Bagātajai Rīgai bagātīgs problēmu klāsts

Laura Bulmane, Rīgas domes Sociālo lietu komitejas priekšsēdētāja, – intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Laura Bulmane Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

– Kādi ir galvenie uzdevumi, kurus risina komiteja un kuras rīdzinieku grupas jūs uzskatāt par savu mērķauditoriju?

– Mūsu rūpju lokā galvenokārt ir maznodrošinātie rīdzinieki – ģimenes ar bērniem, pensionāri, invalīdi. Mūsu pienākums ir nodrošināt, lai šie cilvēki saņemtu nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus, arī medikamentus, kurus paši saviem spēkiem varbūt nespēj iegādāties. Kā arī šiem cilvēkiem jāsaņem nepieciešamā sociālā palīdzība (mājokļa pabalsti, pabalsti malkas iegādei utt.).

Iecerēts paaugstināt GMI un citus pabalstus

– Cik Rīgā šobrīd ir maznodrošinātu rīdzinieku?

– Pagājušā gadā garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalstu saņēma 260 206 rīdzinieki, izmaksātie līdzekļi no pašvaldības budžeta – 1,6 miljoni latu. 45 525 cilvēki saņēma dzīvokļa pabalstu (īrei, komunālajiem maksājumiem, malkai, dzīvokļa parāda segšanai) par 2,7 miljoniem latu. Gandrīz 20 000 rīdzinieku saņēma pabalstu veselības aprūpei kopumā par 80 000 latu.

– Šobrīd Rīgā GMI ir 40 latu (MK noteiktais minimālais pabalsta apmērs – 18 latu). Vai, ņemot vērā inflāciju, netiek domāts par GMI palielināšanu?

– Viens variants ir GMI palielināt par 5 latiem no nākamā gada, otrs – pārskatīt tā piešķiršanas kārtību. Proti, šobrīd par GMI piešķiršanu lemj, raugoties, cik cilvēkam naudas paliek pēc nomaksas par dzīvokli. Mūsu priekšlikums – arī pēc maksas par bērnudārzu un invalīdiem – par transporta pakalpojumiem. Taču par šiem priekšlikumiem vēl jālemj, neko konkrētu pagaidām nevaram solīt.

– Neapšaubāmi, jābūt noteiktam slieksnim, līdz kuram tad persona atzīstama par maznodrošinātu vai trūcīgu. Taču eksperti atzinuši, ka bieži vissliktākajā situācijā ir cilvēki, kuru ienākumi tikai par diviem vai pieciem latiem pārsniedz šo slieksni. Taču līdz ar to viņi nevar pretendēt ne uz kādu palīdzību.

– Bet šo slieksni jau nosaka valsts, to nenosaka pašvaldība.

– Taču pašvaldībai neviens neliedz palīdzēt arī tiem, kuri neatbilst likumā noteiktajām pabalstu saņēmēju kategorijām.

– Ārkārtas situācijās mēs to arī darām, vērtējot katru gadījumu individuāli.

– Rīgā ir visaugstākā dzīves dārdzība valstī, vai Rīgas dome saistībā ar inflāciju negrasās atbalstīt pensionārus, ģimenes ar bērniem, invalīdus?

– Mēs inflāciju ņemsim vērā, nākamā gada budžetā paredzot finansējumu pabalstiem.

Dzīvesvietas deklarēšana – problēma

– Sāpīga problēma ir no laukiem Rīgā iebraukušie iedzīvotāji, kuri dzīvo Rīgas pašvaldībā, taču bieži viņiem nav dzīvesvietas, kuru deklarēt, līdz ar to šie cilvēki nevar saņemt nekādu sociālo palīdzību.

– Jā, tā ir liela problēma. Ir bijuši gadījumi, kad palīdzību lūdz cilvēki, kuru kā savu dzīvesvietu deklarējuši patversmi.

– Bet ko tad darīt šiem cilvēkiem, kuri reāli dzīvo Rīgā, taču nevar deklarēt dzīvesvietu?

– Mēs esam lūguši sociālos dienestus vērtēt katru šādu gadījumu individuāli.

– Bet vai šī problēma nebūtu jārisina kompleksi, šī cilvēku grupa ir pietiekami liela?

– Man diemžēl nav gatava risinājuma, kā to izdarīt. Tas pats jau arī attiecas uz ielu bērniem, kuriem arī pārsvarā nav deklarētas dzīvesvietas, līdz ar to nevar saprast, kāda rajona sociālajiem dienestiem un skolām tie būtu piekritīgi. Tā ir milzīga problēma, es atzīstu.

