras atbrīvotas no ieslodzījuma un citus jautājumus. Tas likumprojektā ir uzskaitīts. Jāteic, ka šos divus viedokļus mēs iezīmējām, bet risinājums, pa kuru ceļu iet, diemžēl jāatrod šajā zālē.

Visbeidzot es ziņošu par pēdējo nodaļu, kura radīja zināmas domstarpības un arī mūsu priekšlikumus. Tā ir par policijas darbinieku tiesisko aizsardzību, darbības garantijām un atbildību. Konkrēti runāšu par 20.pantu. Mēs pārveidojām tā otro daļu, jo uzskatām, ka policijas darbiniekam būtu jāpiešķir šādas garantijas vai tiesiskā aizsardzība. Minētais pants mūsu redakcijā skanētu tā: “Policijas darbinieku prasības un rīcība ir saistoša pilsoņiem un amatpersonām līdz tam brīdim, kamēr amatpersona, kas pilnvarota kontrolēt vai uzraudzīt viņu rīcību, nebūs to apturējusi vai atcēlusi.”

21.pants paredz attaisnot policijas darbinieku rīcību, kura veikta profesionālā riska situācijā, pat, ja šai darbībai ir disciplinārsoda, administratīvā soda vai kriminālsoda pazīmes. Es domāju, ka šim pantam mums ir jāpievērš īpaša uzmanība, kaut arī komisija to principā akceptēja. Tas varētu skart mūsu pilsoņu tiesības.

Aizliegta ir policijas darbinieku apvienošanās arodbiedrībās. Es domāju, ka te īpašu jaunumu nav un ceru, ka deputātiem iebildumu nebūs. Komisija tomēr ierosināja likumprojektā atstāt normu, kura tika izslēgta, izskatot šo jautājumu valdībā pirms nodošanas Augstākajā padomē. Šajā normā bija paredzēts: ja policijas darbinieks, pildot dienesta pienākumus, gājis bojā, tad viņa ģimenei izmaksā pabalstu bojā gājušā 10 gadu darba algas apjomā. Protams, tā nav maza summa, bet es domāju, ka tuviniekiem zaudējums arī nav mazs. Jāteic, ka šādu ceļu ir gājusi, ja nemaldos, Moldāvija un vēl Lietuva. Praktisko darbinieku vidū lielus strīdus vai neapmierinātību radījusi 23.pantā paredzētā kārtība par policistu pārvietošanos ar sabiedrisko transportu. Līdz šim policists vai milicis, uzrādījis dienesta apliecību, par velti varēja braukt vismaz pa Latvijas teritoriju, bet tagad ir paredzēts ierobežojums: pirmkārt, šādas tiesības ir tikai policijas, kārtības policijas darbiniekiem, pie tam ja viņi ir tērpušies formā. Pārējiem, tātad kriminālpolicijas darbiniekiem, šī kārtība ir ļoti sarežģīta. Praktiski tā ir tāda, kāda tā ir attiecībā uz mums visiem, kas braucam komandējumos, acīmredzot tuvu tai. Taču mēs uzskatījām, ka, izskatot komisijā, vajadzētu atstāt iepriekšējo kārtību.

Protams, strīdus rada arī likumprojekta 25.pantā paredzētā norma par to, ka par administratīvo pārkāpumu policijas darbinieki jāsauc pie atbildības vispārējā kārtībā, kā tas ir paredzēts projektā un kā mēs to faktiski grozījām administratīvo pārkāpumu kodeksā. Mūsu komisijas vairums tomēr bija par to, ka par administratīvo pārkāpumu policists būtu jāsauc pie disciplināratbildības. Diez vai būs glīti, ja policists, piemēram, būs jāiesloga uz 15 diennaktīm administratīvā soda izciešanai. Par to, protams, varam strīdēties. Visbeidzot, likumprojektā ir norma, ka apzināta nelikumīgas pavēles pildīšana neatbrīvo policijas darbinieku no atbildības. Par to mēs ilgi diskutējām, un tomēr šāda norma likumprojektā ir.

Un pats pēdējais, vēl pakavēšos pie dienesta valsts policijā, taču sīkāk par to nerunāšu. Mums bija dažādas sīkākas piezīmes, bet mēs bijām vienisprātis, ka nodaļa “Ārštata policijas darbinieki”– tas ir likumprojekta 27.pants– šādā redakcijā nav pieņemama. Faktiski nav skaidrs, kas ir šie ārštata policijas darbinieki. Viņu pilnvaras ir milzīgas, pielīdzinātas policijas darbinieku pilnvarām, bet kas viņi ir, vai viņi nodod zvērestu, kā viņi strādā, tas no šīs nodaļas nav saprotams. Mēs uzskatām, ka nodaļa ir jāpārstrādā. Šādam viedoklim pievienojās arī Augstākās tiesas darbinieki.

Tas ir viss, paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Pagaidām jautāt ir pierakstījušies divi deputāti. Pirmais uzdod jautājumu deputāts Bojārs, gatavojas deputāts Kide.

J.Bojārs: Man ir trīs jautājumi. Es izlasīju likumprojektu, un man liekas, ka nav ņemts vērā tiesību sargāšanas orgānu kodekss.

T.Jundzis: Ir, ir ņemts vērā.

J.Bojārs: Tad tas nav pietiekami labi jūtams, jo tajā kodeksā formulējumi ir ļoti demokrātiski. Kādi ārvalstu likumi ir ņemti vērā, sastādot šo projektu? Vai nav domāts ļoti krasi tomēr nodalīt apsardzes dienestu no policijas, kā tas ir daudzās rietumvalstīs? Apsardze ir pilnīgi atsevišķi, pat valsts ēku apsardze, veikalu un visu pārējo ēku apsardze.

T.Jundzis: Par ārvalstīm labāk atbildētu darba grupa. Praktiski darba grupas rīcībā bija pārdesmit valstu, ja nu ne likumi, tad vismaz policijas sistēmas modeļi. Tie arī ir mūsu komisijas rīcībā. Nemaz nerunājot par Igaunijas pieņemto likumu par policiju, Lietuvas pieņemto likumu, Moldāvijas pieņemto un Krievijas sagatavoto likumprojektu un visbeidzot, pēdējās dienās saņēmām arī PSRS likumu, kurā arī mēs salīdzinām šīs normas.

Par apsardzi runājot, Bojāra kungs, tieši tādā veidā, kā jūs faktiski ierosināt, likumprojektā šis jautājums arī risināts. Mēs vienā sēdē Indrikova kunga klātbūtnē strīdējāmies ar apsardzes dienesta vadību, jo viņi uzskatīja, ka viņus tik lielā mērā nevajadzētu atdalīt no policijas. Viņi pieprasa veidot apsardzes policiju kā trešo struktūru papildus kriminālpolicijai un kārtības policijai. Patlaban likumprojekts paredz, ka apsardze būs kā pārvalde pie kārtības policijas, policijas departamenta un veiks faktiski daudz šaurākas funkcijas nekā līdz šim. Teiksim, tur, kur jādežūrē pie pults un jāizbrauc uz notikuma vietu, būs valsts policija. Taču uz vietām jau darbosies tiešām, kā jūs sakāt, kooperatīvā veidā, tas ir, apvienība jeb apsardze darbosies, pamatojoties uz saimnieciskā aprēķina principiem. Līdzīgi tā bijis Latvijas laikā.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Kide, gatavojas deputāts Eglājs. Jautātāju saraksts ir tik garš, ka jautājumu uzdošanu mēs laikam beigsim ap pulksten pusseptiņiem.

