Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas nacionālkomunistu pretstāve impēriskajiem funkcionāriem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.08.2005., Nr. 126 (3284) https://vestnesis.lv/ta/id/114218

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas veiksmes stāsts pasaules tirgū

Vēl šajā numurā

11.08.2005., Nr. 126 (3284)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas nacionālkomunistu pretstāve impēriskajiem funkcionāriem

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents

VESTURE-1.JPG (17034 bytes)
Jauno stahanoviešu republikāniskā sanāksme Rīgā 1947.gada 5.septembrī. Sanāksmes dalībniekus uzrunā LĻKJS CK sekretārs Eduards Berklavs
Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

VESTURE-2.JPG (14343 bytes)
Ķeguma HES pirmās turbīnas iedarbināšanas svinības 1945.gada 6.novembrī. Priekšplānā Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis
Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Latvijas nacionālkomunistu uzskati un darbība t.s. Hruščova atkušņa laikā, kā arī viņu sagrāve LKP CK 1959.gada 7.–8.jūlija slēgtajā plēnumā un atstādināšana no amatiem vēlākajos mēnešos plaši parādīta dokumentu publikācijās, zinātniskajos rakstos, arī atmiņu lappusēs. Taču, kā liecina Latvijas Valsts arhīva dokumenti, vēl ir daudz neizzinātā un nepateiktā. Tā, piemēram, arhīva dokumentos lasāms, ka PSKP CK impēriskie funkcionāri nopietnu cīņu ar Latvijas nacionālkomunistiem sākuši jau 1957.gada rudenī, kad PSKP CK aparāta darbinieki I.Kovaļs, G.Koņjahins un G.Troiņina sagatavoja un PSKP CK sekretariātam iesniedza plašu ziņojumu “Par trūkumiem Latvijas PSR radošās inteliģences idejiski politiskajā audzināšanā”. Tur LKP CK tika apsūdzēta buržuāziskā nacionālisma atbalstīšanā, idejiskās svārstībās, revizionistiskās tendencēs, kā arī izteikta politiska neuzticība LKP CK biroja locekļiem E.Berklavam, K.Ozoliņam un P.Pizānam.
Šo ziņojumu 1958.gada 8.janvārī izskatīja PSKP CK sekretariāts un nosūtīja J.Kalnbērziņam. Bet stāvokli sarežģīja ne tikai tas, ka ziņojuma autori par šāda dokumenta sagatavošanu un nosūtīšanu PSKP Centrālajai komitejai J.Kalnbērziņu nebija informējuši, bet arī tas, ka J.Kalnbērziņš minēto dokumentu no citiem LKP CK biroja locekļiem bija noslēpis. Pirmo reizi LKP CK birojs to un iecerētos pasākumus “trūkumu novēršanai” apsprieda tikai 1958.gada 4.martā.
Par mēģinājumiem izkļūt no šīs kļūmīgās situācijas stāsta turpmāk publicētie dokumenti. Tie parāda arī Latvijas nacionālkomunistu uzskatus par daudziem Latvijai tolaik ļoti aktuāliem jautājumiem, kā arī veltīgās cerības par “Maskavas sapratni” un pašu vienotību.

Latvijas Komunistiskās partijas
Centrālās komitejas biroja

1958.gada 4.marta sēdes protokols

Slepeni
Latvijas KP CK birojs
1958.gada 4.martā

Par PSKP CK sekretariāta 1958.gada 8.janvāra

lēmumu (izrediģēta stenogramma)