– Kā jūs vērtējat sociālo darbu Rīgā, un vai mums ir pietiekami sociālo darbinieku?

– Daudz ir izdarīts un daudz tiek darīts, taču mēs neesam vēl ne tuvu vēlamajam. Manā skatījumā visgrūtākā situācija ir pensionāriem un vientuļajām māmiņām. Runājot par sociālajiem darbiniekiem, neapšaubāmi viņu trūkst, bet tajā pašā laikā jāpārskata šo jautājumu risināšanā iesaistīto institūciju funkcijas, jo daudz kas dublējas. Piemēram, jāizvērtē, ko dara sociālais dienests, ko Bērnu tiesību aizsardzības centrs, ko bāriņtiesas. Šobrīd trīs institūcijas dara vienu un to pašu darbu.

– Cik Rīgā trūkst sociālo darbinieku?

– To es šobrīd nevaru pateikt, jo vispirms jāveic sociālo dienestu reorganizācija.

– Kad varētu sociālajiem darbiniekiem palielināt algas? Vai, ņemot vērā viņu darba specifiku, nebūtu obligāta šo darbinieku veselības apdrošināšana?

– Šie jautājumi noteikti ir jārisina.

– Vai 2006.gadā jau var cerēt uz algu palielinājumu un veselības apdrošināšanu?

– Cerēt var. Ir paredzēts nākamā gada budžetā tam atvēlēt papildu līdzekļus. Konkrētus skaitļus gan es šobrīd nevaru nosaukt.

– Sociālie darbinieki, kas strādā ar bērniem, par vienu no lielākajām problēmām uzskata iespēju trūkumu lietderīgai brīvā laika pavadīšanai bērniem no mazturīgām ģimenēm, kā arī pusaudžiem, kas izārstējuši atkarību no psihotropām vielām. Faktiski interešu izglītības iespējas ir tikai maksātspējīgo vecāku bērniem.

– Jā, par to ir aktīvāk jādomā pašvaldības finansētajiem dienas centriem, kas paredzēti tieši šādiem bērniem.

– Vai Rīgas dome neapsver iespēju pirkt no skolām, kurās ir baseini un sporta zāles, laiku, kurā tur varētu sportot bērni no mazturīgām ģimenēm, rehabilitāciju izgājušie pusaudži?

– Tas ir labs priekšlikums.

Jāattīsta Rīgas sociālā infrastruktūra

– Rīgā trūkst krīzes centru, kuros patverties sievietēm, kas cietušas no vardarbības ģimenē.

– Mēs sadarbojamies ar nevalstiskajām organizācijām, piemēram, Māmiņu ātrās reaģēšanas vienību. Neapšaubāmi šīm sievietēm jāsniedz atbalsts.

– Jā, un galvenais, ko vēlas minētā nevalstiskā organizācija no pašvaldības, lai tiek risināts jautājums, kur palikt sievietei, kas saņēmusies aiziet no vīra varmākas un palikusi bez iztikas līdzekļiem.

– Liela un smaga problēma ir sociālo dzīvokļu trūkums. Bet šis jautājums tiek risināts. Bet, ja jūs man jautājat, kur ievietot katru konkrēto no vardarbības cietušo sievieti, es jums nevaru atbildēt. Pašlaik notiek darbs, lai izveidotu atsevišķu krīzes centru bērniem, kuri jau izgājuši rehabilitācijas procesu un kuri jāsagatavo, lai atkal atgrieztos bioloģiskajā ģimenē. Jo šobrīd ir viens krīzes centrs, kurā kopā ir gan rehabilitāciju izgājušie bērni, gan tie, kas tikko izņemti no ģimenes. Tas nav pareizi. Rīgai vēl daudz kas jābūvē. Piemēram, līdz galam nav atrisināts tas, lai visi pilngadību sasniegušie bērni, kas pamet aprūpes institūcijas, būtu nodrošināti ar dzīvojamo platību. Es ceru, ka 2006.gadā šī problēma būs atrisināta.

– Liela sociāla problēma ir pensionāri, kuri dzīvo Rīgas centrā un nevar samaksāt lielo īres maksu par dzīvokli. Kādas ir iespējas šiem cilvēkiem piedāvāt kaut ko lētāku ārpus centra?

– Lielākās grūtības gan ir ar to, ka šie cilvēki nemaz izvēlas izmantot šādu mūsu piedāvātu iespēju. Daudzi uzskata, ka pašvaldībai jāpalīdz viņiem apmaksāt esošais dārgais dzīvoklis nevis jāpiedāvā kaut kas lētāks. Bez sociālo dzīvokļu celtniecības jādomā arī par pansionātu būvniecību. Jo šobrīd Rīgā rindā uz pansionātu gaida 300 cilvēku.