E.Kide: Man trīs jautājumi. Tā kā šis likums, jautājums par policiju tiek risināts kompleksi, vai jūs neparedzat arī drošības policijas funkcijas?

T.Jundzis: Jā, arī šo jautājumu mēs apspriedām. Drošības policijas funkciju realizēšana ir paredzēta likumprojekta 3.pantā, kurā teikts: “Policijas uzdevums ir garantēt sabiedrisko drošību un pilsoņu personisko drošību.” Tātad šāda funkcija ir paredzēta. Kā to realizēs, vai būs speciāla pārvalde, nodaļa vai kaut kāda apvienība, tas likumprojektā nav reglamentēts. Neteiksim, ka varbūt tikai politisku apsvērumu dēļ, bet arī tīri praktisku apsvērumu dēļ, jo struktūras tomēr ir Iekšlietu ministrijas un vadības kompetence. Kā šīs funkcijas labāk realizēt, tas nav likumprojekta jautājums.

E.Kide: Vēl man ir otrs jautājums. Vai jums nešķiet, ka pēc sava plašuma un sīkas katra punkta izstrādes šis likums vairāk atgādina nolikumu? Vai jūs reizē arī paredzat izstrādāt nolikumu par policijas darbu?

T.Jundzis: Protams, nekāds nolikums par policijas darbu nevar būt, jo mums ir likums. Mums būtu maksimāli jācenšas, lai šādu nolikumu un instrukciju vispār būtu mazāk. Protams, būs pavēles, kas reglamentēs vienu vai otru jautājumu. Tā ir cita lieta. Nolikums gan būs par Policijas departamentu kā par organizatorisku struktūru. Kas attiecas uz jūsu piezīmi, ka ir ļoti daudz pārāk sīku normu, jāsaka, ka tam lielā mērā var pievienoties. Darba grupa apspriešanas gaitā daudzas normas jau izsvītroja. Es pieņemu, ka mēs vēl varam izsvītrot kaut ko pārāk sīku un pārāk detalizētu. Taču, no otras puses, tomēr jāņem vērā tāda lieta– tā kā policijas darbinieka rīcība lielā mērā skar pilsoņu tiesības, intereses, tad varbūt ir labāk, ja šī norma ir precīzāka, detalizētāka, taču lai tā nebūtu dažādi tulkota.

E.Kide: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Eglājs, gatavojas deputāts Endele.

V.Eglājs: Man ir jautājums par pilsoņiem. Piektajā pantā ir sacīts, ka policija aizsargā personu likumiskās intereses un tiesības. Tātad, personu. Turpat blakus tajā pašā pantā ir teikts: “jebkura pilsoņa tiesību un brīvību ierobežošana.” Vai persona un pilsonis šeit ir viens un tas pats, vai tur ir kādas atšķirības?

T.Jundzis: Jā, šeit diemžēl, pateicoties mūsu situācijai, “pilsonība” tas ir pilnīgi sinonīmi, bet mēs bijām vienisprātis, ka redakcionāli mēs visur rakstīsim “personas”, protams, atskaitot, gadījumus, kad ir runa par policijas darbiniekiem.

V.Eglājs: Septītajā pantā ir rakstīts: “Latvijas Republikas pilsoņu pienākums ir palīdzēt policijai.” Un 26.pantā ir sacīts, ka: “policijas dienestā pieņem pēc brīvprātības principa”, tie taču ir Latvijas Republikas pilsoņi. Kā tur ar viņiem būs?

T.Jundzis: Kolēģi, tā kā deputāts Eglājs runā par 7.pantu, tad es varu jūs informēt, ka mūsu komisija no šā panta ir izsvītrojusi normu, proti, ka: “Latvijas Republikas pilsoņu pienākums ir palīdzēt policijai sabiedriskās drošības sargāšanā un tiesību pārkāpumu novēršanā.” Saprotiet, mēs uzskatījām, ka beigu beigās katram ir jāpilda savas funkcijas. Kā man likums var uzlikt par pienākumu, ja es negribu, teiksim, iejaukties? Ar likumu nosaka, ka man jāiejaucas kaut kādā huligānu kautiņā. Kāpēc tad likums neuzliek pienākumu palīdzēt ārstam vai pilsonim, vai šoferim, vai kādam citam? Tāpēc, pirmkārt, mēs šo normu esam izsvītrojuši ārā; otrkārt, kas attiecas uz 26.pantu, te ir runa par to, ka Latvijas Republikas policijā darbā pieņem Latvijas Republikas pilsoņus. Es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka tomēr policija, kura nodrošina valsts intereses, faktiski ir varas struktūra, ļoti cieša tās sastāvdaļa. Šādā struktūrā būtu jāstrādā Latvijas Republikas pilsoņiem, tajās nevarētu strādāt ārzemnieki– Zviedrijas vai Dānijas pilsoņi. Diez vai būtu labi, ja šiem pilsoņiem tiktu doti rokās ieroči Latvijas Republikas interešu aizstāvēšanai. Tāpēc mūsu komisija domā, ka šāds ieraksts tomēr būtu jāatstāj. Tajā pašā laikā šis ieraksts gan būtu jālasa kontekstā ar lēmumprojektu, kurš jums arī izsniegts. Tā, 1.pantā teikts, ka šai normai nav atpakaļejoša spēka. Tātad tiem policijas darbiniekiem, kuri likuma pieņemšanas dienā strādā policijā un kuri kaut kādu apsvērumu dēļ tūliņ nevarēs kļūt Latvijas Republikas pilsoņi, tomēr varēs turpināt darboties.

V.Eglājs: Man radās vēl viens jautājums, jo es tiešām nesapratu. Es saprotu, ka pieņemt darbā varēs Latvijas Republikas pilsoņus?

T.Jundzis: Un tikai.

V.Eglājs: Tas nozīmē, ka šis likuma pants, kas nosaka pieņemšanu darbā, nevarēs stāties spēkā agrāk par Latvijas Republikas pilsonības institūta atjaunošanu. Jo, kamēr mums nebūs atjaunots Latvijas Republikas pilsonības institūts, es neredzu iespēju, kā varētu pieņemt kādu personu darbā Latvijas Republikas policijā.

T.Jundzis: Ļoti vienkārši, ja šāda institūta nav, tad to cilvēku, kurš pie jums nāks kā pilsonis, jūs arī pieņemsiet darbā. Kā citādi?

V.Eglājs: Taču, kā viņš…

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Eglāja kungs, varbūt jūs pierakstītos debatēs?

V.Eglājs: Paldies, es pierakstos.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Endele, gatavojas deputāts Ziediņš. Es brīdinu, ka jautātāji ir gandrīz divdesmit, debatētāji– tikpat.