[E.]Berklavs. Man ir jautājums pirms apspriešanas: kamdēļ mums ir tāda kārtība, ka tikai tagad, pirms pašas biroja sēdes mums iedeva šos pasākumus? (Domāti pasākumi izziņā minēto trūkumu novēršanai – J.R.)
[A.]Pelše. Varbūt tad iztaisīsim nelielu pārtraukumu, lai varētu izlasīt pasākumu projektu?
[J.].Kalnbērziņš. Ar ziņojumu visi biroja locekļi un locekļa kandidāti ir iepazinušies. Es jūsu priekšā esmu vainīgs par to, ka šis dokuments kut kādā veidā man ir pagājis garām. Es šo ziņojumu neredzēju tad, kad biedri to gatavoja. Tas, protams, man godu nedara. Kārtībai ir jābūt tādai: lai kas pie mums arī atbrauktu, lai ar kādiem jautājumiem arī nodarbotos, viņam ir jāstādās man priekšā un pēc darba pabeigšanas jāziņo par rezultātiem. Taču acīmredzot tas notika tajā laikā, kad mēs bijām aizņemti plēnumā Maskavā. Es tajā laikā vispār bieži braucu uz Maskavu, un tamdēļ šis jautājums man pagāja garām. Citādi es to izskaidrot nevaru. Protams, tā nav kārtība, tā nedara, esmu vainīgs un esmu pelnījis jūsu bargu kritiku.
Kas šeit ir par lietu?
Mūsu republikā labi veicas saimnieciskās lietas, pavirzījusies celtniecība, uzlabojies lauksaimniecības līmenis, tas ir mūsu nopelns. Par to mūs apbalvoja. Taču, kā redzat, biedri uzskata, ka pie mums mūsu radošās inteliģences – mākslinieku, rakstnieku, teātru kolektīvu – vidū ir daudzu neveselīgu momentu izpausmes. It kā uz to pie mums netiek reaģēts. Bet mums liek priekšā padomāt, lai turpmāk šādu parādību nebūtu vispār.
Nav šaubu par to, ka aiz robežas un pašā republikā ir tādi cilvēki, kuri ieinteresēti, lai pie mums viss neietu gludi. Pozīcija ir ļoti asa. Mums tagad vajag apspriesties, kā šajos kolektīvos stāvokli uzlabot, lai tie strādātu tiešā mūsu vadībā.
Mums izteica pārmetumu par jauno mākslinieku izstādi, bet mēs, kā izrādījās, par šo izstādi nezinājām. Acīmredzot šajā lietā mums kaut kādi trūkumi ir. To izmanto cilvēki, kas veic veselu rindu pasākumu, kuri ir vērsti pret mums. Mums vajag izdarīt daudz stingrākus secinājumus, lai stāvoklis mūsu republikā būtu labāks.
Mēs visus šos faktus, kuri minēti ziņojumā, apspriedām partijas konferencēs, partijas CK plēnumā, mūsu XV kongresā. Politiskais novērtējums ir dots.
Teikt, ka mums birojā par galvenajiem jautājumiem nav vienprātības, es nevaru. Bija mums asi strīdi, taču mēs vienmēr esam vienoti. Lūk, tika apspriesti asi jautājumi par cīņu ar antipartijiskiem grupējumiem! (Acīmredzot domāti strīdi PSKP Centrālajā komitejā, kur Ņ.Hruščova piekritēji nikni strīdējās ar “staļiniešiem” – V.Molotovu, L.Kaganoviču u.c.– J.R.) Vai pie mums kaut viens cilvēks šajā jautājumā būtu pateicis nepareizu vārdu? Tamdēļ es uzskatu, ka visos lielajos jautājumos mums ir vienota fronte. Bet, kas attiecas uz literatūras un mākslas jautājumiem, tad tā ir īpaša matērija. Šeit var arī pastrīdēties. Mēs atsevišķus teātra uzvedumus, kā, piemēram, “Telefona zvans” un citus, novērtējām pareizi, par tiem mums bija vienots viedoklis. Tamdēļ arī tagad mums nav pamata, lai īpaši uzliesmotu kaislības. Mums ir viens viedoklis, idejiski pareizs.

DOKUMENTS.JPG (235303 bytes)