– Jā, rindā ir arī cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, kuri nav spējīgi dzīvot bez aprūpes.

– Labklājības departamenta piedāvātais risinājums ir šos cilvēkos ievietot pansionātos ārpus Rīgas. Viena no lietām, kas apgrūtina pansionātu darbību Rīgā, ir tā, ka pašvaldība no tiem pērk pakalpojumus, kas nesedz pašizmaksu. Līdz ar to šīs institūcijas nevar savilkt galus. Tāpēc arī nevalstiskās organizācijas nevēlas veidot savus pansionātus un pārdot savus pakalpojumus par šīm dempinga cenām.

Neattīstīta rehabilitācija

– Par Rīgu aizvien vairāk sākt runāt kā par Eiropas seksa galvaspilsētu. Taču pienāk laiks, kad šīs meitenes vēlas pamest šo nodarbi un iekļauties legālajā darba tirgū. Taču bieži viņām nav nedz pieredzes, nedz izglītības, nedz profesijas. Labklājības ministrija skaidro, ka prostitūtu rehabilitācija ir pašvaldību kompetence. Vai un ko Rīgas dome var šīm sievietēm piedāvāt?

– Šī ir pirmā reize, kad man ko tādu jautā. Jāteic, rehabilitācija vispār ir grūti pieejams sociālais pakalpojums.

– Vairākām iedzīvotāju grupām, piemēram, visiem bērniem sociālā rehabilitācija ir valsts apmaksāta programma.

– Bet tā nav pietiekama, valsts to neapmaksā visiem, kam tā nepieciešama. (Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta direktore Sandra Baltiņa gan “Latvijas Vēstnesim” skaidro, ka ārpusinstitucionālā sociālā rehabilitācija nodrošināta visiem, kam tā nepieciešama. To saņem pilnīgi visi no vardarbības cietušie bērni, kā arī no psihotropām vielām atkarīgie – aut.). Piemēram, vai visiem, kas iznāk no slimnīcām, ir nodrošināta sociālā palīdzība un aprūpe?

– Piedodiet, tā jau ir pašvaldības atbildība.

– Jā, protams, bet mēs daudz ko darām arī valsts vietā. Piemēram, kvotu dēļ visiem nepietiek kompensējamo medikamentu. Un pašvaldība palīdz saviem iedzīvotājiem. Jā, valsts daudz ko nodrošina, taču ar piebildi – daļēji, jo visiem nepietiek. Tā ka ar rehabilitāciju ir bēdīgi, un profilaksi vēl bēdīgāk.

– Vai Rīgas dome ir izveidojusi pie sevis, savā institūcijā kādu subsidēto darba vietu invalīdiem?

– Diemžēl es to nezinu, tā nav mana kompetence.

– Kāds ir pašvaldības gada budžets sociālajai palīdzībai un pakalpojumiem?

– Šogad tie ir 16 miljoni latu, taču mēs ceram nākamā gadā to palielināt.

– Kādas ir nākamā gada budžeta prioritātes?

– Algu palielinājums sociālo dienestu un aprūpes institūciju darbiniekiem, pabalstu paaugstināšana. Liela daļa naudas tiks novirzīta sociālo pakalpojumu pirkšanai no nevalstiskā sektora.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv

Uzziņai:

Materiālie pabalsti Rīgas pašvaldībā:

– izvērtējot ienākumus, piešķir:
• GMI (garantēto minimālo ienākumu),
• dzīvokļa pabalstu (īrei, komunālajiem maksājumiem, malkai),
• pabalstu veselības aprūpei;

– vienreizējos pabalstus ārkārtas situācijā, nevērtējot ienākumus, piešķir:
• stihiskas nelaimes gadījumā,
• apbedīšanai,
• citās situācijas;

– iedzīvotāju grupas, kurām piešķir pabalstus, nevērtējot ienākumus:
• audžuģimenes,
• aizbildņi,
• aizgādņi,
• jaundzimušo aprūpei,
• cits.

Ārpusinstitūciju sociālie pakalpojumi Rīgā:

• aprūpe mājās,
• pavadoņa – asistenta nodrošināšana,
• trauksmes pogas pakalpojums,
• transporta pakalpojumi vai samaksa par tiem personām, kurām apgrūtināta pārvietošanās,
• sociālā rehabilitācija dzīvesvietā,
• ģimenes un individuālā terapija,
• dienas centru pakalpojumi.