J.Endele: Man ir daži sīki jautājumi. Mani uztrauc tas, ka šeit nav kārtīgi ieskicēta tā ielikšana, piemēram, rajonos, pilsētās. Lielās priekšniecības ielikšana būtu skaidra, bet ja izrādīsies, ka viņš nav labs cilvēks, kā vietējā vara var dabūt viņu projām?

T.Jundzis: Ja tas nav pašvaldības policijas darbinieks, tad ar šo promdabūšanu būs grūtāk, to es uzreiz pasaku. Pēc šā likumprojekta pieņemšanas būs tāda pati kārtība kā līdz šim. Proti, ja tas ir iecirkņa inspektors, vietējās pašvaldības iestāde var griezties pie rajona policijas nodaļas priekšnieka. Rajona līmenī jāgriežas pie Policijas departamenta priekšnieka. Tādas tiesības ir vietējām pašvaldībām saskaņā ar esošo likumu. Protams, likumā nekur nav teikts, ka obligāti šādas prasības būtu jāizpilda attiecīgajam priekšniekam. Taču tas jau ir laika jautājums par vietējo pašvaldību likumdošanu.

J.Endele: Otrs jautājums ir attiecībā uz 11.pantu, kur runa par darbinieku vispārējām tiesībām. 14. un 15.pantā ir noteikta zināma aizsardzība pret policijas varbūt pārmērīgu uzmācību diplomātiskiem un konsulāro pārstāvju dienesta darbiniekiem. Taču es tiešām nekur nevarēju atrast, ka mani– tautas deputātu– arī kaut kas pret viņiem aizsargātu.

T.Jundzis: Cienījamais deputāt, man jāatzīstas, ka jūs ļoti neuzmanīgi esat klausījies to, ko es jums ziņoju. Šajos pantos tieši mūsu komisija ierosina ierakstīt arī Latvijas Republikas tautas deputātus.

J.Endele: Paldies, vēl pēdējais jautājums. Kāpēc policistiem jāapkaro ubagošana? Ubagošana taču ir sociāla nelaime.

T.Jundzis: Jā, es varu paskaidrot, ka šajā jautājumā mums bija diezgan garas debates un mēs vienprātīgi izsvītrojām šo normu. Mūsu komisija iesaka svītrot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ziediņš, gatavojas deputāts Zaļetajevs.

Z.Ziediņš: Jūsu policijas dalījumā ir trīs nodaļas un ceturtā ir virsnodaļa “valsts policija”, kur ietverta kārtības policija un kriminālpolicija. Sakiet, lūdzu, vai darba grupa nesaņēma priekšlikumus un neizskatīja jautājumus par ceļu policijas izveidošanu? Cik es esmu saskāries ar šo jautājumu, neviens autoinspektors negrib nodarboties ar dzērāju vākšanu gar stūriem vai iejaukšanos ģimenes strīdos.

T.Jundzis: Jā, kolēģi, jautājums, kuru uzdod deputāts Ziediņš, ir ļoti būtisks. Es gribētu, lai jūs mēģinātu to saprast. Jā, tādi priekšlikumi bija autoinspekcijai. Analoģiski priekšlikumi bija transporta milicijai, tas ir, tiek prasīts izveidot transporta policiju. Par apsardzi jau es teicu. Apsardze prasa veidot apsardzes policiju. Tātad, būtu jāveido vēl vairākas struktūras. Likumprojekta autori tomēr iet citu ceļu un komisijā pēc tam, kad bija notikušas nopietnas debates, mēs nonācām pie uzskata, ka tas ir pareizi. Tas taču nenozīmē, ka autoinspektoram būs pienākums cīnīties ar dzērājiem. Nebūt ne. Tāpēc jau es arī savā ziņojumā nodaļu par policijas darbinieku pienākumiem papildināju, teikdams, ka šie pienākumi neattiecas uz katru, kas ir policijas formā, un kārtības policija garantēs, ka viņam visi šie 14 virzieni būs jāveic. Tātad mūsu priekšlikums bija panta sākumā tā arī ierakstīt: “savas kompetences robežās”. Šo kompetenci gan noteiks iekšlietu ministrs, vai, pareizāk, tas droši vien būs policijas departamenta priekšnieks. Tas ļauj brīvi veidot šīs struktūras, izejot no reālās dzīves, no nepieciešamības. Likumdevēja uzdevums, mūsuprāt, ir parādīt uzdevumus, norādīt tiesības un pienākumus, bet kādas struktūras būs, kā tās savā starpā sadalīs funkcijas, tā izlemšanai mēs gribam atstāt brīvas rokas izpildītājam, konkrēti– departamentam un iekšlietu ministram.

Z.Ziediņš: Es atbildi sapratu, lai gan būtībā nepiekrītu.

Otrs jautājums– 11.panta 20.punktā ir ieskicētas saimnieciskās policijas tiesības, tas ir, izdot atļaujas ieroču remontuzņēmumiem, dažādiem citiem uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar brīnumsvecīšu ražošanu, zīmogu gravēšanu, kā arī izdot atļaujas ieroču veikalu, šautuvju atvēršanai un tā tālāk. Sakiet, lūdzu, vai darba grupa izskatīja iespēju, ka policija, kas izdos šīs atļaujas, būs kontroles orgāns vai saimniecisks orgāns? Jo ir divi jautājumi– ja tā atļauja tiek pārkāpta un šis fakts tiek fiksēts, vai šī atļauja tiek izdota?

T.Jundzis: Cienījamie deputāti, pieņemot likumu “Par uzņēmējdarbību”, mēs paši šīs policijas vai tagadējās milicijas pilnvaras vēl paplašinājām. Minētajā punktā dažas pilnvaras pat nav paredzētas, proti, izdot licences detektīvu darbībai, spēļu namu darbībai. Jāpasaka atklāti– šo licenču vai apliecību izdošana ir ne tikai kontrole, bet arī tieši kontroles forma.

Z.Ziediņš: Tas jautājums tad nav saskaņots ar likumu “Par uzņēmējdarbību.”

T.Jundzis: Nē, es saku: “Likums tieši to paredz”.

Z.Ziediņš: Policija var kontrolēt, nevis izdot atļaujas. Tas nav viens un tas pats– kontrolēt šīs atļaujas izpildi un aizliegt darbību, bet nevis izdot. Tā ir saimnieciska funkcija.

T.Jundzis: Jā, bet diemžēl likums “Par uzņēmējdarbību” paredz licenču izdošanu. Es nedomāju, ka tās ir detektīvdarbības kontrole.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Zaļetajevs, gatavojas deputāts Punovskis.

S.Zaļetajevs: */Savas runas sākumā jūs teicāt, ka pašlaik nav neviena likuma, kas reglamentētu milicijas darbību. Iznāk, ka PSRS Augstākās padomes lēmums par milicijas likuma atcelšanu automātiski attiecas uz Latvijas Republikas teritoriju?/

T.Jundzis: Nē, vadoties pēc mūsu likumdošanas, uz Latvijas Republiku nekādā veidā neattiecas PSRS likumi, kuri pieņemti pēc 4.maija.