Lūk, arī žurnālā “Voprosi filosofii” (“Filozofijas jautājumi”) šā gada 1.numurā viens no Lietuvas PK CK sekretāriem ir publicējis rakstu par to, kā cīnīties ar buržuāziskā nacionālisma un lielkrievu šovinisma parādībām. Tur raksta par to, ka tos krievu biedrus, kuri savā laikā atbrauca mums palīdzēt, tā kā republika zināmā laika posmā nevarēja bez viņiem iztikt, tagad sāk ignorēt, sakot, ka viņi nav tādi, kā mums gribētos. Arī šajā jautājumā mums ir vienots viedoklis.
Lūk, man ir vēstule. Protams, tā nav parakstīta, no Jelgavas rajona, nosūtīta uz PSKP CK. Šeit raksta, ka partijas Jelgavas pilsētas komitejas sekretārs esot teicis, ka krieviem Jelgavā neesot ko darīt, ka visus krievus viņi nomainīšot ar latviešiem. Es domāju, ka tas ir apmelojums. Pavlovskis tā nevarēja sacīt. Bet tāda vēstule aiziet uz PSKP CK, tur rada iespaidu, ka latviešiem nacionālajā jautājumā viss nav kārtībā.
Es uzskatu, ka mums šis ziņojums ir jāapspriež.
[E.]Berklavs. Tā kā šis dokuments satur nopietnas politiskas apsūdzības attiecībā uz partijas pilsētas komiteju (domāta LKP Rīgas pilsētas komiteja, E.Berklavs tajā laikā bija šīs komitejas pirmais sekretārs – J.R.), attiecībā uz atsevišķiem CK biroja locekļiem, man šķiet, ka PSKP CK sekretariātā, pirms radīt tādu viedokli, vajadzēja uzklausīt kādu no mūsu darbiniekiem. Bet varbūt viņi ar kādu runāja. Vai viņš tam piekrita vai ne?
[J.]Kalnbērziņš. Ar mani nerunāja, man to zināmu nedarīja.
[E.]Berklavs.
Tas ir dīvaini. Pēc instruktora ziņojuma pieņēma lēmumu ar tādu politisku apsūdzību.
[V.] Lācis. Man ir jautājums, kā mums izskatīt, – vai tikai šos pasākumus, kurus mums liek priekšā, vai apspriedīsim arī pašu ziņojumu? Ja runa ir par pasākumiem, tad jāsaka, ka tie ir labi, tur neko iebilst nevar. Bet, ja runa ir par ziņojumu, tad visu šo ziņojumu par pareizu atzīt nevar. Skaidrs, ka tur ir sagrozījumi, ka tur ir vienpusība. Mums vajag nolemt, kā apspriedīsim.
[J.] Kalnbērziņš. Es domāju, ka tā arī ir jādara. Paklausīsimies biedru Lāci. Viņš piedalījās CK [Centrālajā komitejā], kad notika saruna ar kultūras frontes darbinieku grupu, kad b.Hruščovs uzstājās inteliģences priekšā. Varbūt uzklausīsim viņu, bet pēc tam arī pārējos.
[V.] Lācis. Par ziņojumu. Tajā daudz kas ir pareizi, uz ko arī balstīti šie pasākumi, taču tur, pēc manām domām (..) daudz kas ir arī nepareizi.
Tas bija oktobrī. Ziņojums uzrakstīts oktobrī, bet pēc tam bija b.Hruščova uzstāšanās un divu dienu apspriede Centrālajā komitejā pirms Rakstnieku savienības plēnuma (..).
No b.Hruščova uzstāšanās inteliģences priekšā ir redzams, ka sarunai ar vadošajiem darbiniekiem tiek dots jauns tonis (..), pārstāt viņu priekšā vicināt rungu, vajag pārliecināt, vajag audzināt (..).
No tā var secināt, ka šis ziņojums ir nedaudz agrāka laika posma produkts, kad vēl netika ņemtas vērā šīs dažas stila izmaiņas darbā ar inteliģenci (..). Otrs jautājums – nacionālais. Tas, protams, ir sarežģīts jautājums. Un mēs būtu laimīgi, ja tādas problēmas mums nebūtu. Bet šī problēma nav tāda, kura mums rada milzīgas briesmas, bet tā tomēr kutina un kaitina.
Bet, ja paskatītos, kā šis jautājums tiek aplūkots ziņojumā, tad ir skaidri redzama (..) vienpusība tādā izpratnē, ka tur tiek pasvītrots vietējais buržuāziskais nacionālisms, bet ļoti maz tiek runāts par lielvalstisko šovinismu.
