"Eiropu nedrīkst sadalīt atkal"

1981. gada novembrī, kad arodbiedrību kustība "Solidarnosc" Polijā bija izcīnījusi lielāku brīvību, es ar Tadeušu Mazovecki biju Briselē. Mums bija sarunas Eiropas Parlamentā un Komisijā. Mūsu svarīgākais jautājums bija: kādas ir Polijas perspektīvas? Protams, mēs nedomājam, ka Polija komunistu kundzībā varētu kļūt par ES dalībvalsti. Taču mēs gaidījām zīmi, ka Eiropā nav aizmirstas valstis, kurām kopējas nākotnes veidošana tika liegta ar spēka palīdzību. Mēs tikām uzņemti ļoti draudzīgi. Taču plāni kaldināti netika.

1989. gadā Polijā vēstures gaitā notika pagrieziens un Jaltā noteiktā kārtība tika atcelta. Eiropas Kopiena uz to atbildēja drosmīgi un tālredzīgi: Žaks Delors izteica priekšlikumu noslēgt Eiropas līgumus, kam pēc savas būtības vajadzēja būt kaut kam vairāk par asociācijas līgumiem. Taču dramatiskajā 1989. gadā vispirms izvirzījās jautājums par Austrumvācijas uzņemšanu ES. Šodien mēs ar apmierinājumu varam teikt: runa vairs nav par "vai", bet par "kā", par iestāšanās datumu un par Polijas lomu Savienībā. Komisija un ES dalībvalstis saka, ka Savienība jaunu dalībvalstu uzņemšanai būs gatava 2003. gadā. Polija to saprot kā pamudinājumu līdz tam laikam sagatavoties iestājai.

Tas nav spiediens no Briseles puses, kas mums liek modernizēt ekonomiku; tas ir mūsu pašu interesēs. Taču temps, kādā tai ir jānotiek, ir sāpīgs un prasa lielus finansiālus līdzekļus. Šādā situācijā nedrošība dod iemeslu bažām. Kā ES, tā Polijā tiek apgalvots, ka iestāšanās nav pašu interesēs. Neskaidrība, kāda valda jautājumā par iestāšanās datumu, var novest līdz vilšanās un ilgstošām sabiedriskām sekām.

Es priecājos, ka ir izkliedētas bažas par Gintera Ferhoigena izteikumiem par referenduma sarīkošanu. Mēs rēķināmies ar to, ka par paplašināšanos atbildīgais komisārs arī turpmāk noteikti iestāsies par paplašināšanu. Taču Polijas sabiedrībā ir radies jautājums: kāpēc paplašināšanās procesā tieši tagad parādās arvien jaunas grūtības? Tiek teikts, ka vispirms ir jāreformē ES institūcijas un ka ir arī jāpārliecina sabiedrība, ka iestāšanās neapdraudēs pašreizējo stāvokli Savienībā. Es abus jautājumus uzskatu par pamatotiem: abas lietas ir nepieciešamas. Un abas ir tieši politiskās elites, institūciju, valdību un Komisijas uzdevums. Es šeit ceru uz Francijas prezidentūras panākumiem.

Eiropas apvienošanas ideja var nozīmēt tikai kopējo ekonomisko, pārvaldes un politisko struktūru progresu. Taču šajā procesā var izveidoties "grupa A" un "grupa B". Polija ir viena no svarīgākajām ES tirdzniecības partnerēm, taču tai ar Savienību ik gadu ir 12 miljardu eiro liels tirdzniecības deficīts. Līdz ar to rodas jautājums, vai "B" zona ES būs ekonomiskais partneris, vai tikai noieta tirgus. Kad es kā vēsturnieks domāju par Eiropas vēsturi, es galvenokārt saskatu marginalizācijas briesmas. Marginalizācija ES mērogos nozīmē mazāku piedalīšanos, periferiālu stāvokli, kas atstās smagas sekas uz katru atsevišķi un visu tautu. Mums pret to ir jāvēršas. Atšķirības ekonomiskajā attīstībā ir acīm redzamas. Mēs tās nevaram izlīdzināt ar naudas pārskaitījumiem miljardu apmērā, kā tas notika starp Rietumvāciju un Austrumvāciju. Atšķirības Eiropā ir eksistējušas vienmēr. Taču nedrīkst būt atšķirīgas izredzes.

Tas, ka eksistē atšķirīgu ātrumu Eiropa, ir trāpīgs stāvokļa raksturojums. Taču tas nedrīkst kļūt par nākotnes politiku. Tas nostiprinātu atšķirības un Eiropas sadalījumu "A" un "B" zonās, bagātajos un nabadzīgajos. Kad ES iestājās Spānija, Grieķija un Portugāle, tās dzīves standarta ziņā atradās tālu zem toreizējā vidējā līmeņa ES. Taču to attīstība tika ārkārtīgi paātrināta. Mēs to pašu ceram arī par mūsu valsti, ja mums arī turpmāk izdosies saglabāt straujāku ekonomisko attīstību nekā ES. Sadalījums "A" un "B" zonās attiecas ne tikai uz ES vien un tās šodienas kandidātvalstīm. Tas attiecas arī uz ES attiecībām ar valstīm, kuras pašreiz nesaskata perspektīvu integrācijas procesā: Krieviju, Ukrainu un Baltkrieviju. Arī šeit nedrīkst dramatizēt robežu politiku. Savienības robeža nedrīkst kļūt par robežu starp civilizācijām. Tas apdraudētu mieru un stabilitāti Eiropā.

"Die Welt"

— 2000.09.16./17.

Broņislavs Geremeks