S.Zaļetajevs: */Bet jūs tikko teicāt, ka pirms pāris nedēļām PSRS Augstākā padome atcēlusi likumu par miliciju, kas bija pieņemts 1973.– 1974.gadā. Ja uz mums tas neattiecas, tad šis 1973.– 1974.gadā pieņemtais likums Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā?/

T.Jundzis: Redziet, kas par lietu. Ja Padomju Savienības likums nav spēkā, tad tas nevar būt spēkā arī Latvijā. Tas ir skaidrs. Mēs paredzējām, ka Latvijā pēc 4.maija ir spēkā tie PSRS likumi, kuri nav pretrunā ar Latvijas neatkarību. Kā var būt spēkā PSRS likums, kurš nav spēkā pat visā PSRS teritorijā? Tātad, tas nav spēkā arī Latvijas Republikā.

S.Zaļetajevs: */Labi. Rodas tiešām paradoksāla situācija, ka PSRS likumi Latvijas teritorijā nedarbojas automātiski, bet tajā pašā laikā PSRS Augstākajai padomei ir iespējas tos Latvijas teritorijā atcelt. Man ir jautājums par šā likuma būtību. Šeit teikts, ka vietējās pašpārvaldes orgāni ar likumu noteiktā kārtībā kontrolē kārtības policijas darbību. Kas tas ir par likumu? Un kā vispār kārtības policija var darboties bez likuma reglamentētas sadarbības ar vietējās pašpārvaldes orgāniem?/

T.Jundzis: Vai runa ir par pašvaldības policiju?

S.Zaļetajevs: */Nē. Runa ir par kārtības policiju. Tieši par valsts policiju./

T.Jundzis: */Kāds pants?/

S.Zaļetajevs: */16.pants. 16.panta pēdējā norma./

T.Jundzis: */Pēdējā rindkopa?/

S.Zaļetajevs: */Jā, 16.panta pēdējā rindkopa./

T.Jundzis: Uz to var atbildēt ļoti vienkārši. Tātad mums ir likumi par vietējo pašvaldību, par to es kolēģim jau atbildēju. Tā, piemēram, ja viņi nav apmierināti ar iecirkņu inspektora darbu, pašreizējā likumdošana paredz, ka sesija var vērsties pie rajona milicijas priekšnieka vai pie iekšlietu ministra un rajona milicijas priekšnieka, vai pie iekšlietu ministra un ierosināt jautājumu par šīs amatpersonas, pieņemsim, noņemšanu no darba. Te ir domāta likumdošana par vietējām pašvaldībām.

S.Zaļetajevs: */Bet tad vajag izdarīt labojumu: “likumu par vietējo pašpārvaldi”. Varbūt te domāts kāds cits likums?/

T.Jundzis: Redziet, varētu būt arī vēl kādi citi likumi. Tā, piemēram, zinātnes kontroles funkcijas paredz arī, starp citu, administratīvā likumdošana. Tāpēc visus mēs te nekad neuzskaitīsim. Amnestīvā likumdošana arī uzdod kontroles tiesības vietējām pašvaldībām. Tā kā visus nevajadzētu te uzskaitīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Punovskis, gatavojas deputāts Celmiņš.

A.Punovskis: Mans jautājums ir ne tik daudz par policiju, bet vairāk par to Iekšlietu ministriju. Šeit ir teikts, ka, izveidojot policiju, attiecīgi Iekšlietu ministrijai un milicijai tiek noņemtas vairākas funkcijas un nodotas vai nu pašvaldības iestādēm vai satiksmes ministrijai un tā tālāk. Sakiet, kādas funkcijas pēc tam paliks Iekšlietu ministrijas kompetencē un ko darīs Iekšlietu ministrija– vai tā būs tikai policijas virsvadība vai kādas citas funkcijas arī pildīs?

T.Jundzis: Nē, tā nebūs. Iekšlietu ministrijai paliek četri jautājumu bloki. Policija ir viens šis bloks; otrais– izmeklēšanas darbs, izmeklēšanas departaments ir izveidots; trešais– ieslodzījuma vietu jautājumi un attiecīgs departaments; ceturtais bloks– ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departaments un šī funkcija.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Celmiņš, gatavojas deputāts Morozļi.

J.Celmiņš: Iepazīstoties ar likumprojektu, man radās tāds iespaids,– un tā laikam arī ir,– ka policijas galvenie uzdevumi ir sabiedriskās drošības un likumu ievērošanas nodrošināšana. Tomēr mēs zinām, ka policija katrā valstī veic arī lielu audzināšanas darbu. Latvijas Republikas likumā par policiju šie momenti bija gan vairāk akcentēti. Šajā likumprojektā, piemēram, es nesaskatu, ka policijai būtu uzlikts pienākums rūpēties par mieru, tikumību un kārtību sabiedrībā, tātad pašiem ar savu stāju, lūk, panākt tādu audzinošu ietekmi uz sabiedrību. Manuprāt, vispārīgajos noteikumos un pantos tikpat kā nemaz nevijas cauri šie audzinošie faktori.

T.Jundzis: Kolēģi, šim jautājumam jāpieiet no divām pusēm. No vienas puses, jums it kā nevarētu piekrist, piemēram, mēs bijām diezgan kategoriski. Tas laikam ir pateikts, proti, ka policistiem jāpiedalās pilsoņu tiesiskajā audzināšanā. Mēs domājam, ka precīzāk būtu, ja tomēr sašaurinātu. Mēs tomēr uzskatījām, ka policistam nav jāiet uz uzņēmumiem lasīt lekcijas. Viņam jābūt uz ielas, viņam jāķer noziedznieki, tā sakot, attiecīgajās vietās. No otras puses, mēs iebildām pret to, ka tagad pēkšņi visiem pilsoņiem ir jāpalīdz policistiem. Tāpat arī otrādi– policistiem nevajadzētu būt sabiedrības audzinātājiem. Taču tas, ko jūs sakāt, ka policistam ar savu stāju būtu jāveicina tikumiskā un ētiskā audzināšana, ir simtprocentīga patiesība. Jāsaka, ka šīs tēzes ir tikai sadaļā par policijas darbiniekiem. Ja jums būtu iespējams šīs tēzes formulēt vēl kaut kā koncentrētāk, lai šī morālā stāja būtu visaugstākajā līmenī, es domāju– mēs to tikai atbalstītu.

J.Celmiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Morozļi, gatavojas deputāts Caune.