Vai mēs varam noliegt to, ka mūsu republikā pastāv lielvalstiskais šovinisms? Es domāju, ka nevaram. Tā nav masveida parādība, tā arī nevar būt masveida parādība.
No ziņojuma ir redzams, ka tie biedri, kuri pārbaudīja, izpētīja stāvokli, runāja ar māksliniekiem un no viņiem saņēma informāciju par noskaņojumu, protams, ja viņi būtu aprunājušies arī ar latviešu māksliniekiem, tad viņi būtu varējuši uzzināt arī kaut ko citu par patieso stāvokli un tad tādas vienpusības nebūtu. Es pazīstu daudzus latviešu māksliniekus un zinu viņu noskaņojumu.
Un vēl viena doma par šo jautājumu – par nacionālo jautājumu.
Bieži ir tā – ja mazas tautas pārstāvis izsaka kādu domu, kādu noskaņojumu, tad tas tiek novērtēts kā buržuāziskās nacionālisms, bet, ja šo pašu domu izsaka lielas tautas pārstāvis – tad to nosauc par patriotismu. Patriotisms ir vienāds visām tautām, gan lielām, gan mazām. Un nacionālistiskas izpausmes arī ir vienādas kā lielai, tā arī mazai tautai. Katrai tautai ir tiesības lepoties ar saviem sasniegumiem, ar savu kultūru, un, ja tu necieni savu tautu, nemīli to, kas tai ir, tad tu neesi savas tautas cienīgs.
Tādu lietu novērtēšanā ir jābūt piesardzīgam un gudram. Ne jau visas nacionālās izpausmes ir nosaucamas par buržuāzisko nacionālismu.
Otrais. Kamdēļ vairāk vajag cīnīties ar buržuāzisko nacionālismu nekā ar lielvalstisko šovinismu? Tamdēļ, ka nacionālismam ir lielākas briesmas, tam ir barojoša vide, bet lielvalstiskajam šovinisma tādas vides nav. Tas ir pareizi. Bet nevajag aizmirst, ka arī lielvalstiskais šovinisms nav mazāk bīstams un ka tas arī ir barojoša vide buržuāziskajam nacionālismam. Katra kļūda, katrs izlēciens, katrs nepareizs solis tiek uzpūsts simt reižu vairāk, nekā būtu vērts, un mēs esam spiesti dzēst ugunsgrēku. Šajā jautājumā mums ir jābūt principiālai skaidrībai un stingrībai. Nevajag pasvītrot, nevajag uzpūst šīs lietas un, novērtējot šīs parādības, tas viss ir apdomīgi jānovērtē.
Šeit es gribu minēt vēl vienu piemēru, kurā mums ir jābūt pilnīgai skaidrībai. Atgriezīsimies pie šā Anšlava Eglīša (..) romāna, kurš tika publicēts žurnālā “Zvaigzne” (acīmredzot domāts romāns “Malahīta dievs” – J.R.). Ziņojumā tiek norādīts, ka, publicējot šo grāmatu, ticis propagandēts amerikāņu dzīvesveids.
Es izlasīju visu šo grāmatu un visā grāmatā atradu divas īsas frāzes, kuras, protams, mūsu cenzūra nebūtu izlaidusi, tamdēļ, ka tā ir atklāta pretpadomju propaganda. Viss pārējais stāsta par amerikāņu dzīvi, un daudzas šās grāmatas nodaļas ir tādas, ka tās atmasko amerikānisko īstenību, nevis to propagandē, tās parāda šīs īstenības negatīvās puses.
Rodas jautājums – tā kā mūsu žurnālā tika publicēti fragmenti, kuri atmasko, parāda šīs amerikāniskās īstenības otru pusi, to rakstīja mūsu ienaidnieks, kamdēļ mēs nevaram un kamdēļ mums nevajag to izmantot, ja to var pavērst pret mūsu pretinieku? Ja būtu publicēta visa grāmata, tas, protams, būtu bijis nepareizi. Bet atsevišķi fragmenti, kuri sit pa viņiem, kamdēļ mums to neparādīt, jo vairāk tamdēļ, ka to raksta viņu cilvēks, nevis mūsējais. Kas tur ir slikts? Bet ziņojumā ir uzrakstīts, ka šie fragmenti propagandē amerikānisko dzīvesveidu. Nav teikts, kādus momentus – negatīvus vai pozitīvus.
Es uzskatu, ka mēs izdarījām kļūdu, kad aizliedzām publicēt atsevišķus šās grāmatas fragmentus.

Turpinājums sekos

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!