"Aizliegts runāt dzimtajā valodā"

Samazināt Eiropas Savienībā lietojamo valodu skaitu līdz četrām. Nevienas valsts pārstāvis nedrīkst runāt savā dzimtajā valodā. To iesaka Zviedrijas valsts policijas priekšnieks Stēns Hekšers. Ja radikāli tiks samazināts akceptēto valodu skaits un aizliegts runāt dzimtajā valodā, pēc viņa domām, tas būtu taisnīgi. Īsā laikā tas nāktu par labu mazajām valstīm, kā, piemēram, Zviedrijai. Nav nekādu šaubu, ka angļi un itāļi arī spēj iemācīties kādu svešvalodu.

Eiropas Savienībā pastāv augstsirdīgs valodu režīms. Principā ikvienā kaut cik svarīgā sanāksmē dalībvalstu pārstāvjiem ir iespējams runāt savā dzimtajā valodā, un tulkošana līdz ar to notiek divpadsmit valodās un no divpadsmit valodām.

Pamatdoma ir simpātiska — visiem jāpiedalās ar vienādiem noteikumiem.

Kopienas sākuma gados, kad bija sešas dalībvalstis, bija iespējams iztikt ar četrām valodām — franču, vācu, itāļu un nīderlandiešu/flāmu. 70. un 80. gados klāt nāca sešas jaunas dalībvalstis un piecas valodas — angļu, dāņu, grieķu, spāņu un portugāļu. Pēdējā reizē, kad par dalībvalsti kļuva Zviedrija, valodu skaits līdz ar somu un zviedru valodu palielinājās līdz 11.

Pats par sevi saprotams, ka šī būtībā simpātiskā kārtība rada problēmas, jo ikvienā sanāksmē ir nepieciešami 30 līdz 40 tulki. Viņi veic labu darbu, taču izmaksā lielu naudu, un viņiem ir vajadzīgas telpas. Tomēr rodas pārpratumi par to, kas tad īsti ir pateikts, un no tiem acīmredzot nav iespējams izvairīties.

Paplašināt Eiropas Savienību ir svarīgi. Daudzas valstis stāv rindā, starp tām Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Ungārija, Čehija, Slovēnija, Slovākija, Rumānija un Turcija. Negrozot valodas likumus, viegli varam nonākt līdz pat divdesmit dažādām valodām. Situācija šādā gadījumā kļūtu ne tikai sarežģīta un kritiska kā šobrīd, bet pat neizturama.

Ko tad iespējams darīt? Jaunajām dalībvalstīm taču ir jābūt tādām pašām tiesībām un stāvoklim kā vecajām.

ES izdod likumus, kas dalībvalstīs kļūst par spēkā esošām tiesībām. Šādiem tekstiem — direktīvām un priekšrakstiem — arī nākotnē ir jābūt visās valodās. Tas pats attiecas arī, piemēram, uz pašu ES līgumu un EK tiesas spriedumiem.

Tomēr vai nebūtu iespējama citāda kārtība attiecībā uz daļu citu dokumentu un tulkošanā sanāksmēs, lai ievērotu dalībvalstu vienlīdzības principu un neizjauktu sadarbību?

Vai nebūtu iespējams radikāli samazināt valodu skaitu — teiksim, līdz četrām — un turklāt vienoties, ka neviens nedrīkst runāt savā dzimtajā valodā? Līdztiesība tiktu saglabāta, neviens nerunātu savā dzimtajā valodā.

Sākotnēji tas varbūt nāktu par labu atsevišķām mazajām valstīm, piemēram, Dānijai, Nīderlandei un Zviedrijai, kurās pastāv tradīcija runāt svešvalodās. Perspektīvā viss tomēr izlīdzinātos. Kādēļ gan, piemēram, angļiem vai itāļiem būtu grūtāk iemācīties svešvalodas nekā dāņiem un zviedriem? Šāda sistēma turklāt stimulētu Eiropas pilsoņus rīkoties tieši tā. Citu valstu valodu zināšanas arī atvieglo to kultūras un tradīciju saprašanu un nostiprinātu kopību.

Skaidrs, ka pret šādu priekšlikumu pastāv iebildumi. Piemēram, rastos jauni pārpratumu riski, runājot citā, nevis dzimtajā valodā. Tomēr, lai atvieglotu svarīgo ES paplašināšanos, ar valodas likumiem kaut kas ir jādara. Vai kādam var ienākt prātā labāka ideja, kas aizkavētu katastrofu un saglabātu vienlīdzību?

"Dagens Nyheter"

— 2000.09.28.

Stēns Hekšers