G.Morozļi: */Sakiet, lūdzu, vai tai policijai, kuru mēs radām un kurai veidojam šodien apspriežamo likumu, pašai likumi būs jāpilda? Ko par to domā komisija? Es šo jautājumu ne vienkārši tāpat uzdodu. Lūk, 5.pantā rakstīts, ka pilsoņiem ir tiesības no policijas darbiniekiem saņemt izskaidrojumu par viņu tiesību un brīvības ierobežošanu. Pilsoņiem ir tiesības. Likumos, kas šodien darbojas, teikts, ka nevis pilsoņiem ir tiesības, bet milicijas pienākums ir rakstiski izskaidrot pilsoņiem par viņu tiesību un brīvību ierobežošanu, tas ir, šodien pilsoņu tiesības tiek sargātas. Piemēram, aizturēšana tiek paziņota ar parakstu, arests ar parakstu, ekspertīze un tā tālāk. Vai tas nozīmē, ka mēs kāpjamies atpakaļ cilvēka tiesību sargāšanā? Vai tomēr ne?/

T.Jundzis: Cienījamo kolēģi, ja jūs rūpīgi izlasīsiet visu likumu un visas normas, tad uztraukties par policijas tiesībām šajā jomā pilnīgi nebūtu pamata, jo par to ir runa vairākos pantos. Taču šis ir laikam vienīgais pants, kurš paredz, ka arī pilsoņi, reiz nu tiek kaut kādā veidā aizskartas viņu likumīgās tiesības, viņu intereses, saņem paskaidrojumu. Es domāju, ka visā pasaulē tā ir elementāra norma, tas ir pasaules standarts. Jūs esat jurists un to ļoti brīnišķīgi zināt. Taču par policiju nav jāuztraucas, policijas tiesības šajā ziņā nav nekādi mainījušas.

G.Morozļi: */Atvainojiet mani. Es ne par policiju uztraucos. Es uztraucos par pilsoņiem, kuriem policijai jādod paskaidrojumi. Un tālāk. Lūk, 11.pantā teikts, ka policijai ir tiesības ienākt telpā un izdarīt kratīšanu. Kas tas ir, bez prokurora sankcijas? Tas taču ir likuma pārkāpums./

T.Jundzis: Kolēģi, par to es jums jau ziņoju. Es izteicu arī savu viedokli, un es jums personīgi piekrītu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Caune, gatavojas deputāts Berklavs.

I.Caune: Jundža kungs, 29.pantā rakstīts, ka kārtības policijas darbiniekiem ir vienots formas tērps, ko viņi saņem bez maksas. Taču sakiet, vai tad pašvaldības policijai un kriminālajai policijai šādu tērpu nebūs? Vai viņi izskatīsies citādāk?

T.Jundzis: Likumprojekts paredz, ka pašpārvaldes policijai būs formas tērps, kura paraugu, ņemot vērā arī vietējās atšķirības zīmes, apstiprinās iekšlietu ministrs. Katram pagastam, vadoties pēc tā priekšlikuma, un katram rajonam būs vietējās atšķirības zīmes. Taču forma kopumā, teiksim, paredzēta vienota. Taču, kas attiecas uz kriminālpolicijas darbiniekiem, tad mūsu pēdējā sēdē šāds jautājums tiešām radās, jo faktiski likumprojektā ir norma, kura paredz, ka kriminālpolicijas darbinieki savus dienesta pienākumus pilda, netērpušies formā. Tad rodas jautājums– kāpēc viņiem vispār tā forma vajadzīga? Tādu jautājumu mēs uzdevām komisijā un atbildi neatradām. Pašreiz katrā ziņā likumprojekta autori saprot, ka paredzēta vienota forma ar kārtības policiju. Ja paliek tā norma, ka formu nenēsā, dienesta pienākumus pildot, tam, vadoties pēc operatīviem apsvērumiem, ir zināma loģika. Vai tad vispār viņiem forma vajadzīga?

I.Caune: Un vēl attiecībā uz 14.panta trešo rindkopu, kur teikts, ka Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta priekšnieks ir arī republikas policijas priekšnieks un vispārējo policijas vadību veic iekšlietu ministrs. Sakiet, kas viņiem noteiks, ka vienam pakāpe augstāka, otram zemāka, lai neiznāktu, ka nevarēs sadalīt portfeļus. Vai nebūs tā?

T.Jundzis: Kas attiecas uz policijas departamenta priekšnieka un iekšlietu ministra attiecībām, varbūt, ka tās likumprojektā būtu jāpilnveido, bet praktiski Policijas departamenta priekšniekam bezmaz ir pilnīga autonomija, ļoti liela autonomija.

I.Caune: Taču vai viņš pakļausies ministram?

T.Jundzis: Vispārīgos jautājumos viņš ministram pakļausies.

J.Caune: Un vēl trešais jautājums. Sakiet, vai tur, kur ir runa par darba samaksu, nebūtu tomēr ētiski izsvītrot to uzturnaudu? Varbūt paaugstināt darba algu? Tad jau deputāti arī varbūt pieprasīs uzturnaudu.

T.Jundzis: Jā, skaidrs, to apspriedīsim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Berklavs, gatavojas deputāts Šļakota.

E.Berklavs: 22.pantā ir runa par visu milicijas darbinieku nodrošināšanu ar dzīvokļiem un telefoniem. Es domāju, ka praktiski tas varētu būt pilsētā, piemēram, Rīgā. Vai tas ir domāts, attiecībā uz tiem, kuri milicijas darbā tiks pieņemti no jauna, vai tas attiecas arī uz pašreiz strādājošiem? Ja tas ir attiecībā uz visiem, tad, es saku, ka tas nav reāls punkts. Jo, piemēram, es zinu, ka Rīgas vienā rajonā ārpus rindas laikā dzīvokļus ir dabūjuši 12 cilvēki.

T.Jundzis: No 22.panta diezgan viennozīmīgi izriet, ka runa ir tikai par tiem, kuri tiek pieņemti darbā. Tātad, ja vietējā pašvaldība nevar nodrošināt policistam dzīvokli attiecīgajā teritorijā, tad viņu vienkārši nevar pieņemt darbā. Ar to būs jārēķinās. Es saprotu, ka šī norma būs grūti realizējama, bet vienkārši citas izejas arī nav. Jo nav normāla situācija (te jau ir runa par iecirkņa inspektoriem, bet vēl ir arī citas kategorijas, kuras var noteikt īpaši), ja policijas iecirkņa inspektors dzīvo ārpus savas teritorijas. Tāpēc dienesta dzīvokļi, ja minētajiem darbiniekiem nav dzīvojamās platības, ir jāpiešķir. Vēl jāsaka, ka praktiskie darbinieki izteica tādu domu, bet mēs neatradām veidu, kā to iestrādāt sevišķi nopietni. Tā, piemēram, ieteica, ka lauku rajonos policijas darbiniekam, konkrēti iecirkņa inspektoram, ja viņš to vēlas, varbūt varētu piešķirt zināmu kredītu uz kaut kādiem atvieglotiem noteikumiem dzīvojamās mājas celtniecībai. Varbūt tas nebūtu slikts risinājums. Tas, pirmkārt, šo darbinieku ilgu laiku piesaistītu šai vietai. Otrkārt, arī valstij būtu labi, ja ir cilvēks, kas būvē māju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Šļakota, gatavojas deputāte Buķele.

K.Šļakota: Man ir jautājums attiecībā uz 11.pantu, tas ir, par policijas darbinieku vispārīgajām tiesībām. Atvainojiet, man radies tāds iespaids, ka te ir noteikts kaut kāds ārkārtējs stāvoklis vai karastāvoklis. Tā 12.apakšpunktā ir teikts, ka: “jebkurā diennakts laikā iekļūt zināmās telpās”. Tāpat ir tiesības pārbaudīt naudas līdzekļus un finansu operācijas, bez maksas braukt jebkurā sabiedriskā transporta līdzeklī. Vai tas tomēr būtu risināms tādā veidā? Ja mēs runājam par tiesisku valsti, vai mums nebūtu jārunā par prokuroru, par citiem jautājumiem šajā kontekstā? Ir apstākļi, kad to var atļaut, bet te jau veidojas sistēma.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti, es jums vēlreiz atgādinu, ja jūs būtu klausījušies, ko es ziņoju, tad šāds jautājums nerastos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Buķele.

E.Buķele: Baidos, ka arī es varbūt nebūšu kaut ko precīzi sadzirdējusi, jo man arī ir jautājums attiecībā uz 11.panta 18.punktu, tas ir, par to, ka policistiem vajadzēs nodarboties arī ar tirdzniecības noteikumu un saimnieciskās darbības nosacījumu ievērošanas kontroli un pat ar finansiālo darbību kontroli. Vai tas policistiem pārlieku nesarežģīs dzīvi un vai tas būtu viņu pienākums, jo mums jau ir finansu inspekcijas un vēl būs dažādi valsts kontroles orgāni, turklāt te ir divi 18.panti un ir arī 19.pantam līdzīgs raksturs. Taču šiem trim pantiem nav atsauces nākamajās nodaļās. Tā, piemēram, 20.punktam par ieroču turēšanas atļaujām ir atsauce 16.pantā, kur runāts par kārtības policijas pienākumiem, taču 18.pantam nav tāda kopsakara.

T.Jundzis: Es vienkārši nedzirdēju, kā nav 18.pantam?

E.Buķele: Vai 18.pants, kas nosaka, ka policistiem jāveic finansiālās darbības kontrole, vai tas nav mazliet par traku?

T.Jundzis: Jā, kolēģi, es tiešām jums par to ziņoju un izteicu arī lielas šaubas par 11.pantu, konkrēti par tiesībām policijas darbiniekiem arī kontrolēt saimniecisko darbību. Man arī vēlreiz jāatgādina, ka komisijā tomēr vairākums deputātu bija par to, ka šādas tiesības varētu piešķirt. Taču es jau ziņojumā izteicu savu viedokli. Arī attiecībā uz iepriekšējā deputāta jautājumu, es atbildu, ka šīs pilnvaras ir daudz par lielām. Es jums piekrītu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jautājumu uzdod deputāte Zeltkalne.

B.Zeltkalne: Es atvainojos, varbūt es arī neesmu kaut ko dzirdējusi vai esmu palaidusi garām, bet jautājums ir par 22.pantu– policijas darbinieku nodrošināšana ar dzīvokli. Šajās dienās man bija saruna ar Ziedoni Čeveru tieši par minētajiem dienesta dzīvokļiem. Jo, strādājot pie dzīvokļu politikas jaunās likumdošanas, ļoti nopietns ir jautājums, ko tad mēs nodrošināsim ar dzīvokļiem. Atklājās, ka tieši policijas vai milicijas darbiniekiem, iecirkņu inspektoriem Rīgā vien ir nepieciešami vairāki simti dzīvokļu. Viena šo darbinieku daļa tagad dzīvo kopmītnēs, viena daļa tiek nelikumīgi pierakstīta. Runa ir īpaši par tiem, kas šeit ieradušies no citām republikām. Man tas mazliet atgādina mūsu Konstitūciju, kur teikts, ka mums ir tiesības uz dzīvokli. Vai vajadzētu tik strikti noteikt– nodrošina ar dzīvokli. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, vai to regulēs un noteiks kādi lēmumi, jo Ministru padome var pieņemt lēmumu, ka jānodrošina pašvaldībām. Tas nozīmē, ka vairāki simti dzīvokļu Rīgā, bet, kā mēs zinām, pašreiz tajā ceļ tikai divas mājas, tiks atdoti policijai.

T.Jundzis: Pirmkārt, ir valdības apstiprinātais nolikums par dienesta dzīvokļu piešķiršanas kārtību. Tas joprojām ir spēkā. Dzīvokli nevar iedot jebkuram un bez kāda pamata. Ziniet, arī man, no vienas puses, tas rada zināmas šaubas, cik tas reāli izpildāms. Taču, no otras puses, ja mēs gribam, lai uz ielām būtu sabiedriskā kārtība un drošība, tad kaut kas ir jāupurē, tajā skaitā arī tik ļoti deficītie dzīvokļi. Vai tomēr mēs uzskatām, ka tā ir ierindas funkcija, un lai, tā sakot, policijas darba kvalitāte pacieš, gaidot labākus laikus dzīvokļu sakarā. Deputātiem vienkārši ir jāizvēlas, jo var būt abi risinājumi. Es piekrītu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, Tālavs Jundzis tagad var atpūsties, jo viņš ir atbildējis uz ļoti daudziem jautājumiem. Sāksim debates šajā jautājumā. Līdz plenārsēdes beigām šodien ir palikušas 23 minūtes, bet, lai apmierinātu visu debatētāju vēlmes, mums ir vajadzīgas apmēram 2 stundas. Tā kā, lūdzu, uzsāksim debates. Teiktais speciāli attiecas uz Batarevska kungu, kurš, kā es redzēju, ļoti uztraucas, jo viņa jautājums ir pēdējais, un diez vai šodien tas tiks izskatīts. Tātad sākam debates. Pirmajam vārds deputātam Liepiņam, gatavojas deputāts Simsons. Pulksten 18.30 plenārsēdi beigsim, un debates turpināsim rīt.

K.Liepiņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Izskatot komisijā likumprojektu “Par policiju”, nācās konstatēt vienu tādu varbūt interesantu faktu, ka darba grupa acīmredzot, lai izvairītos no ārkārtīgi liela pantu skaita, ir pieļāvusi, varētu teikt, kokteiļpantus, kad vienā pantā ir saliktas vairākas normas un tamlīdzīgi. Ja salīdzina ar starptautisko tiesību dokumentiem, kuros panti ir ārkārtīgi īsi un kompakti, tad šajā gadījumā, kā referents teica, var iebraukt ārkārtīgi lielā, dziļā mežā. Tas būtu kopīgais iespaids. Piemērus es jums vēlāk nosaukšu. Kaut vai 11.panta 9.apakšpunkts, kurā teikts: “Kārtot to personu uzskaiti, kuras agrāk izdarījušas noziegumus un administratīvos pārkāpumus vai atrodas meklēšanā, reģistrēt, iegūt pirkstu nospiedumus, skaņu ierakstus, fotografēt vai filmēt personiski.” Lasām tālāk: “..kas apcietināti vai apsūdzēti noziegumu izdarīšanā, vai ir pakļauti administratīvam arestam, vai arī tiek turēti aizdomās.” Tātad, ja kādam milicim, tas ir, policistam pret mani rodas aizdomas, viņš var mani aizvilkt uz iecirkni un noņemt pirkstu nospiedumus. Cik es zinu, pasaulē ik pa laikam paceļas šādas diskusijas par pirkstu nospiedumu reģistrēšanu policijas iestādēs, bet tas vienmēr tiek noraidīts. Vienīgi kaut kur Seišeļu salās, kur acīmredzot slikti pārvalda rakstību, cilvēki balsojot paraksta vietā uzspiež īkšķi. Tā ka es nezinu, ja mani tur aizdomās, bet es neko neesmu darījis, tad es būtu pretī tam, ja man ar varu noņem pirkstu nospiedumus. Tas ir vienkāršs piemērs tam, ka lielajos, plašajos apakšpunktos viss sabāzts kopā. Tā, piemēram, arī 11.panta 5.apakšpunktā minēti aizturēšanas termiņi. Šāda atsevišķa norma ir obligāti strikti jāuzraksta– cik ilgā laikā un kas drīkst šos termiņus pagarināt.

Konkrēti, izskatot pa pantiem, mūsu komisijai bija šādi ierosinājumi. Te ir runa par politiskām organizācijām un tā tālāk. Es domāju– par to nevienam nevarētu būt iebildumu, ka tajās nevajadzētu sastāvēt. Piemēram, par konvenciju apvienībām un tiesībām organizēties, tā faktiski ir konvencija par arodbiedrībām, ja? Lūk, 9.pantā ir šāda norma, ka nacionālā likumdošana nosaka, kādā mērā šinī konvencijā paredzētās garantijas tiek attiecinātas un pielietotas bruņotajos spēkos un policijā. Tā ka mēs, izejot no saviem apstākļiem, varam šādu normu ieviest. Mēs ierosinām no 5.panta izslēgt 4.daļu, jo pašreizējā redakcijā formulējums izplūdis, ir dažādi traktējumi. Šajā likumā runa ir par policijas tiesībām, bet nevis beigu daļā, kur pieliktas klāt pilsoņu tiesības, tas ir, ka pēc tam ir tiesības prasīt paskaidrojumus. 6.panta 2.daļā jāuzsver vārdi: “izņemot likumā paredzētos gadījumus”, jo starptautiskajās tiesībās netiek noteikti izņēmumi, kādi šajā pantā minēti iepriekš. Ja kādi izņēmumi būtu vajadzīgi, tad, atbilstoši starptautiskajām tiesībām, ir jābūt atsevišķam likumam par informāciju. Tā, piemēram, ir ANO Rezolūcija par melīgu jeb sagrozītu informāciju. Par to jābūt atsevišķam likumam. Vai 7.pantā ir vajadzīgs tik nepilnīgs uzskaitījums? Es nezinu, vai senākās profesijas pārstāves neapvainosies, ka viņas šajā sarakstā nav iekļautas? Varētu iztikt arī bez šī uzskaitījuma, jo taču skaidri zināms, kas ietilpst tā saucamajā sociālā riska grupā. Šajā sakarā ierosinu pieņemt šādu redakciju: “Policija sadarbojas ar pašvaldības iestāžu, veselības aizsardzības un sociālās patronāžas, žēlsirdības dienestiem un atbalsta tos darbā ar sociālā riska grupā ietilpstošām personām.” Es domāju, tas būtu īsāk.

Tālāk III nodaļa, kur 11.panta, tas ir, 9.panta 12.punktā un 11.panta 19.punktā ir runa par ārzemju braucienu reģistrēšanu un vīzu izsniegšanu un tamlīdzīgi. Jūs taču esat informēti, ka pašlaik tiek veidots emigrācijas departaments. Kolēģis Bojārs mums pastāstīs smalkāk, kā tas ir ārzemēs. Domāju, ka diez vai policija, kārtības un kriminālpolicija ar to nodarbojas. Tam ir atsevišķi dienesti– gan muitas, gan robežu un tā tālāk. Vajadzētu ņemt vērā, ka mēs pašlaik veidojam emigrācijas dienestu jeb departamentu.

Jundža kungs jau piekrita, ka par to ubagošanu jāņem ārā. Ko tad teiks draiskules, kuras jau otro reizi šajā likumā tiek diskriminētas, vai ne? Vēl nav teikts, vai tā ir uzņēmējdarbība vai kas cits? Ubagošana gan arī ir šo draiskuļu problēma.

Tālāk– 11.pantā, par to mēs kādreiz jau esam runājuši, teikts par kaujas ieročiem. Kolēģi toreiz diskutēja. Ja raksta “kaujas ieroči”, tad es jums teikšu– viens kārtīgs sētas miets ir labāks par šaujamieroci. Tā kā blakus tur ir runa par munīciju, tad šeit, kur ir rakstīts “šaujamieroči”, jāmin “munīcija” un tā tālāk.

Diezgan svarīga lieta ir 12.panta 1.daļā, kur mēs ierosinām pēc vārdiem: “asarošanu izraisītājs līdzeklis”– noteikti papildināt ar vārdiem: “kura lietošanu pieļauj Veselības aizsardzības ministrija”. Tam obligāti jābūt Veselības aizsardzības ministrijas iestādēs. Vienalga, vai nu tās sauksies pretindes vai pretlīdzekļi. Tā, piemēram, lai cilvēkam, kurš par daudz sarijas šo gāzi, tūlīt var sniegt efektīvu medicīnisko palīdzību. Lai neiznāk tā, ka policija, labi gribēdama, iepērk kaut kādu nezināmu asaru gāzi ārzemēs, kuras iedarbības sekas nav iespējams ārstēt. Es uzskatu, tam noteikti ir jābūt apstiprinātam. Tālāk– 12.panta 2.daļas pašās beigās vienkārši iekļuvusi neliela muļķībiņa, proti: “vai kad šāds brīdinājums konkrētā situācijā ir nevietā”. Iepriekšējā pantā šis formulējums absolūti neko neizsaka, tur tas ir pilnīgi lieks.

Cik mēs noskaidrojām, uzzinājām, ka ārzemēs, kaut vai Amerikā, policijas posteņa zāle ir pusotra metra liela telpa. Ja tur šajā attālumā policista virzienā strauji paceļ roku vai kaut ko tamlīdzīgu, nerunājot par kaut kādu ieroci, ir tiesības šaut virsū.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Ģirts Krūmiņš, jo deputāts Simsons taktisku apsvērumu dēļ pārcēla savu uzstāšanos uz rītdienu. Gatavojas deputāts Caune, kaut gan viņa uzstāšanās ir zem jautājuma, jo līdz plenārsēdes beigām ir palikušas 14 minūtes.

Ģ.Krūmiņš: Cienījamie kolēģi! Viens otrs varbūt runās, kādēļ Rūpniecības komisijas priekšsēdētājs uzstājas jautājumā par policiju. Es gribētu teikt, ka mēs, izskatot likumprojektus, ļoti bieži pieejam no tāda viedokļa– šis jautājums uz mums neattiecas, tas ir Aizsardzības un iekšlietu komisijas un Likumdošanas komisijas jautājums un tā tālāk.

Gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šis likumprojekts attiecas uz mums visiem. Runa taču ir par to, uz kādu valsti mēs ejam. Vai uz tiesisku valsti, vai uz policejisku valsti? Skatieties daudzās normas, kas mums tiek liktas priekšā. Tā, piemēram, bēdīgi slavenais 11.panta 18.punkts– policijas darbinieku tiesības, kur noteikts, ka policijai ir tiesības faktiski izdarīt uzņēmumu finansu darbības revīzijas, izņemt nepieciešamos dokumentus un tā tālāk. Ņemiet vērā, ka to ir tiesības izdarīt bez prokurora sankcijas, bez kaut kādiem tiesas lēmumiem, vienkārši uz aizdomu pamata. Pēc savas būtības tas ir Gorbačova slepenais dekrēts par milicijas un VDK tiesībām iejaukties uzņēmumu saimnieciskajā darbībā. Šeit tikai tas ir ielikts iekšā 1:1. Ņemsim kaut vai tādus jautājumus kā par policijas darbinieku vispārīgajām tiesībām, tas ir, 19.punkts 13.lappusē. Atšķiriet, lūdzu! Tas ir ļoti interesants pants, kurā teikts: “Saskaņā ar likumu pieņemt lēmumus jautājumos par Latvijas Republikas pilsoņu izbraukšanu uz ārzemēm.” Ņemiet vērā: nevis noformēt nepieciešamos dokumentus, bet pieņemt lēmumus. Agrāk tādus lēmumus pieņēma partijas komiteja. Katram ārzemju brauciena kandidātam bija tur jāiet. Tad tur tika pieņemts lēmums, vai attiecīgais kandidāts var braukt vai nevar braukt. Es domāju, ka tā nav policijas funkcija– pieņemt lēmumu. Labākajā gadījumā policijas funkcija varētu būt pilsoņu dokumentu noformēšana, pamatojoties uz Latvijas Republikas likumiem, bet ne jau lēmuma pieņemšana par to, vai pilsonis ir tiesīgs braukt vai nav tiesīgs braukt. Tie būtu tādi nopietni, manuprāt, demokrātiju ierobežojoši punkti.

Ir arī daudzi kuriozi. Tajā pašā 13.lappusē ir vēl viens tāds 18.punkts, kurā teikts, ka: “policijai tiesības izņemt dokumentus ar viltojumu pazīmēm”. Beigās vēl daži vārdi: “… iznīcināt vai noteiktā kārtībā tos realizēt”, respektīvi, policija izņem dokumentus ar viltojumu pazīmēm un ūtrupē pārdod tos vairāksolīšanā. Kā lai saprot šā panta jēgu? Tālāk– 12.pantā teikts: “Policijas darbinieku tiesības lietot fizisku spēku un speciālos līdzekļus.” Pirmajā preambulā ir uzskaitīts viss policijas rīcībā nodotais iespaidīgais arsenāls: roku dzelži, asaru gāzes, ūdensmetēji, bruņumašīnas un tā tālāk. Taču tālāk lasiet uzmanīgi uzskaitījumu, ka to ir tiesības lietot, lai atbrīvotu nelikumīgi ieņemtās telpas. Ņemiet vērā– arī bez tiesas lēmuma, bez prokurora sankcijas. Tas nozīmē, ja kādā māju pārvaldē kāds gados vecs invalīds patvaļīgi ir ieņēmis istabiņu vai viņam nav noformēti dokumenti, tad policija var ierasties bruņumašīnā un ar asaru gāzi un ūdensmetēju palīdzību ātri un bez kādām runām viņu no turienes izsvilināt ārā. Vēl, atgriežoties pie 13.lappuses, kur ir 21.apakšpunkts– policijas darbinieku tiesības. Varētu teikt tā: “Ja es visu laiku kritizēju, ka policijai tiek dotas pārmērīgi lielas tiesības, tad varētu teikt, ka minētajā apakšpunktā ir izrakstīta policijas darbinieku nabadzības apliecība.” Izlasot 21.punktu, ir skaidrs, ka policijai netiks piešķirti nekādi īpaši līdzekļi, nemaz par bruņutransportieriem nerunājot. Policisti pat nebūs nodrošināti ar transportu un sakariem. Viņi nakts laikā stāvēs uz ceļa, ķers garāmbraucošās mašīnas, lai varētu vajāt noziedzniekus un tā tālāk. Kur tas ir svītrots? Nav nekas svītrots! Tajā pašā laikā šeit pat nav teikts, vai šo automašīnu īpašniekiem kaut kā tiks atlīdzināts par patērēto benzīnu, kura cena ir diezgan ievērojama, kā arī par autotransportam nodarītajiem bojājumiem. Tas jau viss ir labi. Tā vesternu filmās rāda, ka aptur automašīnu un sāk šo mežonīgo pakaļdzīšanos, kuras laikā mašīnu sašauj kā sietu, pamet ceļmalā un turpina vajāšanu ar kādu citu garāmbraucošu automašīnu. Tātad tos jautājumus vajadzētu arī regulēt. Es domāju, ja policiju normāli apgādātu ar nepieciešamajiem tehniskajiem līdzekļiem, sakaru un transporta līdzekļiem, vai tiešām iespējama tāda situācija, ka policistam jāstāv ceļmalā un jābalso kāda automašīna, ka viņš pat ar savu personālo radioaparātu nevarēs izsaukt policijas helikopteru, kas tad vajātu noziedzniekus?

Vēl varētu minēt, ka 11.panta 14. un 15.punktā nav ņemts vērā deputāta statuss. Es atceros, ka deputāta statusā bija tādi punkti, kas noteica, ka deputāta personīgās mantas milicijai vai policijai nav tiesību pārbaudīt. Šeit tas ir ignorēts. Un bez tam vēl ir daudz tādu sīkumu, pie kuriem komisijās vajadzētu ārkārtīgi rūpīgi piestrādāt. Es tagad negribētu tos visus uzskaitīt. Arī 20.apakšpunktā– par policijas darbinieku tiesībām– pie bīstamajām vielām būtu jāpieskaita arī radioaktīvās vielas un eksplodējošās vielas. Es nekavēšos pie visiem sīkumiem, vēl tikai gribētu teikt, ka lēmumā par spēkā stāšanās kārtību, manuprāt, 3.4.punkts, kur teikts: būtiski samazināt sevišķi svarīgo objektu skaitu, kurus apsargā kārtības policija, nevajadzētu izvirzīt to par pašmērķi. Ja Latvijā kā neatkarīgā valstī būs vairākas ārzemju vēstniecības un pārstāvniecības, es nedomāju, ka šo apsargājamo objektu skaits būtu būtiski jāsamazina. Varbūt tas ievērojami palielināsies. Tā kā šeit noteikt tādu normu– samazināt šo objektu skaitu –, diez vai būtu pareizi. Taču vēlreiz es saku,– komisijai šis likumprojekts būtu rūpīgi jāizstrādā, jo tas ietekmē visas mūsu dzīves sfēras.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mums līdz šodienas plenārsēdes beigām atlikušas 5 minūtes. Nākamais runātājs ir deputāts Caune. Vai viņš vēlas izmantot šīs 5 minūtes vai atliks savu uzstāšanos uz rītdienu? Atliks uz rītdienu. Paldies.

Tūlīt notiks reģistrācija. Rezultāts: 105 deputāti. Lūdzu arī izdruku, lai viss būtu godīgi. Godājamie kolēģi, es domāju, ka šīs pārbaudes rezultātus mēs apkoposim rīt no rīta. Plenārsēdi turpināsim rīt pulksten 10.00.

(Sēdes beigas)